literatūra

— Fragmenti no romāna „Rīgas zilā gvarde”

PĀVS MATSINS

27/06/2016

 

Matsinfoto111-1

Foto: no personīgā arhīva

 

Pāvo Matsins (Paavo Matsin; 1970) savu grāmatu autorību mēdz pieskaņot katram darbam atsevišķi: Alķīmijas 12 atslēgu autors ir Doktors Švarcs, Rīgas zilo gvardi sarakstījis Pāvs Matsins, savukārt Igaunijas Kultūrkapitāla literatūras balvu un Eiropas Savienības literatūras balvu (2016) par romānu Gogoļa disko (2015) saņēma Paša Mačinovs.

Rīgas zilās gvardes darbība norit Latvijā un Rīgā. Romāns ir slavas dziesma Baltijas lielākajai pilsētai, tās vēsturei, arhitektūrai un kafejnīcām. Alķīmisku vai kādu citu autoram, pēc izglītības teologam, vien zināmu procesu rezultātā galvenais varonis dažu dienu ietvaros spēj pārvietoties laikā, sarunājas ar hercogu Jēkabu un ir Viktora Coja nāves liecinieks, strādā Čaka muzejā un dzer kokteili Lords Bairons kafejnīcās Osiriss, Čomskis un Pērle. Cīnās pret maisbikšiem no Moskovijas geto un apraud korporāciju pasaules bojāeju. Deformācijas piemeklējušas ne tikai laiku, bet arī vietas, ēkas un ielas. Rakstnieks Jans Kauss par šo grāmatu teicis, ka tās fantāzijas lidojums ir tikpat neprātīgs kā Rīgas jūgends. Matsins spēj efektīgi apvienot sistemātisku erudīciju un savā ziņā tās opozīciju – anarhistisku impulsu. Tas, lasot Matsinu, rada sajūtu, ka šajā darbā pilnīgi nepastarpināti var pieredzēt brīvību – rakstīšanas, iztēles, sakarību veidošanas un sensibilitātes brīvību. [..] Rīgas zilā gvarde savā vietumis lietuvēniskajā un pat vardarbīgajā fantāzijas lidojumā ir ļoti smieklīga. Vienlaikus action un tā parodija. Tomēr humors neizslēdz arī citādu lasīšanas modeli: darbā var saskatīt pat brīdinājuma romānu, ilgas pēc zudušā laika.”

Pāva Matsina īsromāna Rīgas zilā gvarde tulkojumu izdod apgāds Mansards. Izdošanu atbalsta Igaunijas Kultūrkapitāla fonds.

Tulkotāja

 

21.

Naktī attapos mazas krievu baznīcas foajē. Aiz stikla durvīm notika liturģija. Man kājās bija svešas zilas čības ar muižnieku vapeņiem, un abi mani papēži bija slapji un sniegoti. No iekšas plūda vīraka smarža, caur viļņaino stiklu virmoja sveces un skanēja arhidiakona zemais bass. Tur izvadīja Kilikiliku. Pilsētā visu pārmācošā šokolādes smarža izraisīja savādus redzējumus. Tikai uz mirkli apsēdos uz spilvenota krēsla aiz slēgtās ikonu letes. Kāds nāca un nopirka no manis zaļu dvēseles aizlūguma sveci. Liku naudu iemest kolektes kārbā un aizsnaudos.

Mēdz teikt, ka ikvienai pilsētai jābūt zelta eņģelim, taču es šonakt redzu melnu. Viņš stāv altārtelpā, kreisajā rokā smagas šķēres, ko viņš ar lielām pūlēm tur kā bendes zobenu. Tad viņš paņem šķēres otrā rokā, paceļ augstu gaisā un sāk griezt dzīves un nāves šķērsgriezumu. Mazās emaljas ikonas ap viņu krīt un plīst. Kristum ir brūces abos sānos kā divi mirdzoši punkti, divas vilka acis, divi sargātājgari. Tie lūdz par mirušo, taču noziegums ir pārāk smags, tāpat kā šķēres. Eņģelim jāgriež ātri, tik smagas šķēres viņš ilgi nespēs noturēt gaisā. Katra aplama kustība, ko viņš veic, izsauc kuģa katastrofu. Eņģelis to zina un raud. Visi Rīgas ļaudis ir tūkstošiem kostīmu veidots audums Kurzemes hercoga ballē, universa simbols. Eņģelis cērt šķēres drānā, tā ir bieza un smaga, ar zelta cilvēkrakstiem. Divi pēc vaiga balsenzaļi baroka alķīmiķi atnes Kilikilika nedzīvo ķermeni līdz priedes koka ikonostasam. Trīs nomocījušās Marijas ielas prostitūtas piekārto rakstnieka apskrandušās drānas gluži kā vainaga lentes. Eņģelis skatās uz rakstnieka līķi, uz kura tagad parādījušies visi mūžā uzrakstītie teksti, tie blāzmo no ādas apakšas. Viņš tos izlasa vienā vienīgā elpas vilcienā, briesmīgā vēja pūtienā, kas pūš pāri Akmens tiltam Pēterbaznīcas virzienā. Visas Rīgas ugunis satumst. Tad eņģelis liek Kilikilika rokai noslīgt uz sarkanā paklāja un sāk griezt cilvēkalfabētu. Kilikilika seja, viss ķermenis ir sācis plesties, drānas plīst, viņu vairs nespēj atspoguļot neviens pasaules spogulis. Ir sens teiciens – cilvēks komunicē pats ar sevi, toties nāve sarunājas ar visiem. Uz paklāja krīt minerāli un dzintara gabaliņi, mūžīgās asaras. Mirušā rakstnieka rokas ir sakrustotas, debesis un zeme kļuvušas par vienu. Taču drānas musturā, eņģeļu rakstā, ir kļūda. Baroka alķīmiķi liek galvā cepures ar Kurzemes hercoga karoga krabjiem un aiziet. Alabastra ziloņi paceļ mazo ortodoksālo baznīcu augstu gaisā, taču kļūda no ornamenta nepazūd. Vispēdīgi eņģelis paraugās apkārt, vai kaut kur neatradīsies kas nejaušs, kaut kas, kas varētu uzņemties pestīšanu, vismaz pagaidām. Es pasniedzu eņģelim saburzīto slepenrakstu. Eņģelis tūlīt sajūt šokolādes smaržu un rāda ar roku rakstzīmi, mirušā dvēseli gaida šokolādes ceļš.

Kilikilika dvēsele tiek ievietota aukstā dzesējamā veidnē, kas kļūst aizvien karstāka, līdz veidnē esošo masu var sākt veltnēt. Prostitūtu rokas pievieno kakaosviestu un pastumj veidni zem preses. Pēc tam dvēsele kā šokolāde tiek malta piecās dažāda kalibra dzirnavās, tā kļūst aizvien rupjāka un pēdīgi gatava drupinātājmašīnai. Rodas pavisam jauns aromāts, kakaopupai rodas maiga miziņa. Visa telpa tagad tiek piepildīta ar tvaikiem, kas sterilizē visus bojājumus līdz beidzamajam, un mazā pupa iekrīt vētītājā, lai tiktu atdalīti visi akmentiņi un pašas mazākas augu daļiņas. Tad vēja pūtiens aiznes pupu uz kuģa ar krabja karogu un nogādā kuģi Akras ostā desmitiem tūkstošu kilometru no Latvijas. Āfrikas gaiss un saule izkaltē pupu, tā ir briesmīga svīšana svētās saules staros, līdz pupa pēdīgi ir gatava celties augšā kakaokoka zarā. Sveces dziest, Kilikilika līķis guļ aukstā tumsā, kur tagad ir ārkārtīgi stipra šokolādes smarža un rūgtena, afrikāniska dvesma, sviedru un garšvielu maisījums.

23.

Atnāca sulainis un paziņoja, ka vakarā visi ir gaidīti Spilves pļavās. Tās bija lielas ganības aiz Rīgas, lidlauka apkaimē, kur, kā tika runāts, hercogs vakar bija noturējis uzvarotas kaujas ar maisbikšiem. Kibuvics atkal salēja, pats kā beidzamais iztukšoja karafi un pavēstīja:

„Iesim uz Čomski!”

„Kur tas ir?” Vainososs prašņāja, bāzdams portfelī hercoga 400 gadu jubilejai darinātās unikālglāzes.

„Tas taču ir tepat ap stūri, Lāčplēša ielā 68, jauna vieta,” degsmīgi skaidroja Kibuvics. Izsteidzāmies ārā. Skaidrais un augstais gaiss aizsita elpu. Tieši pāri ielai, pretī biedīgi slavenajai Knaipei un mums, uz stūra atradās izdemolēts grāmatveikals, un viens mazs maisbiksis šobrīd pašaizliedzīgi apmīza iztukšotu kases aparātu. Viņš bija aizklājis ausis ar nozagtām austiņām un, acis labpatikā aizvēris, izgrūda dīvainas skaņas. Jaunais zvejnieks no mūsu svītas bez trokšņa pārvietojās pa sienmales ēnām un pacēla cērti sitienam. Kad griezām ap stūri uz Čomska pusi, atskanēja īpatnēji džinksti un stikla šņirksti, itin kā tiktu urbti dimanti. Tad mūs panāca buldogs, turēdams zobos asiņainu svaigas gaļas gabalu. Kibuvics noskūpstīja veco paziņu Ūsu uz pieres un izslaucīja tam no deguna krokas koši sarkanas asinis. Arī vecais zvejnieks gribēja suni noglāstīt, taču darīja to tik nelaimīgi, ka krita ar cērti pret antikvariāta logu, kas, tavu brīnumu, nesaplīsa. Tikai tagad sapratu, ka bijām nonākuši visai tuvu manai vecajai darbavietai. Uz brīdi atstāju pārējos un cauri sadauzītu mēbeļdrazu tuksnesim skrēju uz darbavietas pusi. Šņabis bija jauki sakāpis galvā, taču skats bija šaušalīgs. Iela bija kā izgāztuve. Ieskatoties pavārtē, noskaidrojās, ka muzejmājas pagalms ir pilns ar nokritušiem ķieģeļiem, sāpīgi apdauzīdamies, uzlīdu kaudzē un palūkojos augšup. Muzeja vietā rēgojās tukšums, lielākā augšējā stāva daļa veidoja romantiski cakainu krāsmatu lauku, uz plandīgo tapešu strēmeļu un mākoņu fona neticamā kārtā vīdēja stiklotā kumode ar rakstnieka slavenajām krāsainajām kafijas tasītēm. Vai viss vēl patiešām nebija zudis? Kāda ekspozīcijas daļa tomēr bija pārdzīvojusi satricinājumus? Sāpīgi nokritu un steidzos atpakaļ.

Visa neparastā kompānija bija sasēdusi uz ielas un smējās, cērtes, iedurtas kanalizācijas režģos, slējās kā milzu korķviļķi, kas tās pēc būtības patiešām arī bija. Aizkustinājumā sameklēju kabatā šņiakoka tūtu un piedāvāju visiem. Zvejnieki smaidīja un labprāt paprovēja tādu pilsētas mantu, franču Luijam Jalgavā deguns aizvien esot bijis pulverains. Kibuvics pat Ūsam ļāva nolaizīt savu roku. Brīdi man šķita, ka mūs kāds novēro, strauji pāri plecam ieskatījos vienīgajā neizsistajā logā. Veikala dziļumos aiz iztukšotajām senlietu vitrīnām kaut kas laikam nokustēja. Bet kuru gan tas interesē! Vainososs, būdams vecās skolas vīrs, piedāvāja hercoga šņabi no hercoga glāzēm. Sveicinājām gaismu!

24.

Čomska priekšā, augstu pacelti un pieslēgti pie dzelzs žoga, karājās divriteņi. Šī modernās jaunatnes iemīļotā vieta, kas mierīgos laikos flirtējot un ar nodomu bija iedibināta uz pilsētas centra un geto robežas, tagad pēc iespējas bija nocietināta neapdraudētai laika pavadīšanai. Durvis sedza neskaitāmi mazi aizšaujamie un āķi, jūgenda sienas cilvēka augstumā klāja neēvelēti dēļi. Šāds galvu reibinošs interjera ekscentriskums negaidīti bija vairojis klientu skaitu. Šeit sēdēja pat meitenes, kas spēlēja ričuraču un dzēra ingveralu, itin kā nebūtu nekāda karalaika. Vainososs paņēma no letes šaha pulksteni un sāka mērīt dāmu gājienus, Kibuvics ielidoja bāra niedrājā un izmaksāja visiem lordus Baironus. Viņš mani iepazīstināja ar plānu, kā mani varētu emigrināt darbā uz kaut kāda rakstnieka Tammsāres muzejmāju Igaunijā. Mana nopūta bija ļoti gara. Vai tiešām manam liktenim turpmāk vajadzēja būt saistītam ar nemīlīgo un nekulturālo Tallinu? Zvejnieki noņēmās ar suni, Ūsa viņiem šķita īsts brīnumkustoņa.

25.

Pienāca brīdis, kad Ūsa bija aprijis visas desiņas, riekstus un čipšus. Viņš uz brīdi izgāja ārā, izvilka no sniega cilvēka miesas gabaliņu un sāka to mīlīgi zīžļāt. Bija gurduma brīdis. Skatījos, kā Vainososa šaha pulkstenis kļūst aizvien lielāks, viņš pameta kauliņu gaisā, un tas kā blāzmojošs mēness palika karājamies virs pulksteņa. Es sapratu, ka pulkstenī jeb plašajā pasaulē dzīvo neskaitāms daudzums ļaužu, par ko es patiesībā neko nezinu. Taču tad Vainososs piespieda pogu, rādītājs apstājās un no pulksteņa izskrēja nāvīgi ievainots vīrs virsnieka mundierī. Viņš nokrita, viņa galva novēlās no pleciem un, pārvērtusies par galvaskausa veidola spēļu kauliņu, lēkāja pa grīdu. Tagad kāds noķēra galvaskausu uz noasināta zīmuļa, tad uzvaroši paslēja gaisā gluži kā dzēšamgumiju un novietoja spurainā zīmuļu traukā uz luksusklases rakstāmgalda. Vai varbūt tas bija pilsētas laukums mošejas priekšā, kur tika demonstrētas uzvarēto galvas? Patiesi, galda malā pie mūra sēdēja daudz ubagu un šūpojās opija smēķētāji, daudzi bezcerībā atbalstījuši galvu rokās, itin kā atrastos kādā austrumu pilsētā. Ar acīm meklēju muzeju. Zilonis, kurš mani bija šurp atvedis, aizšūpojās pa ielu tālāk un saruka par ēzeļmāti. Man tuvojās kāds vietējais karotājs, kam aiz jostas bija aizspraustas trīs dažāda lieluma rakstāmspalvas. Stāvēju emīra Timura pils durvju priekšā. Durvis klāja ārkārtīgi smalki kaligrāfiski musturi. Musturi izčākst kā Daugavas ledus. Vai varbūt tas ir raksts, kas ik pavasari top redzams, taču tikai uz mirkli, lai atkal uz mūžīgiem laikiem pazustu? Lobās arī āda man no rokām un kājām, kā kareivīgi tanku stobri no manis izlien tūkstošiem zīmuļu, mani klāj militārs metāla aizsegs. Joprojām esmu mēnesnīcā pilsētas laukumā un sastāvu no papīra rituļiem. Zaļajās austrumu debesīs virs pārdabiskajām būvēm ir uzlēkusi zvaigzne, un man tuvojas dervīši svētku drānās. Piepeši viss ir drupās, un tas, izrādās, ir mauzolejs; kāds vecs baskājains vīrs meklējoši skatās man tieši acīs kā uguns pielūdzējs ugunskurā. Svīst gaisma. Pāri laukam, kaut kur no Grebenščikova baznīcas, dziedādams dvēseles aizlūgumu, soļo pops, un katra viņa vīraka trauka kustība paliek karājamies gaisā kā rakstu rinda. Es sēžu krēslā rakstāmgalda priekšā, es pierakstu visu pasauli, taču manas izstieptās kājas balstās pret lielām karabungām ar pušķiem. Manamiesa pārklājas ar rakstu.

26.

Attālinu no acīm tālskati, kauja ir beigusies. Bārs ir tukšs. Uz grīdas starp ričurača kauliņiem un alus pudelēm guļ Vainososs ar sadragātām krūtīm. Meitenes ir pazudušas. Satumst. Mani nes, jo neviens netiek pamests. Milzīga vibrācija aizbiedē putnus no galvaskausu kaudzēm. Mani ved tālu prom. Ļoti tālu. Esmu jau gandrīz kakaopupa…

28.

Bijām nonākuši uz gara tilta, pa labi uz burzguļaini gaišzilu debesu fona vīdēja vislielākā pils, kādu jelkad biju redzējis, hercoga Jēkaba Jalgava. Var skanēt neticami, taču pat debesis virs Jalgavas rozā pils bija baroka stilā, tas ir – šeit spēkā bija senais princips – kā augšā, tā apakšā. No maģiskās atbilsmes droši vien izrietēja arī tas, ka upmalas osta teju ņudzēja no kafiju un kakao atvedušiem kuģiem. Vējā plīvoja hercoga karogi ar krabja attēlu, kuri spraigi ieplakšķējās, kad no jumta gaisā pacēlās kārtējais uz Rīgu lidojošais kaujas helikopters. Te apkārt staigāja tik smalki kungi, kādus varētu sagaidīt ieraugāmus tikai Parīzē vai Bagdādē Hārūna al Rašīda laikā. Slavenā Rastrelli projektētā, no ārpuses eiropeiskā pils iekšienē nesa koloniālu, arābisku zīmogu. Gaiteņu vietā bija šauras ielas, balti apmesti mūri ar restotiem lodziņiem, ejas un pavārtes, aiz kurām varēja nojaust ēnainus dārzus un iekšpagalmus ar strūklakām. Veikalu sīciņās nišas piedāvāja tālas preces, prasmīgi amatnieki sakrustotām kājām sēdēja ar krāsns podiņiem un bareljefiem izrotātās darbnīcās. Kazādas, mauri, džinkstoši zvani, lopi, kas zvāļojās un zvilnēja tepat, un to īpašnieki afrikāņi viscaur baltā un tupelēs. Mazs tiltiņš un rosība uz tā, tikmēr lejā dzīle ar stāvošu, zaļu, gļotainu ūdeni, klusa, bezpalīdzīga un draudīga. Pa sienām tekošas smalkas ūdens strūkliņas, vīnogulāju stīgu ietverti jumta logi, burnusos ietinušies ļaudis, salmu paklāji, zēns maisīgās biksēs un krūze ar āfrikbrūnu kakao. Kibuvics aiz tīrā ieraduma pievilka zēnu sev klāt, taču tūlīt atbrīvoja, darīšana bija ar īstu beduīnu, nevis getošņiku. Laiks bija apstājies, apsēdāmies pie ielas mūra, gaisma uz mums spīdēja cauri vīnstīgām. Pacēlis galvu, varēju saskatīt spilgtas, rotējošas zvaigznes melnās nakts debesīs. Tas viss kopā man atgādināja t.s. hamītu arhitektūru, par ko rakstījis laikam Frobeniususs vai tas igaunis Tuglasoss, no kura Āfrikas apceļojuma grāmatas man reiz muzeja atejā nācās raut lapas, jo nelaiķa Kilikiliks atkal bija paņēmis līdzi uz mājām papīra rituli. Muzejs! Literatūra! Cik tālu tas viss bija palicis… Manī ieplūda miers, dubļainā, sniegainā un asiņainā Rīga bija palikusi kaut kur tālumos. Pilī satumsa, skanēja šakāļu gaudas. Tika iedegtas lampas, smēķēts opijs. Mums blakus bija iekārtojies kāds vecs marabu sūfijs. Viņš mums ieteica nākt viņam līdzi un nepalikt nakti šeit, jo gaidāmi baniji. Baniji… es nesaprotu… kas tie ir…

Pārdabiskā tumsā virzījāmies pa pils aizvien tukšākajām ielām, kādā brīdī es atģidos, ka darīšana ar samazinātu, kaut arī svešādu Rīgas kopiju. Hercogs bija licis Rastrelli pils kārbā iebūvēt visas būtiskākās Rīgas ielas ērmīgā muzelmaniskā manierē! Taču šī Rīga bija aizsargāta un neskarta, sākotnējā veidolā. Vecais stūrēja tieši turp, kur es pats būtu gribējis nonākt, uz muzeju, Lāčplēša un Čaka ielas stūri. Pāri mājas jumtam ieskatījos muzeja pagalmā, Čaka kabinetā dega uguns, pieliecos tuvāk – mazā istabiņa bija piepildīta ar leļļu mēbelēm, taču gleznas uz sienām bija noklātas ar melnu krāsu un zeltainu arābu kaligrāfiju. Pie galda sēdēja man pilnīgi svešs vīrietis, viss viņa ķermenis bija klāts ar tetovējumu, smalku, nesalasāmu rakstu, uz grīdas kā atvērts kaps gulēja biezs sūfija mētelis no vilnas, un no tā spīdēja ļoti spilgta un sāpīga gaisma. Strauji aizsedzu logu ar plaukstu, taču gaisma spiedās cauri rokai un es redzēju, ka no asinsvadiem veidojas senebreju alfabēta pirmais burts alefs. Caururbjošajā rentgena gaismā tas bija kā burta embrijs, viena plauksta ar maziņiem, tik tikko manāmiem pirkstiņiem vērsta uz augšu, otra uz apakšu.

29.

Pamodos no tā, ka Kibuvics mani purināja. Arhibīskapa limuzīns apturēja tieši līdzās apdrupušām pils kāpnēm. Skats bija lepns, taču bezcerīgs. Netīrās rozā pils priekšā uz upes ledus kūņojās tikai daži līdz matu galiem saģērbušies bļitkotāji. Dažās minūtēs biju iegrimis tik dziļā miegā, ka vienā mirklī saskatījos velns zina ko, maurus Jalgavā! Fū!

 

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga