Kirkegors un zinātnes ierobežojums

 

Šogad, meklējot tekstuālo atskaites punktu kārtējiem Kirkegora lasījumiem, izvēle krita par labu Kirkegora, iespējams, filozofiski nozīmīgākajam darbam Bažu jēdziens. Sadarbībā ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtu, Latvijas Nacionālo teātri, Traģisko pētījumu centru un Kaņepes kultūras centru tapa multimediāls priekšnesums Bažas! Kirkegora eksistenciālā komēdija, kurā lasījums ieguva muzikālu un vizuālu dimensiju. Jēdziena Angest latviskojums ir diskutējams (iespējamie varianti: bažas, bailes, baismas, trauksme utt.), tāpēc, publicējot lasījumu tekstus, tiek respektēta autoru izvēle. Katra eseja centrējas uz vienu autora izvēlētu citātu no Kirkegora teksta. Citātu vizualizāciju autors ir mākslinieks Kaspars Groševs.

Velga Vēvere un Igors Gubenko

 

citatsKamolins

Pamatoti var apgalvot, ka Kirkegors ir bijis skeptisks attiecībā uz dabaszinātņu iespējām. Tomēr būtu aplami domāt, ka šī skepse ir reducējama vienkārši uz metodoloģiskiem vai epistemoloģiskiem apsvērumiem: ka dabas zinātnes skaidrojumi ir nepilnīgi un tiem ir tikai dažādas varbūtības pakāpes, tie ir relatīvi vai kultūras nosacīti utt. Kirkegoram skepse rodas no tā, ka dažkārt tiek pārprastas zinātnes pētījumu vai projektu robežas. Tas varētu notikt tajos gadījumos, kad zinātne tiektos atbildēt uz jautājumiem, kas ir eksistenciāli nozīmīgi paša indivīda pieredzes robežās. Minētie zinātnes ierobežojumi balstās pašā tās metodē: tiekšanās uz objektivitāti paredz atteikšanos no subjektīviem faktoriem. Protams, ir jāpiebilst, ka tas nenozīmē, ka personas īpatnības piepeši nespēlē nekādu lomu zinātniskos pētījumos. Kirkegora darbu kontekstā var runāt par tā saukto tikumu epistemoloģiju, jo noteiktiem subjektīviem stāvokļiem vai izjūtām ir jābūt sajūgtām ar pētāmo objektu. Šāds apgalvojums varētu paredzēt to, ka pētnieks, tiecoties pēc objektivitātes, atsakās no „sevis”, rūpējas par patiesību u. tml.

Zinātnes prasība pēc objektivitātes šķietami atstāj ārpus sava lauka veselu fenomenu kopumu, kas veido subjekta dzīvi. Piemēram, tas attiektos uz Kirkegora aprakstītajām bažām vai grēka apziņu. Tā ir tādu fenomenu apzināšanās, ko vienkārši nevar aprakstīt citiem, kas paši nav tos pieredzējuši. Taču šīs pieredzes nevar rasties vakuumā un tiem ir nepieciešami metafiziski priekšnoteikumi. Kirkegoram bažu fenomens nebūtu iespējams ārpus kristietības, jo balstās noteiktā grēka izpratnē. Līdz ar to varētu šķist: ja zinātnes projekts varētu izskaidrot šos metafiziskos priekšnosacījumus, tad varbūt tas varētu objektīvi izskaidrot, piemēram, arī pašu bažu nojēgumu?

Tomēr šeit Kirkegors nokļūst zināmā strupceļā. Zinātne izskaidro likumsakarības un darbojas, pieņemot determinētas pasaules modeli. Jau Kirkegora laikā bija gana plaša ģeoloģijas tradīcija, kas skaidroja, ka zeme ir daudz senāka, nekā pirms tam tika uzskatīts. Turklāt, balstoties uz fosiliju pētījumiem, bija zināms, ka daudzas sugas bija iznīkušas pirms cilvēku parādīšanās (skat., piem., Kivjē (Cuvier) pētījumus, kurus Kirkegors pārzināja un pat uz tiem atsaucās (Pavedēja dienasgrāmatā un citur)). Pastāvēja arī dažādi dabaszinātniski skaidrojumi grēku plūdiem (piem., T. Bērneta (Burnet), Dž. Reja (Ray) u. c. autoru darbi). Šādi skaidrojumi ir ne tikai pretrunīgi dažādiem teoloģiskiem izskaidrojumiem, bet teorētiski varētu sniegt atbildes arī uz citiem jautājumiem, kas parādās kristietībā. Taču kirkegoriskā izpratnē bažas paredz brīvību, kas ir transcendenta determinismam. Līdz ar to varētu secināt, ka zinātnes skaidrojumi nekad nevarētu ietvert bažas. Tāpēc zinātne, ja seko Kirkegora pārspriedumiem, pat ja tā ietvertu savā projektā bažas, pēc definīcijas nevarētu tās izskaidrot. Līdz ar to zinātne nevar kalpot par pamatu universālai sistēmai. Protams, tas nenozīmē, ka Bībele var sniegt alternatīvu zinātniskajiem skaidrojumiem. Jo tādā gadījumā mums būtu jāpieņem, ka teoloģijas un zinātnes pētījumu objekti ir vieni un tie paši, bet sniedz dažādus alternatīvus skaidrojumus. Taču šajā gadījumā drīzāk būtu jāpieņem, ka, ja zinātne var sniegt skaidru atbildi, tad uz konkrēto jautājumu nekad nav bijusi vajadzība atbildēt teoloģiski vai subjektīvi.

Skeptiķis, protams, varētu iebilst, ka arī uzskats par bažām kā fenomenu, kas atrodas ārpus zinātnes pētījuma lauka, ir ad hoc pieņēmums. Tādējādi – pat ja zinātne nevar uz to apmierinoši atbildēt tagad, tā varēs to izdarīt nākotnē. Līdz ar to mēs nonākam pie ticības (vai, pareizāk sakot, māņticības), kas ir pieminēts citātā, ka zinātne varēs nākotnē izveidot projektu, kas atbildēs uz visiem sasāpējušiem jautājumiem. Uz ko varētu balstīties Kirkegora apgalvojums par māņticību un šāda projekta veltīgumu? Šajā gadījumā tā nav skepse par to, ka zinātne nevarētu arvien precīzāk un izsmeļošāk izskaidrot dabas parādības. Skepse pamatojas uz jau pieminēto apgalvojumu, ka zinātne tiecas uz objektivitāti. Tas paredz prasību, ka zinātniekam ir jānovēršas no sevis, un līdz ar to pats pētījuma objekts vienkārši nepastāv. Un arī otrādi – ja tiek pieredzētas bažas, tad no tām nevarētu atbrīvoties ar zinātniskiem skaidrojumiem. Tādējādi tas ir individuāls notikums, kas – lai arī noteiktā kristietības izpratnē ir izplatīts, – tomēr vienmēr ir unikāls pašam indivīdam. Reizē var novērot, ka ne visi pieredz (apzinātas) bažas. Tādā gadījumā, iespējams, nav nepieciešams nekas vairāk par zinātnisko projektu piedāvātajiem skaidrojumiem. Tomēr ir skaidrs, ka Kirkegoram bažu pieredzes skaidrojums (te paliek atvērts jautājums – vai ir iespējams runāt arī par cita veida pieredzēm?) un zinātniskie projekti ir pilnīgi dažādu kategoriju jautājumi. 

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri