Pieklājības tilts

 

img_4922-1

Foto: No personīgā arhīva

Šoruden viens no svarīgākajiem laikmetīgās mākslas notikumiem Latvijā ir Tēlniecības kvadriennāle Rīga, kas plašo programmu koncentrē ap konservatīvisma un liberālisma tēmām, vienlaikus aktualizējot daudz plašāku sabiedrības un mūsdienu mākslas problēmu loku – sociālās atbildības un ētiskās izvēles sarežģīto, dažbrīd iluzoro un arī ideoloģiski piesātināto dabu. Kvadriennāles centrālās izstādes Būt labam pieteikumā kuratori (Aigars Bikše no Latvijas, Kirke Kangro no Igaunijas un Elona Lubīte no Lietuvas) atsaucas arī uz 20. gadsimta ievērojamo morāles filozofu Bernardu Viljamu, kurš uzsvēris nejaušības principu šķietami kontrolētās morālās izvēlēs.

Igauņu kuratore un māksliniece Kirke Kangro saka, ka ikviens mākslas darbs ir politisks, pat ja tas nav acīmredzami, un šādā nozīmē aicina skatīt laikmetīgās mākslas virzību kopumā. Atsevišķi, individuāli autoru vēstījumi sabalsojas arī izstādē Būt labam – interesanti tos analizēt tieši sabiedrisko procesu kontekstā. Iespējams, izstādes sadrumstalotība tieši liecina par to, kā nejaušas un personīgas izvēles ietekmē sociālpolitisko situāciju un mūsdienu Rietumu pasaulē tik būtiskais jautājums, kā būt labam, ir nebeidzama šūpošanās starp pašizpausmi un sabiedrības gaidām. Izstāde Vāgnera zālē skatāma līdz 28. oktobrim.

Laura Brokāne

 

Vai, veidojot izstādi Būt labam, konstatējāt līdzības un atšķirības sociāli aktīvas mākslas jomā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā?

Laikā no 1990. līdz 2000. gadiem Igaunijas mākslā bija ļoti raksturīgas politiskās un sociālās tēmas, kādu laiku tās bija visnozīmīgākās. Savukārt Latvijas mākslinieki galvenokārt fokusējās uz introvertiem vēstījumiem un eksistenciālu apceri. Kad to apstiprināja arī kāds latviešu mākslinieks, mans draugs, es biju pārsteigta, jo kādu laiku biju pārliecināta, ka visai Austrumeiropai piemita „politiskās mākslas sindroms”. Lietuvas laikmetīgajai mākslai raksturīgs spēcīgs pašrefleksīvs konceptuālisms, ko ir grūti sašūpot.

Šobrīd politiskā māksla šajā reģionā vairs nav „obligāta”. Vēsturiskās traumas paliek arvien tālākā pagātnē, un jauno mākslinieku darbi kļūst atvērtāki mūsdienu estētiskajām koncepcijām un virzieniem.

Ir interesanti fiksēt politisku attieksmi mākslas darbā, kas sākotnēji nemaz nešķiet politisks. Taču galu galā, pat ja tas nav acīm redzami, ikviens mākslas darbs ir politisks.

 

Vai bija viegli atrast autorus, kuru interešu lokā ir politiski un sociāli vēstījumi?

Man vienmēr ir bijis viegli atrast autorus izstādēm. Parasti kūrēšanas process sākas ar dažu mākslinieku darbiem, un no izstādes centra izaug jauni sakari – no intrigām, saistībām un konfliktiem, ko tie kopā rada. Un tad paveras jauni lauki un saites. Tā nav apzināta kūrēšanas metode, bet drīzāk intuitīvs process.

Bet, runājot par sarežģītību, visai ekstrēma pieredze bija sastrādāties ar citiem kuratoriem, īpaši no attāluma, lai arī tikai Baltijas reģionā. Atzīšos, ka nebija viegli atrast kopīgu pamatu – īpaši tāpēc, ka nebija strīdu un diskusiju, bet drīzāk vairākas dažādas, izolētas pieejas.

14.09.2016. Sculpture Quadrennial Riga 2016

Sculpture Quadrennial Riga 2016, Being Good, Krista and Reinis Dzudzilo, RESPICE POST TE. HOMINEM TE MEMENTOFoto: Lauris Aizupietis

 

Lielākoties izstādes darbi pievēršas kapitālisma, birokrātijas un patērniecības kritikai. Kāpēc kā centrālais motīvs tika izvirzīta tieši liberālisma un konservatīvisma sadursme?

Liberālisma un kapitālisma tēmu stingri ieteica kurators Aigars Bikše. Un sākumā man bija grūti atrast komentāru vai pieeju, kas to skatītu jaunā, neierastā gaismā. Saimona Blekbērna grāmata par ētiku man palīdzēja šo tēmu pavērst interesantā veidā, vismaz pašai sev – es guvu saistošu pieeju, kā uz to lūkoties un kā to prezentēt.

Kapitālisma, birokrātijas un patērniecības kritiku ir svarīgi aktualizēt atkal un atkal. Taču šai kritikai ne vienmēr ir jābūt uzbrūkošai vai izaicinošai; arī labas manieres var spēcīgi iespaidot. Vairāki mākslinieki, kurus izvēlējos izstādei, runā par radikālām tēmām smalkā intonācijā. Man vienmēr ir patikusi pieklājība, kas var būt lielisks tilts starp dažādiem viedokļiem, pozīcijām un radikālām nostājām.

 

14.09.2016. Sculpture Quadrennial Riga 2016

Sculpture Quadrennial Riga 2016, Being Good, Žilvinas Landzbergas, Crown Off.  Foto: Lauris Aizupietis

 

Vai laikmetīgajai mākslai, jūsuprāt, šobrīd ir raksturīga tendence pievērsties ētikas jautājumiem?

Ētikas jautājumi kļūst arvien aktuālāki visā sabiedrībā, un arī liela daļa mūsdienu mākslinieku par tiem runā. Es gan nezinu, vai tas ir vienīgais, kas raksturo mūsdienu mākslu, lai gan arī izvairīšanās no intereses par ētiku ir sava veida politiska nostāja.

Ir grūti definēt, ko nozīmē „būt labam”, kaut gan vienlaikus tas ir visu mūsu kolektīvais mērķis. Tas ir nepārejošs arguments, kā darīt pasauli labāku.

 

Kāda mūsdienās ir pilsētvides tēlniecības loma – jomas, kas Baltijas valstīs reiz bija svarīgs ideoloģisks instruments?

Tēlniecība publiskajā telpā joprojām ir politisks (un, iespējams, ideoloģisks) ierocis. Piemēram, valdošā partija Tallinā ir pasūtījusi vairākus darbus saviem iemīļotajiem māksliniekiem. Nemaz nerunājot par cīniņiem ap mūsu brīvības pieminekli un Bronzas kareivja skulptūru.

 

Ja jebkura kritika vai rīcības aicinājums ir savā veidā ideoloģisks, kā saglabāt atvērtību, izdarot izvēli?

Es teiktu, ka ir svarīgi sasniegt noteiktu atvērtības līmeni. Pārāk liela atklātība ir tikpat paralizējoša kā nomācošs kriticisms. Kas ir konservatīvisms vai liberālisms, šķiet, visiem ir skaidrs. Bija svarīgi atrast veidu, kas liek pārskatīt šos jēdzienus un no jauna pievērsties šiem jautājumiem. Arī „būšana labam” šķiet kaitinoši pašsaprotama, taču tas ir atslēgjautājums mūsu gandrīz neredzamajā ētikas ainavā.


Pastāstiet par tēmām, kas jūs interesē savā mākslinieciskajā darbībā.

Fiziskā pieredze un aktuālā telpa man ir ļoti būtiski jēdzieni. Ikdienišķas situācijas un attiecības, manuprāt, ir monumentālas. Arī ikdienišķas situācijas var tikt pieredzētas tā, ka rada šaubas un uzdod jautājumus, tāpēc tas ir nozīmīgs brīdis. Savā jaunākajā personālizstādē es izveidoju instalāciju ar mērķi – paslēpties. Es uztaisīju pēc iespējas mazu telpu ar pašu svarīgāko, kas man nepieciešams, lai tur dzīvotu kopā ar savu četrus mēnešus veco dēlu. Telpu, kurā bija tikai divguļamā gulta un mazgāšanās vieta, ieskāva necaurspīdīgi aizkari. Tie bija it kā ikdienišķi apstākļi, kas radīti galerijā, ar speciāli nolīgtu apsargu, kura uzdevums bija apmeklētājus atturēt no ielūkošanās aiz aizkariem. Sarga loma izstādēs man vienmēr ir šķitis interesants aspekts – viņš ir gandrīz neredzams, tomēr, varētu teikt, arī daļa no izstādes.

 

war-and-peace_kkangro

Kirke Kangro. War and Peace, 2008.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri