punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Fona troksnis

Katrīna Rudzīte

11/07/2016

 

rudzite

Foto: Alise Buligina

 

***

patiesībā tev vajadzēja piedzimt par zivi
pelēku buti spožiem sāniem
vai gaisīgu plīvurzivi
ļauties visudziedējošajām ūdensbalsīm
kas kliedzienus apcērt saknē
sāpju vietā izsvaidot gaismas burbulīšus

valoda atņems tev pēdējos spēkus
pārveidos visu ko esi domājis pazīstam
mežonīgā valoda
noskalos tavu miesu no kauliem
sajauks domas neskaidrā mudžeklī
kuru tu rijot putekļus un elsas nespēsi
atmudžināt un ietūcīt vārdos

valoda saplosīs tevi
vēl dzīvu un siltu

nepretojies
tu esi tikai vēstījums zaķīt

 

***

zini,
man gribētos aiziet tev pakaļ uz taviem sapņiem;
ar kafiju termosā un sviestmaizēm, varbūt pat ar krāsainu karodziņu,

aptvert bailes kā attālumu kartē, kā ideju ar vairīgām ūdenszāļu saknēm
un izvilkt tevi no duļķainā miega,
kurā tu klīsti tik vientuļš un neaizsargāts,

vietā, kur saplaukst ēnas un caurvējš izgaiņā liekvārdību,
gaismas lāsītes vien retumis izspiežas uz gurdenās ādas
kā kalnu gariem izlūgti brīnumi,
tu ietinies
mezglotu sakņu tumšajās ielocēs,
miega šaurajā slazdā,
un kļūsti mēms,
ar pusi sejas skatītdams vārtus
uz vaļēju bezdibeni

(it kā kāds tevi turētu iesietu cilpā)

vārdu bailes mēs atmetam nomodā: 
nesaki, ka tev spokojas,
ka ēnas uz tava ķermeņa plaisām
ir zīmes no nelokāmas pagātnes darbības
pēdām, nesaki, ka tev acu priekšā rēgojas varavīkšņaini eļļas traipi,
ka tu mācies nekustību,
ilgi stāvēdams klajā laukā, kamēr ap tevi
spieto bites un eņģeļi kvarca spārniem,

tas ir kā naktī šķērsojot robežu –
ja tu raudāsi,
tevi dzirdēs un nošaus

 

***

cilvēks no iekšpuses ir kā veca māja
aizlipis pūžņiem putekļiem un zaudētā laika
stērbelēm aiz kurām aizķerties
neuzmanīgi liekot soļus
kaudzēs sabērtas akmeņogles un mazas sarkanas odziņas
zem sijām izklāti pirmsmiega šņuksti

kluss ir cilvēks no iekšpuses
ieslēgts tumšajā gaiteņa skapī
pie lietuvēniem un mošķiem
pie raganas ar apaļo seju
kas rādās sapņos vienmēr uz tumšas jūras fona
cilvēks no iekšpuses ir mīksts kā milzīgs vates pikucis
bīstams kā Apolinēra indīgā pļava
un nesaprātīgi tāls
kā niķīgs un gandrīz neredzams zvaigznājs

 

***

cilvēks satinies krāsainos lakatos
līdzīgs paradīzes putnam
pārtiek no baltajiem miltiem un liekas
kuru katru brīdi varētu aizlaisties projām
nemaz tevi netur tik ciešas saites ar zemi un asinīm
tikai ar kokiem – liekas tie pieder tieši tev
it kā tu būtu tos iedēstījusi parkos un nomalēs
kurās mēs (parastie cilvēki) baidītos pastaigāties
pēc tam kad aizbraucis pēdējais transports

eļļainu vārdu un goblinu valstībā dzīve sākas pēc saulrieta
sērkociņu skopajā gaismā tu kļūsti par to kas būtu kļuvis
ja kāds jau sen nebūtu aiznesis prom tavu silto un vārīgo iekšpusi
tās vietā atstājot akmens būrī ieslēgtu ainavu

 

***

viņai ir ērti pārnēsājami spārni
ko viņa glabā atvilktnē
blakus gumijas cimdiem un šķērēm
katru rītu viņa pamostas un ieslēdz fona troksni – milzīgu centrifūgu
kas griežoties apslāpē skābes izēstos tumšos plankumus
karš un vājums bailes skūpsti
un dusmīgi indiāņi nepārtraukti ceļo
cauri atvērtam pelēkam kanālam
cauri vienmēr mazliet vēsajai virtuvei

pieņemoties skumjām
trokšņa apgriezienus jāpalielina
līdz vairs nav iespējams saklausīt
tējkannas šņākoņu un atpakļritošos gaismas milimetrus

 

***

novembra tumsa mūs aizvelk ciet
kā slepkava rāvējslēdzēju
virs mirušā miesas
izplūst un nodziest siltās līnijas
seja pārstāj būt seja
vēl pirms iegrimt ezera dzīlēs

gandrīz pieskaras gandrīz noglāsta
metāla vaibstus cimdos ietērptās rokas

starp palagiem čirkst smiltis un akmentiņi
švīkstinās spārni
nodzēsto vaibstu atspīdums
paliek pilsētas siltajā miegā

Dalies ar šo rakstu