Izbrīna reibonis

 

Eseja tapusi rakstu sērijā Neieslēgtā gaisma? Māksla un teorija Latvijā.

 

Kad Punctum atsūtīja piedāvājumu uzrakstīt kaut ko par tekstu ietekmi un/vai to izmantošanu manā daiļradē, sākotnēji es nopriecājos. Pēc tam izbijos. Un tad nolēmu sākt no paša sākuma.

sieviete-kas tev iekshaa

Rasa Jansone. Sieviete, kas tev iekšā? 1999.

 

Šo darbu es gadiem nespēju uzlūkot bez neskaidra mulsuma. Un vēl arvien nevaru uz to mierīgi, nosvērti paskatīties. Tam tā arī nav atradusies vieta ne uz vienas sienas. Ceļojis man līdzi no vieniem pieputējušiem bēniņiem uz otriem, pa ceļam izmetis līkumu neapkurināmā garāžā – te nu tas ir. Varbūt vienīgā vieta, kur tam atrastos īstais pielietojums, būtu Olšūnu piketa rindas. (Nē, tomēr ne. Apakšrāmis ir pārāk smags, es nespētu to ilgi noturēt virs galvas. Tas kā komēta vienā brīdī nāktu lejā un trāpītu tieši pa kāju pirkstiem.) Visgrūtāk aplūkojamā vieta visā darbā tagad šķiet paraksts un gada skaitlis – 1999. Šis ir gandrīz vienīgais darbs, ko esmu parakstījusi ar pilnu vārdu un uzvārdu. Parasti nez kāpēc ir neērti to darīt. Vai jums ir viegli uzlūkot savu vārdu uzvārdu, rakstītu uz baltas lapas? Vai kādas citas virsmas… Kur nu vēl paša mākslas darbā. Liekas, tas nav pareizais tonis, vai ne? Reizēm šķiet, ka vienīgā vieta, kur mans vārds un uzvārds „ierakstās” bez problēmām, ir atgādinājuma vēstule no Latvenergo reizi pusgadā. Taču šajā darbā ietvertais jautājums paredzēja kādu stingru atsvaru vai atbildes ilūziju, tāpēc autora paraksts dīvainā veidā iederējās. Nekā cita, ar ko līdzsvarot kompozīciju, man nebija.

Deviņdesmitajos gados Latvijas mākslas dzīvē ļoti nozīmīga vieta bija Rudens izstādēm. Tās bija konkursa izstādes, ko rīkoja Latvijas Mākslinieku savienība reizi gadā parasti mākslas muzeja Arsenāls telpās (kamēr eksistēja izstāžu zāle Latvija Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī, tikmēr Rudens norisinājās tur). Šī izstāde bija viena no retajām iespējām jaunajiem māksliniekiem uzsākt savu darbu izstādīšanu. Neesot Mākslinieku savienības biedram, bija jāiztur konkurss, darbus „žūrēja” un, pats galvenais, piešķīra naudas balvas. Neatceros, cik lielas tās bija – laikos, kad leģendārajā mākslinieku kafejnīcā M6 (vai tiešām kafejnīca? Varbūt krogs? Restorāns? Nē, restorāns tas noteikti nebija) firmas ēdiena Zemnieku Podiņš puse porcijas maksāja aptuveni latu. Retās reizēs, kad mēs pasūtījām tur ēdienu, pilns podiņš šķita neiedomājama izšķērdība. Jāteic, kad veicu aptauju par tā laika cenām, vislielākā vienprātība atklājās ne jau atmiņās par ēdienu. Toreiz mēs nodarbojāmies ar intensīvu binoklīšu patērēšanu. Binoklītis bija divas piecdesmitgramīgās glāzītes ar Melno balzamu – sānu pie sāna cieši blakus uz tumšā M6 galda. Katra maksāja 80 santīmu. Šķiet, sākot mācīties mākslas akadēmijā, tā maksāja 60 santīmus, bet cenas auga, un mēs uztraucāmies.

Gleznotājs Ernests Kļaviņš – jau gatavs mākslinieks pirmā kursa vispārējā apmulsumā – nesa uz akadēmiju grāmatas. Mēs sēdējām uz trepēm, virs galvas žēli šķindot makšķerauklās iekārtai milzīgai pusotrlitrīgo Monastirskaja Isba pudeļu baterijai, kuru kāds students bija eksponējis caurvējā kā vingrinājumu instalācju mākslā, un Ernests bargā balsī man jautāja: „Nu, kas tev patīk?” Es pastiepu pirkstu uz sašvīkātu cilvēciņu kājām gaisā, un Ernests novilka: „Bāzelics. Nu labi.” Tolaik akadēmijas darbnīcās varēja uzturēties augām naktīm, un katrā paksī bija atrodams milzīgs trapecveida pelnutrauks. Mēs tos pašapzinīgi lietojām kopā ar pasniedzējiem un, lai arī ironizējām par nez no kurienes uzpeldējušo teicienu „beigās nāve un mūžīgas mokas” (runāja, ka tas ir kādā industriāļu gabalā iesamplēts baznīcas sprediķa teksts), klusībā mēs, protams, tam svēti ticējām. Jo – kā gan citādi? (Klasiķis Joņevs taču pierādīja, ka šis ir bijis diezgan precīzs raksturojums deviņdesmitajiem.)

Reizēm, kad pūš stiprs vējš, man sareibst galva. Nevajag nemaz atrasties vējā, pietiek ar skatīšanos pa logu uz kokiem.

Tātad deviņdesmito gadu otrā pusē bija kāda Rudens izstāde, kurā bija neparasti daudz Venēcijas ainavu. Tas noteikti bija saistīts ar samērā nesen pavērušos iespēju ceļot. Šīs ainavas bija kā uvertīra nākamā gada Rudenim, kad dienas gaismu ieraudzīja slavenais Ernesta Burkāns – no kovboja, kas darbojas gondoljēra ampluā ar ieroci (nevis airi) rokā, histēriski pa ūdens virsu prom plakšķinošais Burkāns. Fonā lēni satumst izpriecu pilsēta. Iemirdzas gāzes lukturi. Klusi soļi atbalsojas kaut kur šķērsieliņā, pār manām kājām pārskrien žurka un holeras epidēmija ir nupat sākusies. Nāve Venēcijā. 1997. gads. Tas bija kā sprādziens. Ernests, kurš toreiz vēl nebija uzaudzējis rudo vikinga bārdu, savicināja Burkānu tieši virs galvas kā laso, un tā laika Latvijas glezniecības pasaulē kļuva vieglāk elpot. Vai gan jāsaka, ka vēlāk Ernests šo gleznu kaut kur pazaudēja un 2008. gada personālizstādei uzgleznoja no jauna? Un pilnīgi noteikti jāuzsver, ka deviņdesmito gadu beigās Latvijas mākslas arēnā glezniecība nebija nekāds vērā ņemamais arguments.

Gāja laiks. (Nupat vienā Mārgaretas Atvudas romānā izlasīju, ka īsts rakstnieks izvairīsies šādu teikumu iekļaut savā stāstā.) 1999. gada Rudens izstādes žūrijas komisija bija pieņēmusi gleznu Sieviete, kas tev iekšā?. Mēs mīņājāmies izstādes atklāšanā, un es izbrīna reibonī1 pēkšņi ieraudzīju, kā darbs eksponēts. Arsenāla plašajā zālē gar sienu stiepās gara, līdzīga izmēra gleznu rinda. Glezna pie gleznas glītā, vienotā ritmā, ne soli prom no simetriska izkārtojuma. Un pēkšņi kā žaga svinīgas runas laikā mans darbs virs garās gleznu rindas – viens pats pašā vidū. Kā pastkaste uz jumta. Kā balons skudrupūznī. Vai kā garumzīme neesošam burtam. Es tā arī nesapratu, ko redzēju. Mēs smējāmies un nolēmām, ka visticamāk kāds no žūrijas gleznu gribējis aizstiept prom no acīm, bet cits pēdējā brīdī attapies, ka tai vairs nav vietas, tomēr licis iekļaut ekspozīcijā. Vai varētu būt, ka es to nosapņoju? Vai tā tiešām bija nopietna izstādes iekārtotāju koncepcija? Toreiz pat neienāca prātā kādam to pajautāt. Mēs bijām ļoti stipri un briesmīgi bikli savā „mūžīgo moku” teorijā. Un fotoaparāta arī nevienam nebija – līdz ar to nekādu vizuālu liecību. Ernests man bakstīja ar elkoni sānā – skaties, tūlīt tu dabūsi balvu par labāko jaunā mākslinieka debiju! Balvu es nedabūju – ne tad, ne jebkad vēlāk. Tolaik vēl iznāca avīze Literatūra un Māksla. Tur bija nopublicēta recenzija par izstādi un pieminēts arī mans darbs, pat attēls bija ielikts – tikai no svešas gleznas. Milzīga ola, no kuras lien ārā šņācoša čūska. Paraksts – Rasa Jansone. Sieviete, kas tev iekšā.

Mēs turpinājām iestādīt skatiena asumu ar binoklīšu palīdzību un pavisam nopietni pieķērāmies Burkāna izspridzinātajai brīvībai. Bez Burkāna nespērām ne soli. Alise Landsberga – Sviesta Ulmaņa autore (tieši Alise, nevis Ernests Kļaviņš, kā kļūdaini norādīts Purvīša Balvas zaļās grāmatas 174. lappusē, ir skulptūras autore. Ernests kopā ar Kristīni Bicāni un Alisi Landsbergu bija pasākuma Ulmanis mūsu sirdīs idejas līdzautori). Burkānu izgreba no koka pagales un nokrāsoja oranžu. Burkāns parasti grabēja viņai līdzi Kaulu Vāģī – izrūsējušā, vecā džipā – un tam vienmēr tika ierādīta goda vieta pie binoklīšu galda. Lai Burkānam būtu vieglāka adaptācija nepanesamajā dzīvē, lai viņš mācītos, ko nozīmē „ģimene”, mēs uzņēmāmies atbildību un pārkristījām sevi citos vārdos. Bicāne bija Tomāts. Alise – Baklažāns. Bet es kļuvu par Ķirbi. Tolaik Mākslas akadēmijā vēl nestrādāja Jānis Taurens. Reizēm domāju, ka viņš noteikti ir zaudējis trīs savus uzcītīgākos studentus. Nē, četrus. Burkāns taču gāja arī uz lekcijām.

Gan tad, gan tagad grūti noticēt, bet laiks nudien gāja. Tā kā bijām īstena pēdējā romantiķu paaudze, kas neko nejēdza no terminiem „mākslas tirgus” vai „mākslas menedžments”, pienāca brīdis, kad Tomāts, Baklažāns un Ķirbis, šā tā beiguši akadēmiju, ieziemoja Burkānu pieputējušā šķūnītī ārpus Rīgas un, apjukumam pieaugot, kādu laiku iemēģināja roku reklāmas jomā. (Ernests sāka zīmēt karikatūras laikrakstā Diena.) Biju ļoti pārsteigta, ka nu spēka gleznot bija daudz mazāk nekā visu akadēmijas laiku, kad strādāju par apkopēju.

Kaiminsh

Rasa Jansone. Instalācija Kaimiņš. 2014. (Izmantots teksts no Franca Kafkas stāsta Kaimiņš)

 

„Mūžīgās mokas” nomainīja cita teorija. To sauca „Dzīve uzbrūk”, un viss sarežģījās vēl vairāk, kad sāka dzimt bērni. Dārzeņu komūna izjuka, un mans bērns nepiedzima no Ķirbjagalvas pilnā apbruņojumā un neaizsteidzās, zeltam saulē mirdzot, veikt dažādus brīnumus, daudzinot sava radītāja vārdu. Kad savā 39 gadu dzimšanas dienas vakarā lasīju Džūditas Batleres Dzimtes nemieru, mana bērna tēvs atnesa glāzi vīna. Kad es tekstā uzdūros teikumam „vai tiešām dzimums ir liktenis?”, viņš samiernieciski man uzsita uz pleca. Un kad viņš kā Odisejs kuģoja prom, no jūras nāca tik varens vējš, ka galva reiba stiprāk kā jebkad. „Tu pati esi vainīga!” vējš atnesa Odiseja balsi. „Tavā kuģī ir sūce!” es saucu pretim, stingrāk satvērusi bērna roku. Kādu laiku es apcerēju ideju par tetovējumu „Tu pati esi vainīga” kaut kur uz ķermeņa. Vislabākā vieta, protams, būtu piere, bet nepietika drosmes. Un arī ar naudu bija pašvaki. (Un viņa kuģī patiešām bija sūce.)

Nupat jau man ir sajucis, kad laiks sāka mīņāties uz vietas un mest cilpas dažādos virzienos. Bērns lēnām auga. Pirmajā reizē, kad pēc vairāk nekā pusgada pārtraukuma paņēmu rokās otu (es gribēju uzgleznot mazu glezniņu ar afgāņu sievieti burkā labdarības izsolei), tā bija kā pagale man rokās – atskabargaina, nesavaldāma, un sieviete līdzinājās gaiši zilam kartupeļu maisam. Gleznu es iznīcināju, un kādu laiku lasīju tikai Virdžīniju Vulfu.

gramata

Rasa Jansone. Grāmata. 2012.

 

2014. gadā saņēmu uzaicinājumu piedalīties Eiropas kultūras galvaspilsētas projektā Spēka pote. Tā ietvaros mākslinieki apgleznoja telpas dažādās Rīgas skolās, un es izstrādāju skiču pieteikumu lielam sienu gleznojumam kādas skolas bijušās kapelas telpā. Skola gatavojās tās remontēt un pārvērst par psihologa un atpūtas istabu bērniem. Pagaidām tur notika parastas mācību stundas. Skicēs Virdžīnija Vulfa satiekas ar manu vecmāmiņu Annu Rozentāli (deviņu bērnu māti) – seja pavērsta pret seju, un viņu vaibstus veido Virdžīnijas teksti. Projekta vadītāji bija ļoti apmierināti ar ideju, bet skola skices noraidīja. Kā arguments tika minēts fakts, ka bijušajā kapelā nebūtu īsti korekti attēlot sievietes portretu – „jūs taču saprotat, Dievs ir vīrietis”. Pārrunu ceļā tika panākts kompromiss, ka sienas gleznojums taps citā, ar skolu saistītā, bet ārpus tās esošā telpā. Es uzgleznoju Virdžīniju un Annu. Viņas lasīja tekstus viena otras sejā, un telpas logu rotāja balti krāsotas drošības restes. Telpa atradās pirmajā stāvā. Projekta ietvaros tika izdots glīts katalogs, kurā tika apkopoti realizētie sienu gleznojumi, īss apraksts par to autoriem un katras skolas bērnu zīmējumi. Katalogā tika iekļauta arī noraidītā kapelas skice, bet trūka mana paskaidrojuma par to, kādēļ gleznojumu nebija iespējams īstenot tieši bijušajā kapelā. Kā arguments tika minēts, ka kataloga saturam jābūt tikai un vienīgi pozitīvam.

V_Vulfa_A_Rozentale1

Rasa Jansone. Virdžīnija Vulfa un Anna Rozentāle.  2014. (Izmantots teksts no Virdžīnijas Vulfas Esības mirkļiem)

 

Un te nu laika cilpā, kas, šķiet, jau apmetusies man ap kaklu, būtu īstais brīdis izcelt, ka agrāk vai vēlāk Latvijā savu vietu atradīs feministiskās mākslas diskurss. (Un šī diskursa dzīlēs būs atrodams instruments, ar ko manu mākslu nomērīt kā visai mērenu un naivu. Varbūt tas varētu notikt līdzīgi, kā Darvins pareģoja kanārijputniņa knābja garumu, ieraugot eksotisku ziedu džungļos – vai varbūt kanārijputniņš bija vispirms un zieds pēc tam? Varbūt tas notiks kā pamošanās no sapņa, kuru sapņojis kāds cits.)

Kaut kur pie apvāršņa ceļas vējš un galvas reibonis ir tikai rokas stiepiena attālumā. Tomāts, Baklažāns un Ķirbis mēģina atjaunot veco komūnas garu, mūsu bērni jau ir uzsākuši skolas gaitas, šad tad es dodos uz tuvējo kiosku nopirkt preses izdevumu ar Ernesta zīmētu karikatūru un pavisam nopietni gatavojos marinēšanas sezonai.

burcinja

Rasa Jansone. Skice instalācijai Diēta grupas izstādei Es pieskaros sev. Izstāde notiks 2016. gada novembrī; kuratore Jana Kukaine. (Citāts no Čārlza Dikensa romāna Dombijs un dēls)

 

  1. No H. L. Borhesa stāsta Tlona, Ukbara, Orbis Tertius.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri