Brīvības reibonis

 

Šogad, meklējot tekstuālo atskaites punktu kārtējiem Kirkegora lasījumiem, izvēle krita par labu Kirkegora, iespējams, filozofiski nozīmīgākajam darbam Bažu jēdziens. Sadarbībā ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtu, Latvijas Nacionālo teātri, Traģisko pētījumu centru un Kaņepes kultūras centru tapa multimediāls priekšnesums Bažas! Kirkegora eksistenciālā komēdija, kurā lasījums ieguva muzikālu un vizuālu dimensiju. Jēdziena Angest latviskojums ir diskutējams (iespējamie varianti: bažas, bailes, baismas, trauksme utt.), tāpēc, publicējot lasījumu tekstus, tiek respektēta autoru izvēle. Katra esejacentrējas uz vienu autora izvēlētu citātu no Kirkegora teksta. Citātu vizualizāciju autors ir mākslinieks Kaspars Groševs. Pasākuma fotogrāfe – Agnese Zeltiņa.

Velga Vēvere un Igors Gubenko

 

gubenko_grosevs

 

Vai esmu nobažījies?

Esmu pārmīzis jēgu.

Jēga nav materiāla lieta, nav kaut kas pasaulē esošs, bet tā tik un tā ir kaut kas. Nekas turpretī rada bažas, jo pazudina jēgas iespēju. Nekas nolemj mūs bezjēgai?

Varbūt. Bet kas esam šie mēs? Kas esmu šis par neko nobažījies es? Uz Kaņepes kultūras centra skatuves stāvošs ķermenis, ok, ok, bet ir taču jābūt kaut kam vēl.

Cilvēks nav sūnas, pelējums vai puķu kāposts. Cilvēkam ir dvēsele, gars, kā viņi tur to sauc?… Un varbūt tieši šis kaut kas ir nekas un tādējādi arī bažu avots pasaulē.

Kirkegors dēvē bažas par brīvības reiboni. Reiboni, kas mani pārņem, kad raugos savu eksistenciālo iespēju bezdibenī. Bažas ir „brīvības īstenība kā iespējas iespēja”.

Šķiet, šis reibonis krietni labāk tver manas eksistences būtību nekā tradīcijas dāvātie cementējošie apzīmētāji. Mana būtība ir eksistence, mana substance – reibinošs notikums.

Tās uznāk, man apjaušot savu, Sartra vārdiem runājot, nolemtību brīvībai. Mani, kurš nav nekas noteikts un stabils, iekams tiek īstenota kāda no brīvības dāvātajām iespējām, biedē pati eksistence.

Un šīs bažas nerimstas, arī īstenojot vienu vai otru eksistenciālu iespēju, jo neskaitāmas citas vienmēr paliek atvērtas. Kamēr vien eksistēju, es nekad neesmu gatavs.

Neesmu ar kādu noturīgu, atpazīstamu identitāti apveltīts subjekts – filozofs, pētnieks, redaktors, lektors, krievs, kvīrs. Šādas identitātes uzņemšanās nenovēršami slēps sevī pašapmānu.

Es esmu un vienmēr būšu neskaitāmu atvērto iespēju avots, sava nākotnes es neapturama potencialitāte. „Un kas tad tas ir? Nekas. Un kā tad iedarbojas nekas? Tas rada bažas.”

Vai esmu nobažījies?

Esmu pārmīzis jēgu.

Jēga nav materiāla lieta, nav kaut kas pasaulē esošs, bet tā tik un tā ir kaut kas. Nekas turpretī rada bažas, jo pazudina jēgas iespēju. Nekas nolemj mūs bezjēgai?

Varbūt. Bet kas esam šie mēs? Kas esmu šis par neko nobažījies es? Uz Kaņepes kultūras centra skatuves stāvošs ķermenis, ok, ok, bet ir taču jābūt kaut kam vēl.

Cilvēks nav sūnas, pelējums vai puķu kāposts. Cilvēkam ir dvēsele, gars, kā viņi tur to sauc?… Un varbūt tieši šis kaut kas ir nekas un tādējādi arī bažu avots pasaulē.

Kirkegors dēvē bažas par brīvības reiboni. Reiboni, kas mani pārņem, kad raugos savu eksistenciālo iespēju bezdibenī. Bažas ir „brīvības īstenība kā iespējas iespēja”.

Šķiet, šis reibonis krietni labāk tver manas eksistences būtību nekā tradīcijas dāvātie cementējošie apzīmētāji. Mana būtība ir eksistence, mana substance – reibinošs notikums.

Tās uznāk, man apjaušot savu, Sartra vārdiem runājot, nolemtību brīvībai. Mani, kurš nav nekas noteikts un stabils, iekams tiek īstenota kāda no brīvības dāvātajām iespējām, biedē pati eksistence.

Un šīs bažas nerimstas, arī īstenojot vienu vai otru eksistenciālu iespēju, jo neskaitāmas citas vienmēr paliek atvērtas. Kamēr vien eksistēju, es nekad neesmu gatavs.

Neesmu ar kādu noturīgu, atpazīstamu identitāti apveltīts subjekts – filozofs, pētnieks, redaktors, lektors, krievs, kvīrs. Šādas identitātes uzņemšanās nenovēršami slēps sevī pašapmānu.

Es esmu un vienmēr būšu neskaitāmu atvērto iespēju avots, sava nākotnes es neapturama potencialitāte. „Un kas tad tas ir? Nekas. Un kā tad iedarbojas nekas? Tas rada bažas.”

Vai esmu nobažījies?

 

Šis teksts bija daļa no performances, ko Igors Gubenko veidoja kopā ar mūziķiem Jeļenu Glazovu un Leonīdu Lobrevu. Performances audio ieraksts pieejams šeit.

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri