punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Dārts Veiders

Mihails Idovs

12/08/2016

 

unspecified

Foto: No personīgā arhīva

 

Mihails Idovs (1976) ir krievu – amerikāņu prozaiķis, žurnālists un scenārists. Dzimis Rīgā, sešpadsmit gadu vecumā ar ģimeni pārcēlies uz ASV. No 1998. līdz 2012. gadam dzīvojis Ņujorkā, strādājis New York Magazine, bijis žurnāla GQ krievu versijas galvenais redaktors. Lielu ievērību guvis ar romānu Ground Up (2009), vairāku seriālu scenāriju autors. Viņa stāsts Freds iekļauts īsprozas krājumā Проза / Proza (Orbīta, 2014). Šobrīd autors dzīvo Maskavā un Berlīnē.

Par Punctum pirmpublicēto stāstu Idovs saka: „Tas ir vienīgais mans stāsts, kura pirmo teikumu esmu nosapņojis, tāpēc, rakstot tekstu, man bija interesanti izmantot „sapņa loģiku” – piedāvāt lasītājam stāsta atslēgu, ar laiku atklājot, ka tā nav īstā. Galvenā varoņa Bričkina biogrāfija ir bezjēdzīga kolāža, kas veidota no rakstiem un Vikipēdijas ierakstiem, meklējot vārdu salikumu „policijas priekšnieks”. Jebkuras sakritības ar krievu vēsturisko bestselleru autoriem ir nejaušas.”

Laura Brokāne

 

Reti kurš zina, ka Džords Lūkass iedvesmu Dārta Veidera tēlam smēlās no guberņas policijas priekšnieka Bričkina, kas XIX gadsimta otrajā pusē dzīvoja Vjatskas guberņā.

Aleksejs Mihailovičs Bričkins piedzima 1843. gadā Orlovskas aprinķī. Varētu pat teikt, ka Bričkinam jau zvaigznēs bija rakstīts, ka viņš kļūs par policijas priekšnieku. Viņa tēvs, Mihails Taisevičs, bija policijas iecirkņa priekšnieks, un pat vectēvs, Taisijs Bričkins, kurš mazdēlu šajā saulē gan nesastapa, bija vadījis policijas nodaļu Orlovā. Bērnībā Ļoša bija kluss zēns, ar blēņām īpaši neaizrāvās, tēvam dusmas nesagādāja, ja nu vienīgi tajās reizēs, kad pārāk maigi un manierīgi noņēmās ar kaimiņu kucēniem, ko pēc Mihaila Taiseviča domām krievu vīrietim nepiederējās darīt.

Viss izmainījās, kad vecākais Bričkins 43 gadu vecumā aizgāja no policijas sfēras, lai pieņemtu izdevīgu piedāvājumu no Anfilatovu bankas. Ģimene pārcēlās uz Slobodskas pilsētu. Piecpadsmitgadīgajam Ļošam jaunajā vietā iedzīvoties bija grūti: viņš strīdējās ar kaimiņu bērniem un klasesbiedriem, mazākos biedēja ar izdomātiem stāstiem, vecākajiem vienkārši draudēja. Ik pa reizei tas noslēdzās ar kautiņu un asinīm, par ko viņa tēvs klusībā priecājās. Ceļš uz policijas struktūru augstākajiem ešaloniem tradicionāli veda caur bruņotajiem spēkiem – pirms lolot kādas cerības turpināt ģimenes karjeru jaunietim nācās kārtīgi norūdīties miesā un garā. Kad Ļoša bija absolvējis astoņu klašu ģimnāziju un sapņoja par universitāti, viņu tā vietā nosūtīja uz vecāko no divām klasēm nesen dibinātajā Kazaņas sauszemes spēku virsnieku mācību iestādē. Iznācis no šīs iestādes kā praporščiks, Bričkins visnotaļ aktīvi iesaistījās turku afērā, un 1770. gada jūnijā grāfa Rumjanceva vadībā pie Rebajas kurgāniem palīdzēja sakaut Kaplana Gireja karaspēku, kas ļāva noslēgt Kučuk-Kainardžijas miera līgumu. Ģenerālis Rumjancevs par drošsirdību tika pie „Zadunaiska” goda titula, bet tagad jau štāba kapteinis Bričikins – pie ievainojuma, medaļas un gandrīz bez tēva palīdzības pie policijas iecirkņa priekšnieka vietas Slobodskā.

Praktiski uzreiz Bričkins sāka kāpt pa karjeras kāpnēm. Jau pēc gada, būdams guberņas sekretārs, viņš strādāja par pilsētas policijas vadītāja palīgu, bet vēl pēc pusgada pats kļuva par vadītāju, kad vienpersoniski izķēra visu naudas viltotāju bandu, kas gadiem bija pludinājuši Slobodskā viltotas desmitrubļu monētas. Viņa priekštecis šajā amatā gan bija dzēris tik netraucēti, ka Bričkinam jau arī pirms tambija nācies tikt galā ar viņa pienākumiem. Kad Bričkins divas reizes pēc kārtas bija paaugstināts, toreizējais guberņas policijas šefs Vaņins, jaunajā vīrietī saskatīdams konkurentu, sāka pamatīgi neieredzēt „izlecēju”. Bričkina karjeras izaugsme uz dažiem gadiem apstājās. Vaņins parūpējās, lai Bričkinam tiktu īpaši bezcerīgas lietas un lielas papīru kaudzes, ar ko jau toreiz bija slavena gan policija, gan visi pārējie dienesti.

Jāatzīst, ka Vaņina priekšnojauta izrādījās pamatota. Atrazdamies priekšnieka palīga amatā, Bričkins bija iedraudzējies ar pāris ietekmīgiem pilsētas avīžniekiem, ar kuru līdzdalību tad viņš arī notvēra naudas viltotājus, sarunājot vietējā presē publicēt mānīgus sludinājumus, kas kalpoja par ēsmu noziedznieku pievilināšanai. Tolaik aizsāktā draudzība turpinājās – atšķirībā no Vaņina, kurš no spalvas vicinātājiem atgaiņājās kā no uzmācīgām mušām, Bričkins rīkojās gluži pretēji, avīžniekus laipni uzņemdams un nereti dzirdīdams uz sava rēķina, jo saprata, ka reportiera un policista savienība bieži vien var izrādīties savstarpēji izdevīgs pasākums. Tad nu Vaņinam par pārsteigumu pilsētas avīzes nepārstāja vien slavēt Bričkina kunga attapību un prāta spējas, kas ļāvušas spīdoši atklāt to vai citu noziegumu. Vaņins attapās idiotiskā situācijā – izsaukt pie sevis Slobodskas reportierus, lai stingri aizliegtu tiem rakstīt labas lietas par Bričkinu, būtu diezgan savādi, jo stāsti par izveicīgo iecirkņa priekšnieku taču labvēlīgā gaismā atainoja paša Vaņina pārraudzībā esošās lietas un tātad – arī pašu Vaņinu. Un tomēr panest to visu arī bija diezgan neiespējami, it īpaši tādēļ, ka tajās pašās avīzēs sāka parādīties aizvien dzeltenāki feļetoni, kas deva mājienus par policijas šefa sakariem ar pazīstamo Vjatskas guberņas aktrisi Natāliju Babošu-Koroļevu. Šie mājieni gan nebija bez pamata, un 1876. gada ziemā dēka bija sasniegusi tik izmisīgu baltkvēli, ka tieši Kristus Dzimšanas svētkos Vaņins ielauzās Babošas-Koroļevas mājā, kur viņš – bez šaubām, ar sev pakļauto izmeklēšanu dienestu palīdzību – pieķēra aktrisi cita kavaliera kompānijā un abus nežēlīgi piekāva. Arī šo epizodi aprakstīja avīzes, un ne tikai vietējās, turklāt tagad jau neslēpti norādot abu mīlnieku īstos vārdus. Vaņinu atvaļināja bez apžēlošanas, un ar gubernatora pavēli №156 no 1876. gada 2. marta par guberņas policijas priekšnieka amata vietas pagaidu izpildītāju iecēla trīsdesmit trīs gadus veco Bričkinu.

Bričkins savu karjeru jaunajā amatā uzsāka ar reformu. Ierindas policistu štata vietas palielināja par 40 vienībām, amata algu pacēla par 20 rubļiem, bet dienestā pašrocīgi savāca īstus spēkavīrus no karavīru aprindām, vadoties pēc savam laikam neierasta principa, ka policistiem, kuri nonāk saskarsmē ar ierindas cilvēkiem, jāiemieso sevī visas policijas labākās īpašības – pat ja tas tiek darīts tikai ārēji. Saviem padotajiem Bričkins uzreiz radīja stingra, bet taisnīga priekšnieka iespaidu. Nogrēkojušos iecirkņa uzraugu viņš varēja aizsūtīt ielas patruļā kā visparastāko ierindnieku – taču to izdarīja bez trokšņa, bez uzurpēšanās, viegli papliķējot pa plecu tā, ka pat pašam vainīgajam šis soda mērs sāka likties prātīgs un samērīgs. Jau pirmajā gadā viņš tika galā ar Vjatkas ielu lielāko postu, piejaucējot agresīvos pārvadātājus, kuru skaļā klaigāšana, neprātīgā braukšana un bīstamie manevri, kurus tie veica, cīnoties par klientiem, jau gadiem bija maitājuši pilsētas seju: viņš uzlika soda naudu par lamāšanos, saplēstu ķiteli vai tikai skaļāku svilpienu. Taču pret studentiem, kuru uzvedība reizēm nebija īpaši labāka, Bričkins bija laipns, iespējams, atminēdamies pats savu aprauto izglītošanos, vēloties atvieglot dzīvi tiem, kam bija izdevies to turpināt. Tatjanas dienā viņš lūdza patruļniekiem piedzērušos studentus nearestēt, bet gan klusu izvadāt pa mājām, iecirknī līdz atskurbšanai paturot vien pašus piedzērušākos.qas

Nav nekāds brīnums, ka Bričkina pagaidu vieta drīz vien pārtapa pastāvīgā amatā. Tikpat drīz Bričkins Vjatkā kļuva faktiski par leģendāru personību un galveno varoni gan augstāko aprindu folklorā, gan vienkāršo ļaužu valodās. Viņš braukāja pa pilsētu melnu zirgu divpajūgā un mīlēja pieturēt pie pavisam necilām bodītēm, lai nopirktu tur kādu nieciņu, kas galīgi nepiederējās ne viņa statusam, ne vecumam – ko viņš ar tiem darīja pēc tam, neviens nezināja. Vēl Bričkinam patika pašam izbraukt uz ugunsgrēkiem un, kā vēsta leģenda, viņš pats savām rokām izglābis pilsētā pazīstamās šuvējas Osipovas jaunkundzes kaķīti. Drīz pēc šī atgadījuma par abiem sāka tenkot ļaunas mēles, norādot uz Bričkina biežajām vizītēm Osipovas (pārsteidzoši ātri atjaunotajā un pārkrāsotajā) namā uz Maskavas ielas. Starp citu, tajā pašā namā atradās arī Gravē kunga pazīstamā vācu maiznīca, kas neļauj pilnībā izslēgt versiju, ka Bričkins agros rītos Maskavas ielā piebraukāja nevis pēc mīlas priekiem, bet gan svaigām bulciņām, ar kurām Gravē kungs bija pelnīti slavens.

Par neparasto uzticību un cieņu, ko vietējo pilsētas un guberņas iedzīvotāju vidū baudīja Bričkins, liecina daudz nostāstu un anekdošu. Kad Vjatkā 1894. gadā tika atvērta pirmā privātā telefonlīnija, tās dibinātāji aicināja policijas priekšnieku svinīgi veikt pirmo zvanu. Bričkins savirpināja ūsas, veltīja klātesošajiem fotogrāfiem un reportieriem negantu skatienu, tad satrauktā balsī klausulē iekliedzās, ka tirgotāja Jakova Prozorova (kurš tobrīd atradās turpat līdzās) privātmājā izcēlies ugunsgrēks. Un pats pēc tam ķiķināja kā mazs bērns.

Savu divdesmit gadu jubileju policijas šefa amatā Bričkins atzīmēja 1896. gadā ar vērienīgākajām svinībām, kādas vien varētu iztēloties. Vairākās baznīcās noturēja viņam veltītus aizlūgumus, visi Vjatkas un Slobodskas policisti parakstīja apsveikuma vēstuli un no sava vidus izvēlēja pašu garāko un plecīgāko pārstāvi, lai tas svinīgi nolasītu apsveikumu priekšniekam, kurš aizkustinājumā birdināja asaras. Tirgotāju ģilde pienesa Bričkinam viņa paša portretu nevainojamā līdzībā, ko slepeni bija pasūtījuši uzgleznot Pēterburgas māksliniekam pēc kāda sena Bričkina dagerotipa. Visbeidzot, pēc gubernatora lūguma, Krievijas Iekšlietu ministrs Ivans Loginovičs Goremikins piešķīra Bričkinam naudas prēmiju trīssimt rubļu apmērā ar novēlējumu „Par saprātīgu pašaizliedzību un enerģisku dienesta izpildi”.

Bet, lūk, kolīdz svinības bija noslēgušās, tā piecdesmit trīs gadus veco Bričkinu nogāza podagras lēkme. Policijas šefam, kurš līdz tam visu mūžu bija dzinies pēc sarkanās gaļas, tagad nācās uz visiem laikiem pārskatīt savas gastronomiskās kaislības. Kā apliecina draugi un kolēģi, sekas tam bija tādas, ka Bričkins saguma un gluži vai zaudēja interesi par darbu un dzīvi kopumā. Jā, melnie zirgi mīņājās stallī, un ar jaunkundzēm Bričkinu nesaistīja vairs pat ļaužu nevalodas.

Skumjas bija pievarējušas policijas šefu pašā nepiemērotākajā brīdī. Vjatkas pirmajā dzelzceļa līnijā, ko 1895. gadā sāka būvēt no Permas uz Kotlasku, bija pieķerts aizdomīgs students, kurš bloknotā pārzīmēja celtniecības detaļas. Žandarmērijas vadības priekšniekam Masaļiķinovam uzreiz radās aizdomas, ka aizturētais ir spridzinātājs, bet Bričkins, vai nu savā jauniegūtajā apātiskumā vai izsenis maigajā attieksmē pret studentiem, pavēlēja lietu izbeigt. Kā traģiskos apstākļos drīz vien noskaidrojās, students tik tiešām bija dalībnieks kādā revolucionāru grupiņā, kas bija apņēmusies nolaist no sliedēm pirmo vilcienu, kam 1898. gada 2. novembrī bija paredzēts šķērsot jauno sliežu atzaru. Teroraktu pēdējā mirklī izdevās novērst, bet žandarmu pakaļdzīšanās studentiem, kuri panikā mēģināja noslēpties tuvējā tirgus teritorijā, noslēdzās ar sprādzienu, izpostīja vairāk nekā tonnu augļu un maksāja dzīvību tirgotājai Kildebekovai. Bričkins, kura podagrai tagad pievienojās arī galu galā sabendētie nervi, rīkojās tik tiešām cienīgi un iesniedza atlūgumu. Viņa vietu nekavējoties ieņēma žandarmērijas vadības galva Masaļiķinovs, kurš pārveidoja pilsētas policiju pēc sava ģīmja un līdzības – viņš gandrīz vai monomaniakāli koncentrēja visus spēkus, lai izspiegotu un apkarotu revolucionāros strāvojumus.

Ņemot vērā viņa veselības stāvokli, Bričkins pensijā nodzīvoja pārsteidzoši ilgi, un līdz pat mūža beigām baudīja publikas mīlestību. Viņš bija biežs viesis tirgoņu un pat aristokrātu kāzās. Kad 1906. gadā Vjatkā parādījās pirmais automobilis, kurš piederēja Kuzmam Ļapķevam, viens no pirmajiem pasažieriem bija Bričkins. Tikmēr kopējās situācijas pasliktināšanās guberņā ļāva un pat mudināja aizvien biežāk salīdzināt Bričkina un Masaļiķinova veikumus, starp kuriem veiksmīgākais vienmēr izrādījās pirmais. Tadās reizēs Bričkins ar sev piemītošo pieklājību vienmēr norādīja, ka ne visi dzīves aspekti pakļaujas policijas priekšnieka kontrolei un ka diez vai pat viņš, ja būtu palicis savā amatā, spētu atvairīt melnsimtnieku grautiņus 1905. gada 22. oktobrī vai apturēt kauju starp zemnieku savienības grupu un kareivjiem, kas izcēlās tā paša gada decembrī. Saprotams, ka tāda pieticība ļaudis tikai vēl vairāk pievilka pie Bričkina, bet Masaļiķinovs, lai kā arī centās, tomēr nekādi nespēja aizēnot savu leģendāro priekšgājēju līdz pat brīdim, kad kataklizmiskas pārmaiņas valstī nobīdīja šādus sīkumus otrajā plānā. Bričkins aizgāja no dzīves dažus mēnešus pirms Februāra revolūcijas 1917. gadā, kas iznīcināja visus rangus un amatus, ar kuriem viņš tā bija lepojies. Viņš ir apglabāts Slobodskas pilsētā, kapos aiz Iļjinskas baznīcas, līdzās savam tēvam.

Sākot ar 1980. gadu otro pusi saujiņa entuziastu Kirovas pilsētas viesiem un iedzīvotājiem piedāvā tā dēvētās „dārtveideriskās ekskursijas”, kas ved uz Bričkina ģimenes namu un dažādām ēkām, kas saistītas ar viņa darbību, taču pilsētas varas iestādes šai iniciatīvai pagaidām nav izrādījušas sapratni un atbalstu.

 

No krievu valodas tulkojis Nils Sakss

Dalies ar šo rakstu