Kopā elektriskajos sapņos. Piezīmes par mūsu laikmeta stilu

 

Laikmeta stils

Stils ir viens no tiem izplūdušajiem jēdzieniem, kurš ir viegli izmantojams, bet grūti definējams. Stils ir veids jeb maniere, kā kaut kas tiek darīts. Tomēr ne visu, ko darām kādā savdabīgā veidā, sauksim par stilu, piemēram, katram cilvēkam ir sava iešanas maniere, kuras dēļ viņu varam atpazīt pa gabalu, bet vismaz ikdienā nemēdzam runāt par iešanas stilu. Toties pastāv dzīvesstils, ģērbšanās stils, gleznošanas stils, arhitektūras un dizaina stili.

Arī laikmetam, šķiet, var piemist ne tikai gars, bet arī stils. Savs stils ir Viktorijas laikam, džeza laikmetam un sešdesmitajiem gadiem. Turklāt tas apzīmē ne tikai noteikta veida modi,  interjera dizainu vai grafisko stilu, bet veselu parādību kopumu ar visai neskaidrām aprisēm – mūziku, uzvedības manieri, valodu, ēšanas, dzeršanas un smēķēšanas paradumus, iecienītas tehnoloģijas, iecienītas izklaides utt. „Laikmeta gars” apzīmē kaut ko diezgan noslēpumainu – to, kas slēpjas aiz visām šīm detaļām, – noskaņu, pasaules izjūtu, bet „laikmeta stils” ir viegli pamanāms, uzskatāms, virspusējs.

Vienlaikus grūti saprast, kā tas ir fiksējams. Piemēram, Viktorijas laika beigu stilu, manuprāt, labi iemieso Šerloks Holmss. Ir vairāki iemesli, kādēļ Artūra Konana Doila stāsti nav zaudējuši savu popularitāti, un viens no tiem ir tas, ka lasītāji ne tikai bauda  arhetipiskā tandēma attiecības vai piedzīvojumus, bet arī meklē tajos noteiktu laikmeta tēlu. Patiesībā nevajag pat lasīt pašus stāstus, lai šo tēlu zinātu – džentlmeņi cilindros, vientuļš policists, kas teju saskatāms smogā, ģībstošas dāmas krinolīnos, ādas klubkrēsli, palma istabas stūrī un dūmojoši cigāri. Tāpat nevajag lasīt Čārlzu Dikensu, lai pazītu „Dikensa Londonu”, vai orientēties modernajā mākslā, lai atpazītu „modernistu Parīzi”. Turklāt iepazīšanās ar reālajiem tekstiem un mākslas darbiem var radīt vilšanos, jo tajos var atrast arī daudz ko citu, savā ziņā lieku, kas neraksturo stilu, bet stāsta par kaut ko citu – cilvēku dzīvi, mūžīgajām tēmām, aizraujošiem piedzīvojumiem. Laikmeta stils nav atrodams kādā konkrētā lietā vai tekstā, bet tas nav arī gluži izdomājums. Stils nav sistēma, drīzāk mākonis, kur juku jukām krājas dažādas atmiņas, piezīmes, tēli, simboli, atsauces. Turklāt, ja „laikmeta garu” vislabāk jūt paši laikabiedri un nākamās paaudzes var tikai censties to restaurēt un iztēloties, tad „laikmeta stils” ieraugāms drīzāk no malas.

Un, protams, laikmeta stilu nevajadzētu jaukt ar „realitāti”. Būtu naivi iedomāties, ka stāsti par Šerloku Holmsu vai Dikensa romāni atklāj to, kāda bija 19. gadsimta Londona, vai ka Vudija Alena filma Pusnakts Parīzē ļauj ieskatīties pagātnē. Angļu vēsturnieks un publicists Dominiks Sendbruks pirms dažiem gadiem izraisīja nelielu skandālu, kritizēdams Artūra Marvika pamatīgo monogrāfiju Sešdesmitie: kultūras revolūcija Lielbritānijā, Francijā, Itālijā un ASV, apm. 1958. – apm. 1974. Marviks sešdesmitos gadus pasniedza kā būtisku lūzuma posmu Rietumu kultūrā, bet Sendbruks apgalvoja, ka, rūpīgāk papētot Lielbritānijas sabiedrību kopumā, nav pamata apgalvot, ka sešdesmitie bija, piemēram, visatļautības un brīvdomības laikmets vai ka šajā laikā notika kaut kas līdzīgs seksuālajai revolūcijai.1 Kaut vai sešdesmito gadu beigās 95% britu vīriešu un 96% sieviešu četrdesmit piecu gadu vecumā bija precējušies, turklāt viņi precējās agrāk nekā iepriekšējās paaudzes jaunieši. 1969. gadā veiktā precēto pāru aptauja uzrādīja, ka viens no četriem vīriešiem un divas no trim sievietēm precējās nevainīgi.2 Tāpat lielākā daļa studentu nebija revolucionāri, marihuānas smēķēšana nebija tik izplatīta, kā varētu šķist, un kontrkultūras iespaids uz cilvēku dzīvi bija niecīgs. Protams, daļa no jauniešiem patiešām atlaida matus un sasēja tos ar prievīti, klausījās Rolling Stones un The Doors, lasīja Gredzenu pavēlnieku, iepirkās slavenajos Kārnabī ielas veikalos vai Bibā (kura bankrotēja, jo apmeklētāji regulāri zaga tās preces), bet citādi viņu dzīves modelis daudz neatšķīrās no tā, kas bija pazīstams piecdesmito gadu paaudzei. Pareizāk sakot, pārmaiņas bija pakāpeniskas, nevis revolucionāras.

Tomēr, lai ko teiktu vēsturnieki, mēs visi zinām, kāda bija sešdesmito gadu Lielbritānija, Amerika, Francija. Tas bija lieliski! Tas bija kā Mikelandželo Antonioni Zabriski Point vai Blow-Up, kā Bernardo Bertoluči Sapņotājos. Kaut mēs tur varētu būt bijuši klāt! Kāpēc mums ir jādzīvo prozaiskajā 21. gadsimta sākumā?

Ironija ir nevietā. Stilā ir kaut kas pārlaicisks, jo tā ir lieta, kas no laikmeta saglabājas. Detaļas, cilvēki, notikumi aizmirstas, bet stils paliek atmiņā. Protams, ir bezgala daudz veidu, kā jebkurš gadsimts, desmitgade vai pat diena ietekmē nākotni. Un vismaz vēsturnieki zina nosaukt dažus cilvēkus, dažus notikumus. Iepriekšējās paaudzes nepazūd, lai gan iznīkst. Un stils ir viens no veidiem, kā tās ir mums klātesošas.

 

Laikmeta gars

Kāds ir mūsu laikmeta stils? Standarta atbilde būtu, ka ir par ātru to pateikt, jo vajadzīga laika distance, lai laikmets iegūtu noteiktu tēlu. Nav tā, ka mēs neko par to nezinām, tāpat kā Viktorijas laika angļi zināja, kas ir cilindrs, vai 60. gadu paaudze, kas ir hipiji. Vienkārši, dzīvojot tagadnē, mums ir grūti atšķirt būtisko no nebūtiskā, patiesi savdabīgo no tā, kas mums liekas mūsdienīgs tikai tāpēc, ka esam aizmirsuši to, kas bijis pirms mums. Tomēr gribas mēģināt, jo tā ir visu rakstītāju, zīmētāju un filmētāju tāda kā pamatnodarbošanās – reflektēt par savu laikmetu.

Tad kāds ir „mūsu laikmets”? Vispirms par tā garu. Tas sāk iezīmēties, ja izmantojam dažus izteiksmīgus kontrastus. Pirmkārt, droši vien jebkuram, kam vismaz nedaudz nācies interesēties par „svingojošo sešdesmito gadu” studentu protestiem, hipijiem un popkultūru, gribas uzdot jautājumu – kur tas viss ir palicis? Kāpēc mūsdienās grūti iedomāties ielās studentu būvētas barikādes, kas uzceltas, lai aizsargātu nākotnes sabiedrību no smacējošajām kapitālistiskās iekārtas varas struktūrām, universitāti ieskaitot? Vai caffé latte un alternatīvais roks ir analoģiski dzīvei komūnās un psihodēliskajai mūzikai? Tā laika notikumu dalībnieki un pētnieki ir devuši dažādas atbildes – pēc vienu domām, sešdesmito gadu ideāli ir nodoti, pēc citu – realizēti, turklāt nākamajās desmitgadēs daudz veiksmīgāk nekā leģendām apvītajā laikmetā. Bet gars (un ne tikai stils), šķiet, patiešām ir cits, noskaņa cita.

Otrkārt, vismaz kādus trīssimt gadus „mūsu laikmets” ir bijis „jaunais” jeb „modernais” laikmets. Tie viktoriāņi un 20. gadsimta sākuma Rietumu intelektuāļi, kas centās izteikt sava laikmeta garu, bija pārliecināti, ka dzīvo fundamentālu pārmaiņu laikā, kas ietver jaunu domāšanu, jaunu sabiedrību, jaunas tehnoloģijas un jaunu dzīvesveidu. Lai gan no mūsu vecišķā skatupunkta raugoties, viņu dzīves modernums nav acīm redzams. Aplūkojot fotogrāfijas no Parīzes 1900. gada pasaules sasniegumu izstādes3 vai lasot par tā laika mēģinājumiem eksperimentēt ar sabiedrību,4 bieži vien vēlīgi jāpasmaida, novērtējot pagātnes šarmu. Izņēmums ir modernistu māksla, mūzika, literatūra, kino. Tā vienlaikus gāja laikmetam pa priekšu un iemiesoja to, turklāt šķiet, ka tajā šo garu vēl var sajust. Protams, arī mēs par savu laiku domājam kā par „jaunu laiku” un arī mūsu māksla vēsta par savu laiku, tomēr es teiktu, ka tas ir otršķirīgi. Mēs apzināmies pārmaiņas, bet nedomājam, ka esam apsteiguši pagātni, un neceram, ka nākotnē mūs gaida kaut kas fundamentāli cits, labākajā gadījumā mēs ceram uz daudz labāku to pašu. Un es teiktu, ka arī māksla vairs nav tā vieta, kas izsaka laikmeta garu tādā nozīmē, ka tā nav tā vieta, kur lietas notiek un kurai jāseko līdzi, lai nepalaistu garām būtisko.

Kur tad meklēt mūsu laikmeta garu un, iespējams, stilu? Pārcilājot prātā dažādus variantus, es atkal un atkal atgriežos pie vienas hipotēzes – mūsu laikmeta garu un stilu iemieso tehnoloģijas. Bet ne jebkuras – tās, kuras balstās elektrības izmantojumā. Un atkal jāsaka – tas nenozīmē, ka pēc būtības šajā laikmetā  tehnoloģijām ir lielāka loma vai ka mūsdienu tehnoloģiskie sasniegumi pārspēj iepriekšējos. Noteikti nē, daudzi ir norādījuši, ka šī laikmeta izgudrojumi, pirmām kārtām domājot „digitālo revolūciju”, visticamāk, nav tik fundamentāli kā 19. gadsimta jaunievedumi (saraksts ir milzīgs – iekšdedzes dzinējs, dzelzsbetons, lidmašīnas un mašīnas, dažādas elektriskās ierīces, radio un telefonu ieskaitot). Arī pašas „digitālās revolūcijas” nozīme nav pilnībā skaidra (1987. gadā Nobela prēmijas laureāts ekonomists Roberts Solovs esot teicis, ka informācijas tehnoloģiju laikmetu var saskatīt visur, izņemot darbaspēka produktivitātes statistikā).5 Runa ir par noskaņu, laikmeta izjūtu, stilu.

 

Elektriskie sapņi

Elektrībai ir ierādāma īpaša loma ne tikai zinātnes, bet arī kultūras vēsturē. 18. gadsimtā zinātnieki sāka apzināties dažādu – gan visiem zināmu, gan eksperimentos novērotu – parādību savstarpējo saistību un saistību ar to, kas šajā laikā jau bija ieguvusi nosaukumu elektrība. Apgaismības laikmetā zinātne nebija nošķirta no citām intelektuālām interesēm un salonu kultūras, tāpēc par nosacīti jaunatklāto parādību interesējās daudzi. Piemēram, ASV Neatkarības deklarācijas parakstītājs un pirmais ASV vēstnieks Francijā Bendžamins Franklins aizrāvās ar zibens pētniecību un pierādīja tā elektrisko dabu. Elektrība tika saprasta kā noslēpumains, neredzams spēks. Īpašu iespaidu uz laikabiedriem atstāja visiem kopš skolas laikiem zināmie Luidži Galvāni eksperimenti ar sadalītām vardēm un ideja par „dzīvnieku magnētismu”. Populāra kļuva hipotēze, ka elektrība ir tas, kas spēj padarīt nedzīvu matēriju par dzīvu, elektrība būtībā kļūst par dzīvības metaforu.6 No šejienes arī studenta Viktora Frankenšteina doma ar elektrības palīdzību atdzīvināt mironi Mērijas Šellijas romānā Frankenšteins jeb mūsdienu Prometejs (1818). Viņš aizdedz „radījumā” „esamības dzirksteli”.7

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā elektrība kļūst par modernā laikmeta simbolu. Piemēram, Henrijs Bāskervils, kurš tikko no Amerikas ieradies senču pilī, paziņo, ka pēc sešiem mēnešiem viņš te ievilks elektrību un „pie vārtiem degs Edisona un Svana lukturi, katrs pa tūkstoš sveču gaismu” (1901).8 Šī laika fantāzijās par nākotnes tehnoloģijām pastāvīgi figurē elektriskās iekārtas, kuras gan dīvainā veidā ļoti atgādina tās pašas vecās mehāniskās ierīces, bet ir arī izņēmumi – kā kapteiņa Nemo zemūdene (1870): „Dabā ir lielisks, paklausīgs, ātrs un viegli rīkojams spēks, kas pilnīgi pārvalda manu kuģi. Viss te notiek tikai ar tā palīdzību. Šis spēks dod man gaismu, siltumu; tas ir visas manas mechaniskās ierīces dvēsele. Un šis spēks ir elektrība. – Elektrība! – es iesaucos pārsteigts. – Jā, profesora kungs.”9

Bet ir vēl viens elektrības laikmets kultūras vēsturē, un tie ir 20. gadsimta astoņdesmitie gadi. Pirmām kārtām to var pamanīt popmūzikā (tajā, ko es savā laikā klausījos). Tā saucamo jaunvilniešu un postpankroka izpildītāju teksti ir pilni ar atsaucēm uz signāliem, datoriem, televīziju un, galu galā, elektrību. „Our source of energy / The ultimate discovery / Electric blue for me / Never more to be free / Electricity,”10 jau 1979. gadā dzied OMD dziesmā, kas saucas… Elektrība. Šīm atsaucēm nav īpašas jēgas, ja neskaita pašu atsaukšanās notikumu, pieminēšanas faktu: „Mēs vienmēr būsim kopā / Lai cik nepārvarams šķiet attālums (mīlai nav beigu) / Mēs vienmēr būsim kopā / Kopā elektriskajos sapņos.”11

Šīs atsauces daļēji varētu skaidrot ar digitālā laikmeta iesākšanos, bet, pirmkārt, ir vērts pamanīt, ka digitālais laikmets šeit ir pirmām kārtām tēls, fantāzija. Piemēram, pēdējais citāts ir no dziesmas, kas sacerēta kinofilmai Elektriskie sapņi (1984), tā sākas ar pirms-Windows datorekrāna tuvplānu, uz kura parādās zaļi izgaismoti titri: „Pasaka datoriem”. Filma stāsta par Mailzu, kurš netīšām uzlej savam personālajam datoram šampanieti, un tāpēc dators no paklausīgas ierīces kļūst par patstāvīgu būtni, turklāt diezgan nešpetnu. Pats šarmantākais filmā ir totālā nesaderība ar tā laika datortehnoloģijas iespējām, kuras filmā ir grūti noslēpt, un to, kas filmā datoram tiek piedēvēts. Piemēram, kad Mailzs pirmo reizi iedarbina savu datoru, tas paziņo, ka spēj kontrolēt visas mājas ierīces, ieskaitot kafijas automātu, kā apliecinājums tam ir ar zaļu līniju tumšā ekrānā ievilkta kafijas automāta kontūra (tā sacīt, datorgrafikas aizsākumi). Šī nesaderība ir pamanāma daudz kur. „Dod man gaismu / Dod man darbību / Vien ar pieskārienu pogai. / Lidojot caur hipertelpu  / Datora interfeisā,” dziesmā Dzīvojot video (1981) aicina Trans-X, bet „futūristiskajā” videoklipā redzams, kā kārtējais tumšais ekrāns rindiņu pa rindiņai vienkārši aizpildās ar zaļiem kvadrātiņiem. Tas ir ļoti tālu, teiksim, no tā datora, kuru divi zēni filmā Dīvainā zinātne (1985) izmanto krāšņas draudzenes radīšanai.

Kultūras referenču te ir daudz, ieskaitot 2001: Kosmiskās odisejas (1968) nepaklausīgo mākslīgo intelektu un, protams, Mērijas Šellijas Frankenšteinu. Abi jaunieši izmanto kaut kādu grafisko programmu, kuru papildina, kaut kādā veidā datorā ievadot izgriezumus no žurnāliem un pieslēdzot tam lelli, viņi saslēdz vadus, nospiež pogu, un tāpēc, ka tieši tobrīd mājā iesper zibens, no datora patiešām iznāk sieviete. Zibeņošana ir tradicionāla mākslīgā cilvēka radīšanas procesa sastāvdaļa. Interesanti, ka iedvesmas avots šeit nav Šellijas grāmata, kurā nekas daudz par miroņa atdzīvināšanu nav teikts, bet gan luga, kuru 1823. gadā uzveda English Opera House. Tur pirmo reizi parādās Frankenšteina laboratorija ar elektriskām ierīcēm un kolbām un asistents Frics, kurš Holivudas filmās pārtop ar Igoru. Šellijai izrāde esot patikusi.12 Elektriskās dzirksteļu un zibeņu parādīšanās Frankenšteina stila ainās nav nejauša. Tā ir nodeva mulsumam par to, ka elektrība ir neredzama. Vēl šobaltdien fantāzijas filmās regulāri „enerģija” un „spēks” tiek vizualizēti kā zibens šautras. Līdzīgi astoņdesmito gadu versijās par datoriem, televīziju un internetu signāls tiek attēlots kā spožs kustīgs punkts. Lidojums hipertelpā izrādās diezgan līdzīgs kustībai mums labi zināmajā telpā.

Gerijs Ņūmens par elektroniskās mūzikas klasiķi esot kļuvis diezgan nejauši. Pamanījis studijā iepriekš spēlējušās grupas atstātu Mini-Moog sintezatoru un sācis ar to eksperimentēt.13 Viņa agrīnie darbi ietvēra atsauces uz viņa paša rakstīto zinātniskās fantastikas romānu. No šejienes arī nosaukums pazīstamākajai viņa dziesmai Vai „draugi” ir elektriski? (1979). „Draugi” viņa romānā bija kiborgi.14 Astoņdesmito gadu popkultūrā līdzīgu atsauču netrūkst. Tas ir arī kiberpanka literatūras un kino laiks. Piemēram, 1982. gadā iznāk filma Blade Runner, kas ir Filipa Dika romāna Vai androīdi sapņo par elektriskajām aitām (1968) ekranizācija, bet 1984. gadā izdots arī latviski tulkotais Viljama Gibsona Neiromants. Šajos darbos nākotne attēlota kā tehnoloģiski advancēta, bet vienlaikus atsvešināta, skarba un padrūma. To varoņi bieži vien ir reizē adaptējušies videi, pat izmanīgi un tomēr autsaideri, kas alkst pēc kaut kā cita, patiesāka, dabiskāka.

 

Elektrības stilistika

Manuprāt, astoņdesmitie gadi ievada to, ko varētu saukt par mūsdienu laikmeta stilu. Ir dažādi, arī tīri nejauši iemesli, kāpēc tā laika mūziķi, režisori un rakstnieki pievēršas elektrības, elektronikas un datoru tēmai. Viens no tiem ir vēlme norobežoties no sešdesmito gadu paaudzes, kas pirmām kārtām asociējas ar manifestiem par patiesākas dzīves un jaunas sabiedrības nepieciešamību. Astoņdesmito gadu fantazētāji šajā ziņā bija kļuvuši vienaldzīgāki un varbūt pat ciniskāki, galu galā, tas, ka vismaz idealizētās nākotnes vīzijas nav piepildījušās, bija acīm redzami. Dabiskā vietā nāca sintētiskais, kaislību vietā salta nopietnība (kāds mūzikas komentētājs reiz atzīmēja, ka astoņdesmito gadu video mūziķi gandrīz nekad nesmaida), draudzību un mīlestību pastarpina dators un video – un atkal, ne jau „realitātē”, bet kā tēls. Un mūsu laikmeta stils, manuprāt, vēl aizvien ir pretstatāms modernisma un sešdesmito gadu stila arsenālam.

Vienlaikus, ja astoņdesmito gadu stils pauž zināmu pretrunu un nemieru ar austošo elektrības laikmetu, tad mēs ar to esam samierinājušies, turklāt patiešām tajā dzīvojam. Un viens no veidiem, kā tas izpaužas, ir fakts, ka mēs esam samierinājušies ar to, ka elektrība ir neredzama. Tādā ziņā mūsu laikmets atšķiras gan no apgaismības fascinācijas ar elektrības mistisko spēku, gan 19. gadsimta pragmatiskās pieejas, kad elektrība tiek pievienota tam pašam mehānismam, kurā griežas zobrati un no skursteņa nāk tvaiks, gan arī no astoņdesmito gadu naivuma, kur datori, lelles un kalnieši zibeņo. Elektrība un elektronika mūs nepārsteidz, to uzdevums ir perfekti funkcionēt. Mūsu pasaulē elektrība ir visur, bet tai tieši jābūt neredzamai un nepamanāmai. Mūsu laikmeta stils prasa, lai nebūtu zobratu un tvaika – visam jābūt tīram, gludam, ar skārienjutīgu virsmu, kurā nav vietu, kur netīrumiem krāties. Tādām pašām jābūt plīts virsmām, automašīnām, apģērbam. Saules baterijas ir ideāls mūsu elektriskā laikmeta izgudrojums – no malas skatoties, ar tām nekas nenotiek, tās vienkārši guļ un krāj enerģiju. Tās nekas nekustina, nekas negriež un nekurina. Ideālā gadījumā mēs varētu tām pievienot elegantu, baltu vadu un tā nemanāmi uzlādēt mūsu telefonus, kuriem, paldies dievam, vairs nevajag pogu, vai mašīnu, kura var pārvietoties, neradot nepatīkamus dūmus. Visāda veida piesārņojums ir ne tikai kaitīgs, bet arī nav stilīgs. Un pat tie, kas redz šai fikcijai cauri, spēj novērtēt tīra, askētiska, viegli funkcionāla dzīvesstila priekšrocības. Mūsu laikmeta stils ir eStils.

  1. Sandbrook D. White Heat: A History of Britain in the Swinging Sixties. London: Little, Brown, 2006, pp. 322, 451, 514.  (back)
  2. Turpat, pp. 463­–464.  (back)
  3. Piemērs, ar kuru savu grāmatu par 20. gadsimta sākumu sāk Filips Bloms: Blom P. The Vertigo Years: Change and Culture in the West, 1900–1914. Chatham: Phoenix, 2008.  (back)
  4. Iesaku: Stites R. Revolutionary Dreams: Utopian Vision and Experimental Life in the Russian Revolution. Oxford/New York: Oxford University Press, 1989. Daudz kas te gan ir drīzāk drūms, nevis jokains.  (back)
  5. Citēts pēc: Wolf M. Same as It Ever Was: Why the Techno-optimists Are Wrong, Foreign Affairs, 16.06.2015.  (back)
  6. Holmes R. The Age of Wonders: How the Romantic Generation Discovered the Beauty and Terror of Science. London: Harper Press, 2008, p. 309.  (back)
  7. Shelley M. Frankenstein, or the Modern Prometheus.  (back)
  8. Konan-Doils A. Bāskervilu suns. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1957, 57. lpp.  (back)
  9. Verns Ž. 20000 lje pa jūras dzelmi. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1955, 69. lpp.  (back)
  10. „Mūsu īpašais enerģijas avots / Nepārspētais atklājums / Man tas ir elektiski zils / Tam brīvību vairs neredzēt / Elektrība.”  (back)
  11. Džordžo Morodera un Filipa Okija dziesma Kopā elektriskajos sapņos (1984).  (back)
  12. Holmes R. The Age of Wonders, p. 335.  (back)
  13. Reynolds S. Rip It Up and Start Again: Postpunk 1978–1984. London: Faber and Faber, 2006, p. 323.  (back)
  14. Turpat, p. 324.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri