punctum

Literatūra un kultūra

Skatiens

Dace Vīgante

21/09/2016

 

Stāsts publicēts krājumā Ledus apelsīns (Zvaigzne ABC, 2016).

 

img_6540_4-2-1

Foto: Sarmīte Vaļka

 

Domājot par savu mammu, atceros vienu skatienu. Nezinu, kā lai to paskaidro. Mēdz būt tāda precīza sajūta – lielie notikumi miglojas, ikdienas sīkumi dzēšas, bet viens mirklis paliek. Ļoti personīgs, konkrēts, citiem neko neizsakošs kadrs.

Bērnībā mēs ar mammu katru rītu agri braucām ar vilcienu. Es parasti snauduļoju, bet viņa lasīja kādu grāmatu, ik pa brīdim paceļot galvu, lai ieskatītos garām slīdošā, gadiem ierastā ainavā aiz loga. Tad mēs gājām cauri skrajam mežiņam uz bērnudārzu. Atvadījusies viņa steidzās atpakaļ uz nākamo vilcienu, lai paspētu uz darbu. Ceļā, kas veda cauri zaļoksnam priedulājam, pazinu katru pauguru un ieplaku, dārziņā sāku iet, kad man vēl nebija gads. Turoties mammai pie rokas, spārdīju sprunguļus, lēkāju pār koku saknēm, mētrās uzmeklēju mellenes, skaitīju uz celmiem augošās suņusēnes un glumās piepes, reizēm pietūcīju kabatas ar čiekuriem un sūnu skrandām.

Kādu rītu viņa izskatījās vairāk nogurusi nekā parasti, un es uzstāju, ka no stacijas līdz bērnudārzam iešu viena pati, kas tad tur liels – „aizvērtām acīm” izlīkumot pa taciņu, pa kuru laipots jau „simts gadu”. Mamma varētu uzreiz braukt tālāk. Viņa piekrita, lai gan man nācās vairākkārt nopietni apstiprināt, ka tiešām varu to darīt.

Un tad es gāju. Pēkšņi tuvumā nokraukšķēja sauss zars, spēja vēja pūsma nolieca zāles stiebrus, blakus cerā nopurinājās putns, plēkšņainie stumbri draudīgi dunēja, pīlādžu krūmi šķita ēnainu rēgu biežņa, ceļš neiedomājami tāls. Es spēji apstājos un atskatījos, ieraudzīju tikai mammas gaišos matus vilcienā aiz aizvērtajām durvīm.

Pēc skrējiena attapos bērnudārzā. Audzinātāja manus matus apsēja ar kancelejas gumiju, jo biju pazaudējusi vienu kaprona banti, zeķbiksēs baltoja dzelkšņaina zara uzplēsts caurums. Sēdēju pie brokastu galda, auklīte lēja krūzītē pārāk saldu tēju no liela alumīnija čaiņika, kad pa durvīm iebrāzās mamma, izspūrusi, aizelsusies, iesārtusi, svārku apakšmala mitra no rasas, viņa nedaudz piekliboja, bija pazaudējusi kurpes papēdi. Viņa vienmēr valkāja augstpapēžu kurpes, jo uzskatīja, ka ir pārāk maza auguma, un viņai tās tiešām piestāvēja. Mani ieraugot, mamma atslīga pret durvju ailu, no bezspēka tikko turēdamās kājās. Auklīte nīgri nočaukstēja, vai tad mammīte neesot sajaukusi laikus, lai taču nenervozējot bērnu. Viņa neko neatbildēja, tikai ilgi skatījās uz mani, bet varbūt tas bija tikai mirklis. Viņa pasmaidīja, pagriezās un aizgāja. Tajā dienā es jutos savādi laimīga.

Vēl atceros – mamma necieta neļķes, nekādas. Tās ieraugot, viņai kļuva nelabi. Draugi zināja, ka nevajag dāvināt, bet, ja kāds tomēr pasniedza bārkstainās zvaigžņu puķes, viņa vienmēr tās kādam atdāvināja vai slepus izmeta laukā, esot bijušas vecas. Agrāk domāju – vainīga smarža, alerģija pret aromātu vai kas tāds. Tikai vēlāk, kad paaugos, sniegdama man cigareti, viņa atklāja, ka pirms daudziem gadiem, vienu rītu pamodusies, uz naktsskapīša gulējusi asinssarkanu neļķu buķete no mana tēva, turpat nolikta arī atvadu zīmīte. Tāds nemainīgs kadrs.

Toties mana alerģija pret laukiem ir īsta. Jau no domas par kratīkli pa grantētiem ceļiem vai piedāvājuma svinēt Jāņus pļavā man piemetas vēdergraizes. Atceros, kad mani vecāki izšķīrās, uz pāris nedēļām biju aizvesta pie vecmāmiņas – tēta mammas – uz laukiem. Māja bija veca, ar klona grīdu un maizes krāsni, celta gleznainā vietā pie upes. Tur bija daudz mājputnu, zirgs, cūkas un pļava, kur ālēties, pat pāris šķūnīšu, kuru putekļainajā skaidu pustumsā nozust no acīm uz visu dienu. Vecmāmiņa mani žēloja – nespieda ne agri celties, ne rušināt dobes, ne barot mājlopus. Man nepārtraukti sāpēja vēders. Vecmāmiņa gatavoja daudz ēdiena, bet, kad ieēst vairs nespēju un mocījos ar grēmām, satraucās tikai par to, ka kaut kas nav bijis pietiekami svaigs. Jo vairāk man sāpēja, jo vairāk ēdiena viņa gatavoja. Kad pārbraucu mājās, zvērēju, ka vairs nekad tur neatgriezīšos. Bet mamma pasmējās un teica, ka es vienkārši nevarot panest tik daudz nožēlas.

Turpat, laukos, esmu vēlējusi mammai nāvi, mazliet arī vecmāmiņai, kad mani atkal turp aizveda. Man bija apsolīts, ka „uz neilgu laiku”, šķita, ka tas uz vienu nakti.

Vecmāmiņa priecājās, pārmeta mammai krustu un nobļāva viņai nopakaļ: „Ņe puha, ņe pera!”

„K čortu!” mamma piesarkusi atkliedza.

Vecmāmiņa nopūtās un apņēmīgi devās uz virtuvi gatavot ēst. Mamma neatbrauca ne nākamajā dienā, ne aiznākamajā. Paģērēju vecmāmiņai, ka vajag piezvanīt, varbūt kaut kas noticis. Viņai nebija telefona, bet pie kaimiņiem pāri ceļam, kam tas bija, viņa nesteidzās. Sapratu, ka viņas abas man melo. Tādu nodevību nevarēju piedot. Diez vai es apzinājos, kas ir nāve, bet no sirds gribēju, lai viņas mirst, jo bija pelnījušas kaut ko šausmīgu. Nākamajās dienās es principā neko neēdu, vārīdamās dusmās, kas mijās ar nebeidzamiem klusi čukstētiem „lūdzu, lūdzu, lūdzu…”, katru dienu stāvēju alejas galā tuvāk ceļam un izteiksmīgi gaidīju. Vecmāmiņa tikai vaimanāja un lauzīja rokas, bēra cūkām silē karbonādes un gatavoja jaunas.

Mamma neatbrauca viena. Vīrieti sauca Eižens, viņš mīlot manu mammu. Turpmāk mēs bieži pavadījām laiku kopā, viņš mūs vadāja ceļojumos pa Latviju, pat uz somu pirti un nesen applūdināto Staburagu. Skolas sacerējumā par to, kā aizvadīta vasara, man bija notikumiem visbagātākais stāsts. Eiženu un vecmāmiņu gan es nepieminēju.

Reiz viņš atbrauca pie mums, uzdāvināja man lāci manā augumā, mammai pasniedza smaržas melnā samta kastītē ar zeltītu ornamentu un milzīgu rožu pušķi. Viņa sēdēja atstatus, mugurā bija balta sintētikas jaciņa ar smalku musturu, kas mazliet izstiepās uz viņas kuplajām krūtīm, bet krietni sarāvās slaidajā vidukļa daļā, kuru apjoza sarkana jostiņa. Pelēkie smalkvilnas svārki ar uzšuvēm priekšā un aizmugurē, mazliet virs ceļa, piegulēja viņas slaidajiem gurniem un graciozajām, lakādas kurpēs ietērptajām kājām. Eižens apsēdās man pretī, noskremšļojās, maigi satvēra manu plaukstu un svinīgi lūdza man viņas roku. Nosvīdu. Man viņš bija sācis iepatikties, bet kādam bija jāsaņem sods par „nožēlas” nedēļu pie vecmāmiņas un arī par to, ka viņš uzdrīkstējies mīlēt manu mammu.

„Nekad,” es teicu. „Tikai pār manu līķi.”

Iedomājos, kā uz ceļa guļ sagrabējis skelets, ne jau manējais, un Eižens kāpj tam pāri. Pēkšņi skeleta roka satver viņu aiz potītes, un viņš paklūp.

Abi ilgi noraudzījās viens otrā. Mammas skatiens nemanāmi apdzisa, it kā izbalēja, tikai viņas rokas nervozi žņaudzīja melno kastīti. Mēs bijām kviti.

Mūsu dzīvēs nekas nemainījās. Tikai mamma pārstāja no rītiem vingrot un vairs nevalkāja balto jaciņu, kas viņai tik ļoti piestāvēja. Kad par to apjautājos, viņa atteica, ka esot par šauru palikusi, vairs nederot. Tad es pajautāju par Eiženu.

„Ā, viņš?” mammas pleci nedaudz sarāvās, kad viņa nevērīgi atmeta ar roku. „Viss ir beidzies.”

Viņa smaidīja tikai ar lūpām, bet seja atgādināja grieķu tempļa drupas no kaut kur šķirstītā National Geographic žurnāla. Skatoties man sejā, kaut kur zem acīm vaigu rajonā, viņa uzsvērti mierīgi izrunāja šķietami iestudētas frāzes. Viņa teica, ka mums abām taču ir labi, ka nevienu citu mums nevajag, un beigās piebilda, priekš kam viņai mazgāt svešas zeķes.

„Es varu tās zeķes mazgāt, mamm!” gandrīz kliedzu, nez kāpēc pieķēros šai liekajai frāzei. Viņa izturējās tā, it kā tas uz viņu neattiektos, nokāsējās, drīzāk iestenējās un sāka izkrāmēt ievārījuma burciņas no ankambara, tur esot gaužām netīrs.

Nemanīju, tieši kurā brīdī Verdzeni Izauru nomainīja Vienkārši Marija, bet to savukārt Donna Beiža. Vakari pie televizora palēnām, bet stabili izkonkurēja viņas iecienītāko nodarbi – lasīšanu. Kioskā uz stūra viņa reizi nedēļā izstāvēja garu rindu, lai iegādātos Literatūru un Mākslu, arī žurnālus ar krāsainām bildēm, vēlāk pirka tikai žurnālus. Tos viņa puslasītus pameta pie gultas vai aizmirsa vannas istabā. Arvien retāk tikās ar draudzenēm. Viss tagad tik dārgs, priekš kam tās dzimšanas dienas vispār jāsvin, vieni izdevumi, vienas un tās pašas sarunas, viņa katrreiz atrunājās. Koncertos viņai kļuva garlaicīgi vai sāpēja mugura. Mūsdienu pārgudro teātri viņa neuztvēra. Garastāvoklis bieži mainījās: prieka brīži mijās ar drūmām skumjām un runām par laika bezjēdzību.

Mammas augums strauji izplūda nenoteiktās formās, diētas viņu uzjautrināja, bet par speķa pīrādziņiem, kā viņa izteicās, „varētu dzimteni nodot”. No savas pirmās algas uzdāvināju viņai jaunus svārkus – pelēkus, ar dekoratīvām vīlēm priekšā un aizmugurē. „Tik dārgus!” viņa iesaucās. Es esot traka, par to taču mēnesi varētu ēst. Neredzēju, ka viņa kādreiz tos būtu uzvilkusi.

Kad pārgulēju ar savu pirmo vīrieti, uztraucos – ja nu esmu stāvoklī. Prezervatīvus aptiekās vēl nepārdeva, vai arī tie bija no briesmīgi cietas un biezas gumijas, draugs teica „pārbaudīti ar elektroniku”, kas nozīmēja – imūni pret baudu. Mammas iedoto grāmatu ar padomiem meitenēm biju rūpīgi izlasījusi no vāka līdz vākam, tur bija viss, viņasprāt, attiecībām noderīgais no dzīvokļa tīrīšanas līdz mīlestībai, „kas iet caur vēderu”, mēnešreizēm un pareizu autiņu mazgāšanu, bet pilnīgi nekas par kaut ko tik nenozīmīgu kā izvairīšanās no bērna ieņemšanas. Cerēju, ka mamma ieteiks kādu reālu līdzekli, lai izsargātos.

„Jums noteikti jāprecas!” viņa bija kategoriska. Bet es taču neteicu, ka esmu pārliecināta, ka viņu mīlu. Šķita, ka tobrīd kaut kas pārtrūka nabas rajonā.

Arvien biežāk, kad gadījās sarunās pieminēt mammu, ievēroju, ka sāku izteikties ar ironisku pieskaņu, apmēram tā: „Nu, tu jau zini – mamma.” Draugu starpā šajā jautājumā valdīja absolūta vienprātība.

„Kā tev nav kauna!” viņa mēdza iesaukties, kad nāca ciemos uz manu dzīvokli. „Šitāds bardaks! Kurš normāls vīrietis gribēs dzīvot ar tādu sušķi? Nesaprotu, kā viņš tevi piecieš? Tikai vazājies apkārt. Un kur tad vakariņas? Tu taču neko nesaproti no dzīves.” … „Kad es tevi atkal redzēšu?” … „Iedomājies, šodien reņģes veikalā vairs nemaksā piecdesmit santīmus kā agrāk, bet jau astoņdesmit kilogramā. Ko viņi iedomājas – kā tad tā nabaga tauta lai dzīvo?”

Viņa zvanīja man katru dienu un sīki atskaitījās par iepriekšējā dienā piedzīvoto. Nekad neaizmirsa padalīties ar novērojumiem par savu „mazo bomzīšu” ikdienu – tā viņa sauca paklīdušus kaķus, kuriem vārīja ēdienu. Drīz arī viņas rokas, drēbes un dzīvoklis sāka smaržot pēc vārītām zivīm, tās viņa rūpīgi saspaidīja izlietota margarīna trauciņos un katru rītu izlika pie mājas stūriem.

„Vienīgajiem,” viņa ieturēja dziļdomīgu pauzi, pirms turpināja, „kuriem esmu patiešām vajadzīga.”

„Lūdzu, nezvani man piecas reizes dienā!” Darbā kolēģi pieklājīgi novērsās, kad es aizkaitināta kliedzu klausulē.

„Labi,” viņa atteica un pārtrauca sarunu.

Naktī mani pamodināja spalgs telefona zvans. Vārdi bira klausulē kā stikli. „Tu vari nerunāt, tikai klausies, lūdzu, klausies. Tie paklīdeņi – kaķi –, viņi taču nesarunājas.”

Reiz ievēroju, ka viņas guļamistabā no naktsskapīša pazudusi melnā kastīte ar nelietotajām smaržām, kas ilgus gadus bija atradušās līdzās manai bērnības fotogrāfijai, kurā es nošļukušās baltās zeķbiksēs stāvu pie eglītes. Kad pajautāju, kur tās palikušas, viņa atteica, ka pietiek putekļus krāt, un piebilda, ka labi vien esot, ka viņš toreiz atgriezies pie ģimenes. Tās vietā parādījās neliela ikoniņa ar uzrakstu latīņu valodā un svētās smiltis suvenīru iepakojumā, ko viņai atveda kaimiņiene no Jeruzalemes. Kad painteresējos, varbūt viņa vēlas aiziet uz baznīcu, saņēmu atbildi, ka viņai pietiks ar smiltīm, bet, ja nu es gribot, varot nolikt par viņu kādu sveci.

Atvilktnē krājās papīra salvetes ar telefonu numuriem, kurus viņa laipni pierakstīja draugu bērēs, apsolot noteikti satikties ar palicējiem, kuriem tā arī ne reizes nepiezvanīja.

Reiz ar mašīnu devāmies uz kapiem apkopt radu un viņas draugu kapus. Kad braucām garām bērnudārzam, uz mirkli piestāju pie mežiņa, uzmācās tāda kā nostalģija, sagribējās apskatīt priedulāju. Cauri skrajajiem kokiem stacija bija labi saskatāma un šķita gandrīz ar roku aizsniedzama. Kad pārbraucām pāri „gulošajam policistam” un garām zīmei, ka mašīnas atļauts novietot tikai uz izkāpšanas laiku, es mammai pajautāju, vai viņa atceras to vienīgo reizi, kad es gāju cauri mežiņam viena pati.

„Tās nu gan ir muļķības!” Nenoklausījusies līdz galam, viņa sašutumā iebilda, ka viņa nemūžam nebūtu laidusi mani – savu vienīgo bērnu – vienu pašu cauri mežam.

Pēc brīža viņa aizrautīgi sāka stāstīt gadījumu no savas bērnības, kaut ko jau daudzreiz dzirdētu, kā man likās, sentimentālu un pavisam nenozīmīgu. Kādu nemainīgu kadru.

Dalies ar šo rakstu