Kā iemācīties runāt, kad pat nāve ir nomirusi

 

Par vācu mūziķes, dzejnieces un mākslinieces Augustas Lāras izstādi Dzejas rekonstrukcija, kas līdz 30. septembrim skatāma Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā.

 

Tā ir ļoti skumja izstāde. Tā ir izstāde par nāvi un vientulību. Vai arī – tā ir cerību pilna izstāde, jo atklāj, kā pie ikviena no mums var atgriezties balss pēc tam, kad uzzinām par nāvi un vientulību.

Mazās telpas centrā ir kaudze dažādu ādas krāsu un veselības pakāpju leļļu ķermeņu, kurus Augusta Lāra atradusi vecā rūpnīcā, kas atradusies bijušajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Izstādē autore lasa dzeju mirušiem putniem, tur ir videodzeja, vinila plates, uz kurām uzskrāpēti 99 mīlas dzejoļi, videomateriāls, kur māksliniece lasa dažus no saviem dzejoļiem vai atskaņo tos, uzvilkusi uz rokas baltu cimdu, lai nesabojātu trauslo plati.

 

augusta-laar-dead-birds-1

Augusta Lāra. Reading out Poetry to the Dead Birds. 2016.

 

Telpa ir tik maza, ka es iedomājos – ja tajā atrodas divi skatītāji vai vairāk, viņi neizbēgami nonāk attiecībās, viņu enerģētiskie lauki krustojas. Viņiem vai nu jābūt pazīstamiem, vai jāiepazīstas. Viņi nevar viens otru ignorēt un netraucēti skatīties izstādi.

Man viss šajā izstādē liek domāt par nāvi, par skumjām, kas mani pārņem mirkļos, kad es apzinos, ka es nomiršu, ka ikviens, kuru es mīlu, reiz nomirs. Tomēr arī atnāk doma, ka bez šīm skumjām mana dzīve nebūtu tik skaista, kāda tā ir.

Kaut kādā veidā šī izstāde var paplašināt laiktelpu. Padziļināt ieelpu, izmainīt skatījumu, uz vienu brīdi. Nekas paliekošs tas noteikti nav. Kā svešinieka līdzjūtība, palīdzot izcelt bērnu ratiņus no transporta dienā, kad esi piedzīvojis šķiršanos. Iracionāla izstāde, kas jums neko nedos, izņemot spēju dzīvot labāk. Uz vienu sekundes simtdaļu tagad vai pēc piecpadsmit gadiem.

 

augusta-laar-99-love-poems-2

Augusta Lāra. 99 love poems. 2011.

 

Izstāde, šķiet, ir mēģinājums rekonstruēt dzeju pēc traģēdijas. Traģēdija var būt katram individuāla. Tomēr vispārinot, varētu teikt, ka tas ir mēģinājums rekonsturēt dzeju pēc nāves esamības apzināšanās. Mēģinājums rakstīt dzeju pēc tam, kad, Paula Cēlana vārdiem runājot, tas vairs nav iespējams.

Un tad, pateicoties tam, cik ļoti ir demokratizējusies informācijas pieejamība, es noskaidroju, ka to patiesībā ir teicis Teodors V. Adorno: „Rakstīt dzeju pēc Aušvices ir barbarisms.”

Pateicoties tam, ka uzaugu sistēmā, kas piedāvāja bezmaksas izglītību un šķietamu vienlīdzību, līdz ar to iespēju mācīties angļu valodu no 1. klases, es vēlāk noskaidroju, ka šī rinda ir izrauta no konteksta, no Adorno grāmatas Prizmas.

Tagad ar savu pirmās paaudzes inteliģenta skolniecisko valodu un prātu mēģināšu tulkot šo Adorno citātu: „Jo vienotāka kļūst sabiedrība, jo vairāk notiek prāta lietiskošana1 un jo paradoksālāka kļūst vēlme izbēgt no šīs lietiskošanas pašam uz savu roku. Pat visekstrēmākā nolemtības apziņa draud deģenerēties par vienkāršām pļāpām. Kultūras kritika nonāk aci pret aci ar kultūras un barbarisma dialektikas noslēdzošo posmu. Rakstīt dzeju pēc Aušvices ir barbarisms. Un tas saēd, iznīcina pat zināšanas par to, kāpēc šodien rakstīt dzeju ir neiespējami. Neierobežota lietiskošana, kas paredzēja intelektuālu progresu kā vienu no tās elementiem, šobrīd gatavojas pilnībā uzsūkt sevī prātu. Kritiski domājoša inteliģence nav līdzvērtīga sāncense šajā izaicinājumā, kamēr vien tā ir spējīga uz atklātu un pašpietiekamu kontemplāciju.”2

Adorno Prizmās arī mēģina skaidrot, kā viņš saprot lietiskošanu: „Brīvdabas cietumā, par kādu kļūst pasaule, vairs nav tik svarīgi zināt, kas kam seko, kas no kā ir atkarīgs, līdz tādai pakāpei viss ir viens. Visi fenomeni sastingst, kļūst par vispārējā likuma zīmēm.”

Braians A. Ords savā literārajā blogā mindfulpleasures.blogspot.com saka – varbūt Adorno uzskatīja, ka turpināt pēc Aušvices radīt tādus kultūras faktus, kas radīja pašu Aušvici, ir barbarisms, un to darīt nozīmē piedalīties lietiskošanas procesā, kas padara faktiski neiespējamu kritisku attieksmi pret šo kultūru. Piebilstot, ka Adorno, šādi izsakoties par dzejas radīšanas neiespējamību, visticamāk runā par Riharda Georga Štrausa Četrām pēdējām dziesmām, nevis par dzeju kopumā.

 

13938014_1245719258795176_8006829013265668850_o

Augusta Lāra. The Great Dolls Clinic. 2010.

 

Vēlāk darbā Negatīvā dialektika Adorno gan raksta, ka varbūt nebija pareizi teikt, ka rakstīt dzeju pēc Aušvices ir barbarisms, varbūt drīzāk ir jārunā par to, vai un kā vispār ir iespējams dzīvot pēc Aušvices.

Man šķiet, ka Augustas Lāras izstāde sasaucas ar Adorno pārdomām un uzdod līdzīgus jautājumus – par dzejas iespējamību traģiskā pasaulē. Par individuālas dvēseles iespējamību pasaulē, kura pieprasa, lai tu būtu vispārēji atzīts. Izstāde neapliecina vai nenoliedz, tā mēģina rekonstruēt.

Kaut kādā veidā šī izstāde šķiet neobligāta, jo nebūtu pareizi mudināt cilvēkus uz to iet – „tev tas noteikti jāredz, tas ir kas nebijis, to nevajadzētu palaist garām”. Tas nav iespējams. Drīzāk šādi mudinājumi var izjaukt to efektu, ko izstāde var atstāt uz skatītāju.

Domājot par latviešu dzejas hrestomātiskajām rindām par dzeju pēc traģēdijas: „Bet, kad pavasarī/ Ieraugu gulbjus/ Balti izslietiem kakliem,/Es nezinu, vai tas vairs ir skaistums,/Ja tas jāpērk par tādu cenu!”3. Šķiet, šī izstāde atbild – tu nedrīksti palikt tajās komfortablajās skumjās, kurās tu atbildi sev un autoram – „nē, nē, tas noteikti nav vairs skaistums”. Tev jāmēģina uzrakstīt dzejolis par to, kā bija tos spārnus apgriezt, vai par to, ko tie, būdami apgriezti, runā, vai kā mirst tas cilvēks, kurš apzinās, cik daudz spārnu ir savā mūžā apgriezis.

Uzvarētāju sabiedrība, sabiedrība, kurā tiek veicināta sacensība un nepieciešamība uzvarēt sacensībās kā cilvēka vērtības mēraukla, šķiet, arī nodarbojas ar Adorno minēto lietiskošanu, kas padara dzejas rakstīšanu ja ne neiespējamu, tad ļoti grūtu. Radot dzeju ar mērķi iegūt atzinību, mēs to lietiskojam, radot dzeju ar mērķi didaktiski pamācīt, mēs to lietiskojam. Vienlaikus caur dzeju radot jaunus noteikumus, pēc kuriem atkal lietiskoties nākamajām paaudzēm. Jo mūsu sabiedrība ir vērsta uz sasniegumiem, kuri savukārt ir balstīti binārajā opozīcijā „labs/slikts”.

Ir daļa sabiedrības, kurā „labs” vienādojas ar „populārs” vai „atzīts”. Joprojām arī valsts lobētā kultūra šo kritēriju izmanto kā vienu no noteicošajiem tajā, vai atbalstīt mākslinieku vai neatbalstīt.

Kā iegūt no slavas un varas motivācijas brīvu telpu, kurā radīt dzeju? Dzeju, kas varbūt nenodara nevienam pāri un nerada jaunus pieminekļus, kuriem pielīdzinot cilvēkus, autoram varētu ienākt prātā radīt jaunu Aušvici?

Iespējams, atbilde ir būt ārkārtīgi personiskam un godīgam savas sirdsapziņas priekšā. Radīt, nedomājot par mērķauditoriju un atalgojumu.

Un, lūk, iepriekšējie divi teikumi rada kaut kādu didaktisku jābūtību, kaut kādu pieminekli, kuru ņemot vērā, radīt vairs nav iespējams.

Augusta Lāra mēģina iezīmēt tos veidus, kādos, piedzīvojot šīs dzīves traģiskumu, apzinoties nespēju radīt, vienlaikus neradot šīs traģēdijas komponentus vai nosacījumus, pie viņas atgriežas „balss”.

Ja jau esmu ķērusies pie sev neraksturīgas nodarbes, tekstu tulkošanas, tad uzdrošinos iztulkot arī Augustas Lāras dzejoli. To es atdzejošu no angļu valodas, jo vācu valodu neesmu iemācījusies.

***
Nāve iet
basām kājām
nāve pamodina torņus
redz laternas
un pirkstus
nāve iet
ar basām kājām un
arī mirst
viena pati

  1. Paldies Gintai Vējai, Emmai Sandronai, Emīlam Zilbertam, Karīnai Vasiļevskai – Das un Astrai Feldmanei par palīdzību Teodora Adorno lietotā jēdziena „reification” izpratnē.  (back)
  2. Adorno T. W. Prisms. MIT Press, 1981, 34.lpp  (back)
  3. Māris Čaklais, Kājāmgājējs un mūžība, Spārni, dzejolis veltīts Vizmai Belševicai, Liesma, Rīga, 1963  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri