Raugoties no iekšpuses

 

Šā gada jūnijā Rīgā viesojās Londonā bāzētā literatūras žurnāla The Wolf veidotāji, lai iepazītos ar latviešu autoriem, māksliniekiem un izdevējiem. Gadsimta sākumā dibinātais The Wolf strauji kļuvis par vienu no vadošajiem neatkarīgajiem dzejas žurnāliem angļu valodā runājošajā pasaulē. Žurnāla kritikas nodaļas redaktore – Anglijā dzimusī un ASV uzaugusī indiešu izcelsmes dzejniece un literatūrzinātniece Sandīpa Parmara – izdevusi divus dzejoļu krājumus, publicējusi vairākus pētījumus par sievietēm modernisma literatūrā, kā arī pasniedz radošo rakstību Liverpūles universitātē. Tikšanās ar Parmaru notika Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Ivars Šteinbergs

 

Pastāstiet, kas jūsu žurnāla redakciju ieinteresējis Latvijā? Kāds tieši ir jūsu vizītes mērķis – jaunas sadarbības iespējas, jauni autori?

Žurnāls, ko veidoju kopā ar Džeimsu Bērnu, – The Wolf – tiecas publicēt starptautisku literatūru, kā arī jaunos un uzlecošos autorus. Žurnāls dibināts 2002. gadā, savukārt es iesaistījos tikai 2006. gadā. Tas ir starptautisks dzejas žurnāls, kurā publicējam ne vien dzeju, bet arī kritiku, respektīvi, recenzijas un kritiskās esejas. Reizēm ir raksti par ārzemju autoriem, pārpublicējam modernisma rakstniekus, kā arī tulkojumus, kas ir būtiska mūsu darba daļa.

Latvijā esam tikušies ar ilustratoriem, rakstniekiem un dzejniekiem, domājuši par to, kā vizuālais aspekts sasaistās ar tekstuālo, un man šķiet, ka jūs Latvijā esat šajā ziņā mums priekšā – jums ir vienreizēji skaistas grāmatas. Dzejniekiem noteikti vairāk jāpiedomā par noformējumu. Tā šajā braucienā bijusi viena no vērtīgajām atziņām.

Būtībā, jā, mēs Latvijā meklējam jaunus autorus. Par viņiem mazliet esam uzzinājuši no Arc izdevniecības publikācijām. The Wolf galvenais redaktors Džeimss Bērns ir arī Arc ārzemju literatūras nodaļas redaktors, tāpēc mēs labi redzam visu, ko viņi publicē. Un, runājot par latviešu dzejniekiem, jāsaka, ka tieši Arc pēdējā laikā ir darījis visvairāk, lai Lielbritānijā viņus celtu gaismā. Tagad mēs esam šeit, lai iepazītos ar autoriem un iepazītu viņu darbus, runātu par to, kas jūsu valstī notiek saistībā ar dažāda veida literārajiem strāvojumiem, kustībām, estētiskiem virzieniem un vēsturisko kontekstu. Par tādām lietām ir grūti gūt priekšstatu, ja neizkusties no Apvienotās Karalistes.

 

Jūs sakāt iepazīt autoru darbus” – es pieņemu, ka tas notiek caur tulkojumiem…

Jā, mums jau ir sagatavoti vairāku dzejnieku dzejoļi tulkojumos. Bet es uzskatu, ka brīdī, kad būsim sapratuši, ko tieši vēlamies žurnālā publicēt, mums piedāvās jaunus tulkojumus. Mēs vēl vēlāk ar vietējiem autoriem par to spriedīsim, bet pagaidām par latviešu literatūru ir radies tāds pats iespaids kā par jebkuru kūsājošu dzejas kultūru – ir liela stilu un tradīciju dažādība. Ir rakstošas sievietes, rakstnieki, kas nākuši no pavisam atšķirīgām politiskajām nostājām. Tas viss The Wolf šķiet saistoši.

 

Kādi ir kritēriji dzejolim, lai tas tiktu iekļauts žurnālā? Pēc kādiem principiem vadāties, kad izvēlaties autorus?

Būtībā to nosaka redaktore gaume. Es teiktu, ka The Wolf spēcīgi ietekmējis modernisms un modernisma literatūra. Tātad 20. gadsimta sākuma poētikas, avangarda uzplaukums un viennozīmīgi – eksperimentēšana un inovatīva dzeja. Tajā mēs vienmēr esam ieinteresēti.

Pagājušā gadsimta 50. gados Lielbritānijas dzeju sāka virzīt Kustības estētikas 1. Dominēja tādi dzejnieki kā Filips Larkins ar sava veida sociālo reālismu – visai nožēlojamu estētiku, uzsvaru liekot uz sava veida lirisku jutekliskumu. Laikam mums vienmēr ir šķitis interesanti tas, kā modernismu Lielbritānijā aizēnoja šāds virziens un kā modernisms atkal uzplauka pēc 50. gadiem, kad līdz ar pēckara paaudzi parādījās, piemēram, feministu kustība un dažādu veidu radikālās poētikas septiņdesmitajos. Es teiktu, ka esam bāzēti šajā tradīcijā, bet vēlamies strādāt ar tekstiem, kas atbilst tagadnei. Mākslai ir jāsabalsojas ar tagadni. Vēl – mēs publicējam dzeju, kas domā pirmkārt un galvenokārt par valodu. Mēs gandrīz nemaz nepublicējam dzeju ar ritmu un atskaņām, jo striktā formā rakstīta dzeja bieži vien ir konservatīvi ideoloģiska. Tā vietā mēs meklējam visu svaigo, jauno un pārsteidzošo.

 

Kad pirms dažiem gadiem runāju ar britu dzejnieku, mākslinieku un avangardistu Stīvenu Fauleru 2, viņš sacīja, ka Londonas literatūras vide ir bez centra, ka tai nepiemīt hierarhija. Kā jūs raksturotu literatūras ainu Liverpūlē un Londonā?

Dabiski, ka Liverpūlē ir citādāk nekā Londonā. Londona ir īstais Lielbritānijas dzejas centrs, noteikti. Taču jāsaka – diemžēl, ka tā, jo ir tik daudz labas reģionālās dzejas, kas lieliski rezonē un reflektē par sociālajiem un vēsturiskajiem apstākļiem dažādās Anglijas daļās. Londona ir ļoti turīga vieta, un ir zināmu aprindu dzejnieki, kas tur var atļauties dzīvot un līdz ar to kļūt par dominējošā diskursa daļu.

Bet, runājot par Stīvena teikto, es parasti viņam piekrītu, taču šoreiz jāatzīst, ka attiecībā uz Londonu – ne gluži. Jā, protams, tur ir liela dažādība dzejā, bet tur ir arī dominējošā, respektīvi, centrālā kultūra.

 

Kas ir šī dominējošā kultūra?

Mēs to dēvējam par „meinstrīmu”. Tāda liriska balss pirmajā personā vienskaitlī, kas vēro pasauli, mēģina atrast jēgu un nonāk pie sava veida pabeigtības. Tas ir īss lirisks dzejolis, kas izveido savu laika nogriezni, sava veida tagadni, un tad to atveido – parasti ar kādu noslēdzošu atklāsmīti. Es pat domāju, ka tas nav nekas diži atšķirīgs no piecdesmito gadu dzejas. Turklāt populārajai Lielbritānijas dzejai ir tendence koncentrēties uz vietējo publiku. Tā mēdz fokusēties uz konkrētu kultūras pieredzi. Par etniskajām un rasu atšķirībām šajā kontekstā varu runāt daudz, bet tas jau ir cits jautājums.

Taču es uzskatu, ka pastāv arī hierarhijas. To īpaši var just, dzīvojot ārpus Londonas. Piemēram, manas mājas – Liverpūle – vēsturiski un politiski ir radikāla sociālistu pilsēta. Lielu tās vēstures daļu veido dzeja, kas rezonē, piemēram, ar bītu paaudzi ASV un performanču mākslu, kā arī Liverpūlē ir ļoti spēcīga afro-karībiešu kopiena – starp citu, vecākā Eiropā. Citiem vārdiem sakot, pastāv daudzi un dažādi dzejnieku grupējumi. Piemēram, Mersijsaidas dzejnieki, kuri noteikti nenonāks „meinstrīmā”, avangarda dzejnieki, kas ir ziemeļrietumos, vai avangarda dzejnieki Kembridžā, vai avangarda dzejnieki Londonā… Viņi neielauzīsies populārajā kultūrā, bet viņi ir.

Tādējādi tas, ko redzam no ārpuses, precīzi neatspoguļo patieso dzejas daudzveidību. Tā tas, manuprāt, ir ikvienā valstī. Taču es, raugoties no iekšpuses, varu apgalvot, ka hierarhija pastāv.

 

Saprotu, ka jūsu darbā daudz sanāk ceļot.

Jā, izdevēji vienmēr ir ceļā. (Smejas.)

 

Kuras valsts literārā dzīve jums šķitusi visinteresantākā? Vai kādas valsts īpatnības pārsteigušas ar to, kā tiek rīkoti literatūras pasākumi vai organizēta izdevējdarbība?

Aizvien biežāk dzejas lauciņu pārvalda pēc Eiropas modeļa – festivāli un starptautisks sakaru tīkls. ASV kā lielvalstī tas ir nedaudz citādi. Esam daudz laika pavadījuši Ziemeļamerikā, mūsu žurnāls tur mitinājās divus gadus. Es pati, protams, arī esmu no turienes. ASV nav koherentas kultūras scēnas.

Taču es teiktu, ka visinteresantākā vieta, kur esmu bijusi, ir Mumbaja, un man pašai ir indiešu saknes. Es biju devusies uz Times literāro festivālu pagājušā gada decembrī, mani uzaicināja uzstāties ar dzejas lasījumiem. Mani pārsteidza turienes publika un lielās auditorijas – bija sanākuši ļoti daudz cilvēku. Tas bija neparasti. Es domāju, ka Tuvajos Austrumos tā notiek bieži – viņiem ir milzīgi klausītāju pūļi. Lielbritānijā nav daudz dzejas klausītāju. Labākais ir tas, ka tur – Indijā – lielākā daļa publikas nebija dzejnieki, tie bija vienkārši cilvēki, kas vēlas piedalīties kultūras pieredzē. Apvienotajā Karalistē tā parasti nav. Manuprāt, Britu salās uz pasākumiem nenāk daudz cilvēku, kas paši nav ieinteresēti rakstīt.

 

Bet, ja uz pasākumiem nāk maz cilvēku, tad kāds ir pieprasījums pēc dzejai veltītiem izdevumiem, pārraidēm un interneta portāliem? Kāda ir situācija šajā sfērā?

Uzskatu – un Stīvens Faulers droši vien man piekristu –, ka dzeja Lielbritānijā šobrīd ir plaukumā, turklāt dažādās nozīmēs. Mums šobrīd ir vairāk žurnālu un izdevēju nekā jebkad agrāk. Pat par spīti tam, ka kopš Londonas olimpiskajām spēlēm mūs vairs finansiāli neatbalsta Mākslas padomes fonds. Diemžēl pārāk liela daļa no mākslai un kultūrai paredzētās naudas tika novirzīta šīm sacensībām. Tomēr literārie izdevumi piedzīvo īstu renesansi, tāpat būtiska attīstība vērojama literāro programmu jomā. Šeit lielā mērā jāpateicas radošās rakstības kursiem.

Es uz Londonu pārcēlos 2002. gadā, lai rakstītu maģistra darbu radošajā rakstībā – tolaik tā bija vienīgā akadēmiskā radošās rakstības programma Apvienotajā Karalistē. Kopš 2002. gada radošās rakstības programmas Lielbritānijā piedzīvojušas sprādzienu. Es šobrīd pati pasniedzu radošās rakstības kursu universitātē, mums nav atsevišķa programma, bet gan viens kurss. Šīs programmas noteikti sniedz konkrētus ieguvumus. Galvenais ieguvums – pastāv rosīga jaunu cilvēku kopiena, kas vēlas publicēties, radīt jaunus žurnālus un rīkot pasākumus.

Protams, ir arī sliktā puse, proti, radošās rakstības programmas tiek virzītas uz publicēšanos. Tas ir loģiski, jo šīs programmas nav bezmaksas pakalpojums. Taču, tā kā mērķis ir publicēšanās, tad notiek autoru, iespējams, nelabvēlīga ietekmēšana – viņiem tiek stāstīts, kas un kā jāraksta, kas un kā jālasa, lai viņu darbus varētu pārdot. Taču tas pat nav galvenais. Neatkarīgi no tā, vai studentiem saka: „Raksti par kokiem, jo dzejoļus par kokiem ir viegli pārdot,” vai: „Raksti romānu pirmajā personā, jo pirmā persona šogad ir modē,” neatkarīgi no tā, vai studentiem dod konkrētus padomus vai tikai abstraktas norādes, radošā rakstība tāpat ir studentu ietekmēšana. Tāpēc arī radošās rakstības programmas bieži tiek kritizētas par tādas kā konveijera lentes sistēmas radīšanu. Tā notika ASV, kur cēlusies radošā rakstība. Šajā sistēmā „darbnīcas dzejolis” jau kļuvis par žanru. Pastāv uzskats, ka radošā rakstība nonāvē māksliniecisko jaunradi, jo „saražo” dzejniekus, kas ir spējīgi uzrakstīt tīri pieklājīgu dzejoli, bet kas cits no cita neatšķiras.

 

Kad Latvijā viesojās amerikāņu dzejnieks Edvards Hiršs, viņš sacīja, ka ASV dzejā neatsverama nozīme ir universitātēm un izglītības sistēmām – vienīgais veids, kā dzeju piegādāt plašākam lasītāju lokam, esot ar universitāšu palīdzību. Izklausās mazliet pēc tā, ko sakāt par Lielbritāniju. Vai pie jums notiek līdzīgi?

Jā, pie mums virzās tieši uz to. Taču, manuprāt, ASV universitāšu sistēma ir ļoti nodalīta no lielākās daļas lasītāju. Tur ir liela atšķirība starp akadēmisko dzejnieku un dzejnieku, kurš strādā ar kopienu. Lielbritānijā šīs lietas vēl nav tik tālu viena no otras, mums joprojām ir dzejnieki, kuri ir dziļi iekšā akadēmiskajā dzīvē un spēj vēl paši publicēties. Tomēr situācija mainās, un mēs tuvojamies ASV tipa sistēmai, akadēmiskai sistēmai. Un šeit atkal jāsaka paldies radošās rakstības programmām – viss, ko tu vari darīt, kad esi beidzis radošās rakstības programmu, ir… būt par radošās rakstības pasniedzēju. Tagad jau mums ir arī iespēja iegūt doktora grādu radošajā rakstībā, bet tik un tā – viss, ko doktors šajā programmā var darīt, ir būt par šīs programmas pasniedzēju. Un rakstīt dzejoļus. Tad kā lai izdzīvo? Tā ir sistēma, kas pati sevi uztur pie dzīvības. Bet pagaidām vēl ne tādā mērogā kā ASV.

Mani pat mazliet pārsteidza, ka Lielbritānijā ir lasītāji, kuri vēlas lasīt dzeju, kas viņus personīgi uzrunā, ka ir lasītāju loks, kas vēlas klausīties, piemēram, par Britu salu ainavām. Respektīvi, ir dzejnieki, kurus daudz lasa Lielbritānijā, bet kuri nav daļa no akadēmiskās struktūras, drīzāk viņi rada tādu dzeju, kas iemieso kaut ko britiem kopīgu, kaut kādu britiskumu. Mums, piemēram, joprojām ir galma dzejnieks, kurš raksta ne tikai par monarhiju, bet arī nozīmīgiem sociāliem jautājumiem. Un, lai cik man šie dzejoļi šķistu nebaudāmi, es tomēr jūtu, ka tajos ir tāda kā dzejnieka pilsoniskā atbildība, turpretim ASV šī pilsoniskā atbildība pēdējo piecdesmit gadu laikā ir mainījusies un atdalījusies, kļuvusi par akadēmijas daļu, par ziloņkaula troni.

 

Kā ir ar pilsonisko atbildību un The Wolf? Cik zinu, tas ir neatkarīgs žurnāls. Ko tieši tas jūsu gadījumā nozīmē?

Tas ir žurnāls, kas sevi neuzskata par britu dzejas žurnālu. Tam arī finansējumu nepiešķir valsts. Tā bija agrāk – mums bija Mākslas padomes fonda atbalsts, bet nolēmām bez tā iztikt. Pieļauju, mums likās, ka valsts finansējums kaut kādā veidā noteiktu to, kā jāveido žurnāls. Gribējām būt neatkarīgi un paši sevi uzturēt, kas mums arī izdodas, gribējām uzrunāt starptautisku lasītāju loku. Mūsu lasītāji nav tikai briti, kas lasa, teiksim, amerikāņus, vai amerikāņi, kas lasa tikai palestīniešus. Mūsu lasītāji ir plaši lasoši. Labākā mana darba daļa ir iespēja tikties ar cilvēkiem, kas nelasa tikai viņu pašu valstu autorus. Mēs visi esam viens. Ir cilvēku kopiena, kas lasa starptautiski, un The Wolf, šķiet, ir atradis vietu šīs kopienas vidū.

 

Latvijā nereti tiek runāts par drukātās preses nākotni. Kādi ir galvenie izaicinājumi, lielākās grūtības drukāta žurnāla izdevējiem Lielbritānijā?

Pašsaprotamākais ir drukāšanas izmaksas. Daudzi žurnāli pārgājuši uz digitālu formātu, turklāt spējuši saglabāt lasītāju cieņu, daži pat satura ziņā attīstījušies, pateicoties digitālā formāta priekšrocībām.

Lielākajai daļai drukāto žurnālu, kas tiek nogādāti arī reģionos, parasti ir arī Mākslas padomes fonda finansējums. Taču tie parasti ir žurnāli, kas pastāv jau ilgus gadus. Piemēram, Poetry Review. Radies iespaids, ka žurnāli ar īsāku vēsturi mēdz uzrasties, sacelt lielu troksni un tad pazust. Protams, ir satraukums, ka izzudīs drukātā prese. Izaicinājumi jau ir vienkāršākās lietas – transportēšana, piemēram. Mēs esam izkaisīti pa reģioniem. Ja esi Londonā, tad, jā, vari sadabūt gandrīz jebkuru dzejas žurnālu, jo lielākā daļa reģionu sūta savus izdevumus uz Londonu, bet, ja esi tādā vietā kā Liverpūle, tad… kur lai atrod kādu dzejas žurnālu? Nu, labi, mums ir viens lielisks grāmatu veikals – sociālistisks radikālo feministu veikals More News From Nowhere, kurā glabājas žurnālu kalni, bet, ja to neskaita, tad…

Tas viss ir process, dialogs – ar sociālajiem tīkliem ir ļoti viegli aizsniegt plašu auditoriju, bet tādējādi zūd mīlestība pret drukāto formātu…

Iespējams, drukāto presi glābj pašdarināto lietiņu kultūra – sešdesmito un septiņdesmito gadu pamfletu kultūras mantojums. Varbūt. Varu teikt vienīgi to, ka galvenais, lai digitālajā platformā tiek atrasta iespēja radīt drukātajam formātam līdzīgu estētiku.

Ar drukāto presi ir līdzīgi kā ar grāmatām. Es esmu literatūras pētniece, grāmata man jau ir tāds kā fetišs, es pavadu daudz laika arhīvos, mīlu papīru, mīlu, ka „kāds šim ir pieskāries”, tādēļ droši vien nebūšu īstais cilvēks, kam to jautāt, bet uzskatu, ka The Wolf ir ļoti noderīgs kā drukāts žurnāls, jo – un tas laikam arī ir labākais – visi dzejnieki ir sapulcēti vienuviet. Viņus visus var lasīt kopā. Tā ir kompakta versija globālajai dzejas ainai fiziskā veidolā, savukārt, ja tas ir tīmeklī, tad nerodas tā kopības izjūta, nav tās vienotības, viss šķiet izmētāts.

Bet, protams, ja tas nonāks līdz tam, ka drukātā prese zaudēs savas pozīcijas… Gan jau pielāgosimies.

 

Saistītie raksti:

  1. Kustība (no angļu valodas – Movement) bija nosaukums, ko piedēvēja vairākiem Lielbritānijas dzejniekiem 20. gadsimta piecdesmitajos gados. To skaitā bija Filips Larkins, Džons Veins, Roberts Konkvests, Elizabete Dženingsa, Kingslijs Emiss, Toms Gans un citi. Daudzi Kustības autori bija atšķirīgi gan ideoloģiskās nostājas, gan rakstības ziņā, taču viņus lielā mērā vienojusi nacionālās identitātes izjūta, kā arī iracionāla romantisma (un daļēji – modernisma) noliegums.  (back)
  2. http://www.punctummagazine.lv/2014/07/04/meklejot-procesu  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri