Patoss un nekas: kirkegoriska laikmeta diagnoze ar metafiziskām atsaucēm uz Heidegeru

 

Šogad, meklējot tekstuālo atskaites punktu kārtējiem Kirkegora lasījumiem, izvēle krita par labu Kirkegora, iespējams, filozofiski nozīmīgākajam darbam Bažu jēdziens. Sadarbībā ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtu, Latvijas Nacionālo teātri, Traģisko pētījumu centru un Kaņepes kultūras centru tapa multimediāls priekšnesums Bažas! Kirkegora eksistenciālā komēdija, kurā lasījums ieguva muzikālu un vizuālu dimensiju. Jēdziena Angest latviskojums ir diskutējams (iespējamie varianti: bažas, bailes, baismas, trauksme utt.), tāpēc, publicējot lasījumu tekstus, tiek respektēta autoru izvēle. Katraesejacentrējas uz vienu autora izvēlētu citātu no Kirkegora teksta. Citātu vizualizāciju autors ir mākslinieks Kaspars Groševs. Pasākuma fotogrāfe – Agnese Zeltiņa.

Velga Vēvere un Igors Gubenko

 

citatsLacis

Brīvībai ir tendence sapīties meistarībā. Saskaņā ar Kirkegoru, brīvība cilvēkā ir tik neizmērojami brīva, ka tās kustīgumu nevar apdraudēt nekas ārējs, tā pati pin mezglus sev. Ja brīvību domājam kā tīru kustību, tad bažās tā mīņājas uz vietas – tā var kustēties, tā varbūt pat kustas, taču apreibst no sava brīvuma, nobīstas, stostās un mīļā miera labad sev ceļā liek dažādus šķērļus un atjautīgus izgudrojumus, lai brīvības trajektorija neuzkāptu pa stāvu liesmu debesīs. Brīvība nobīstas no sevis un ieslīgst bažās.

Ja bažīgi ir cilvēki, tad bažīgs ir arī laikmets, ko šie cilvēki apdzīvo. Šķiet, Kirkegors savu laiku redz visnotaļ brīvu: zinātnes paplašina pasaules ainu, prāts jēdzienā tver realitātes dziļumus, tāpat tiek gāzti monarhi un arvien vairāk cilvēku var praktizēt savu brīvību dažādās kopības formās, sanāksmēs, publiskos forumos un preses viedokļu slejās. Taču Kirkegors norāda, ka līdz ar brīvības kāpinājumu palielinās brīvības tendence savu neierobežoto kustīgumu vērst pret sevi pašu, kļūstot par mīņāšanos. Jo vairāk brīvības, jo vairāk pinekļu, kuros bažām izvērsties. Būt-spējīgam, būt-varēšana neierobežoto iespēju priekšā apreibst un iestieg kaislības trūkumā, ko Kirkegors uzskata par vienu no galvenajām sava laikmeta noteiksmēm.

Laikam ejot, cilvēks kvalitatīvi nemainās, atšķirības starp dažādu laikmetu cilvēkiem ir tikai kvantitatīvas. Kirkegors domā, ka ar katru nākamo paaudzi bažas kļūst reflektīvākas – jo primitīvāks cilvēks, jo dziļākas bažas, taču bažu saturs un objekts paliek nemainīgs – tas joprojām ir nekas, tikai katrā nākamajā paaudzē rodas iespaids, ka šis nekas kļūst par kaut ko. Bažu nekas kā priekšnojautu kopums spoguļojas sevī, nāk arvien tuvāk indivīdam, tomēr joprojām paliekot par neko.

Mūsdienas daudz neatšķiras no Kirkegora laikmeta – skolotie prāti, novērodami vēsturiskos procesus, teiks, ka šodien esam daudz brīvāki nekā 19. gs. vidū, turklāt vispārējā brīvuma bastioni joprojām ir tie paši – zinātne un atvērta publiskā telpa, kurā uz savstarpēju viedokļu apmaiņu sevi piesaka arvien lielāks neatkarīgu, unikālu indivīdu skaits. Visticamāk Kirkegors atzītu, ka dzīvojam ļoti brīvā laikā, taču nākamajā brīdī viņš piebilstu: „Bet kā ar jūsu bažām?” Viens no brīvākajiem laikmetiem cilvēces vēsturē varētu būt arī viens no bažīgākajiem. Ja nu zinātne, sabiedriskās aktivitātes un publiskā telpa dibinās bažās, kuras savukārt ir nobažījušās par neko? Kā brīvība sevi sapin divās tās instancēs – modernajā zinātnē un visaptverošā socialitātē?

Par sava laika skolotajiem prātiem Kirkegors vēsta, ka milzīgas pūles ir ieguldītas, lai radītu tehniski nevainojamus un neapstrīdamus dvēseles nemirstības un Dieva esamības pierādījumus. Tai pat laikā, pieaugot pierādījumu izcilībai, drošticamība mazinās. Cilvēks ir nobažījies par dvēseles nemirstību, viņš sasprindzina visus intelektuālos spēkus, lai radītu zinātniski nevainojamus pamatojumus, bet rezultāts ir vēl lielākas bažas un pārliecības zudums. Mūsdienās analoģiska situācija tālu nav jāmeklē – brīvais prāts vairs nejautā par dvēseles nemirstību, bet dažas domas velta jautājumam par labo. Ja izdosies zinātniski pierādīt un izcili nopamatot vislabāko ētisko rīcību, tad nu gan varēs ķerties pie labā īstenošanas. Ja zinātnieki sniegs desmit neapstrīdamus pierādījumus labas rīcības pamatotībai, tad es varēšu sākt būt labs. Bet līdz tam jānogaida. Tik neskaidra un bažas raisoša ir situācija ap labo. Te redzam, kā brīvības kustība vēršas pati pret sevi, izplēnot nekustībā – jo gan jautājums par labo, gan labā pierādīšana un rīcības atlikšana ir brīvības pārraudzībā. Zinātniskie pamatojumi uz brīdi nomierina, aizburot bažas prom.

Publiskajā telpā savukārt valda optimistiska sociālā ņudzoņa. Dažādas sabiedriskās iniciatīvas, viedokļi un izvēles, diskusiju platformas, gan digitālas, gan fiziski eksistējošas sapulču zāles, kas rada kopīgas rosības iespaidu, kurā bažām nav vietas. Tiešām, par ko vēl bažīties, ja varonība viedokļu telpā ir dažu klikšķu un sapulču apmeklējumu attālumā? Kopā mēs to varam, brīvības vārdā. Cilvēks ir sociāls dzīvnieks, socialitāte ir augstākā un praktiskākā brīvības forma, un modernās tehnoloģijas šo sabiedrisko brīvību paplašina bezgalīgos apvāršņos. Pirms brīvība sper soli, tā vispirms paskatās uz citiem, lai ietu kopā. Kustība atkal stostās.

Jo vairāk apzināmies savu brīvību, jo lielākas bažas, jo vairāk brīvība sapinas sevī un bažas ieskatās plašajā iespējamības bezdibenī, kurā kā rīcība vēl nekas nav tapis. Jo brīvība ir būt spējīgam, bet šodien ar zināšanu un sabiedrisko spēku palīdzību mēs esam spējīgi uz daudz ko, mūsu spējīgums aizsniedzas līdz zvaigznēm un cilvēka apziņas dziļumiem. Tomēr brīvība ar šiem tālumiem un dziļumiem vēl joprojām neko nespēj iesākt, drīzāk cilvēks, plašās ainas apmulsināts, paklūp un bažīgi raugās debesīs.

Kirkegors savam laikmetam uzstāda diagnozi – kaislības un eksistences trūkums. Kā zāles viņš izraksta kaislību un neko. Vispirms pilnībā jāielaižas ar bažām un neko, kas reducē un noskalda visu nebūtisko. Ir daudz zināšanu, daudz sabiedriskuma, daudz dažādu mazu kaislību, bet pavisam maz kaislības vienskaitlī, un tam visam fonā – liels, bažas vairojošs nekas, ko neviens nepamana, jo redzesloku ir aizpildījušas zināšanas, sabiedriskā taisnīguma labie darbi un sociālās ņudzoņas kultivētās sarunas. Kirkegors aicina neko paturēt redzeslokā, jo pašā nebūtības vidū iedegas iespējamība un kaislība šo iespējamību satver, lai veiktu neiespējamo. Brīvība ir sapinusies, to nevar atpīt pakāpeniski, soli pa solim, jo tā ir sapinusies sevī. Brīvība atpinama, atbrīvojama no sevis vienā kaislīgā izšķiršanās aktā, veicot patosa pilno pārēju no iespējamības uz īstenotību jeb eksistenci. Lai atpītos, ir vajadzīgs radikāls pārrāvums, ko bažās pārstāv nekas.

Līdzīgas, Kirkegora iedvesmotas zāles, zinātnei izraksta 20. gadsimta vācu filozofs Martins Heidegers. Viņaprāt, modernās zinātnes pamats ir atrofējies, jo zinātne ignorē neko. Tāpēc Heidegers aicina zinātnes sākotni un izejas punktu smelties pirmatnējās, arī ikdienišķās bažās, angestā, kas zinātni savā attiecībā pret būtnēm ļautu praktizēt kā kaislību. Bažās un trauksmē būtnes kā veselums aizslīd, nostādot mūs aci pret aci ar neko, ar apziņu, ka lietas eksistē uz nekā fona, liekot uzdot jautājumu: kāpēc vispār ir kaut kas, nevis nekas? Šis jautājums arī kalpotu par pareizo izejas punktu jebkurai zinātnei. Kirkegoram individuālā plaknē šīs eksistenciālās bažas iekustina kaislību, kas satver objektīvu neskaidrību un pārvērš to eksistencē. Laikmetā, kur sociālā ņudzoņa un apsviedīgās zināšanas aizēno eksistenci, tā ir jāizkaro, paliekot pasaulē nabagam, nostādītam aci pret aci ar neko un savām bažām, kas tukšumā ļauj satvert vienu iespējamību, vienu kaislību iepretim daudzām kaislībām, ļauj satvert vienu iespēju eksistēt. Tas arī kļūst par pamatu īstenai socialitātei un dod sparu kaislīgai zinātnei. Dzīvojot šajā sprieguma laukā starp esamību un neko, iespējamību lauks paliek atvērts. Eksistence pati norit starp esamību un neko. Šī starpesamība eksistencei piešķir kaislību un rada bažas, kuras ar nelielu, toties izšķirošu piepūli var vērst godīgumā un nopietnībā.

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri