punctum

Literatūra un kultūra

Rokraksti nedeg!

Indreks Grigors

12/07/2016

 

Raksts bijis par pamatu lekcijai Manuskripti nedeg. Neuzrakstīts teksts un tā autors, kuru Indreks Grigors nolasīja šā gada LLMC Vasaras skolā.

 

Mums, kultūrkritiķiem, patīk rakstīt. Tas izriet no personības īpašību, spēju un izglītības savdabīgās kombinācijas. Gribētos deklamēt, bet trūkst uzstāšanās dotumu, nav pietiekamas muzikālās dzirdes, nemāki zīmēt un kino vietā studē literatūru. Aptuveni no šāda kokteiļa rodas kritiķi, homo scriptus, rakstošie ļaudis.

Es uzskatu, ka vienīgie, kam attiecības ar rokrakstiem ir vēl komplicētākas nekā kritiķiem, ir rakstnieki. Viens no klīniskākajiem viņu vidū, bez šaubām, ir Mihails Bulgakovs un viņa romāna Meistars un Margarita visiem zināmais teikums „Rokraksti nedeg”.

Ignorējot krievu filologu un ģimnāzijas literatūras stundu valstībai piederošo jautājumu, centīšos noskaidrot, ko Bulgakovs vēlējies pateikt ar šo teikumu, ko nozīmē – „Rokraksti nedeg” plašā kultūrvēsturiskā kontekstā, un kā tas vispār ir iespējams.


Bojāejas un pazušanas stāsti

Marta sākumā KUMU tika atklāta izstāde Force majeure. Igaunijas mākslas bojāejas un pazušanas stāsti, kas bija apskatāma līdz Jāņu dienai. Līsas Pehlapū (Liis Pählapuu) kūrētās izstādes saturs ir mākslas darbi, kuri laika posmā no 1900. līdz 1944. gadam pazuduši, gājuši bojā vai iznīcināti.

Izstādes lielākā daļa sastāv no melnbaltu reprodukciju projekcijām, ko papildina mūsdienu apraksti un kuratores komentārs par mākslas darba likteni.

Daudzo ekrānu vidū ar rakstītajiem komentāriem izceļas viena, droši vien dažādības dēļ audio, komentāra projekcija, kur riņķojošo reprodukciju izlases kulminācija ir Ado Vabes (Ado Vabbe) leģendārā glezna Itālija. Apraksts sākas ar vārdiem: „Vabes Itāliju igauņu mākslas vēsturē var uzskatīt par vienu no spilgtākajiem darbiem, par kuru nav saglabājusies neviena fotogrāfija, kas varētu dot priekšstatu par šī darba veselumu.” Tāpēc skatītājam tiek piedāvāts melns ekrāns, kura apakšā kreisajā stūrī lasāms autora vārds un darba nosaukums, kā arī tiek atskaņots igauņu rakstnieka Augusta Gailita (August Gailit) komentārs, kas slavē Vabes gleznu valodu.

Esmu visnotaļ pārliecināts, ka, gada nogalē veidojot „obligātos” reitingus, šo izstādi pasludināšu par iepriekšējā gada mākslas sasniegumu.

 

Neuzbūvētais, neuzfilmētais, neuzrakstītais, neizdarītais… utt.

Pērn arhitektūras vēsturniece Ingrīda Rūda (Ingrid Ruud) kūrēja izstādi Neuzbūvētais. Vīzijas par jauno sabiedrību 1986 – 1994, kuru nesen Arhitektūras savienība atzina par ievērojamāko notikumu.

Tāpat kā Pasaules karu laiks, arī neatkarības atjaunošana bija haotiska un pārmaiņu pilna, gāja bojā vairāki mākslas darbi un vienlaikus tika kalti vērienīgi plāni, uz kuriem Rūda arī centrējas. Celsim jaunu valsti, celsim jaunu pilsētu! – tomēr šie projekti palika tikai ieceru līmenī. Tagad, raugoties atpakaļ, šķiet, ka šī neuzbūvētā arhitektūra projekta veidā un muzeja kontekstā vispirms ir vēsturisks artefakts, veltīgas mentalitātes nesēja.

Gan Līsas Pehlapū meklētās zudušo gleznu pēdas, gan arī Indrīdas Rūdas savāktie neīstenotie projekti iespaido simptomātiski, bet, raugoties tikai no muzeja konteksta un uztverot tikai kā arhīva vienības, tās tomēr neļauj aizmirst, ka visas šīs pazudušās gleznas un neuzbūvētās mājas mūsu kultūrā eksistē slēptā veidā.

2013. gadā tika demonstrēta slavenā dokumentālā filma Jodorowsky’s Dune, kas iepazīstina ar plaši pazīstamā kulta režisora neizdevušos mēģinājumu ekranizēt Frenka Herberta klasisko zinātniskās fantastikas stāstu Kāpa.

Filma tā arī palika neuzņemta, taču intervijās atkārtojas epizode, kurā filmas varoņi un arī kritiķi stāsta par Hodorovska projektu kā par pabeigtu filmu. Turklāt uzmanības vērts ir fakts, ka līdztekus Hodorovska un viņa komandas rokrakstam filmā ir arī cits spokains darbs – Kāpa.

Hodorovskis apgalvo, ka nolēmis veidot ekranizējumu, pirms vēl bija izlasījis grāmatu: „Kāds draugs teica, ka tā ir fantastiska.” Stāstu Kāpa nebija lasījis arī vairums no projektā iesaistītajiem māksliniekiem, kas balstījās tikai uz vīziju, par ko Hodorovskis viņiem bija šķendējies šī stāsta sakarā.

Pēc Hodorovska teiktā, filmas kulminācija ir prinča Paula noslepkavošana. Mirstot princis pravietiski iesaucas: „Pārāk vēlu… Mani nevar nogalināt. Jo…” Jo viņš ir palicis viens uz planētas un kļuvis par tās iedzīvotāju, kurš prinča balsī apgalvo: „Es esmu Pauls.”

Tas pats notika ar Hodorovska filmu. Lai gan projekts tika izvilkts no ratu pakaļas, tomēr tas savā veidā ietekmēja nākamās filmas. Piemēram, bez Hodorovska Kāpas mums nebūtu filmas Svešais (Alien). Dokumentāli to uztur pārliecība, ka visas nākamās zinātniskās fantastikas filmas sauksies Es esmu „Kāpa”.

 

Kādā ziņā rokraksti nedeg?

Visvienkāršāk autora un lasītāja/ skatītāja attiecības aprakstīt, balstoties Romāna Jakobsona klasiskajā komunikācijas shēmā. Autors jeb nosūtītājs pāradresē lasītājam jeb adresātam veltīto vēstījumu mākslas darba formā. Autora artikulāciju un lasītāja uztveri ietekmē trīs faktori: konteksts, kura fonā vēsts tiek nodota tālāk, kods, kurā to pārraida, un kanāls, pa kuru tas tiek darīts.

Ierastajā, plaši zināmajā iecerē atbilstoši darbojas visi seši komunikāciju kanāla faktori gan paralēli, gan cits citu ietekmējot, tomēr izteikti vienā virzienā – no autora uz lasītāju. Nepamanīts ir palicis apstāklis, ka kods, konteksts un kanāls ietekmē vēstījumu, bet vēstījums savukārt iespaido tos visus. Tas nozīmē, ka vēstījumam nav jānonāk līdz adresātam, un, lai ietekmētu pasauli, teksts nevienam nav jāizlasa.

Šo izpratni var uztvert kā kultūras semiotikas vienu no būtiskākajiem atklājumiem, kas, starp citu, paskaidro, kāpēc rokraksti nedeg. Pat ja autors iznīcina rokrakstu, tas ir paguvis ietekmēt viņu, bet caur autoru – arī pāri palikušo pasauli. Pat ja autors savas idejas nekad nerealizē, neuzraksta rokrakstu, tomēr tīrā doma vien jau ir iespaidojusi pasauli.

To tēlaini ilustrē foto mākslinieces Lauras Kūses (Laura Kuuse) no četrām īsfilmām sastāvoša sērija Almost films, kas portretē četrus filmu projektus, no kuriem daži varbūt pat ir realizēti, tomēr vismaz vienā no tiem autors apgalvo, ka viņš savas idejas nemūžam negrasās īstenot, un tāpēc nekad neizrādītā filma Kūses dokumentālajā veidolā ir jau devusi grūdienu jaunai filmai.

 

No igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš

Dalies ar šo rakstu