Uzrakstīt nemirstību

 

Par Roberto Bolanjo romānu Mežonīgie detektīvi (Zvaigzne ABC, 2016, no spāņu valodas tulkojusi Dace Meiere).

 

Ilglaicīgi piekopis vagabundiski bohēmisku dzīvesveidu, aizrāvies ar kreiso idejām un pārceļojis no kontinenta uz kontinentu, čīliešu dzejnieks un rakstnieks Roberto Bolanjo noenkurojas Spānijā 20. gadsimta 70. gadu beigās, pēc Franko režīma sabrukuma. 1992. gadā viņam tiek diagnosticēta nāvējoša slimība, un kopš tā brīža, sacenšoties ar laiku, Bolanjo steidzīgi skrien kaulainajai pa priekšu – tieši 90. gadi ir rakstnieka daiļrades ražīgākais posms, kad sarakstīti un publicēti vairāki romāni, stāstu un dzejoļu krājumi. Romāns Mežonīgie detektīvi spāņu valodā pirmo reizi izdots 1998. gadā – piecus gadus pirms autora nāves. Nodzīvojis netipisku notikumu pilnu mūžu un bieži pozicionējis sevi kā vienu pret visiem, Bolanjo nav bijis oriģināls tikai vienā jautājumā – līdzīgi daudziem citiem rakstniekiem, kurus mēdz dēvēt par klasiķiem un ģēnijiem, visā pasaulē viņš ir kļuvis plaši pazīstams tikai pēc nāves. Šobrīd The New Yorker, The New York Times u. c. izdevumi min Bolanjo kā vienu no izcilākajiem un ietekmīgākajiem 20. gadsimta otrās puses Latīņamerikas autoriem. Šo apgalvojumu apstiprina gan dažādas pēc nāves piešķirtas literāras balvas, gan neslēpta lasītāju uzmanība, gan – un tas, pēc manām domām, ir pats svarīgākais – viņa atstātie darbi.

Mežonīgie detektīvi ir apjomīgs romāns – 600 lappusēs iedzīvināti 20 gadi, vairāki kontinenti un tuvu simtam darbojošos personu, turklāt daudziem no tiem ir reāli prototipi Meksikas 70. gadu literatūras un mākslas pasaulē. Trīs romāna daļās izkārtotas vairākas sižeta līnijas, kas ir pārblīvētas ar kultūrvēsturiskām un literārām atsaucēm, kā arī neuzbāzīgi ieskicē laikmeta politisko un sociālo kontekstu. Visa ir ļoti daudz.

Tāpat kā vairāki citi Bolanjo darbi, arī Mežonīgie detektīvi ir daļēji autobiogrāfisks. Romāna I un III daļa veidota kā 17 gadus jaunā meksikāņu dzejnieka Huana Garsijas Madero dienasgrāmata un fiksē notikumus no 1975. gada novembra līdz 1976. gada februārim. Atstājis novārtā tieslietu studijas un apbruņojies ar enciklopēdiskām zināšanām par dzejas teoriju, Madero ļaujas bohēmai: intensīvi raksta, paplašina pieredzi – galvenokārt literāro un seksuālo –, epizodiski nonāk marihuānas un alkohola mutulī, blandās pa Mehiko ielām… ar jaunieti notiekošo precīzi raksturo romāna I daļas nosaukums – Meksikā nomaldījušies meksikāņi. Madero neatrod savu vietu, un viņš tāds nav vienīgais – to pašu var teikt arī par visu literatūras avangarda kustību, sauktu par viscerālo reālismu, kurā jaunietis iesaistās. Šo kustību vada divi enfant terrible – dzejnieki Arturo Belano (Bolanjo alter ego) un Uliss Lima, kurš dod brīnišķīgu viscerālā reālisma raksturojumu: „[..] pašreizējie viscereālisti ejot atmuguriski. [..] Atmuguriski, skatoties uz kādu punktu tieši priekšā, bet no tā attālinoties, taisnā līnijā ejot uz nezināmo.” Madero virzīšanās romāna I un III daļā veidota izaugsmes romāna (Bildungsroman) tradīcijas ietekmē: jaunieša piedzīvojumi un pārdzīvojumi atstāj iespaidu uz viņa psiholoģisko un sociālo veidošanos, taču tie nebūt nevainagojas ar skaidru atbildi uz jautājumiem: kas es esmu? kāda ir mana vieta sabiedrībā? Drīzāk pretēji – lai gan romāna izskaņā Madero nobriest, viņš vairs nekur neiederas. Pats pēdējais romāna „vārds” – grafisks zīmējums/mīkla, kurā attēlots balts, ar pārrautu līniju uzvilkts taisnstūris – ir interpretējams kā nomaldīšanās un savas vietas neapzināšanās, varbūt pat neiespējamības, metafora.

Tomēr romāna sižeta centrā nav ne Madero, ne viņa neveiksmīgie vietas un identitātes meklējumi. Romānu kopā tur Belano un Lima – viņu dzīves kā mākslas darbi, kas īstenojas gan klātbūtnē viscerālā reālisma grupā un Latīņamerikas 70. gadu dzejas kopainā, gan kaislībā atrast kādu mazpazīstamu un noslēpumainu meksikāņu dzejnieci – šis aspekts veido romāna kriminālo un trillera līniju –, gan klaiņojumos pa pasauli. Romāna tēma ir vagabunda dzīvesveids, turklāt mētāšanās notiek ne tikai no vienas fiziskas telpas uz otru, bet arī no teksta uz tekstu. Romāna miesa ir intertekstualitātes muskuļiem austa, un klaiņojumu kontekstā var izcelt kaut vai Arturo Belano un Ulisa Limas personvārdus – šķiet, ka ceļā viņi orientējas pēc tajos ierakstītiem kodiem kā jūrnieki pēc polārzvaigznes: Belano vienubrīd alkst izdzīvot Artura Rembo likteni un dodas meklēt nāvi Āfrikā, tikmēr Uliss Lima, gluži kā Odisejs, meklē savu ceļu uz mājām, pārvarot ieslodzījumus un sastopot savus polifēmus un scillas. Var saskatīt Madero un Belano līdzības, bet pirmais iemieso jaunību, otrais – pieredzi. „Visas pasaules grāmatas gaida, lai es tās izlasītu,” saka Madero romāna sākumā. „Miesa ir skumja, ak vai, un esmu izlasījis visas grāmatas,” atsaucoties uz Stefanu Malarmē, saka Belano romāna II daļas izskaņā. Gan Madero, gan Belano, lai cik daudz vai maz viņos būtu no autora personiskās pieredzes, reprezentē viena dzejnieka tipu – viņi abi ir ekstraverti un gatavi rīkoties. Savukārt Lima ir drīzāk intraverts un, nonācis Eiropā, klīst kā grūtsirdīgs, noskumis Odisejs – vīrs, kas pa svešu pilsētu staigā ar nodurtu galvu, jo reiz uz ielas atradis piecu tūkstošu franku banknoti un nu cer to atrast vēlreiz.

Romāna II daļa, apmēram 2/3 no visa teksta, ir polifoniska, tā veidota kā vairāku desmitu dažādu Belano un Limas paziņu, draugu, mīļāko, izdevēju u. tml. monologi – tie atgādina diktofonā ierakstītas un pēcāk transkribētas audiointervijas. Katrs no viņiem stāsta pirmajā personā, katrs no viņiem ir tiešs vai pastarpināts aculiecinieks kādai Belano un/vai Limas dzīves epizodei laikā no 1975. līdz pat 1996. gadam. „Viņš uzklausīja, kas citiem sakāms, bet pats neviena pusē nenostājās,” par Belano saka viena no viņa dzīvokļa biedrenēm; jā, Bolanjo par savu alter ego ļauj izteikties citiem, tādējādi autors rada romānu, kura saknes ir paša mistificētā biogrāfija, bet šo biogrāfiju šķietami konstruē nevis viņš pats, bet gan viņa laikabiedri. Būtībā tā ir spēle, un, kamēr draugi, paziņas, mīļotās meitenes u. tml. tēli spriež, piemēram, par to, vai viscerālais reālisms bijis neveiksmīgs dzejas apvērsuma mēģinājums, mīlestības vēstule vai joks, Belano un Lima (kura prototips ir meksikāņu dzejnieks Mario Santjago Papaskjaro, Bolanjo draugs) uz to noraugās it kā no malas, turklāt viņu dzīves, šķiet, ir tik aizraujošas, ka iejaukties un attaisnoties viņiem nav ne laika, ne gribas. Bolanjo ir tvēris Belano un Limas dzīvi vienlaikus no daudziem dažādu cilvēku skatpunktiem, tādējādi radot paradoksu: viņus ir redzējuši visi un vienlaikus pilnībā nav redzējis neviens, izņemot, iespējams, lasītāju, ja vien pieticis pacietības likt kopā romānā izkaisītos puzles gabaliņus. Ja argentīniešu rakstnieka Hulio Kortāsara 1963. gadā publicētais romāns Klasīšu spēle atstāj lasītāju bez tradicionāla sākuma un beigām savas uzbūves dēļ, tad Mežonīgie detektīvi ir nebeidzams romāns tajā nozīmē, ka skatpunktu uz Belano un Limas dzīvi var būt neizmērojami daudz un, ja Bolanjo būtu vēlējies, II romāna daļu varētu paplašināt bezgalīgi. Gan Klasīšu spēli, gan Mežonīgos detektīvus var aplūkot postmodernisma paradigmā, turklāt abi raksturojami kā antiromāni, kuros autori eksperimentē ar vēstījuma formām un iedibina savus īpašos tekstveides paņēmienus. Varu piekrist slavenajam spāņu literatūras kritiķim Ignasio Ečevarrijam, kas apgalvojis, ka Mežonīgie detektīvi ir romāns, kādu labprāt būtu sarakstījis Borhess. Vēl jāatzīmē, ka vairums Bolanjo romāna II daļas fragmentu ir tik perfekti noslīpēti un pārdomāti, ka tos var lasīt arī kā patstāvīgus stāstījumus ar savām īpašajām likumsakarībām.

Mežonīgie detektīvi ir arī smalka humora un ironijas pieblīvēts darbs, un tas izpaužas gan nelielās vārdu spēlēs un kalambūros – Madero, piemēram, „lasa mirušos meksikāņu dzejniekus, savus nākamos kolēģus”, bet kāds skolotājs, ja sāksies Trešais pasaules karš, atgriezīsies savā dzimtajā ciematā, „jo tur nekad nekas nenotiek” –, gan lielākās situācijās: viscerālreālisti apsver domu nolaupīt savu lielāko ienaidnieku – Oktavio Pasu, 1990. gada Nobela prēmijas laureātu literatūrā –, dala dzejniekus homīšos, zilajos, pediņos, frīkos, pidaros utt., cīnās duelī uz zobeniem ar autoritatīvu literatūras kritiķi. Tā varētu turpināt.

Ja neņem vērā pāris drukas kļūdu, jāatzīst, ka grāmatas izdevums latviešu valodā ir lielisks un tulkotāja Dace Meiere kārtējo reizi paveikusi titānisku darbu. Īpaši der izcelt: 1) darbu ar sintaksi – teksts raiti virzās uz priekšu, un rodas sajūta, ka romāns jau sākotnēji būtu uzrakstīts latviešu valodā, 2) darbu ar leksiku – tekstā ir, piemēram, daudz slenga, bet tas harmoniski iekļaujas teksta plūdumā.

Lai arī Mežonīgo detektīvu vēstījums vairākās epizodēs var šķist naturālistisks – lasītājs pieredz gan detalizēti aprakstītas seksa ainas, gan atsūkāšanas sacensību aizkulises, gan dzerstiņu un narkotiku lietošanas aprakstus u. tml. –, Bolanjo poētika ir brīva no vulgaritātes. Piemēram, kāda mīlēšanās tiek aprakstīta šādi: „Tad viss pārvērtās konkrētās kustībās un īpašvārdos, un darbības vārdos, un anatomijas mācībgrāmatas lapās, kas bira kā puķes ziedlapas, un viss minētais bija haotiski un savstarpēji saistīts.” Bet 12 lapaspuses garo Heimito Kinsta (II daļa, 12. nodaļa) stāstījumu esmu ar mieru lasīt tikai kā prozā iemūžinātu dzejoli un nekā citādi.

Mežonīgie detektīvi, līdzīgi citam latviski iztulkotajam Bolanjo romānam – 2666, iemieso dzīvi, kas pretendē uz nemirstību. Vismaz tik ilgi, kamēr cilvēka prāts vēl spēs uztvert tekstu, kas ir garāks par avīžu virsrakstiem. Detektīvi ir gan Belano, Lima un Madero, gan viņu vajātāji, gan romāna lasītāji. Vai šai izmeklēšanai maz ir iespējams kāds iznākums? Tas ir individuāla lasījuma jautājums, Bolanjo nekādā gadījumā nepiedāvā vienu pareizo atbildi, un viņa izliktajos tīklos, proti, romāna uzbūvē, var tikpat labi noķert teksta sagādātu intelektuālu baudu, cik vienkārši izklaidēties, ļaujoties spraigā un dzīvā valodā aprakstītai, interesantai notikumu ķēdei.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri