Grāmata, garīgs instruments

 

Stefana Malarmē (1842–1898) krājums Klejojumi (1897), kurā ietilpst Annas Griķes tulkotais (atdzejotais?) darbs Grāmata, garīgs instruments, nav tā Grāmata, kas nesasniedzamā galamērķa statusā orientēja franču simbolisma dzejnieka literāros klejojumus. Minētais tekstu krājums, kura nosaukumu, izceļot tajā ietverto ironisko konotāciju, iespējams atveidot arī kā Murgojumi, kā to atzīst pats autors, ir no tām grāmatām, „kādas man nepatīk: izkaisītas un bez jebkādas arhitektūras”. Tomēr šajā krājumā ietvertie pārspriedumi reprezentē, iespējams, Malarmē centienus reflektēt par Grāmatu, ko viņš atzīst par visa esošā pastāvēšanas mērķi. „Grāmata, kurai jānāk”, izsakoties Morisa Blanšo vārdiem, Malarmē ieskatā ir arhitektonisks un pārdomāts veselums, kurā gadījumam un nejaušībai (un attiecīgi arī autoram kā empīriskam indivīdam) nav pilnīgi nekādas lomas. Visdrīzāk tieši uz Malarmē dzejprozā artikulētajām ilgām pēc šādi izprastas Grāmatas attiecināmi Rolāna Barta vārdi par dzejnieka „varonīgu mēģinājumu vienā rakstības substancē sapludināt literatūru ar domu par literatūru”. Malarmē idejas par dabas kāroto, bet nepiepildāmo transfigurāciju Grāmatā (nepiepildāmo, jo „kauliņu metiens nekad neatcels nejaušību”), par lietu savstarpējo attiecību izgaismošanos valodā, kuras nereducējamā negativitāte laupa tām miesu, par autora izdzēšanos kā teksta pilnības neatņemamo nosacījumu, par dzejas rindu grafisko izvietojumu kā poētikas elementu utt. iespaidojušas vairākus novirzienus 20. gadsimta literatūrā, mākslā un teorijā, sākot ar literāro avangardu un beidzot ar dekonstrukciju, kura gadsimta otrajā pusē manāmi saviļņo Rietumu intelektuālo telpu, piesakot „grāmatas galu un rakstības sākumu”.

Igors Gubenko

 

Manī dzimis apgalvojums, kas mani te cels, te pels, – es gan par to iestāšos līdz ar citiem, manis rakstītajiem – īsumā saku, ka viss pasaulē pastāv, lai nonāktu grāmatā.

Šim veikumam nepieciešamās īpašības, bez šaubām, ģenialitāte, mani stindzina kā jebkuru ar tām neapveltīto: nevajag tāpēc minstināties un, pieņemot neparakstītu darbu, jāaplūko tā būtība: himna, harmonija un prieks kā tīrs, vienots kopums, kas apvienojies zibsnīgā sakritībā, visvienojošā pavedienā. Cilvēkam lemts redzēt dievišķo, šī saikne, kas neierobežota, dzidra atklājas, kad acu priekšā nonāk lapu paralēles.

Parkā uz soliņa, kur mīt jaunākais izdevums, mani priecē, kad ceļā vējš paver un nejauši atdzīvina grāmatas ārienes vienu no šķautnēm. Vairākas, par kurām, ātri uzmetot aci, šķiet, kopš cilvēki sākuši lasīt, neviens nav domājis. Šāda iespēja var atklāties; kad, ērti un brīvi iekārtojusies, avīze šķiet visu aizstājam: arī manējā, kuru pavirzu malā, aizlido pie rozēm, greizsirdīgi nosedzot to degošo un lepno slepeno sapulci. Daudzumos ražotu, es to pametīšu izpušķoto vārdu to mēmumā; un, tīri teorētiski, sev piedāvāju atzīmēt, kā šīs druskas atšķiras no grāmatas, pāri visam augstākās. Avīze paliks izejas pozīcija; taču literatūrai ierobežojumu nav.

Turklāt –

Locījums attiecībā pret lieldrukas lapu ir teju reliģisks simbols; tas pašreiz nešķiet tik zīmīgs, cik blīvais grāmatas apjoms, kas gan izveido dvēselei nelielu kapu.

Visu, ko spējusi panākt iespiestuve, dēvē vienā vārdā – Prese vai, vienkārši sakot, avīze. Pati lapa, saņēmusi druku, pirmām kārtām norāda uz pliku teksta plūdumu. Šī prakse, mirklīga vai iepriekš plānota, protams, atvieglo rakstnieka darbu: sastatītas slejas, korektūras, kas spēji iztulko improvizāciju. Tāda ir un paliek ikrīta avīze: vēl pirms redzei – bet kā redzei gan? –, soli pa solītim, skaidra, ar tautas feerijām raksturīgu šarmu parādās jēga. Sekojiet… smalkās aprindas vai Parīzes elite, izkliedēta, pārāka, tūkstoti šķēršļu pārvarējusi, sasniegusi neieinteresētību, izejot no situācijas, steidzas vai atkāpjas kā elektriskās gaismas skarta, no atstatuma, tad parādās sāncenšu raksti un vajā to īpatno kalpojumu – pieteikumu ceturtajā lappusē, neizteiksmīgu kliedzienu sajaukumā. Visnotaļ morālisks skatījums; kas gan trūkst avīzei, pārspīlējumiem bagātajai, lai pazudinātu grāmatu – pat ja tās pašos pamatos vai pēc būtības šķietami vieno autoru paraksti un sleju izkārtojums? Nekas vai teju – kamēr vien otrā līdzīgi aizsprostam vienaldzīgi aizkavējas tur, kur pirmā sevi iztukšo… Kamēr klaušām nepakļauts veidols gadās: un velti sakrīt brīnumi kā savaldīts lidojums, kas gatavi pacelties, locījumam jeb ritmam ienākot. Pamata cēlonis – aizvērta lappuse, kas arī glabā noslēpumu: tajā valda klusums, dārgas un atmiņu raisošas zīmes seko viena otrai, kas pilnībā atbrīvo dvēseli.

Jā, bez atlocītā papīra un atsegtās virsmas melni izskaisītajām zīmēm nerastos iemesls izplatīties kā noslēpumainām lauskām virspusē, pavērtu pirkstu platumā.

Avīze, izklātā lapa, tāpēc arī aizlienē nepiemērota rezultāta šķietamību, parasta makulatūra. Nav šaubu, ka kliedzošā un vulgārā priekšrocība tai būtu, daudzu acīs, eksemplāru pavairošanā un apslēptā tirāžā. Šī priekšrocība ir pakārtota brīnumam vārda augstākajā nozīmē: vārdi, kas atgriezti to saknē, vienkāršojas pielietojumā, jo bezgalīgas tiem spējas līdz pat kādu divdesmit burtu valodas svētdarināšanai. Viss ir notverts to nebeidzamajā daudzveidībā, lai atgrieztos pie pamatprincipa, pietuvinot tipogrāfisko kompozīciju rituālam.

Grāmata, burta vispilnīgākais izvērsums, tai nepastarpināti jāgūst kustība un atklāta telpa saziņai, jāizgudro spēle mums nezināma, kas apstiprinātu izdomu.

Smalka mācība, nekā lieka tur, kur šķietami nejaušība tver ideju, darbības mehānisms nav mainīts. Nespriedīsim par šiem aspektiem – rūpnieciski vai materiāli ievirzītiem: grāmatas pārvēršana plaukstošā kopumā sākas ar pirmo teikumu. Kopš senseniem laikiem dzejnieks zināja pirmās rindiņas vietu sonetā, kas ierakstīta dvēselē vai tīrā telpā. Šis arī ir iemesls, kādēļ es nevaru novērtēt tā apjomu un brīnumu, kas liek pietuvoties dvēselei, ja es nespēju apzināti aptvert tādu motīvu, kas saistās ar īpašo novietojumu, lappusi, augstumu, saules gaismas kritumu vai pašu darbu. Skatienam  nemitīgi nevirzoties turpu šurpu, pabeigta līnija, tad nākamā, lai sāktu visu no gala. Šis paradums nesniedz gandarījumu, mūžībai esot vienā stundā ielauztai, lai iztulkotu savu himēru. Kā gan citādi, ja ne piepildījumā kā skaņdarbi uz taustiņiem, izmērīti partitūrās; kā gan mēs sapņiem lai nevērtu acis ciet? Ne šis pieņēmums, ne garlaicīga kalpība, bet lai katrā esošais uzņēmības zibsnis vieno dalīto rakstībā.

Vientuļš klusētājkoncerts lasījumā izskan dvēselei, kas barojas pie visniecīgākās skaņas, jēgas: netrūks neviena simfoniju pacilājoša, izretināta garīgā rīka, un viss dzims no domas. Dzeja, tuvīnā ideja, ir Mūzika, tāpēc – nav mazvērtības skarta.

Lūk, patiesībā es pats tāpēc tām brošūrām, kas lasāmas pēc pieņemtas paražas, vicinu nazi kā virtuves darbinieks, mājputnu bende.

Neskartas grāmatas atlocīšana, tā vēl gatava upurim, kas asiņo seno sējumu sarkanajās šķēlēs; ieroča vai papīrgriezēja ievadīšana, lai veiktu iegūšanas aktu. Cik intīma savulaik bija apziņa, nepazīstot mežonīgo atdarināšanu: kad tā ņems dalību te, tur un te grāmatā, dažādā noskaņā kā uzminētā enigmā – teju sevis pārveidotā. Locījumu zīmes paliks uz mūžiem, neskartas kā lūgums ienākt, aizvērt lappusi, pēc kunga vēlmes. Akls un mazlietots, šis uzbrukums sevi izsmeļ, iznīcina sevi trauslā neaizskaramībā. Avīze šķietami pievilcīgāka, jo pasargāta no šīs procedūras: tās ietekme tomēr ir šausmas uzdzenoša, jo ķermeni pilnīgo, literatūrai un dievišķai grāmatai sagatavoto, pakļauj monotonijai – mūžam kaitinošajām slejām – kas tiek atkārtotas un saliktas lappusēs simtiem, miljoniem reižu.

Bet…

– Es saprotu, bet kā lai tas reiz beigtos; un es apmierināšu ziņkāri līdz pēdējam, jo darbam pašam par sevi jāsniedz piemērs. Šis pieņēmums – kā varens diženuma, domas vai aizkustinājuma asns, ražens, turpināts teikums, lieliem burtiem, viena rinda lappusē pakāpeniski izvietota, lai neaiztur lasītājam elpu grāmatas garumā, saucot pēc entuziasma varas: apkārt sīkumi, savā nozīmē otršķirīgi, paskaidrojoši vai atvasināti, izskaistinājumu sējiens.

Pieņemsim, ka mēģinu pārsteigt laisku lasītāju nesagatavotu ar priekšlikumu pie horizonta. Tomēr vairāki, ko es par draugiem saucu, instinktu dzīti no citurienes, būs pamanījuši, ka pastāv spēja izlikt rakstiski reti sastopamos veidos, dekoratīvi, starp teikumiem un rindām, dažas šīm līdzīgas iezīmes. Tāds ir šis domu gājiens: laikmeta izslavēts gaišredzības dotums, kur viss šķiet acīmredzams. Kāds izpauž savu ieskatu kā datumu – teorētiski un, visai iespējams, tukšumā. Skaidrs, ka tādiem apgalvojumiem, kas skar literatūras mākslu, jābūt stingri izteiktiem: taču minstinājums strauji atklāt visu, kas vēl nepastāv, auž piesardzīgi plīvuru vispārējam pārsteigumam.

Pirms lasījuma sniegsim mūsu sapņiem augsni, uzmanību, kuru piesaista balts tauriņš, kas reizē ir visur un nekur, tas izgaist; bez nekā strauja vai vientiesīga, te es īsinu šo domu, tikko kā skatītu un pārskatītu, ar uzsvaru izbrīna priekšā.

 

No franču valodas tulkojusi Anna Griķe

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri