Pie sienas un domās

 

Par Ērika Apaļā personālizstādi Le Cygne (Gulbis), kas līdz 14. oktobrim skatāma galerijā Alma.

Ēriku Apaļo atceros no laikiem, kad viņš mēdza izstādīt ekspresīvu un/vai naivistisku mazu glezniņu sērijas, tostarp, piemēram, Zemeņu vīriņš,1 Zemeņu laiviņa2 un tamlīdzīgi. Zemenēm sekoja bērzi,3 un toreiz uz daudzo „nopietno un īsto” gleznu fona šķietamo banalitāšu konceptualizēšana šķita drosmīgs solis.

Vēlāk Apaļais sāka izpausties arvien atturīgāk un intelektuālāk, taču ne sausi un atsvešināti no skatītāja, kuram gan ir jāattīstās un jāspēj piedalīties piedāvātajā sarunā. Lasot Apaļā eseju Vēlme izteikt vārdos un autobiogrāfija,4 kas 2013. gadā papildināja izstādi Vārdi, pārsteidz pamatotība, loģiskums, domas skaidrība, ar kādu ģeometriskais un reizē sirsnīgais sniegavīra tēls ticis saistīts ar Augustīna, Ruso, Sartra, Lakāna un citu domātāju rakstīto. Šķiet, šis pieder pie tiem gadījumiem, kad laikmetīgā māksla patiešām robežojas ar filozofiju, nevis ar to koķetē vai imitē to.

apalais_alma__7

Skats no izstādes Le Cygne (Gulbis

 

Šodien Ēriks Apaļais joprojām ir starp visaugstāk, tostarp ārpus Latvijas, novērtētajiem latviešu māksliniekiem un arī viens no tiem, kas vismazāk līdzinās citiem kolēģiem. Iespējams, tas tā ir arī atšķirīgās izglītības dēļ – garās stundas, ko vairums pārējo pavadījuši, Rozentāļos un Mākslas akadēmijā studējot dabu, šajā gadījumā veltītas lasīšanai un domāšanai. Intensīvs intelektuāls darbs māksliniekam ir nepieciešams tikpat lielā mērā vai varbūt pat vairāk par labu amata prasmi, ja domājam par mākslu nevis kā par dekoratīvu preci, kas labākajā gadījumā sniedz estētisku baudījumu, bet gan kā par patiesības atklāšanu, par nebijušu tās interpretāciju vai pat jaunu ideju demonstrēšanu. Apaļais, kurš gleznošanu apguvis jau pieaugušā vecumā Hamburgā, parāda, ka izteiksmi var iemācīties, ja vien ir, ko teikt.

Izstādi Le Cygne (Gulbis) iedvesmojis Stefana Malarmē šāda paša nosaukuma dzejolis, kas Agneses Gailes-Irbes atdzejojumā lasāms arī tepat Punctum līdzās Ērika Apaļā esejai, kas veltīta paša izstādei (no tās arī turpmākie citāti). Ar Malarmē man (un pieņemu, ne man vienīgajai) ir grūtības tāpēc, ka, franciski, khmm, īsti labi tomēr nelasot, no nedaudzajiem latviešu tulkojumiem nav iespējams pilnvērtīgi pašai gūt priekšstatu par to, kas tad visvairāk raksturīgs šim autoram kā vienam no būtiskiem pagrieziena punktiem izpratnē par vārda mākslu. Nākas samierināties ar to, ko par viņu teikuši citi: dzeja kā mūzika, kurā „jēga” vai tās trūkums nav tik svarīgi; intelektuālas vārdu spēles, daudznozīmība. Komentējot konkrēto dzejoli Le Cygne, Agnese Gaile-Irbe atzīst, ka to tulkojot, grūti saglabāt visus nozīmes aspektus, bet Ēriks Apaļais esejā norāda, ka, nākot no citas kultūras, nav pieejams franču valodas semantiskais lauks. „Pat ja tulkotājs pārnes vispārīgo literāro nozīmi, vienalga pastāv būtiskas nobīdes kultūras kontekstā balstītajās blakus nozīmēs. Stāsts par gulbi visās kultūrās nav vienāds, tādējādi atstājot brīvu telpu dažādiem lasījumiem un skaidrojumiem.” Svarīgākais, kas šeit jāņem vērā, laikam ir vārdu spēle ar homonīmiem: cygne, ‘gulbis’ un signe, ‘zīme’, ‘rakstuzīme’.

Tā kā dzejoļa un tā iedvesmoto mākslasdarbu vārdiskā interpretācija jau lasāma Apaļā esejā, turpmāk pievērsīšos tam, ko redzēju izstādē. Tā sastāv no video, kas pirmais ieraugāms, ienākot galerijā, un sešām neliela vai vidēja formāta gleznām.

Video ir zilganos toņos ieturēts, dažas minūtes garš, un konkrētākais, kas tajā redzams, ir nirstoša cilvēka, drīzāk sievietes vai bērna (īsti nevar saprast) seja, kas zem ūdens izelpo burbulīšus. Dzirdamas neartikulētas skaņas. Šķiet, šis darbs no visas izstādes vislielākajā mērā interpretējams katram individuāli.

_g1a1567

Le Cygne II

 

Tālākajā telpā skatāmas gleznas: vispirms maza glezniņa ar nosaukumu E, kur uz zila fona uzgleznots attiecīgais burts. Ja par citu gleznu Le Cygne II Apaļais raksta, ka tajā burts L darbojas kā rāmja detaļa, tad gleznā E, iespējams, ir otrādi: uz rāmja uzvilktā audekla taisnais leņķis darbojas kā burts L, līdzīgi būdams reizē „gan stilizēta zīme, gan literārs elements” un kopā ar E veidodams vārdu Le, kas franču valodā ir noteiktais artikuls. „Tas ir lietots arī tāpēc, ka norāda uz nosaukumu, ar kuru dzejolis pazīstams franču valodā.”

Nākamā glezna ar nosaukumu W ir vislielākā no visām, garākā mala 170 cm. Uz tumšzila fona formāta augšējā labajā ceturtdaļā slīpi novietots pelēki raibs laukums, kas atgādina burtu W vai gaisā plīvojošu ķeskiņu, kas varētu būt jebkas. Tas saistāms arī ar putna spārniem, īpaši tāpēc, ka izstādē aplūkojama arī glezna ar nosaukumu Wing, kas angļu valodā nozīmē „spārns”. „Savās gleznās es bieži radu tādus vizuālus tēlus, kurus var aprakstīt ar dabas parādības apzīmējošiem lietvārdiem: „ledus”, „debesis”, „sniegs”, „zari”,” raksta Apaļais, un šajā pašā grupā tad nu varam ierindot arī vārdu „spārni” ar visām tā konotācijām. „Šo lietvārdu uzdevums nereti ir uzbūvēt malarmisku metaforu par rakstīšanas/gleznošanas procesu un atspoguļot nevēlēšanos piesaistīt attēlam tikai vienu nozīmi.”

Gleznā Le Cygne (Zīme lejup, zīme augšup) savukārt gulbja spārni veido atvērtu grāmatu, bet kakls norāda uz rakstīšanas procesu. Šī glezna, tāpat kā Le Cygne II un Wing, risināta maigi pelēkos toņos. Le Cygne II vārds Le attēlots uz debesīm līdzīga fona, proti, pelēkās krāsas tumši gaišās attiecībās veido izplūdušus mākoņus. Gleznā Wing attēlotais laukums norāda uz izplestu spārnu tiešāk nekā gleznā W – ne tikai nosaukuma, bet arī konkrētākas formas dēļ.

Apzinoties, ka estētikai te nav īpašas nozīmes, piefiksēju tomēr, ka nevienu no gleznām nebūtu nepatīkami turēt mājās pie sienas. Krāsu attiecības ir tīras un minimālistiskas (izņemot varbūt vairākās vietās redzamās balti pelēkās pļockiņas, kas var asociēties ar netīrām gulbja spalvām vai izkārnījumiem). Divās no gleznām dominē zila, bet trijās – pelēka krāsa, no kurām zilā man subjektīvi šķiet ārkārtīgi skaista, bet pelēkā – katrā darbā mazliet atšķirīga, taču vienlīdz gleznieciska. Tomēr, kad atceļā satieku paziņu, kas saka, ka Apaļais ir interesants gleznotājs, es iebilstu, ka tieši kā „gleznotājs” viņš, manuprāt, necik „interesants” nav, jo tieši gleznieciskie efekti viņa darbos ir pavisam vienkārši, lai gan pārmest nevar ne krāsu izjūtas trūkumu, ne paviršību. Taču jebkurā gadījumā šeit ir darīšana ar mākslinieku filozofu daudz lielākā mērā nekā ar gleznotāju. Vienojamies, ka Apaļais ir interesants konceptuālais mākslinieks, un draudzīgi šķiramies.

Konceptuālo mākslu reti kad ir iespējams vienkārši baudīt. Tāpat kā konceptuāla dzeja pati par sevi mēdz būt ne tik interesanta kā sistēma, pēc kuras tā radīta, arī konceptuāla vizuālā māksla prasa aktīvu intelektuālu līdzdalību, kas gan iespējama vairākos līmeņos. Galerijā diezgan ilgi biju viena ar Apaļā darbiem un izdrukātu papildinošo tekstu. Mēģināju iztēloties, ko es no šīs izstādes uztvertu, ja nebūtu jau iepriekš izlasījusi Malarmē dzejoli un Apaļā eseju, taču vairs nevarēju pārbaudīt, kādas asociācijas man radīs darbi vieni paši. Un patiesībā tas ir lieki – teksts šeit kalpo nevis kā paskaidrojums, bet kā vienota mākslas darba daļa. Tāda mākslas darba, ko veido ne tikai video, piecas gleznas pie sienas un uz palodzes atstāta eseja, bet daudz lielākā mērā domu kustība, atvērta saruna, kas ietver to visu.

  1. Ēriks ApaĮais. Strawberry Man.  (back)
  2. Ēriks Apaļais. Zemeņu laiviņa.  (back)
  3. izstāde Stiprāko bērzu meklējot, galerija Alma, 2008  (back)
  4. Ēriks Apaļais. Vēlme izteikt vārdos un autobiogrāfija, Satori, 24.01.2013.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri