Lielā šķiršanās

 

Pēc Kellijas Linkas stāstu krājuma Maģija iesācējiem (Magic for Beginners, 2007) pirmās izlasīšanas reizes, es galīgi nesapratu, kāpēc it kā cienījami cilvēki viņu sauc par „sirreālo ģēniju” un „Borhesa un Kafkas literāro mantinieci”. Viņas stāsti ir pārsteidzoši, jā, taču ne jau naratīva triku vai fantastisko elementu klātbūtnes dēļ – tie vienkārši darbojas pēc krietni atšķirīgiem principiem, salīdzinot ar lielu daļu mūsdienu prozas. Arī Lielā šķiršanās ir gandrīz statisks teksts – to veido trīs sarunas, atjauktas ar pāris atmiņu ainām un stāstītāja pārdomām. Visā stāsta garumā nekas tā īsti nenotiek un nemainās, pārlēcieni telpā un laikā šķiet patvaļīgi un beigās viss vienkārši izčākst. Kas te notika?

Biju jau sācis domāt, kā labāk atkratīties no mutvārdu vienošanās par stāsta iztulkošanu, kad viņas jaunais krājums parādījās starp trim šīgada Pulicera balvas finālistiem daiļliteratūras kategorijā. Pārlasot sapratu, ka tulkot tomēr ir vērts, un tagad, pēc vēl vairākkārtējas pārlasīšanas, varu tikai priecāties, ka man bija iegansts iedziļināties vismaz vienā stāstā. Tagad tas šķiet kā tāda nobriedušas autores atgriešanās pie bērnības fantastiskajām spēlēm, kas sāpīgus notikumus ļauj atveidot ar tiešumam un skaudrumam nepieciešamo distanci. Aiz Lielās šķiršanās tāpat kā ikviena Linkas stāsta, lai cik neticami būtu tajos attēlotie notikumi, slēpjas kaut kas līdz kaulam izjusts. Un pārlasītājam (vai uzmanīgākam lasītājam) atklāsies arī sākumā grūtāk pamanāmās saiknes starp sarunu pārlēcieniem un neizprotamajiem iespraudumiem, atsedzot arī Lielās šķiršanās skaisto, apslēpto simetriju.

Tulkotājs

 

Reiz dzīvoja vīrietis, kura sieva bija mirusi. Viņa bija mirusi, kad vīrietis viņā iemīlējās, un palika mirusi arī visus divpadsmit kopā nodzīvotos gadus, šajā laikā dzemdējot viņam trīs bērnus, un arī viņi visi bija miruši, un tajā laikā, par kuru es tagad stāstu, kad vīram sāka parādīties aizdomas, ka sievai ir mīļākais, viņa joprojām bija mirusi.

Dzīvajiem paradums precēties ar mirušajiem tā īsti ir parādījies tikai pēdējās divās desmitgadēs, un tas joprojām nenotiek bieži. Šķiršanās no mirušajiem ir vēl retāka. Daudz biežāk dzīvais vīrs – vai sieva –, nožēlodams šo laulību, vienkārši vairs neatzīst otrās puses, jāteic, patiešām niecīgo klātbūtni. Ir viegli dzīvot divlaulība, ja pirmā sieva ir mirusi. Iespējams, tā nemaz pat nav divlaulība. Tomēr, ja pārim ir bērni, jauktas laulības šķiršana kļūst sarežģītāka. Trīspadsmit gadus pēc satikšanās kādās kokteiļviesībās, kas notika mājās pie slavena medija un saprecinātājas – par viņiem abiem bija rakstījis The New Yorker un viņi arī bija izpelnījušies konservatīvu reliģisko kustību piketus –, kā Alanam Roblijam (dzīvajam), tā Levijai Tailerei (mirušajai) bija skaidrs, ka iespējams arī sliktāks liktenis par nāvi. Viņu laulība bija beigta kā līķis.

Tā vismaz teica Alans Roblijs.

Alana un Levijas Roblija-Taileres bērni ar spirituālistu planšeti un Ouija dēlīti bija izteikuši tēvam vēlmi doties uz Disnejlendu; tā kā šķiršanās smagākā vienmēr ir tieši bērniem un Disnejlenda tolaik piedāvāja fantastisku atlaidi mirušajiem, medijs piekrita satikties ar Alanu Robliju un viņa sievu Disnejlendā, kas turklāt bija tikai piecpadsmit minūšu brauciena attālumā no viņas pašas mājas, ja Alans Roblijs piekristu ne vien samaksāt par viņas darbu, bet arī iegādāties ieejas biļeti. Medijam vienmēr bija paticis skatīties, kā apmeklētāji atrakciju parkos gaida garās, kārtīgās rindās. Tas viņai šķita kaut kā mierinoši.

Mediju sauca Sāra Pārmintere. Viņas kustības varētu saukt par taupīgām; tās bija aprautas un savādi neveiklas. Alans Roblijs pieņēma, ka tā viņa kustējās tāpēc, ka medijam apkārt nemitīgi drūzmējās viņai redzami mirušie. Arī viņš pats bija pieradis pārvietoties lēnām, pārnākot mājās no darba, lai netīšām neuzkāptu vai neizietu cauri sievai vai kādam no trim bērniem. Mirušajiem ļoti grūti nākas piespiest dzīvos viņus pamanīt, un tāpēc jauktās laulībās izmanto īpašas mirušo vietas: ar sarkanu lentu, sarkanām flīzēm vai sarkana auduma rūtīm atzīmētas grīdas laukumus vai mēbeles. (Dzīviem un mirušiem vecākiem dzimušie bērni visbiežāk ir miruši. Dzīvība ir recesīvais gēns – tāpat kā rudi mati vai zilas acis.)

Alans Roblijs gribēja labākas, mazāk sarežģītas attiecības ar saviem bērniem. Viņš gribēja iepazīt viņus tuvāk. Kurš tēvs to negrib?

Sāra Pārmintere un Alans apsēdās uz neērta soliņa zem sārtas bugenvilejas. Visi trīs Roblija-Taileres bērni ignorēja zīmi „Tev jābūt tik garam, lai brauktu”. Jauktu laulību bērniem ir savas priekšrocības. Parastie noteikumi uz viņiem neattiecas. Bērnu māte Levija sēdēja bugenvilejas lapotnē virs soliņa un bārstīja lejā papīrveidīgos ziedus. Nemīl. Nemīl. Bugenvileja ieķērās Alana Roblija pusgarajos matos un apkaklītes ielokā kā sīkas laternas. Viņš to ignorēja. Reizēm Levija izrīkojās vēl sliktāk. Sākumā viņam tāda āzēšanās bija šķitusi mīlīga.

Levija Tailere bija beigusi dzīvot ap gadsimtu miju. Tad viņai bija divdesmit divi gadi, un viņa bija neprecējusies. Nomira no tuberkulozes. Pat pēc nāves viņa turpināja trīcēt un klepot, pavisam klusītēm, un tā nu tagad drebēja arī bugenvileja. Viņa bija vienlaikus vecāka un jaunāka par savu vīru. Laulība un trīs bērnu piedzimšana šo atšķirību bija padarījusi tikai vēl izteiktāku.

„Paskaidrojiet man to vēlreiz, Alan,” teica Sāra Pārmintere. „Jūs sakāt, ka esat daudz par to runājuši ar Leviju. Un abi piekrītat, ka jums ir neatrisināmas domstarpības. Jūs sakāt, ka to gribat jūs abi. Šo šķiršanos.”

„Jā,” sacīja Alans. Viņš novērsās. Viņam mugurā bija dārgs krekls tādā sarkanā tonī, kas mirušajiem liekoties pievilcīgs. Arī lūpukrāsa viņam bija tajā pašā tonī, un uz priekšējiem zobiem no tās bija pielipušas taukainas kripatiņas. Sarkana nagu laka. Arī viņa kurpju zoles noteikti bija sarkanas. Vai tas bija Levijas dēļ, par spīti viņu grūtībām, vai arī bērnu labad? Lai pievilinātu viņus? Sāra prātoja, kāpēc dzīvie, kuri taču bija daudz redzamāki nekā mirušie, viņai bieži šķita tik nepastāvīgi un mānīgi. Viņa centās nebūt aizspriedumaina. Bet mirušie bija tik ļoti skaisti, tik noteikti un netverami kā kaligrāfijas mācību lapas. Tie piederēja viņai, lai arī Sāra pati sev teica, ka nav pareizi tā domāt.

„Levija saka, ka tā ir jūsu, ne viņas ideja,” Sāra sacīja. „Tā viņa man stāsta. Viņa saka, ka jums abiem ir bijušas savas problēmas. To viņa atzīst. Viņa saka, ka bērni prasa daudz laika. Ka jūsu intīmā dzīve ir cietusi. Ka bijuši strīdi. Sasisti trauki, ledaini klusuma brīži, pārpasaulīgi asaru plūdi. Viņa zina, ka raksturs viņai nav viegls. Bet viņa saka, ka joprojām jūs mīl. Jūs viņu nesaprotat, bet viņa joprojām mīl. Viņa domājot, vai tikai jūs neesat saticis kādu citu.”

„Neticami!” Alans noteica. Viņš iesmējās un palūkojās apkārt, it kā Levija pēkšņi, beidzot varētu materializēties. Bet uz bugenvilejas lapotni viņš tā arī nepaskatījās. „Kā viņa var to teikt? Visu otrdienas vakaru es pavadīju ar Ouija dēlīti, palīdzot Kārsonam un Elijai, un Esijai ar mājasdarbiem, un viņa man neteica ne vārda. Kārsons sacīja, ka Levija esot lejā, pagrabā, loka izmazgāto veļu, bet man šķiet, ka veļu locīja viens no mazajiem kā aizsegs mātei. Man šķiet, ka Levijai ir mīļākais. Miris mīļākais. Daždien man pat šķiet, ka tie bērni nav mani. Es viņus mīlu līdz sāpēm, bet arī man ir grūti, kad iedomājos, ka viņi man vairs nepieder. Viņi jau tā pavada tik daudz laika ar māti. Kas zina, ko viņa tiem saka par mani?”

„Levija saka, ka jūs esat greizsirdīgs uz viņas draugiem,” sacīja Sāra. „Un viņa arī saka, ka greizsirdīgai vajadzētu būt viņai. Ka jūs apprecējāt mirušu sievieti tikai tāpēc, lai kolēģi domātu, ka esat stilīgs. Ka viņa jau nu gan redz, kā jūs skatāties uz dzīvajām sievietēm. Jūs vienmēr flirtējot ar sievietēm lielveikalos. Viņa zinot, ka jūs stundām ilgi skatāties pornogrāfiju internetā, pat neiedomājoties, ka istabā varētu būt arī bērni.”

Klusums. Sāra dzirdēja, kā Alana Roblija zobi griezās cits pret citu kā krītiņi. Levija drebēja savā kokā.

„Kur ir bērni?” prasīja Alans. „Izlīdziet man, Sāra, pasakiet bērniem, lai viņi nekur tālu neaiziet. Kad mēs te bijām pagājušoreiz, Esija pazuda. Tad izrādījās, ka viņa bez mitas bija kāpusi te vienā, te otrā laivā It’s a Small World atrakcijā. Dziedājusi It’s a Small World After All cilvēkiem ausīs, visu laiku mainot tekstu. Visi bērni bija vienās asarās aizbēguši no tās atrakcijas. Ja Kārsons grib uz Frontierland, viņam jāpalūdz mums. Mēs varam tur aizstaigāt kopā.”

„Viņi joprojām stāv rindā uz Space Mountain,” teica Sāra. „Tie bērni ir skaisti, Alan. Un viņi visu pārcieš ļoti labi, pat ja viņiem tas diezin vai ir viegli. Jūs ar Leviju noteikti esat ļoti lepni. Levija saka, ka iemīl jūs katrreiz no jauna, uzlūkodama viņus. Viņi jums ļoti līdzinās, Alan.”

Tagad drebēja arī Alana sarkanā apakšlūpa. Dreb, dreb Levija bugenvilejā. Dreb, dreb Alana lūpa. Sāra Pārmintere pamanīja, ka ir sākusi līdzjūtībā piesist ar pēdu. Viņa aprāvās un piespieda sevi uzlūkot rindā gaidošo cilvēku sejas. Mirušie lidinājās pa gaisu, ar papēžiem balstījās uz dzīvo cilvēku pleciem, kamēr dzīvie gāja cauri diviem mirušajiem, kuri mīlinājās, nu labi, mīlējās tieši rindā, gandrīz tā, bet neviens neīgņojās. Apbrīnojami, cik labi mirušie un dzīvie sadzīvo parastos apstākļos, kamēr vien spēj cits citu ignorēt.

Alans teica: „Uz citām sievietēm es skatos tikai tāpēc, ka, ka domāju – varbūt tā patiesībā izskatās Levija. Varbūt arī viņa iet tikpat ātriem soļiem. Varbūt tieši tā ejot kustas viņas dupsis. Kad iesmejas kāda cita sieviete, es vienmēr nodomāju, ka varbūt tā izklausās arī Levijas smiekli. Es zinu, ka Levijai ir gaiši mati. Reizēm tos atrodu uz palagiem un izlietnē. Viņa pat man ir teikusi, ka viņai ir brūnas acis. Es zinu, cik gara ir viņa. Sekss. Mjā, ar seksu mums šobrīd neko labi neiet, bet reizēm es naktī uzmostos un jūtu, ka viņa guļ uz manis. Viņa ir tik smaga! Viņa ir auksta un ļoti apaļīga, un nemaz neelpo, bet reizēm kā sāk klepot, tā nevar vairs apstāties. Tad viņa vienkārši guļ uz manis, piespiedusi vaigu manējam. Un man šķiet, ka viņa smaida, bet es nezinu, kāpēc viņa smaida. Nezinu, par ko viņa smaida. Man viņa to nesaka. Raksta ar pirkstiem uz manas ādas, bet es nezinu, ko īsti viņa raksta. Reizēm gultā ielien arī bērni – un jūs zināt, kā tas ir, kad tu pavelies uz otriem sāniem un gultā ar tevi ir pāris miruši bērni? Un Levija, es nezinu, vai viņa iet atsperīgiem soļiem, vai viņa mēdz aizķerties aiz mēbelēm, vai mani joki viņai joprojām šķiet smieklīgi, vai Levija vairs maz klausās, kad es runāju. Vai vispār ir ar mani. Vai arī vienkārši smejas par mani, kad es kliedzu uz viņu. Es nezinu, kad viņa runā sarkastiski, kad es patiešām esmu viņu sāpinājis, kad viņa tikai ķircinās. Zinu, ka turpat vien viņa ir, tomēr man Levija liekas tik ļoti tāla. Reizēm, kad pienāku pie gultas, man šķiet, ka varbūt tur bijis vēl kāds. Nevis viens no bērniem vai Levija pati, bet kāds cits. Vēl kāds mirušais. Viņš izrakņā manas atvilktnes un izmētā mantas. Ja tas nav Levijas draugs, tad tai jābūt Levijai pašai vai kādam no bērniem. Bet viņi zvēr pie visa, kas svēts, ka tie nav viņi, tā ir tikai mana iztēle. Un tad es domāju, labi, pat ja jūs patiešām esat mani bērni, patiesībā jūs taču esat viņas bērni. Jo viņi ir līdzīgi. Tādi paši. Arī viņi ir miruši. Tāpēc es nevaru atmest domu, ka tā bija kļūda jau no paša sākuma. Tieši kā cilvēki saka. Varbūt dzīvajiem nevajadzētu iemīlēties mirušajos.”

Nu jau Levija bija nokāpusi lejā no bugenvilejas. Viņa bija ieritinājusies vīra klēpī, lūkojās augšup, viņam acīs. Izskatījās, ka Alans nav viņu pamanījis. Levija neko neteica, tikai piemiedza Sārai Pārminterei. Tas bija dusmu pilns piemiedziens. Kāds blēdis, vai ne? Kāda pļāpukule, vai ne? Viņš runā bez apstājas, viņa teica Sārai. Runā, runā, runā. Es tev pastāstīšu, ko šodien darīju, Levij. Pastāstīšu, ko tas puisis man pateica darbā. Bla, bla, bla. Tu taču arī gribi viņu vienkārši piežmiegt, vai ne? Ja Alans mani pametīs, viņš nožēlos, ka ir starp dzīvajiem.

„Ko viņa saka?” teica Alans. „Viņa jums kaut ko saka, vai ne? Kur viņa ir? Neticiet nevienam viņas vārdam. Jums šķiet, ka tāpēc vien, ka dzirdat viņas balsi, tāpēc vien, ka redzat viņu, tāpēc vien zināt arī viņas domas. Jūs domājat, ka zināt, vai viņa stāsta patiesību. Bet es ar viņu esmu nodzīvojis jau divpadsmit gadus, un viņa ir mele un kuce, un vēl arī padauza. Tikko Levija atver savu auksto mutīti, tā ir skaidrs, ka viņa ir izgudrojusi kādus jaunus melus. Arī tad, kad saka, ka mīl mani. Ja viņa varētu melot par savu nāvi, ja spētu likt cilvēkiem noticēt, ka viņa ir dzīva, viņa melotu arī par to. Tāpat vien.”

Bugenvileja sāka piepildīties ar mirušajiem. Viņi nokarājās no zariem un klausījās Alana teiktajā. Un Levija klausījās ciešāk par visiem. Viņas sejā mirdzēja īsta sievas atzinība.

„Alan,” teica Sāra. „Pamēģināsim to izrunāt mierīgi un prātīgi.”

Pēdējā laikā Sāras Pārminteres klienti bija pasākuši nākt pie viņas cerībā uz savas intīmās dzīves salabošanu. Lasot horoskopus, varētu šķist, ka briest kādas pārmaiņas. Varbūt zvaigznes jau drīzumā samainīsies vietām debesīs, visas nesenās nelaimes un katastrofas apmetīsies otrādi un cilvēki atkal samīlēsies un dzīve būs laba un arī nāve būs laba. Varbūt Sāras Pārminteres horoskops bija viņai ieteicis šajās dienās nejaukties citu cilvēku darīšanās. Bet Sāra neticēja astroloģijai. Arī viņas brālēns Freds bija medijs, un arī viņa klienti bija tikpat smagi gadījumi, tikpat nelaimīgi. Šad un tad Sāra mēdza sēdēt ar Fredu uz viņas balkona netīri dzeltenās bezgaisa pēcpusdienās un nolūkoties pa I–5 autostrādes nobrauktuvēm traucošajās mašīnās. Viņi runāja par darbu. Ielai, kas stiepās gar viņu māju, pretējā pusē bija strupceļa zīme „dead end”, ko kāds bija pārvērtis par „dead ed”. To uzlūkojot, Sāra Pārmintere katrreiz iedomājās, ka vajadzētu aiziet un pierakstīt zīmei „fr”. Bet Fredam nebija īpašas humora izjūtas. Viņš pats apgalvoja, ka tā ir izgaisusi pastāvīgajā saziņā ar to otru pasauli. Bet Sāra viņu atcerējās vēl no bērnības, un arī tad viņam nebija patikusi tā mirušo āzēšanās.

Fredam tagad bija jauns klients, vīrietis vārdā Sems Kelehens, kura sieva arī bija mirusi, gluži kā Levija Tailere. Taču Keleheni bija apprecējušies pirms vairākiem gadu desmitiem, kad viņa vēl bija dzīva, un problēma nu bija tāda, ka sieva pēc nāves vairs negribēja ielaisties nekādās darīšanās ar Semu Kelehenu. Viņasprāt, ar laulību jau bija cauri. Bet Kelehens nespēja no tās atteikties.

Fredam nepatika, kā Sāra apčubināja savus klientus. Kad pie viņa ienāca Kelehens, Freds uzreiz teica tā: „Es zinu, ar ko jūs gribat runāt. Bet viņa negrib runāt ar jums.”

Kelehens bija liels vīrietis ar sīkām rokām. Viņš teica: „Es tikai cerēju, ka varētu vēl vienreiz ar viņu parunāt. Es visu salaidu dēlī. Man žēl. Gribēju paskaidrot. Pateikt, cik ļoti es viņu mīlēju. Lūdzu, lieciet viņai runāt ar mani.”

Freds jautāja: „Jūs zināt, ka viņa ir mirusi, ja?”

Kelehena skolā reiz bija puisis. Pols. Tā viņu sauca. Arī pēc izdarīta viņš nekļuva populārs, toties tapa redzamāks. Nofokusējās pārējo acīs.

Meiteni, kuras dēļ viņš to izdarīja, sauca tā: Saldžuks. Tāda iesauka, jo viņa bija baigi vēsā.

Skolā visi gāja Saldžukam pa pēdām. Pat meitenes bija samīlējušās Saldžukā. Viņai deva visvisādas dāvanas. Reizēm starpbrīžos pāri ielai piestāja saldējuma vāģis. Kāds Saldžukam nopirka saldžuku ar ķiršiem. Bet Pols atnāca ar veseliem sešiem saldējumiem – vienu plombīru tūtiņā, vienu karameles parastajā vafelē, divus šokolādes saldējumus uz kociņa, vienu augļu saldējumu un vienu krējuma saldējuma sendviču. Iztērēja visu savu kabatas naudu. Viņa rokas bija pilnas ar saldējumiem. Viņš aizgāja pie Saldžuka un nostājās viņas priekšā. Viņa pateica kaut ko no sērijas, ka visus apēst nevarēs.

Pols teica: „Es apēdīšu tavā vietā. Pierādīšu, cik ļoti tevi mīlu.” It kā viņi par to būtu strīdējušies. Neviens pat nezināja, vai iepriekš viņš Saldžukam vispār bija kaut ko teicis.

Pārējie bērni sastājās viņam apkārt un skatījās. Tie, kas nebija klāt un neskatījās, vēlāk tomēr bija pārliecināti, ka visu ir redzējuši paši savām acīm: tik daudz reižu viņi bija dzirdējuši to stāstu. Arī Kelehens domāja, ka ir tur bijis, lai gan patiesībā nebija vis. Kad viņš pats pirmoreiz iemīlējās, viņš atcerējās Pola rokas un Saldžuka pieklājīgo, mulso smaidu.

Nākamajos mēnešos visi skatījās, kā Pols ēd dažādas lietas, tikai Saldžuks katrreiz noslēpās meiteņu tualetē. Pēc kāda laika neviens viņā vairs neiemīlējās. Neviens cits viņu nemīlēja tik ļoti kā Pols.

Savā skapīti Kelehens turēja sarakstu ar visu Pola apēsto. Tas bija mīlas dzejolis, iepirkumu saraksts, slepens pierādījums, ka Pols Mīl Saldžuku. Pols apēda dažas skudras. Izdzēra svešu pienu, kas bija saskābis. Visi to juta. Pols apēda nelielu līmes krikumu, ko kāds viņam bija atnesis. Apēda kritušas lapas un matu kamolu, ko kāds bija paņēmis no Saldžuka ķemmes. Jēlas gaļas gabalu, ko kāda meitene bija nozagusi no mātes ledusskapja. Un ēda vēl arī daudz ko citu, visu cauru gadu. Skolotāji tā arī nepamanīja notiekošo.

Nākamajā gadā Pols skolā neatgriezās. Saldžuks arī ne. Kāds par to pajokoja. Varbūt Pols bija apēdis Saldžuku.

Kelehens nezināja, kas ar Polu vai Saldžuku notika pēc tam. Taču Freds zināja, kas beigu beigās notiek ar visiem. Viņš redzēja karti, kuru Pols un Saldžuks bija atstājuši uz Kelehena sejas, tāpat kā pēc nāves to nu varēja redzēt arī Kelehena sieva. Mirušie var atļauties redzēt vairāk nekā dzīvie. Freds teica: „Viņa saka, ka jūs viņu īstenībā nemīlējāt. Ka viņai ir labāk bez jums. Viņa cer, ka jūs novecosiet un nomirsiet viens.”

Kelehens teica: „Un es vēl maksāju, lai jūs man to visu teiktu? Muļķības! Kā es vispār varu zināt, ka viņa te patiešām ir? Kāpēc lai es ticētu, ko man saka kaut kāds puišelis? Kāpēc lai viņa runātu ar jums, ne mani?”

Freds teica: „Atcerieties, ka runājat ar mediju. Nevis psihoterapeitu.” (Viņš mēģināja izklausīties prātīgs; domīgs, ne strups. Jau to pasakot, viņš gan zināja, ka izklausās kā Kelehena psihoterapeits.) „Laura saka, ka jums ir vairāk naudas nekā pats varat iztērēt, un vēl viņa cerot, ka jūs to visu izšķiedīsiet uz šarlatāniem un parazītiem. Nedusmojieties uz mani. Es to saku tikai tāpēc, ka jūs pats gribējāt uzzināt, ko viņa saka.”

Kelehens teica: „Laura, ja tu patiešām te esi, runā ar mani! Kāpēc tu runā ar viņu, ne mani?” Tāpat kā Freds, arī viņš centās būt prātīgs. Bet nebija tālu, lai viņš sāktu gāzt mēbeles. „Vai tad tu nezini, cik ļoti es tevi mīlu?”

Viņa to zināja. Pat Freds to zināja. Bet kāda gan mirušai sievietei daļa gar to, cik ļoti?

Freds teica: „Viņa saka, ka jums vajadzētu vairāk par sevi rūpēties. Jūsu ledusskapis ir tukšs. Viņa grib, lai jūs aizejat sapirkt produktus. Viņa negrib, lai jūs izbadējaties līdz nāvei. Tuvākajā laikā viņa negrib ar jums tikties. Viņai ir jādzīvo pašai sava pēcnāves dzīve, ar savām darīšanām. Šis viņai ir svarīgs laiks. Darāmā netrūkst.”

„Tas tad viss?” teica Kelehens. „Neko citu jūs manā labā nevarat izdarīt?”

Freds paraustīja plecus. „Jūs gribat, lai es sagādāju ektoplazmu? Kādu suvenīru no garu pasaules? Varbūt gribat parunāt ar kādu slavenību? Merilinu Monro?”

„Kuņas dēls gatavais,” noteica Kelehens. „Tev patīk, kā tas kretīns ar mani runā, Laura? Tu to atbalsti?”

Freds neko neteica. Arī Laura neko neteica. Taču viņa norādīja, ka gribētu kaut ko uzrakstīt.

Galds, pie kura viņa sēdēja, bija no ozolkoka. Apaļš. Bez asiem stūriem. Bija labi sēdēt pie tādas jaukas, smagas mēbeles. Kā dzīvajiem, tā arī mirušajiem patīk gāzt visu riņķī, it kā tas kaut ko pierādītu. Freds uz galda turēja papīru čupiņu un pildspalvu. Viņš pacēla pildspalvu, lai Laura varētu uzrakstīt savu sakāmo tieši gribētajiem vārdiem. Viņš neskatījās, kā Laura raksta. Nepatīkami redzēt, kā tavu roku izmanto kāds cits. Pirksti vienmēr izskatījās kaut kā izlocīti. Izstaipīti. Laura kustināja pildspalvu uz papīra tā, it kā Freda pirksti būtu dubļu pikas.

Kelehens turpināja runāt ar Lauru. Viņam šķita, ka Laura slēpjas kaut kur šajā istabā, varbūt zem medija noļukušās parūkas vai ozolkoka galda. Laurai nekādi nesanāca palikt mierā. Viņai patika peldēt, līdz vairs tik tikko spēja izrāpties no baseina. Viņš nevarēja atturēties un noprasīja: „Viņiem ir peldbaseini? Mirušajiem? Laura joprojām peld ik dienas?”

Freds mēģināja nesmieties. Peldbaseini? Viņš nevarēja vien sagaidīt, lai to pastāstītu Sārai. „Jā, protams,” viņš teica. „Viņiem ir peldbaseini. Laura mācās spēlēt bridžu. Un domā sev sagādāt suni. Kompānijai, saprotat.”

Kelehens apdomāja dzirdēto. Viņš varēja iemācīties spēlēt bridžu, ja to Laura gribēja. Viņš bija pārliecināts, ka jūt Lauras pārvietošanos pa istabu, viņas pirkstu pieskārienus sienām, kā viņa aizslīd aiz logu aizkariem, atspiežas pret krēslu atzveltnēm, kur viņi sēdēja. Kelehenam viņa tomēr nepieskārās. Vai varbūt pieskārās, bet viņš vienkārši neko nejuta? Kā viņi pēc tam dzīvotu, ja tomēr izlemtu mēģināt palikt kopā? Viņi bija precējušies jau gandrīz trīsdesmit gadus.

Freds nolasīja, ko Laura bija uzrakstījusi. Rokraksts bija drausmīgs pat mirušai rakstītājai. „Tā, viņa prasa, lai jūs sarīkojat lielas vakariņas. Taču viņa negrib, lai jūs uz tām ielūgtu vēl kādu citu. Šī ir viņas iedotā ēdienkarte. Viņa saka – ja gribat pierādīt savu mīlestību, tad lūdzu, pierādiet. Pagatavojiet viņai vakariņas.”

„Es visu laiku viņai gatavoju vakariņas,” sacīja Kelehens.

„Iespējams, jūs jau pamanījāt, ka es neesmu jums prasījis, kāpēc viņa tā dusmojas,” teica Freds. „Un neprasīšu arī. Man nepatīk bāzties svešās darīšanās.” Viņš palūkojās uz Lauras veidoto sarakstu, tad atkal pacēla skatienu pret Kelehenu. „Bet, jā, viņa ir riktīgi nikna. Tā ēdienkarte ir traki dīvaina. Skudras, viņa raksta, gabaliņš pirīta – ā, nē, krīta, tas ir viens šausmīgs rokraksts – saskābis piens, etiķis, saldējumi, dzēšgumijas, zāle, zāģu skaidas, smiltis, dubļi. Ja patiešām viņu mīlat, viņa saka, parādīsiet savu mīlestību.”

„Ko tad viņš beigās izdarīja?” pēc kāda brīža noprasīja Sāra Pārmintere. „Piekrita to darīt?”

„Nezinu,” teica Freds. „Man tas vienkārši šķita tā dīvaini. Viņš man izrakstīja čeku, bet tas izrādījās bez seguma. Un viņa bija teikusi, ka naudas viņam kā spaļu, tā kā tā varbūt nemaz nebija viņa sieva. Varbūt kāda vienkārši gribēja pajārēties ar viņu. Mirušas meitenes dēļ vien es zāli neēstu. Viņai būtu vēl jāpiemaksā.”

„Jūs vēl neesat man neko teicis par savu māti,” Sāra Pārmintere sacīja Alanam Roblijam.

„Kāpēc?” jautāja Alans. „Arī viņa ir te? Viņa grib ar mani parunāt?”

„Viņa ir tur, ar bērniem,” teica Sāra. „Viņi ķircina Pluto.”

„Viņa bērniem patīk,” teica Alans. Bet viņš neskatījās, kā Pluto apkārt ir savācies pūlis. Viņš netaisījās teikt bērniem, ka Pluto jāliek mierā. Dzīvajiem vecākiem nenākas viegli disciplinēt mirušus bērnus. Viņiem nākas izdabāt, pat ja viņu āzēšanās kļūst pārāk asa. Nākas izlikties, ka viņi nemaz nav tavi. „Pat tolaik, kad viņa vēl bija dzīva, viņa bērniem patika. Viņa tā priecājās par mazbērniem. Visu laiku lasīja viņiem priekšā.”

„Levija viņai neko daudz nepatika,” teica Sāra.

„Nē,” sacīja Alans. „Viņas nesatika.”

„Jūsu māte joprojām nav viņu pieņēmusi,” saka Sāra. „Viņai vēl aizvien šķiet, ka Levija jums ir par vecu.”

Levija kaut ko pateica.

„Levija saka, ka jūsu māte ir gatavā, hmm, kuce.”

„Dirsā Leviju,” teica Alans, bet viņš to nedomāja nopietni. Un tagad viņš skatījās, kā Pluto grīļojas, un izjuta savādu greizsirdību. Te nu viņš bija, saposies viss sarkanā, bet bērni joprojām deva priekšroku kaut kādam puisim kostīmā, nevis viņu pašu tēvam. Mirušajiem Disnejlendā bija savi iemīļotie personāži. Pluto, piemēram. Viņam bija ļoti maisīgs kostīms. Tad vēl tā dumjā cepurīte. Viņam varēja iesist pa pēcpusi, iebelzt no sirds, un viņš nekādi nespēja gana ātri aizbēgt. Arī Minnijas bija populāras mirušo vidū. Viņiem patika slēpt maciņus. Vai likt tajos visādus niekus.

Nu jau Pluto bija sācis lamāties. Dzīvie bērni pinkšķēja. Mirušie smējās. Alans teica: „Viņa nekad necentās. Vienmēr smējās par manu māti, par to, kā viņa krāsoja lūpas, kā līdzīgi citiem mirušajiem bija nesaprotami apsēsta ar krāsošanos. Un to, cik smalki mana māte grieza ēdienu.”

Levija pateica vēl kaut ko.

„Levija grib zināt, vai jūs vispār esat viņu mīlējis,” teica Sāra. Viņai ļoti patika, ka rinda uz Space Mountain tā arī nekļuva īsāka, lai cik ilgi viņa sēdētu un to vērotu. Viņa pati nekad nebūtu gaidījusi. Pietika ar skatīšanos, kā tūristi iekārtojas rindā, pazūd un atkal parādās, lai pēc kāda līkuma no jauna iestātos rindā.

„Es varētu parunāt ar mammu?” noprasīja Alans.

Sāra mēģināja ar mājienu pasaukt Alana māti, taču Roblijas kundze tikai veltīja viņai melnu, slepkavniecisku skatienu. Viņas lūpas bija sakniebtas tik cieši, ka visa mute bija pazudusi. Viena viņas roka bija aplikta Pluto garajai ausij. Otra tikmēr bija ierakusies kostīmā, it kā viņa grasītos izķidāt Pluto cauri viņa viltus kažokam. Levija joprojām nejūtama sēdēja Alana klēpī. Sīkā padauza. Kad bērni neskatījās, viņa parādīja Roblijas kundzei vidējo pirkstu.

„Viņa ir, ē, aizņemta,” teica Sāra. „Un mūsu laiks ir beidzies, Alan. Man ir vēl cita tikšanās četros. Bet Levijai vēl grib kaut ko jums pateikt.”

Patiesībā Levija negribēja teikt Alanam neko, bet Sāra zināja, ka viņai nebūs nekas pretī, ja Sāra kaut ko izgudros. Jo trakāk, jo labāk, tas viņu tikai izklaidēs. Galu galā viss bija taisnība. Es tevi mīlu. Es tevi nemīlu. Neaizej. Lasies prom. Kamēr tu esi darbā, es visu cauru dienu drāžu Eleanoras Rūzveltes spoku ar dildo.

Ja Alans izšķirtos no Levijas, Sāra viņam joprojām būtu vajadzīga. Būtu jaunas problēmas, piemēram, tikšanās ar bērniem. Un tad vēl tā Roblijas kundze. Alanam būtu labi mātei šo to pajautāt par viņa bērnību.

Šķiršanās nozīmētu jaunus izbraucienus uz atrakciju parkiem gan bērniem, gan Sārai. Viņa vienmēr varētu teikt, ka nākamnedēļ bērni grib iet uz Six Flags. Tur pie Psyclone vienmēr bija labas rindas.

Alans joprojām gaidīja, salicis rokas klēpī. Lai jau vēl kādu brīdi pagaida. Bija savādi, ka viņa rokas tā vienkārši izgāja cauri Levijas ķermenim. Un Levija rīkojās nejauki, nodomāja Sāra, tā sēžot. Tas bija nepieklājīgi un nejauki. Kādudien viņa varētu uzrakstīt grāmatu par mirušo etiķeti, lai arī, protams, to lasītu dzīvie, un dažas lietas nemaz neklājas atsegt. Vismaz ne visā pilnībā. Sāra reiz bija runājusi ar kādu vēsturnieku par pagātni. Viņš tolaik bija dzīvs vai jau miris? Tagad viņš noteikti bija miris. Pagātne, protams, bija sveša zeme. Svešs atrakciju parks, kur rindas bija daudz garākas. Mirušie atpakaļceļu nezināja neko labāk par dzīvajiem.

Sāras vēsturnieks sacīja, ka viena iespēja saprast, kāda īsti bijusi vēsture, ir lasīt tālaika grāmatas par manierēm. Ja tāda uzvedības grāmata saka, ka labi audzinātam cilvēkam neklājas celt no grāvjiem cilvēku sūdus un izteikties par to krāsu vai izmēru, tad ir skaidrs, ka tolaik tas bija jāskaidro, jo cilvēki tā mēdza darīt. Sāra nebija ne aci pamirkšķinājusi, kad viņš to stāstīja. Viņa zināja, ka par mirušo paradumiem labāk paklusēt. Sāra to zināja, un to zina arī Levija Tailere un Roblija-Taileres bērni, un Roblijas kundze, un es, arī es to zinu. Pat stāstot jums šo stāstu, es neesmu visu aprakstījusi tieši tā, kā tas notika. Neesmu bijusi pilnīgi godīga par mirušajiem šajā stāstā, par to, ko mirušie dara pēc tam.

Disnejlendā rindā gaidīja dzīvi cilvēki, un uz parka soliņa ar Sāru Pārminteri un Alanu Robliju sēdēja mirusi sieviete, un tur bija vēl daudz citu mirušu cilvēku, veseli simti, un jums nav nekādas daļas gar to, ko viņi tur iesāka. Labi vien ir, ka tikai tādi cilvēki kā Sāra Pārmintere un viņas brālēns Freds redz, kādi īsti ir mirušie. Bet mirušie, protams, redz visu jūsu dzīvi. Kad nākamreiz ar savu jauno sievu aizvedīsiet savus bērnus uz Disnejlendu un gaidīsiet tur rindā, padomājiet par mani. Padomājiet par to.

 

No angļu valodas tulkojis Vilis Kasims

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri