Pietiek

 

Lasot Beketa vēlīnos prozas darbus, mēs nonākam visnotaļ retināta gaisa apstākļos. Ja nezinātu, varētu pavaicāt, vai tiešām tas ir tas pats autors, kas sarakstījis džoisiskā valodas vēriena apveltīto Mērfiju (1938). Kā piebilst literatūras kritiķis Harolds Blūms, Mērfijā mēs vēl varam iedomāties uzrodamies viņa uzvārda brāli no Ulisa1. Vēlāk Bekets pamazām sāk atbrīvoties no greznībām, kas šādas atsauces dara iespējamas. Izšķirošais pavērsiens ir pāreja uz franču valodu, lai varētu „rakstīt bez stila”2, nekrītot dzimtās angļu valodas izteiksmes pārpilnības ieraduma lamatās.

Darbā Trīs Dialogi (1949), kas veltīts glezniecībai, mēs sastopam izteikumu: „[..] nav nekā, ko paust, nekas, ar ko paust, nekas, no kā paust, nav spēka paust, nav vēlmes paust līdz ar nepieciešamību paust.”3 Beketa vēlīnā proza norisinās šāda nosacījuma šaurībā. Tā stāsta par tādiem kā, kārojas teikt, cilvēciskās darbības arhetipiem; tā ir mazrunīga, bet ne maz–vēstoša.

Tulkotājs

 

Lai tas viss notiek pirms aizmirst. Par daudz vienlaicīgi ir par daudz. Tad pildspalvai ir laiks pierakstīt. Es to neredzu bet dzirdu tur aiz sevis. Tāds ir šis klusums. Kad pildspalva apstājas es turpinu. Dažkārt tā atsakās. Kad tā atsakās es turpinu. Par daudz klusuma ir par daudz. Vai arī tā ir mana brīžiem pārāk klusā balss. Tā kas nāk no manis. Te tev nu bija māksla un prasme.

Es darīju visu ko viņš vēlējās. Arī es to vēlējos. Viņam. Kad vien viņš kaut vēlējās arī es to vēlējos. Viņam vienīgi vajadzēja pateikt ko. Kad viņš neko nevēlējās arī es neko nevēlējos. Tādējādi es nedzīvoju bez vēlmēm. Ja viņš kaut ko būtu vēlējies man arī es to būtu vēlējusies. Laimi piemēram vai slavu. Man bija tikai tās vēlmes ko pauda viņš. Bet viņš noteikti pauda tās visas. Visas savas vēlmes un vajadzības. Kad viņš bija kluss viņš noteikti līdzinājās man. Kad viņš man lika laizīt savu peni es steidzos to darīt. Es no tā guvu apmierinājumu. Mēs noteikti guvām apmierinājumu vienos un tajos pašos veidos. Tās pašas vajadzības un tie paši apmierinājuma veidi.

Kādu dienu viņš teica lai es viņu pametu. Tas ir darbības vārds ko viņš lietoja. Viņš droši vien vilka savas pēdējās stundas. Es nezinu vai viņš ar to domāja ka man viņš jāpamet pavisam vai tikai uz brīdi jāpaiet malā. Es nekad sev neuzdevu šo jautājumu. Es nekad sev neuzdevu citus jautājumus kā vien viņa. Lai arī ko viņš ar to domāja es devos prom neatskatoties. Prom tiktāl ka viņa balss nespēja mani aizsniegt es biju prom no viņa dzīves. Varbūt tieši to viņš arī vēlējās. Ir tādi jautājumi ko apjēdz bet nekad sev nejautā. Viņš droši vien vilka savas pēdējās stundas. Es turpretī biju tālu no savas pēdējās stundas. Es piederēju pavisam citai paaudzei. Tā nepastāvēja ilgi. Tagad kad sāk aptvert nakts man paurī ir tādas kā atblāzmas. Akmeņaina bet ne pilnībā zeme. Ja man dotu trīs vai četras dzīves es varbūt kaut ko būtu varējusi sasniegt.

Man nevarēja būt vairāk par sešiem gadiem kad viņš mani paņēma pie rokas. Knapi sāku pārvarēt bērnību. Bet man nevajadzēja daudz laika lai to pārvarētu pavisam. Tā bija kreisā roka. Būt labajā – to viņš nespēja ciest. Sāns pie sāna roku rokā mēs virzījāmies uz priekšu. Pietika ar vienu cimdu pāri. Mūsu brīvās jeb ārējās rokas bija kailas. Viņam nepatika sajust cita ādu uz savas ādas. Cita runa par gļotādu. Tomēr reizēm viņš novilka savu cimdu. Tad man vajadzēja novilkt savu. Tādā veidā savu kailo locekļu vienoti mēs nogājām ap simts jardiem. Reti vairāk. Viņam ar to pietika. Ja jautājums tiktu uzdots man es teiktu ka kreisās rokas nav piemērotas tuvībai. Mana roka nekad nejutās ērti viņa rokā. Reizēm tās viena otru atlaida. Tvēriens kļuva vaļīgs un pajuka. Bieži pagāja veselas minūtes pirms tās atkal satvēra viena otru. Pirms viņa roka atkal satvēra manu.

Tie bija diezgan cieši kokvilnas cimdi. Tie nebūt nenotrulināja pirkstus bet padarīja izteiktākus vienkāršojot to veidolus. Mans protams gadiem ilgi bija pārāk vaļīgs. Bet man nevajadzēja daudz laika lai to aizpildītu. Viņš teica ka man ir Ūdensvīra rokas. Tas ir mājoklis tur augšā.

Viss ko es zinu nāk no viņa. Es to nevajadzīgi neatkārtošu pie visām savu zināšanu druskām. Tas kā mēs apvienojāmies nav mana vaina. Tas ir lāsts no augšas. Par pārējo es teiktu ka neredzu vainu.

Mūsu tikšanās. Kaut jau ļoti salīcis viņš man izskatījās pēc milža. Pašās beigās viņa rumpis atradās paralēli zemei. Lai līdzsvarotu šo neparastību viņš kājas turēja plati un saliektas ceļos. Viņa pēdas kļuva arvien vairāk izvērstas uz āru un plakanas. Viņa apvārsnis bija zeme ko tās mina. Maza kustīga velēnas un samīdītu puķu virsma. Viņš man deva savu roku kā vecs noguris pērtiķis ar cik vien iespējams augstu paceltu elkoni. Man tikai nācās iztaisnoties lai paceltos galvas un plecu tiesu virs viņa. Kādu dienu viņš apstājās un neveikli meklējot vārdus man izskaidroja ka anatomija ir veselums.

Sākumā viņš vienmēr runāja ejot. Tā man tagad liekas. Tad reizēm ejot un reizēm mierā. Beigās tikai mierā. Un balsij visu laiku paliekot vājākai. Lai viņam pa ceļam nenāktos to pašu teikt divreiz, es noliecies līdz pašai zemei. Viņš apstājās un gaidīja kad es ieņemšu vietu. Tiklīdz viņš ar acs kaktiņu pamanīja manu galvu blakus savējai viņš sāka murmināt. Deviņos gadījumos no desmit teiktais neattiecās uz mani. Bet viņš vēlējās lai viss tiktu dzirdēts, ieskaitot izsaucienus un nesakarīgas tēvreizes ko viņš veltīja puķēm sev pie kājām.

Tad viņš apstājās un gaidīja manas galvas parādīšanos, lai pateiktu ka man viņš ir jāpamet. Es pagrābu atpakaļ savu roku un devos prom neatskatoties. Divi soļi un es viņam biju zudusi uz mūžīgiem laikiem. Mēs tikām šķirti ja tas ir tas ko viņš vēlējās.

Par ģeodēziju viņš runāja reti. Bet mēs noteikti vairākas reizes šķērsojām attālumu kas līdzvērtīgs zemes ekvatoram. Ar vidējo ātrumu trīs jūdzes pa dienu un nakti. Mēs nodevāmies aritmētikai. Kādi tik prātiski aprēķini saliektiem kā kabatas nažiem roku rokā! Tā mēs kāpinājām trešajā pakāpē veselus ternāros skaitļus, reizēm lietusgāžu laikā. Iegravēdami sevi viņa atmiņā cik vien labi spēdami, tur krājās iegūtie kubi. Gaidot pretējo darbību vēlākā laika posmā. Kad laiks būtu izdarījis savu darbu.

Ja jautājums man tiktu uzdots piemērotā veidā, es teiktu jā tiešām, šī garā izgājiena beigas bija mana dzīve. Apmēram teiksim pēdējās septiņtūkstoš jūdzes. Sākot skaitīt no dienas kad viņš pirmo reizi atsaucoties uz savu kaiti teica, ka pēc viņa domām tā ir sasniegusi savu virsotni. Nākotne pierādīja ka viņam bija taisnība. Vismaz to tās daļu mēs kopā padarījām par pagātni.

Es redzu puķes sev pie kājām un tās ir tās citas ko es redzu. Tās ko mēs nominām vienmērīgā solī. Taisnība tās ir tādas pašas.

Pretēji tam ko es ilgu laiku ar patiku iedomājos viņš nebija akls. Vien laisks. Kādu dienu viņš apstājās un neveikli meklēdams vārdus raksturoja savu redzi. Viņš izteica secinājumu ka viņam liekas tā nekļūs sliktāka. Es nevaru pateikt ciktāl viņš maldījās. Es nekad sev neuzdevu šo jautājumu. Kad es noliecos lejā lai pieņemtu viņa ziņojumus es uz savas acs sajutu asinīm pieplūduša šķietami saviļņota zilā atspīdumu.

Reizēm viņš apstājās neko neteikdams. Vai nu viņam galu galā vairs nebija ko teikt, vai arī bija ko teikt, bet viņš galu galā tomēr izlēma to neteikt. Es kā vienmēr noliecos lejā lai viņam nenāktos atkārtot sakāmo un mēs palikām šādā stāvoklī. Divas noliektās galvas saskaras klusums roku rokā. Kamēr mums visapkārt minot viena otrai uz papēžiem pagāja minūtes. Agrāk vai vēlāk viņa kāja nokāpa no puķēm un mēs devāmies tālāk. Lai varbūt atkal apstātos vien pēc pāris soļiem. Lai viņš beidzot varētu pateikt kas uz sirds vai atkal izlemtu to neteikt.

Nāk prātā citi biežāk sastopamie gadījumi. Tūlītēja nepārtraukta sazināšanās ar tūlītēju atiešanu. Tas pats ar kavētu atiešanu. Kavēta nepārtraukta sazināšanās ar tūlītēju atiešanu. Tas pats ar kavētu atiešanu. Tūlītēja saraustīta sazināšanās ar tūlītēju atiešanu. Tas pats ar kavētu atiešanu. Kavēta saraustīta sazināšanās ar tūlītēju atiešanu. Tas pats ar kavētu atiešanu.

Tad tolaik esmu dzīvojusi, tad vai nekad. Vismazākais desmit gadus. No dienas kad viņš pārlaida savas kreisās delnas virspusi pār savām sakrālajām drupām un sāka savu pareģojumu. Līdz mana tā saucamā negoda dienai. Soli pirms virsotnes es redzu to vietu. Divi soļi uz priekšu un es kāpu lejā pa otru nogāzi. Ja es būtu paskatījusies atpakaļ es viņu nebūtu redzējusi.

Viņam patika kāpt un tāpēc patika arī man. Viņš pieprasīja visstāvākās nogāzes. Viņa cilvēka stāvs sabruka divās vienādās iedaļās. Tas saliekto ceļu dēļ tiem saīsinot ķermeņa apakšdaļu. 45 grādu slīpumā viņa galva slaucīja zemi. Es nevaru izskaidrot šo noslieci. Vai tā bija patika pret zemi un tūkstoš puķu smaržām un nokrāsām. Vai rupjāka anatomiskas dabas nepieciešamība. Viņš nekad neskāra šo problēmu. Līdzko virsotne ir sasniegta neko darīt atkal jādodas lejā.

Lai laiku pa laikam papriecātos par debesīm viņš lika lietā mazu apaļu spogulīti. Uzpūtis uz tā dvašu un paberzējis pret ikriem viņš lūkojās pēc zvaigznājiem. Ieraudzīju! viņš iesaucās domājot Liru vai Gulbi. Un nereti viņš piebilda ka debesis šķiet tādas pašas kā vienmēr.

Tomēr mēs nebijām kalnos. Bija brīži kad es pie apvāršņa saskatīju jūru kura šķita atrodamies augstāk par mums. Vai mēs atradāmies kāda iespaidīga izgarojuša vai zemē iesūkta ezera gultnē? Es nekad sev neuzdevu šo jautājumu.

Tomēr zināms ka mēs bieži nonācām pie noteikta veida trīssimt pēdu augsta paugura. Es negribīgi pacēlu acis bieži pie apvāršņa saskatot tuvāko no tiem. Vai arī tā vietā, lai dotos prom no tā no kura tikko nokāpām, mēs tajā kāpām atkal.

Es runāju par mūsu pēdējo desmitgadi kas aptver laiku starp diviem aprakstītajiem notikumiem. Tā aizplīvuro iepriekšējās desmitgades un droši vien bija tām līdzīga kā zāles stiebri. Šķiet pamatoti attiecināt savu izglītību uz tiem applūdušajiem gadiem. Jo es neatceros ka būtu kaut ko iemācījusies gados ko atceros. Es šādi spriežu lai sevi mierinātu kad mani pārsteidz viss ko zinu.

Es teicu ka negoda norises vieta bija nedaudz pirms virsotnes. Tieši otrādi tā bija lielā mierā līdzenumā. Ja es būtu paskatījusies atpakaļ es viņu būtu redzējusi vietā kur es viņu atstāju. Kāds sīkums būtu man pierādījis manu kļūdu ja būtu notikusi kļūda. Turpmākajos gados es neizslēdzu iespēju viņu atkal atrast. Vietā kur es viņu biju atstājusi ja ne kaut kur citur. Iespēju viņu sadzirdēt  mani saucam. Tajā pašā laikā sev sakot ka viņš velk savas pēdējās stundas. Bet es uz to pārlieku nepaļāvos. Jo es knapi pacēlu savas acis no puķēm. Un viņa balss bija izsīkusi. Un it kā ar to nepietiktu es sev nebeidzu teikt ka viņš velk savas pēdējās stundas. Līdz ar to nepagāja ilgs laiks lai es vispār uz to vairs nepaļautos.

Es nezinu kāds tagad ir laiks. Bet manā dzīvē laiks vienmēr bija mērens. It kā zeme būtu nolēmusi apstāties pavasarī. Es ar to domāju mūsu puslodi. Mūs apdzina pēkšņas spēcīgas lietusgāzes. Debesīm nekļūstot manāmi tumšākām. Es nebūtu pamanījusi bezvēju ja viņš par to neierunātos. Par vēju kas vairs nebija. Par grūtībām no kurām viņš bija izkļuvis. Godīgi sakot nebija jau nekā ko aizpūst. Tās pašas puķes bija bez kātiem un vienmērīgas ar zemi kā ūdensrozes. Ar tādām pogcaurumus neizpušķosi.

Mēs neskaitījām dienas. Ja es izsecinu desmit gadus tad tas ir pateicoties mūsu pedometram. Kopējais attālums dalīts ar vidējo ikdienas attālumu. Tik daudz dienu. Dalīt. Tāds skaitlis naktī pirms upurēšanas. Citāds mana negoda priekšvakarā. Ikdienas vidējais vienmēr no jauna aprēķināts. Atņemt. Dalīt.

Nakts. Tikpat gara kā diena šajā nebeidzamajā martā. Tā pienāk un mēs dodamies tālāk. Pirms ausmas mēs esam prom.

Miera stāvoklis. Saspiesti kopā saliekti trīs daļās. Otrs taisnais leņķis pie ceļiem. Es iekšpusē. Mēs pagriežamies otrādi kā viens veselums kad viņš pauž tādu vēlmi. Naktī es jūtu kā viņš man ir piespiedies klāt visa sava saliektā ķermeņa garumā. Tas ne tik daudz bija jautājums par gulēšanu cik par apgulšanos. Jo mēs gājām pusmiegā. Ar savu augšējo roku viņš mani turēja un aiztika vietās kur vēlējās. Līdz noteiktai robežai. Otra roka bija iepīta manos matos. Viņš murmināja par to kas viņam vairs nebija un man nekad nebūtu varējis būt. Par vēju stiebros virs zemes. Par mežu ēnu un patvērumu.

Viņš nebija runīgs. Vidēji simts vārdi pa dienu un nakti. Izkliedēti. Kopā vien miljons. Daudz atkārtošanās. Izsaucieni. Par maz pat paviršai aptaujai. Ko es zinu par cilvēka likteni? Es varētu vairāk pastāstīt par redīsiem. Tie viņam patika. Ja es tos ieraudzītu tad atpazītu bez vilcināšanās.

Mēs pārtikām no puķēm. Te tev nu bija uzturs. Viņš apstājās un norāva sauju ziedlapu nepieliecoties. Tad ēzdams gāja tālāk. Tām kopumā bija nomierinoša iedarbība. Mēs kopumā bijām mierīgi. Mierīgāki un mierīgāki. Kā viss pārējais. Šis priekšstats par mieru man ir no viņa. Bez viņa man tā nebūtu bijis. Tagad es nopostīšu visu izņemot puķes. Vairs nekāda lietus. Vairs nekādu pauguru. Nekas izņemot mūs abus velkamies caur puķēm. Pietiek manas vecās krūtis sajūt viņa veco roku.

 

No angļu valodas tulkojis Rūdolfs Milliņš

  1. Bloom H. Novelists and Novels. Philadelphia: Chelsea House, 2005, p. 288.  (back)
  2. Knowlson J. Damned to Fame: The Life of Samuel Beckett. London: Bloomsbury, 1996, p. 357.  (back)
  3. Beckett S. Proust and Three Dialogues with Georges Duthuit. London: Calder and Boyars, 1965, p. 103.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri