Mnemoniskais likums

 

Foto: Arnis Kalniņš

 

***

Taciņa līdz viņa akmenim augstā kāpā
šķērso caurspīdīgu mežu
augstu, taisnu, galotnēs mirdzošu saulē
gluži kā svinot jūras atkāpšanās tūkstošgades
bet “mēs te lavāmies it kā pēc taustes
naktī dzīvokļa gaiteņos
ar līmes pistoli rokā, baidīdamies uzkāpt
uz nomestas rotaļlietas,
kas izskatās pēc putekļusūcēja filtra”
lūk, ko tas atgādina, tu saki
bet man pat nav ko teikt
kādu laiku mēs klusēdami stāvam virs akmens ar fotogrāfiju
kamēr tu atkal atrodi vajadzīgos vārdus
“bet reiz taču mēs ar viņu skūpstījāmies
pēc koncerta”. Ko te piebilst?
“Varu paķert līdzi atpakaļceļā”
Ilgi klusēdams vadīt mašīnu, tas ir tas, ko protu

2015

 

Pusotrais stāvs

Jumts ar slīpinājumiem
tā ka nostāties taisni
var tikai pa vidu
bet apgulties vietas pietiek visiem
tas tomēr ir labāk nekā teltī
jumts virs galvas
sakarsis pa dienu tā
ka nav ko elpot
bet logus neatvērt
aiznagloti
vēl uz pagājušo ziemu
odi tomēr kaut kā tikuši iekšā
nav saprotams un tomēr
tu nez kādēļ piekrīti šim variantam

2015

 

Šoseja

Ja tu dzīvo miestiņā
kas vairumam caurbraucošo
ir vien nepatīkama nepieciešamība
samazināt ātrumu
bet pašu dienas laikā caurbraucošo
ir skaitliski
daudzkārt vairāk par vietējiem iedzīvotājiem
tad tev uzreiz būs skaidrs
cik aizdomīgi izskatās
vieglā mašīna ēnā
novietota kravas auto priekšā
uz šauras tuneļa malas
ko tranzīta plūsma izveidojusi
koku lapotnēs…
kas tur zem tenta
kas aiz tumšajiem stikliem
priekšā aizmugures sēdekļiem…
varbūt arī nekā tāda
vienkārši sakritība

2015

 

Brauciens uz pilsētu

Atbildē no uz dullo uzspiesta telefona numura
atskan viena no to centra namu adresēm
virs kuru kāpņu telpām stikla kupoli
caurlaiž dienas gaismu laiduma izgaismošanai
bet naktī spīd atpakaļ pretī debesīm virs jumtiem

Kļūdaini ievadītais kods vienalga atver
svešu dzīvokli kas jau iekārtots ar tavām starp citu mantām
kur sveši cilvēki ar vienādu dušas želejas smaržu
apskauj tevi saukdami nejaušus vārdus
viena pareiza viņu kustība un jebkura vēlēšanās ir pagalam

Aizmirsis par krāsu uz pirkstiem pieskaries sejai
un spogulī redzams cik labi pieguļ kā sūna
tava kārtīgā sirmā bārda
tā ka vienīgā iespējamā vēlēšanās tagad ir
palikt tādam pēc iespējas ilgāk — vēl daudzus gadus

2015

 

Nesezona

Tilpums, ko ainavā izspiedusi
lauku baznīcas celtne, ir vienāds
Ar to dienu, kad mēs aiz nelietošanas
atdevām pazīstamajiem bērnu sēdeklīti
Ar dienu, kad es sapratu, ka izkaltušu ērģeļu skaņas
vairs neceļ augstumos manu garu
Taču zemaudzes meža vidū
kūdras purvos varu ilgi
izklaidīgi vērot
kā zābaki pamazām nomīda dzelmi

2016

 

***

Caur zemes darbu žūžošanu
mūsu laukā ilgi kļūst sadzirdams
pirms parādās šosejas slīpumā
no Igaunijas robežas puses
vispirms kā mērķtiecīgs punktiņš
melns braucējs pieplacis
skulpturālās drēbēs un
ar savu tumšo motociklu
draudīgi saspriegodams
tukšo svētdienas gaisu
līdz mūsu puses dziļumā
pēc daļām no ķermeņa kas piekļāvušās
motociklam un garajiem plānajiem
matiem zem ķiveres
atpazīstam trauslo balto Līnu
kas Tallinas bibliotēkā ir atbildīgā
par grāmatu digitalizāciju
pēc tam ainava atrisinās
pārrauta atteikšanās punktā
ar viņas pazušanu
bet zemei atvasinātā metāla
atjaunotajā klusumā
dzirdams ka mūsu doma sardzē
pat nedzenas pakaļ
nē, Līna, paši mēs ticam vien tam
ko varam pataustīt rokām

2015

 

***

Šodien es sapratu
ka vēl nekad dzīvē
neesmu uzklabinājis vārdu potīte
arī uzrakstīt ar roku
ne reizi cik atceros
nav nācies
kā tas varēja notikt
potīte potīte potīte
vai vēl daudz tādu vārdu
kā uzzināt
vai tu uzklabini man katru zīmi
vai arī vienkārši nokopē savu
ardievu ardievu ardievu
ardievu ardievu ardievu

2016

 

***

Vilciens izstiepjas gar horizontu
Mājas izkārtojas ielas līnijā
Laiks riņķo apkārt ciparnīcai
Lifts izver stāvus mājup
Baterijās – pirmā ugunskura uguns
Viļņi veļas uz krastu mūžīgi
Ceļš tin kilometrus ap asi
Rudens atgriežas kā senas jūtas
Tu pavisam neesi mainījusies šajos gados
Un vienīgi tas, kas notiek ar mums, aiztek kaut kur lejup, aizmirstības piltuvē, kur neviens vairs nemeklēs kaut kādus vecus ziņojumus svešā ziņu lentē

 

Meklē

Programmētāju-izstrādātāju
Grāmatvedi-lietvedi
Projektu vadītāju
Sertificētu mērnieku
Kravas transporta autoatslēdznieku
Dušas kabīņu uzstādītāju
Pārdevēju konsultantu
Tulkotāju no zviedru valodas…
Viņi visi ir pieprasīti
Pat skaņas fizikas speciālists
var reizēm atrast pie mums
darbu savā specialitātē…
Savukārt es pat ķermeņa svaru
brīdī, kad tas atsitas pret zemi
pēc kritiena no mana balkona,
patstāvīgi aprēķināt nepratīšu
Lasījis arī neesmu daudz
Un tāpat teju nekas atmiņā nav aizķēries…
Nē, Andersu Petersenu arī nezinu
Ā-ā-ā, darbus it kā esmu redzējis
Bet vārdu toreiz neiegaumēju

 

Mnemoniskais likums

Ne velti es savā laikā tomēr apmeklēju atmiņas uzlabošanas kursus.

Lūk, vajag atcerēties, kad viņai ir dzimšanas diena, vienkārši izveidoju teikumu, kurā burtu skaits katrā vārdā sakrīt ar atbilstošo ciparu datumā, un gatavs.

Pēc tam sagribējās viņu apsveikt franciski – fonētiskajai iegaumēšanai, kā mācīja, izmantoju saskanīgus, lai arī nozīmes ziņā tālus, krievu valodas vārdus.

Lai labāk atcerētos grāmatu, kuru viņa uzdāvināja, lasīdams veicu piezīmes uz lappušu malām, un patiešām palīdzēja, lai gan es taču tās pat nepārlasīju.

No nosauktajām smaržām un modes dizaineru vārdiem, kurus viņa visbiežāk pieminēja, sacerēju dziesmiņu (ir arī šāds paņēmiens mnemotehnikā), lai dziedātu pats pie sevis, meklēdams viņai dāvanu.

Kad jau dzīvojām kopā, iepirkumu sarakstu nekad nepierakstīju, bet gan iegaumēju, atbilstoši metodikai sacerēdams asa sižeta stāstu, kurā galvenās lomas spēlēja vajadzīgās preces.

Vai tagad, lūk, gribas uz visiem laikiem atcerēties to mūsu braucienu uz Liepāju – vienkārši visu sasaistīju ar spilgtiem redzes tēliem un saliku prātā grāmatplauktos kā fotogrāfijas.

Visus nākotnes plānus, kurus mēs pārrunājām, bet tā arī nepaspējām piepildīt, sarīmēju sarakstā, sacerēdams smieklīgu dzejolīti, – tagad pavisam droši tie no galvas nepagaisīs.

Bet lai līdz rītam neaizmirstos frāze, kas viņu noteikti man atgriezīs, bet tagad neļauj gulēt, var arī nesarežģīt – vienkārši turu blakus gultai blociņu un pildspalvu.

Vispār sāku rakstīt dienasgrāmatu, kaut ko līdzīgu atmiņām, lai mūsu kopīgais laiks neizslīdētu no neuzticamās atmiņas, varbūt pat grāmatiņa sanāks vai poēma.

Vēl ir plāns, kā nākas, iemūžināt viņas vārdu – savākt parakstus ielas pārsaukšanai, visi, protams, domās, ka tas par godu viņas vēsturiskajai vārdamāsai, bet es taču zināšu.

Labāk gan, protams, būtu uzstādīt kaut kur centrā, kanālmalā pieminekli, tad pavisam droši paliks atmiņā uz visiem laikiem, bet, redz, ārējās līdzības diemžēl nav nekādas…

Savukārt kas attiecas uz matiem, kas negaidīti atkailina viņas plecus, vai mēnesi, kas uzaust aiz viņas gurna, viņas krūšu smagumu plaukstās, mūsu gultas siltumu brīvdienās, ilgo skūpstu garšu bezmiega naktī, apskāvienu smaržu, kad pēc ilgas balss klusēšanas vārdi pēkšņi kļuvuši lieki, un citām, lūk, šādām mokošām atmiņām, – es patiešām nezinu, kā tagad to visu aizmirst.

 

No krievu valodas atdzejojis Arvis Viguls

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri