Jaunzēlandiešu uzvaras deja

 

Eseja tapusi Punctum rakstu sērijā Neieslēgtā gaisma? Māksla un teorija Latvijā.

 

Lasīšana man vienmēr ir bijusi svarīga. Nevis kā hobijs, bet kā tāda riktīga nodarbe – es to izjūtu arī kā fizisku aktivitāti, gandrīz kā sporta nodarbību. Es jūtu lasīšanu savā ķermenī – galvā, arī rokās un kājās; un gadās, ka pēc īpaši pamatīgas lasīšanas šķiet, ka ir mainījušies pat mani sejas vaibsti. Reizēm viss spēks slēpjas vienā teikumā. Lasu, lasu un uzeju kādu citātu, kuru gribas turpat sev istabā pa visu sienu uzrakstīt. Šajos brīžos ar grāmatu rokā gribas taisīt tādu kā jaunzēlandiešu uzvaras deju – kāds teikums liek man fiziski svinēt. Ko? Patiesību?

1

Daļa no L. Vigdorčikas instalācijas Cogito ergo est, 2014

 

Skolā man patika mācīties matemātiku, it īpaši ģeometriju. Es sapratu, man patīk, ka lietas var risināt – atrast tajās struktūru vai mehāniku, kādā tās funkcionē noteiktā sistēmā. Es to uztvēru kā spēlīti: uzdevums-formula-atrisinājums. Arī šeit svarīgs bija pārdzīvojums. Ģeometrijas uzdevumi, kuros pašam vajadzēja uzzīmēt aprakstīto objektu, bija paši labākie. Es bieži pieļāvu kļūdas. Sajaucu 6 ar 9, un man mēdza pazust zīmes. Rakstot domrakstus, man pazuda burti. Man tas nešķita svarīgi. Pat ja rezultāts bija 6, nevis 9, doma tāpat bija skaidra. Svarīgākais bija saprast mehāniku, kur slēpjas āķis. Tālākais bija vienkārša sekošana formulām. Bet pārdzīvojums bija īpašs – ļoti radošs process, kura beigās šķita, ka esmu atklājusi kādu patiesību. Tagad šis pārdzīvojums ir izveidojies par paņēmienu, kādā es risinu dzīvi. Mani mākslas darbi ir kā materiāla atbilde uz informāciju – tekstu; tie ir kā patiesības saprašanas pārdzīvojuma galarezultāts.

Māksla un teksts ir rīki, kas palīdz man risināt subjektīvi svarīgus jautājumus. Piemēram, jautājumu par bioētiku – iejaukšanos dabas procesos, aitu Dolliju vai sociālo tīklu ietekmi uz cilvēka psihi, par digitālā attēla dominanci un virtuālās realitātes nozīmi. Ar mākslu saistītie teksti bieži vien mani vedina uz pārdomām par šīm lietām – nevis skaidri atklājot rezultātu, bet ļaujot analizēt tekstā ietvertās domas. Piemēram, rakstos žurnālos Mouse un E.R.O.S. netiek iztirzāti „lielie filozofiskie jautājumi”, bet drīzāk piedāvāti alternatīvi skatījumi uz bieži vien citādām, varētu pat teikt, sociāli marginālām situācijām. Kā vienu no tiem minēšu rakstu par datorgrafikas attīstību datorspēlēs, kur autors apraksta situāciju, kad vēl nebija iespējas attēlot objektus trijās dimensijās, piemēram, „telpisks koks” bija tikai uzgleznots attēls uz papīra, kas pēc tam novietots vidē. Lai liktu spēlētājam justies kā reālā 3D simulācijā, šie koki tika ieprogrammēti tā, lai vienmēr atrastos ar „skatu pret spēlētāju” – tie rotēja attiecībā pret spēlētāja novietojumu. Reizēm kāds koks mēdza arī nogļukot, radot dīvainu attēlojumu. Šī aina manī radīja nemieru – daba kā parāde cilvēkam? Šādās spēlētāja-vides attiecībās es atradu dažādas paralēles ar pašas izjūtām. Kaut kas šajā stāstā šķita paradoksāls (gandrīz kā cietajā riekstā), un es gribēju to atkost, tāpēc ķēros pati pie savas „dabas” radīšanas – iespējams, gribēju sajusties ne tikai kā skatītājs, bet arī kā radītājs. Uztaisīju savu kociņu un tad grozīju to pēc pašas ieskatiem, un domāju – ko tas man nozīmē? Kur slēpjas tas āķis? Postmodernā pasaule, kurā vairs nav nepieciešams dievs, lai radītu koku vai aitu. Cilvēka tehniskās iespējas sintezēt dažādus materiālus un vides ļauj diezgan precīzi simulēt īstenību.

foxisjustafox

Kadrs no L. Vigdorčikas video-instalācijas Fox is just a Fox, 2015

 

Kad fotografēju savu darbu, tas ieguva vēl sirreālāku „dabiskumu”. Varbūt mana iedoma par foto kā dabiskā tiešu attēlojumu mūsdienās ir mazliet apšaubāma, jo tai gandrīz vienmēr pāri tiek likts kāds filtrs, tomēr domāt sevi ārpus „attēliem” mūsdienās ir gandrīz nepiespējami. Pirmo reizi es par šo „attēlu kultūras” nozīmi aizdomājos, kad devos ERASMUS studijās uz Portugāli. Ierodoties tur, sajutos kā nonākusi glancētā žurnālā; biju tur, kur reklāmas vienmēr aicinājušas būt, un nevarēju nepamanīt hoteļu neona uzrakstus un t-kreklus ar rozā flamingo putniem – tas viss bija „kā filmās”. Tas mani ļoti pārsteidza – jutos kā Bodrijāra tekstu galvenā varone. Toreiz ķēros klāt šī jautājuma pētīšanai arī mākslā – tā laikam bija pirmā reize, kad tieši pievērsos savu pārdomu izteikšanai mākslas darbā. Meklēju dažādus attēlus un mēģināju analizēt tos, paralēli lasot par simulakriem un hiperrealitāti un pētot dažādus rakstus no laikmetīgās mākslas žurnāliem, kuros aprakstīts jauno mākslinieku vidū aizvien pieaugušais nemiers par to, ka, pateicoties attēlu apstrādes tehnoloģijām, viņu darbi nereti labāk izskatās fotogrāfijās nekā dzīvē. Darbus es joprojām veidoju, uzdodot tos pašus jautājumus par personīgās un objektīvās realitātes attiecībām un mēģinot tos skatīt caur kultūras/dabas prizmu. Mākslas darbu radīšanas procesu joprojām pavada dažādu teorētisku tekstu lasīšana. Bez teksta es nevaru īsti radīt. Neesmu no tām māksliniecēm, kas pēta tonalitātes vai krāsu vai kompozīciju. Es analizēju pati savas domas un mans pētniecības instruments ir māksla – tas ir mans risinājums, un teksts bieži vien kalpo par izejmateriālu jeb uzdevumu.

Studējot filozofiju, es pievērsos loģikai un matemātiskajai filozofijai. Tas bija brīnišķīgi – studēt risinājuma mehāniku. Es pētīju Gēdela nepilnības teorēmu un Brauvera intuicionismu, kas runāja par patiesuma un pierādāmības attiecībām un to, kā rodas „matemātiskā domāšana”. Gēdels pierādīja, ka jebkura formālā teorija neizbēgami būs vai nu pretrunīga, vai nepilnīga, un viņa pierādījuma atslēga slēpās paņēmienā ar matemātiku kaut ko pateikt par matemātiku jeb ar skaitļiem aprakstīt skaitļus. Es pavadīju daudz laika, lasot dažādus tekstus par intuicionismu un tā ietekmi uz matemātisko objektu (piemēram, bezgalības) izpratni. Bet daudz ko no tā nevarēju ievietot kopbildē. Vēlāk man izdevās savienot šos punktus.

Londonā biju iesaistīta ICA performancē fig2 projekta ietvaros. Mums kā mīmiem bija uzdevums komunicēt ar skatītājiem par saviem pārdzīvojumiem. Vienā no performances dienām pie mums ciemos bija atnācis matemātiķis no Oksfordas Universitātes, un meistardarbnīcas laikā viņš negaidīti sāka runāt par nepilnības teoriju. Viņš uzzīmēja Kantora diagonāles teoriju, kuru savā pierādījumā izmantoja Gēdels, un es pirmo reizi mūžā pa īstam to izpratu. Tas bija tik skaisti. Pirms tam es to sapratu tikai kā matemātisku izkārtojumu uz lapas, kā matemātisku tekstu. Tagad es to pirmo reizi mūžā ieraudzīju – viss saslēdzās kopā: Rasels, Gēdels, Brauvers un pārējie nostājās rindā, un tā bezgalība vienkārši stāvēja man acu priekšā. Vēl sirreālāku šo situāciju padarīja fakts, ka pēc matemātiķa viesošanās man bija jāiziet skatītāju priekšā un „jā-mīmo” savas izjūtas. Tā laikam bija tāda savdabīga katarse. Tur saplūda viss – attēls, teksts un mana jaunzēlandiešu uzvaras deja.

es_mims

No performances Kar-a-Sutra (L. Vigdorčika ar mākslinieku grupu Donats), 2015

 

Viens no maniem pēdējā laika iemīļotākajiem tekstiem ir maza, nobružāta, zaļa grāmatiņa ar garkājtētiņu uz vāka, kuru es visur nēsāju līdzi. Tas ir izdevums par izstādi Greenhouse Effect Serpentīna galerijā Londonā, kas veltīta dabas atspoguļojumam mākslā. Grāmatā ir divi raksti, kurus viscaur esmu pasvītrojusi un aprakstījusi ar pelēku zīmuli. Tajos teikts, ka kultūra neizbēgami ir dabas mediators, tādējādi rodas sava veida siltumnīcas efekts – daba it kā nonāk zem stikla kupola. Mēs to piedzīvojam, skatoties televizora vai datora ekrānā vai raugoties caur mašīnas vai muzeja vitrīnas stiklu. Tā ir „daba korsetē”. Viens fragments šai tekstā man īpaši patika – lija lietus, un autors izmisīgi cīnījās ar sūci savas istabas stūrī, tajā pašā laikā mēģinot rakstīt savu eseju. Skatoties kā piles vienmērīgi pakšķ spainī, viņš uzdeva man jautājumu – vai tas joprojām ir lietus, ja tas līst manā istabā? Es ilgi domāju par šo jautājumu – tas man atgādināja tos pašus matemātikas paradoksus, kurus biju aplūkojusi, studējot intuicionismu. Tā bija viltīga mehānika starp divām dažādām sistēmām, kuru savstarpējo elementu attiecība man bija jāatrisina. Novilkt robežu starp dabu un „dabu” ir ļoti grūti – izstādē bija orhidejas, kuras mākslinieks bija audzējis, laistot ar savu urīnu, līdz perfektumam nokopētas silikona sēnes, kas auga galerijas stūrī, kā arī mežonīgs koks, kas bija iespiests sānu gaitenī. Serpentīna galerija atrodas Haidparka vidū, un to no visām pusēm ieskauj sakārtotais parks, skatītājam neviļus liekot sev uzdot jautājumu, vai galerijā redzamais nav dabiskāks par skatu, kas paveras aiz loga.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri