Domāt par Rudzīti

 

 

H.Matulis. portrets 3

Foto: no personīgā arhīva

 

Haralds Matulis: Iepriekšējo reizi, kad biji Latvijā, teici, ka tevi interesē Viesturs Rudzītis.

Morics Šmits: (smejas) Jā, Viesturs Rudzītis mani patiešām interesē. Esmu uzaicināts uz Rīgu, lai piedalītos vienā teātra projektā.

HM: Un savu izrādi tu gribi centrēt tieši ap Viestura Rudzīša tēlu. Vai tas nav mazliet ekstravaganti?

Šmits: Nē, nē, es domāju, tas ir pilnīgi dabiski. Viedokļu līderi aizvien vairāk ietekmē, kā cilvēki domā.

HM: Kas tevi ieinteresēja tieši par Viesturu Rudzīti?

Šmits: Viņš neapšaubāmi ir harizmātiska personība, kāds, kurā cilvēki ieklausās.

HM: Jā, bet kāpēc tieši Rudzītis? Ir taču arī Alvis Hermanis, Leons Taivāns.

Šmits: Jā, es tevi saprotu, šie ir līderi, kas arī nāk klajā ar viedokļiem, kas sabiedrībā izraisa neviennozīmīgu reakciju. Taču Rudzīša gadījumā notiek kas tāds, ko nevaram novērot pie pārējiem. Viesturs Rudzītis ir atvērts diskusijām.

HM: Kādā ziņā? Viņš taču turpina rakstīt un apgalvot tieši to pašu.

Šmits: Jā, taču tur ir tas paradokss. Rudzītis iesaistās diskusijās, viņš cenšas atbildēt un atbildēt par saviem vārdiem. Rudzītis nāk uz diskusijām par seksualitāti, par dzimtes jautājumiem. Es šeit redzu konfliktu. Ja runājam par arhetipiem, par arhetipu psiholoģiju. Ja Hermanis un Taivāns paliek pie pravieša lomas, viņi sludina savu vēsti, tad Rudzītis parādās kā dramatisks, uz darbību vērsts raksturs, tādā ziņā daudz pateicīgāks teatrālam materiālam. Pat ja viņš nemainās, kā tu saki, jeb nav redzamas ārējas izmaiņas, lai gan es domāju, ka ir, atceries viņa raidījumu pie Dombura. Rudzītis izvēlas atbildēt, un tas rada darbības iespējamību.

HM: Kas tev liekas interesants Rudzīša mācībā?

Šmits: Šis jautājums nav īstais jautājums, ko uzdot. Kamēr Rudzītim bija sava klientūra, viņš bija pravietis iekšējo lokam. Taču tagad viņš ir ieguvis citu ampluā. Pirms tam viņš bija specializēts eksperts, psihes dzīves skolotājs, tagad viņš ir kļuvis par simbolu tradicionālo ģimenes vērtību cīņai pret feminismu, izlaidību, dzimumneskaidrību. Pašam to gribot vai negribot, Rudzītis ir kļuvis par publisku figūru, par tautas kustības simbolu, viņam tas ir bijis jāpieņem – atceries Marksa vārdus, ka cilvēks neizvēlas, kādos vēsturiski sociālos apstākļos viņam jādarbojas.

HM: Tad atteikšanās no psihoterapeita apliecības bija apzināts lēmums kļūt par publisku figūru?

Šmits: Nē, nē. Mēs taču zinām, ka psihoterapeita apliecību Rudzītim atņēma par neveikliem izteikumiem. Taču, protams, citā, zemapziņas līmenī to tā var skatīt. Rudzīša vēlme pārvarēt tēva autoritāti un apliecināt, ka viņš ir viņš pats, šādā aspektā apliecības zaudēšana izraisīja sēras, taču citā ziņā tas spēcināja Rudzīti kā vīrieti. Un arī nevajag lolot ilūzijas, ka tie, kas pie viņa gāja, pārstās to darīt, jo viņam vairs nav apliecības. Varbūt pat otrādi, viņam radīsies papildu klienti. Zemapziņas līmenī šī ekskomunikācija Rudzītim tieši bija vajadzīga, jo kas tad šis viss ir, šī birokrātiskā sistēma, kura ar priekšrakstiem un regulām cenšas ierobežot personības iniciatīvu, ieliekot visus vīriešus mātēm paklausīgu zēnu lomās. Rudzīša labi domātais blogs par to, kā jāsit sievietes, izraisīja viņam negaidītu ķēdes reakciju. Ja ne tas, viņš vēl tagad turpinātu praktizēt kā psihoterapeits, palīdzot cilvēkiem viņu ikdienas problēmās, uz reālā un arhetipiskā robežas. Taču reakcija bija kā modinātājzvans, kā Gandi, kurš brauc uz Dienvidāfriku, lai pārņemtu savu advokāta iecirkni un incidents ar vilciena biļeti, kas pamudina viņu izmainīt visu dzīvi.

HM: Vai tu saskati kādas paralēles starp Gandi mācību un Rudzīša mācību?

Šmits: Jā. Tas ir viens liels pārpratums, kas ir noticis. Kamēr Rudzītis bija psihoterapeits, viņa mācība, kā tu to sauc, bija terapeita darba rīks. Un patiesība nav terapijas kategorija. Jautājums, vai Rudzīša arhetipi atbilst realitātei, tas ir tukšs jautājums. Patiesums ir filozofiska un reliģiska kategorija, tā nav nozīmīga terapijai. Psihoterapija, iespējams, ātrāk nekā gara zinātnes, nonāca līdz funkcionālam risinājumam – tas, kas darbojas, tas ir patiess.

HM: Izklausās pēc Hēgeļa.

Šmits: Nē, vairāk pēc pragmatisma. Taču abstrakti to ir grūti uztvert. Jo patiesība ir patiesība un meli ir meli, lai cik daiļrunīgi tas būtu izteikts, vai ne? Terapijā tas ir skaidrāk. Mēs varam ārstēt ar sakni, kura atbilst slimā orgāna formai, vai citu simpātiskās medicīnas paveidu. Taču esam iemācījušies, ka hinīna pulveris palīdz pret drudzi, un nelietojam sakni. Tā varētu sacīt, ka medicīnas zinātne ātrāk paveic šo pragmatisko pavērsienu. Līdzīgi ar psihoterapiju. Nav lietderīgi vaicāt, vai Edipa komplekss, peņa skaudība patiešām pastāv, vai pastāv Rudzīša Dieviete, Dzemde un citas figūras. Ja pacientam šīs zāles iedarbojas, tad tas ir derīgi. Rudzītis ir kā magnēts. Viņa klātbūtnē skaidiņas nostājas ziemeļu dienvidu virzienā, pacienta dzīvē iestājas sakārtotība, skaidrība un miers. Citi, uz ko Rudzīša mācība neiedarbojas, nenoskaidro viņu orientāciju, tie sauc viņa metodi par šarlatānismu.

HM: Un ko mums vajadzētu ar to darīt?

Šmits: Jautājums ir: uz ko mēs skatāmies? Pirmais, ko mēs ieraugām, ir tas, ka jebkuras patiesības vai uzskatu pamatā ir ticība tiem un  efektivitāte, kas, turklāt, viens otru pastiprina – jo tici jo efektīvāks, jo efektīvāks jo tici. Izšķirošais šai notikumu secībā, bet kas tiek palaists garām dažreiz, ir, ka Rudzītis no psihoterapijas jomas, kur ir vieni noteikumi, pēc izslēgšanas ir nokļuvis citā laukā – sabiedriski politiskajā laukā, kur paļāvība uz prātu, racionalitāti un kritiskā domāšana pieprasa stingrus pierādījumus visam teiktajam.

HM: Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma, kur tu redzi šī sižeta dramatisko pievilcību?

Šmits: Rudzīša publiskā iziešana dod iespēju atbildēt un sevi apzināties pretējai nometnei. Feministu diaspora Latvijā bija kā tā Ibsena varone, kas guļ leļļu namā ar savu vīru. Bija nepieciešams spilgts apliecinājums tam, kāds kretīns ir viņas vīrs, lai viņa pamostos un izlemtu dzīvot savu dzīvi. Rudzītis ir šis vīrs. Viņš dod iemeslu feministēm pozicionēties, izteikties un labāk saprast, ko pašas domā.

HM: Ir taču arī vīrieši feministi.

Šmits: Jā, taču tas nemaina lietas būtību. Pat vēl vairāk, kā tu saki, var būt arī feministi vīrieši. Tā kā šī nav cīņa starp vīriešiem un sievietēm kā bioloģiskiem dzimumiem, šeit ir runa par vīrišķo un sievišķo kā diviem pirmprincipiem, to savstarpējo cīņu un komplementaritāti.

HM: Te jau mēs nonākam pie paša Rudzīša uzskatiem par arhetipiem.

Šmits: Tur jau tā lieta, ka nav iespējams sarunāties ar Rudzīti, nenokļūstot viņa piedāvāto naratīvu varā. Lai gan šī duālā kustība piemīt jau pašam feminismam. No vienas puses cīņa par sieviešu tiesībām, no otras puses apgalvojums, ka dzimtes ir sociāli konstrukti, līdz ar to zaudējot materiālistisko pamatu savai cīņai, un faktiski tā kļūst par divu konkurējošu ideoloģiju cīņu. Feminisma ideoloģija un arhetipu ideoloģija.

HM: Kā tu redzi to izvērst par dramatisku materiālu?

Šmits: Šobrīd pāragri sacīt, es arī negribētu pārāk daudz izpaust par lugas saturu. Rūpīgi sekoju tieši Rudzīša publiskajai lomai, ne tikai tam, ko viņš runā intervijās, bet arī, kur viņš tiek aicināts uz diskusijām. Var redzēt, ka šajās diskusijās racionalitātes lomu ir uzņēmušās jaunas aktīvas sievietes. Jautājums, kur ir vīrieši? Vai vīrieši strādā, viņiem nav laika nodarboties ar diskusijām? Vai šis ir tas moments, ko Rudzītis saka par sievietēm politikā? Šajās diskusijās Rudzīti mēģina pārliecināt, apklusināt, aicina viņu argumentēt, pamatot savus uzskatus. Tas viss iet mātes un dēla attiecību naratīvā, kur dēlam ir jāatskaitās par savu uzvedību un jāatrod labs attaisnojums. Ir redzams, ka šajās pseidoracionālajās diskusijās ostrakisms, kaunināšana, apelēšana kā sociālās kontroles mehānismi aizstāj apsolīto racionalitātes diskursu. Rudzītis un auditorija stājas simbiotiskās nepaklausīgā dēla un normatīvās mātes attiecībās.

HM: Iezīmējas klasisks psihoanalīzes modelis.

Šmits: Jā, un tas ir ļoti interesanti, kāpēc viņi izvēlas šādu modeli. Auditorija kā arhaiskais sievišķais elements, varētu sacīt, ka viņi neapzinās savu rīcību un seko instinktam. Bet Rudzītis? Vai nepaklausīgā dēla vēlme pierādīt sevi – savaldzināt māti, kas šai diskusijā nozīmē pārliecināt par savu taisnību, ir spēcīgāka par citu?

HM: Šeit varam novērot arī profesionālu greizsirdību? Jo pirms kļūšanas par publisku personu, Rudzītis ir izdevis arī vairākas veiksmīgas grāmatas.

Šmits: Jā, tas ir interesanti, šī transformācija – ārsts, tad rakstnieks, tad psihoterapeits, un tagad, kopš viņam atņēma sertifikātu, atkal tikai rakstnieks. Skaidrs, ka tie rakstnieki, kas sevi profesionāli uztver, viņiem šāda kustība varētu šķist aizvainojoša – Rudzītis, zaudējis sertifikātu, kļūst par „tikai rakstnieku”. Tad jautājums, kas ir viņi, visi citi līdz tam? Sanāk tāds kā kastrācijas komplekss – ja tu esi tikai rakstnieks, tad iespējams, tu esi kaut kādā ziņā mazāk. Rudzītim atņemot kaut ko, viņš nokļūst tajā lokā, kur tie rakstnieki jau pirms tam ir.

HM: Tādu līniju mēs varam novilkt, bet cik tas būtu pamatoti? Vai rakstnieki tiešām ir greizsirdīgi?

Šmits: Taisnība, mums vajadzētu būt piesardzīgiem ar vispārinājumiem, pat ja situācija ir ļoti labvēlīga šādai interpretācijai. Rakstnieki ir precīzi. Kas viņus aizskar un kaitina pie Rudzīša, ir viņa nevērība un paviršība pret rakstīto. Ja palasa viņa blogus vai, vēl vairāk, avīžu intervijas, tad redzams, ka Rudzītis izsakās neprecīzi, saka kaut ko citu, nekā patiesībā grib pateikt. Slavenais gadījums ar sieviešu sišanu – vēlāk atklājas, ka Rudzītis nemaz tā neesot domājis. Tad ko viņš ir domājis? Ja esi paudis radikālu uzskatu, tad esi vīrs un proti to pamatot. Taču izrādījās, ka tā esot bijusi tikai metafora.

HM: Varbūt Rudzītis vienkārši pēc tam nobijās publiski palikt pie tā, ko domā?

Šmits: Jā, tādu iespēju nevaram izslēgt. Ka Rudzītis ir par sieviešu sišanu. Par sišanu kā retu parādību, kas darbojas potenciāla drauda veidā. Līdzīgi kā atturēšanas politika, kur nav vajadzīgs nobumbot otru pusi, jau pati atomarsenāla esamība attur no radikālām rīcībām. Jā, šādā veidā varētu to traktēt. Ka tas liek sievietei turēties rāmjos un cienīt vīru. Un ja vīrs tiešām atvēzētos un sistu viņai, tas izjauktu labilo dinamiku un pāra attiecības būtu sabojātas.

HM: Es gribētu atgriezties pie neprecizitātes, ko tu minēji. Intervijā Neatkarīgajai pēc Ķelnes notikumiem Rudzītis saka tā, es citēšu: „Pēkšņi parādās Ķelnes notikumi un pilsētas mēre, droši vien kaut kādas augstākas varas ietekmēta, apjauš to, kas katrai musulmaņu sievietei skaidrs bez kādas izglītības un sabiedriskā stāvokļa, ka vajag apģērbties. Bez kādām mediju kampaņām. Sanāk, ka pļāpāšana nedarbojas. Darbojas reāli draudi šim modernajam 21. gadsimta cilvēkam. Ja tu nepadomāsi, ka kāds var pašaut roku zem brunčiem, tad to arī izbaudīsi.” (NRA, 12.02.2016).

Šmits: Šeit ir tas, par ko mēs runājām. Ko Rudzītis domā ar „baudīt”? Varbūt viņš gribēja lietot vārdu „piedzīvot”? Rakstniekam tā ir liela starpība. Taču varbūt mēs esam pārāk sīkumaini? Rudzītis, iespējams, nesaprastu, par ko mēs piekasāmies. Galu galā šie abi verbi apraksta situāciju, kurā ar sievieti „kaut kas notiek”. Kas der publiskai runai, ne vienmēr der rakstītam tekstam. Rudzītis iziet uz ideju un enerģiju, kas nodos vēstījumu, taču bez viņa personas klātbūtnes un suģestējošās žestikulācijas mēs ieraugām šos tekstus par to, kas viņi ir – haotiski, neskaidri, neprecīzi.

HM: Vai šādi pārmetumi psihoterapeitam nav nepareizi mērķēti? Visu izšķir doma un ietekme.

Šmits: Jā, šis ir tas konflikts starp dabu un kultūru. Meža biezoknī zvērs rēc uz mums, un viņa esība mums atklājas nepastarpināti, nepārprotami. Mūsu reakcija ir instinktīva. Mēs nepārprotam. Bet no rakstnieka, no publiska intelektuāļa mēs sagaidām ko vairāk – ka viņš spēs savu domu izteikt un tā spēs pārliecināt mūs arī viņa prombūtnes laikā.

HM: Rudzītis šajā gadījumā pārstāv dabu?

Šmits: Jā, publiskajā diskusijā ar feministēm Rudzītis figurē kā arhaisks, tradicionāls, atpalicis. Viņš sevi pozicionē kā patriarhālu zināšanu nesēju. Tās ir zināšanas, kas ne vienmēr ir izskaidrojamas, tās ir jāpieņem un tām ir jātic. Kamēr feministes argumentē, atsaucas uz cilvēktiesībām, racionalitāti, universālām vērtībām, cilvēka emancipāciju. Un paradoksāli, ka šeit ir samainījušās vietām daba un kultūra – sievietes-feministes pārstāv argumentāciju, racionalitāti, vienlīdzību, kamēr vīrietis-psihoterapeits nostājas pirmatnēja burvja pozīcijā un runā par „determinētiem arhetipiem” un simboliem, zemapziņu, kas nosaka cilvēku rīcības.

HM: Jā, taču publiskā telpā Viesturs Rudzītis ir individualizēta persona, lai arī pārstāv dabas pusi šai pārī, kamēr feminisms, kas ir racionalitātes un attīstības apzīmējums, paliek sugas līmenī.

Šmits: Jā, mēs, protams, zinām darbojošās personas arī otrā pusē, taču simptomātiski, ka pozicionējums ir vairāk caur vērtībām, ne personālijām – mēs par cilvēktiesībām, mēs par līdztiesību. Tas piešķir apgalvojumiem vispārīgu svaru. Mazina aizdomas par personīgu ieinteresētību. Taču skatītājam no malas tas rada dramatisku konfliktu, kurā indivīds – Rudzītis – cīnās ar masu. Cilvēcīgi gribas identificēties ar vientuļo varoni, nevis ar abstraktu kustību. Lai arī tā spēlē progresīvu lomu vēstures dialektiskajā attīstībā…

HM: …tas veicina dramaturģisku konfliktu.

Šmits: Jā, un konflikts tiek izspēlēts atkal un atkal diskusijās, uz kurām Rudzītis tiek aicināts. Šis ir diskusiju rīkotāju, modernās sabiedrības nespējas apliecinājums – jo aicināt Rudzīti uz diskusijām, tas ir izturēties pret viņu kā pret līdzvērtīgu sarunas biedru. Taču Rudzītis nevēlas iesaistīties diskusijās un ļaut, lai labākais viedoklis uzvar. Šis ir modernās sabiedrības konflikts, kas redzams arī Eiropas saskarē ar citādo. Modernā Eiropa vairs nezina citu attiecību veidu kā iesaistīt dialogā – uzklausīt, pieņemt, dot iespēju izteikties. Taču Rudzītis spēlē pēc citiem noteikumiem. Viņš nevēlas tikt izglītots un pārmācīts. Katra diskusija ar Rudzīti ir incestuāls pārkāpums. Oponenti argumentē, bet Rudzītis liek pretim arhetipu loģiku.

HM: Varbūt šī ir tā vardarbība pret sievieti, ko Rudzītis domāja.

Šmits: Jā, kaut kas līdzīgs. Tā vietā, lai iesaistītos sievišķīgās diskusijās, viltīgās runās un intrigās – Rudzītis liek pretī vienkāršo un efektīvo vīriešu pasauli, kurā spēcīgākais gars uzvar un retoriku apdrošina fizisks spēks. Liberāļu (smejas) vienīgā stratēģija būtu, kā saka japāņi, ostrakismu un izsmiešanu divkāršot ar ostrakismu un izsmiešanu, nevis iesaistīties diskusijās ar Rudzīti…

HM: Taču tas nav iespējams, jo ir pretrunā liberāļu loģikai, ka jāļauj brīvās diskusijās uzvarēt labākajam viedoklim…

Šmits: Un arī mediju loģikai – nekad neatsaki žurnālistam viedokli, nekad neatsaki dalību diskusijā ar Rudzīti – citādi nākamreiz tevi vairs neaicinās. (Smejas) Mediju loģika vājina visus, bet vairāk progresīvos. Pieklājība, cieņa, etiķetes ievērošana, viedokļa argumentēšana, tas viss vājina pozīcijas degsmi. Rudzītis šai perspektīvā parādās kā viendabīga, godīga personība – viņš visu laiku runā tai pašā izteiksmīgajā familiārajā tonī un atkārto dažus, bet visiem saprotamus vārdus. Tāpēc, ja tā var izteikties, domāt par Rudzīti nav viegli.

HM: Man vēl tikai pēdējie divi jautājumi. Es gribētu jautāt, kādā kontekstā Rudzīša un feministu diskusijā parādās bēgļi?

Šmits: Jā, ļoti labs jautājums. Pēdējā laikā visi izsakās par bēgļiem, un Rudzītis šajā ziņā nav izņēmums – tā ka šeit redzama ļoti skaidra saikne starp Rudzīti un bēgļiem. Bēglis, tas ir ēnas arhetips, tas no vienas puses ir cilvēks bez sejas, cilvēks, kura nav, cilvēks, kuram atņemta individualitāte – svešajā vietā viņš ir ēna, neatšķirama no tūkstošiem citu, tikpat bezpersonisks un pelēks. Bēgļi, arhetipi, Rudzītis, te tas viss saiet kopā.

HM: Paldies par sarunu.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri