Kādreiz pāries…

 

rosa-liksom-picture-011

Foto: Pekka Mustonen

 

Somu rakstnieces un mākslinieces Rozas Liksomas (Rosa Liksom) īsprozas krājums Kādreiz pāries… (Väliaikainen,  2014), kura tulkojums drīzumā iznāks apgādā Zvaigzne ABC,  ir kā strauja mūsdienu cilvēces tipu procesija ar visām ļaužu raizēm, bēdām, savādībām un mīlestību, kas deg sirdīs, – te ir vientuļā māte, eiroierēdnis, bezdarbnieks, narkodīleris, pašpasludināts ģenealogs, malumednieks, Turciju iecienījusi somu tūriste, alkoholiķis, galējo ziemeļu labākais metālrūdītājs un citi…

Tiek apspriestas Somijas teritoriālās reformas un Ķīnas fenomens, vecuma problēmas un Breivīks, baznīcas ēnas puses un demogrāfija, imigranti un politika, un visā piedalās arī slepkavnieciski noskaņots alnis, telefonu aprijusi govs un zaglīga āmrija.

Kādreiz pāries… ir pasaules un mūsu apziņas spoguļattēls. Ja šis attēls kādam šķiet tikpat tumšs kā polārā nakts, tā nav nedz spoguļa, nedz Rozas Liksomas vaina. Viņai ir nežēlīgi vērīga acs, nekļūdīga dzirde un izcils talants rakstīt par marginālu cilvēku dzīvi, un tas savukārt ir ieguvums mums pārējiem – viņas lasītājiem. Recenzijā, kas publicēta laikrakstā Dagens Nyheter, apgalvots: “…viņa ir neatvairāma. Pavisam nopietni. Mēs ticam viņai, mēs ticam, ka viņa stāsta patiesību. Un mums tā ir jāzina.”

Šī ir jau trešā Rozas Liksomas grāmata, kas tulkota latviešu valodā. Līdz šim izdota īsprozas izlase Vienas nakts ekstāze (Atēna, 2001) un garstāsts Sestā kupeja (Zvaigzne ABC, 2015)

Punctum lasītājiem ieskatam piedāvāti daži fragmenti no Kādreiz pāries… pirmās nodaļas Pārējā pasaule un trešās nodaļas Ziemeļi.

 

***

Man ir totāls kauns. Vakara ziņu laikā es atplīsu uz dīvāna un pamodos tikai no rīta. Jere bija mani apsedzis ar pledu, kā jau vienmēr. Bija tik nenormāls kauns celties augšā, kad dēli jau sen aizgājuši uz skolu. Maija dzīvojamās istabas kaktā bakstīja pleisteišenu. Viņa pat nepaskatījās uz manu pusi, kad vilkos uz hauzīti. Pieliku podu ar pļutku, gāju uz virtuvi un attaisīju alus bundžu. Kad aliņš turpat pie ledusskapja bija izlakts, uzdrīkstējos Maiju pasaukt. Viņa ar nīgru ģīmi atvilkās un nikni pablenza uz manu tukšo skārdeni. Es viņai teicu, ka pēc maza brītiņa vedīšu viņu uz bērnudārzu. Viņa pamāja un gāja ģērbties.

Bija apmēram pusdienlaiks, kad pievedu Maiju pie bērnudārza kāpnēm. Noskatījos, kā viņa ātri ieskrien iekšā, gāju uz veici, nopirku divas sešpakas, ķieģelīti un nocenotu šķiņķi. Gāju mājās un trekterēju aliņu. Pa traukam vienā paņēmienā. Nomirt var aiz kauna. Pieaugusi trīs bērnu vientuļā māte augām dienām met. Visvairāk no tā cieš bērni, es taču zinu, un tāpēc kauns ir vēl lielāks. Tā vietā, lai pirktu viņiem ēdienu, es pērku aliņu un dzerstos.

Man kauns domāt, kāpēc esmu kļuvusi par sevi. Vai vainojami būtu apstākļi, sabiedrība, vecāki, veiksmes trūkums, sagadīšanās, liktenis, citi cilvēki, es pati? Nespēju atcerēties, ka tēvs vai māte jelkad būtu izdarījuši kaut ko tik aplam, ka nebūtu atlicis nekas cits kā sākt dzert. Es vienkārši sāku. Neatceros, kad un kā. Droši vien pamazām.

Es zinu, ka tūlīt atkal atplīsīšu uz dzīvojamās istabas dīvāna. Jere izņems Maiju no bērnudārza, es zinu. Uz viņu var paļauties. Ap septiņiem es pamodīšos, aiziešu uz veici pēc divām sešpakām un vakara ziņu laikā atkal aizmigšu. Dēli mani saprot, viņi nekad neskatās uz mani šķībi, viņi mani mīl, un arī par to man kauns.

 

***

Janiju es sastapu stāvlaukumā. Atpakaļgaitā iemaucu šim pakaļā. Kamēr skaldījām matus par atbildības uzņemšanos, mūsu auras sastapās un viņš uzaicināja mani uz Maķīti pusdienās. Aizgājām, un ar to tas viss sākās. Es toreiz vēl biju precējusies ar Lati, un Janijs – ar Susi. Man ir trīs dēli un labradors Saku, viņam trīs meitas un zeltainais retrīvers Lilija. Janija vaļasprieks ir niršana, viņš brīvi runā angliski un ir simt deviņdesmit centimetru garš.

Mūsu attiecības attīstījās reāli strauji. Jani pieprasīja šķiršanos un gaidīja to pašu no manis. Es nodomāju: hold on, paskatīsimies. Būdama reāliste, gribēju pārliecināties par dažām lietiņām. Paprasīju Janijam Suses telefona numuru. Šis mazliet nobrīnījās, kam man tas vajadzīgs. Es atbildēju, ka netaisos pirkt sivēnu maisā.

Piezvanīju Susei, un mēs norunājām apspriedi pusdienu ēstuvē. Kad viņu ieraudzīju, man šķita, ka pazīstam viena otru kopš bērnības. Tūlīt pajautāju, vai viņai pret mani ir kādi iebildumi. Viņa atteica, ka varētu jau gan būt, bet nav vis, jo mēs nepārprotami esam dvēseles radinieces. Vienojāmies pūst vienā stabulē. Es lūdzu, lai viņa uzskaita visas labās Janija īpašības un visas sliktās. Labo īpašību bija trīspadsmit, slikto – viena. Janijs ir narkomāns. Endorfīnu narkašs. Viņš nespēj izturēt ne dienu bez divdesmit piecu kiļu skrējiena. Ja viņš netiek skriet, tad pārvēršas par sātanu, Suse stāstīja. Es atbildēju: okei, to es pacietīšu.

Tālāk mēs vienojāmies par visām praktiskajām lietām. Sākām ar bērniem, jo pārsvarā jau tieši viņi ir visu šķiršanos kulminācija. Nolēmām, ka rūpēsimies par bērniem kolektīvi, jo mums ir pilnīgi vienādi audzināšanas principi. Trīs puikas un trīs meitenes lieliski sader kopā. Mēs sadalījām uz pusēm Ziemsvētkus, Lieldienas un slēpošanas brīvdienas. Tad pienāca kārta suņiem. Uzturs, suņu skolas un izstāžu vīkendi. Nokārtojām visu pie viena. Suse vaicāja, vai varētu paturēt viņas un Janija kopīgo māju. Es, zināms, piekritu, jo Janijs var pārcelties pie manis un Late var sev sameklēt īres dzīvokli kaut kur lētajos guļamrajonos.

Līdzko abas šķiršanās bija stājušās spēkā, mani un Janiju salaulāja. Late nebija ar mieru izvākties, jo bija sadraudzējies ar Janiju un sācis skriet. Viņi kopā gatavojās te Ņujorkas, te Berlīnes maratonam. Tā kā vīrieši vienmēr skrēja, es jutos vientuļa, tāpēc Suse ar bērniem pārcēlās pie mums. Attiecības pirmās uzsākām mēs ar Susi, un pēc pāris mēnešiem no skapja iznāca Late un Janijs. Tagad mēs dzīvojam tādā brīnišķīgā četru pieaugušo, sešu bērnu un divu suņu pārstrukturētajā ģimenē, kur viss iet kā smērēts. Un tūlīt mums būs ģimenes pieaugums – Saku un Lilija gaida sešīšus!

 

***

Man nav jāskatās ne uz viņa sejas muskuļiem, ne acīm, lai noskārstu to dziļo riebumu, ko viņš jūt pret manu veco nokareno dirsu, alkoholisma dēļ uzburbušo rumpi, pēc puvekļiem smirdošo muti, baltajām kārnajām kājām, sarkano uzblīdušo ģīmi, dzīslainajām rokām un kvēli zaudējušajām acīm. Taču tā nu ir, ka tieši man sagribējās viņu izpirkt no Bangkokas bordeļa, apmaksāt viņa lidojumu uz šejieni, nopirkt viņam baltas Adidas botas un skuvekli. Turklāt es maksāju par īri, ēdienu un autobusa biļetēm, saviem angļu valodas kursiem, svaruzāles mēneša abonementu, lubrikantiem, apdrošināšanu un ik mēnesi sūtu pārdesmit eiro viņa ģimenei kaut kur rīsu lauka malā. Ņemot to visu vērā, manuprāt, ir taisnīgi, ka viņš izdara savu darāmo, kaut arī viņam reizēm nāktu vēmiens.

 

***

Tā kā es takš katr sestdien iet pāri robežai uz Ēvertornjo lielveikal pirkt te zviedr milts, te zviedr sardels, ta es daž lab reiz i stāvēš a tiem bēgļiem vienā kass rindā un brīnījies, kas šamie i. Viņsestdien es akal bi tur, un te aiz kapijsplaukt man degun priekškā nostājas arāb bāb mellā apmetnī un kapucē. Viš man skaidrā mūspuss mēlē pras: tu man pasak, Tīna, kas, tavprāt, i labāk kapij – Gevālij vai Mokk. Es kā sadedzs sāk slavēt Mokk, jo tas takš visiem zināms, ka no Gevālijs vārīt kapij i viens rūgts zeķūdens, un tikai pēc tam atjēdz pajautāt: kā tu zin manu vārd. Viš atbild: vai ta tu manu bals nepazīst, es takš i tav vecā skolsbiedren no Meltosjervi pagaidskols, Ielejniek Jāna. Tūlīt pat mēs jau sēdēj blaks augļspēls automātam un tērgāj. Jāna stāstīj, ka pēc skolām viš pārcēlies uz Pīteo un no turiens tālāk uz Ēvertornjo. Pīteo viš bi apprecējies a vien angļ arāb un pārgāš vīr ticībā. Tieši tāpat izdarīj mans nelaiķ tēvs. Primš precēšanās māt bi jaunlestadiān un tēvs – veclestadiāns, bet pēc svētātēv āmen tēvs pārgāj jaunlestadiāņos. Kas viņam atlik, citād būt bīš briesmīg ķildīg savienīb. Tā nu mēs tur pļāpāj pa fiskālo stabilitāt, teritoriālo reform, pa sociālo palīdzīb, sociālajiem medijiem, eiropeisko utopij un ko tik vēl ne. Mājupceļā manpalik tās Jāns žēl, jo i takš tā, ka musulmaņ vīriešam var būt vairāks sievs, bet sievai tikai viens vīrs. Ja man vajdzēt atrasties Jāns vietā, es nu gan iznīkt. Man takš papildus pastāvīgajam Lauri i vajdzīgs Mati un Tepo. Savukārt Lauri pillīg pietiek a mani.

 

***

Es mātei bi četrpadsmitais bērns, viš bi pārgurs un nespēj likties pa mani zins. Tēvam bi mās, Taimijs tant, kam nebi ne vīr, ne bērn. Šai iepatikos es, man viš, un tā viš arī sāka diedelēt mani priekš sevs. Visprimš tēvs nepakam nepiekrit, bet nabag māt bi tik briesmīgās spīlēs starp kūtsdarbiem un bērn bar, ka tēvs padevās. Man bi piec gad, kad mani aizved pie Taimijs tants, un tur ta nu es palik.

Kopdzīvei a Taimijs tant nebi ne vains, jo mums vienmēr labi saskanēj. Ne mēs ķildojās, ne arī jelkad skaldīj mats.

Tant bi zirgpuiss. Toreiz bērnībā, līdzko kļuv pa šamās dēl, es dabūj sav zirglop. Vārds tam bi Sulo. Nodzīvoj gandrīz trīssmit gads un nomir, ielics galvman klēpī. Tas i bīš mans dzīvs grūtākais brīds, takšes uzskat, ka debesīs mēs akal tiksies, kauč gan esnetic debesīm.

Tants skolots, es i kops zirgs no priekš un pakaļs un zin pa zirgiem visu, ko cilēks var zināt. Zirgs i gan gudrs, gan stulbs. Gluži tāpat kā cilēks. Es neredz nekād starpīb starp cilēk un zirg.

Man bi arī gaiš galv, takš tant teic, ka nav vērts braukt uz arodskol, jo tā i pārāk tāl. Ka viš iemācīs. Man būt gribējies braukt, takš es nevīžoj nostāties pret tant un palik uz viets a Sulo un pārējiem zirģeļiem. Bi vēl vien reiz, kad es, cik tur trūk, būt atstāš tant, takš arī tā iespēj izsīk kā pat no sevs. Toreizbi run pa sieviešcilēk. Tā bi tād šķīrusies trīsbērn mamm, pa mani kāds pārdesmit gads vecāk, ziedoš siev no mežpuss ciemiem. Vārdā Ritva. Kad tantpa to uzzināj, viš trīs mēneš nerunāj un novājēj pasešpadsmit kilo. Man šamās bi tik žēl, ka es Ritvai pateic, ka nekas no tā nesanāks, tu man i pa vecun es nespēj paciest to knirpj kvankšķēšan, es takš, neprecēts būdams, i pierads dzīvot klusumā. Ritvapratās vairs nerādīties.

Pērnziem tant nomir no cūkgrips. Es bi domāš, ka noteikt arī pats no bēdām nomirš, takš viss izvērtās citād. Zirģeļs es aizved uz veco zirg pansionāt Lūsuanniemos, jo tie dikti ierobežoj manu pārvietošanās brīvīb. Pats pārcēlās te uz ciem. Nu es a pensijs palīdzīb baud brīvīb un dar visu, kas ienāk prātā. Es ņem dalīb visur kur: tēlniecībs pulciņā, korī, kritušo varoņ atbalst apvienībā, zaļumbaļļ komitejā, slēpošans biedrībā, tradicionālā ēdiena pvienībā, man i blogs, es piedalās internet darbībā, mācās esperanto un auž etnogrāfiskās siensegs vietējā skolā, kopā a Egļezer Kalli būvēj darvs cepl, palīdz Ātai organizēt dzejsnedēļ, veic indieš galvs masāž visiem grips slimniekiem, reizi mēnesī apgriež Ratasvuoms Arvim mats, slīcin liekos kaķs, a mobilā fotokamer bildēj brīnumains dabs parādībs sev un citiem pa priek, gleznoj, rakst grāmats, spēlēj mandolīn un sacer jauns tautsdziesms. Līdztekus minētajam es i atklājs sevī seksuālo minoritāt, takš braš zirgpuis vēl nav atrads, kauč gan sludinājum i palaids abās ups pusēs, gan Zviedrijs Haparandā, gan Somijs Tornio.

 

***

To Breivīķ visi tikai apsūdz un ķengā, un neviens nedomā, kād šausmīg dzīv viņam i bīš. Reku es lasīj internetā, ka tas nabadziņš i mocīts kopš pašs bērnībs, turklāt pavisam nejaukā vīzē. Līdzko šitas Breivīķs piedzim, šamā tēvs apgalvoj, ka tas nav viņa sīcs, kauč gan bi gan. Māt jau dzemdībnamā šo nosmādēj un neņēm barota krūt, tikai iebāz mutē knupīšpudel. Tā sieviet tūlīt pēc atgriešanās mājās iegrim pēcdzemdīb depresijā, un pa mazul neviens nerūpējās. Varēj gulēt čurainos un kakainos autiņos caurām dienām, knapi dabūj kād ēdien, ne reiz vien varēj nomirt no bad. Kad tā Breivīķ māt attapās no depresijs, viš oficiāl izšķīrās no Breivīķ tēv, kas, pa spīt visam, bi kārtīgs cilēks. Māt nežēlīg pamet šo krietno sav arod pratēj, kas nu viš pēc izglītībs bi, jurists vai santehniķs, un iemīlējās kauč kādā klenderī, kurš šo, zināms, dauzīj. Un maziņais Breivīķs, nepill div gad vecs, bi tam visam acliecinieks. A to tas trakums vēl nebeidzās, jo, knapi tics no vien dauzītāj vaļā, māt jau metās ap kakl nākamam. Dažs bi izbēdzs cietumnieks, dažs slepkav, dažs autozagls, dažs baņķiers vai politiķs. Un šitādā briesmīgā ells priekškambarī tam nabag knēveļam vajdzēj augt. Breivīķam bi trīsgad, kad slinkā un tikai pa sav labum domājošā māt ielik vienīgo dēl iekš bērnnam. Tur uzreizsākās pazemošan, un tā tas turpinājās arī visu skolslaik. Bērnnamā citi sīč spārdīj šamo tā, ka viņam vienmēr bi mells kājs, un skolā lielākie zēn bāz šim galv atejs podā un piespied laizīt izlietn. Reiz šamo aiz kājām izkarināj ārā pa ceturtā stāvlog, reiz uzvilk karogmastā, citreiz sasit sej zil un saspārdīj sāns. Neviens nelikās zins, un to puiķel neviens nemīlēj. Desmitgadīgais Breivīķs iestājās skautos, jo cerēj tur atrast draugs. No vienībs šamo izslēdza pēc tam, kad viš bi izgāzs dusms, sadedzinot apkurināmo telt un Norvēģijs karog. Tālāk, pusaudž gados, šitas Breivīķs sāk meklēt Dievpalīg un pievienojās kristīgai baznīcai. Sākumā viss gāj lab, takš ta viš dievkalpojum laikā, nomāktībs žņaugts, norāv bikss un pagriez pret altār plik pakaļ. Mācītājam nācās izsaukt kārtībssargs, jo Breivīķs nepiekrit aizieta mier. Pēc šīs epizods Breivīķs pievienojās Jehovs lieciniekiem un tur nudien uz kād laiciņ atrad dvēsels mier, takš kauč kādā brīdī viņam uznāc depresijs lēkm, viš nozag altār dārgliets un pārdev kādam blēžam. Pēc šī notikum Breivīķ psihopātiskā māt bi izmetus šo no mājām, kauč gan puik bi pavisam sīks un kārns. Laikam takš pat māt saprat, ka Breivīķam būt vajdzīgs sabiedrībs atbalsts un sociālo darbiniek iejaukšanās, takš nevien tas neinteresēj. Viss varēj iet sav gait. Puika bi bezpajumtnieks un nabags un tāpēc sāk meklēt drošīb pa kreis. Viš atrad valsts sociālism idej un iestājās sociāldemokrātiskajā jaunatns savienībā, domādams, ka tas atnesīs laim. Neatnes vis. Arī tur viš nonāc mellajā sarakstā, līdzko bi nošāvs greizi, sākdams slavināt Hitler. Septiņpadsmit gados tika uzlikts trekns punktsuz i. Lietainā rudens naktī uz tumšs Oslo nomals iels viņam pretī nāc tāds bēgļ bariņš, sazin kād Somālijs arāb, un grupveidā šamo izvaroj. Sešvīrieš. Tā tur internetā rakstīts. Pēc šī triecien viš neatguvās un sāk perināt atriebīb. Viš to plānoj vairāk nekā desmit gads, jo gribēj, lai tāi pietiekam liel un asiņain. Breivīķs, kuram bi traumēt dvēsel, nolēm atmaksāt visai pasaulei patām ciešanām, ko viņam bi nācies pieredzēt. Un tā arī notik. Visprimš Breivīķs plānoj noslaktēt viss imigrants, takš tas izrādījās pārāk sarežģīts uzdevums. Ta viš izlēm pataisīt auksts viss bēgļs, takš arī tas bi grūts darbiņš, jo Norvēģijs valdīb šos i izkaisīš pa visu zem, no pašs Hjirkenēss līdz Norvēģijs dienvidiem. Trīs liets labs liets, un trešais plāns izdevās. Breivīķs izdomāj, ka viš noslaktēs viss tos cilēks, kas atbalst imigrācij un bēgļ uzņemšan Norvēģijā. Un tā nu notik tas, kas notik. Briesmīg jau tas i, tomērt man visvairāk žēl to nabag Breivīķ, jo tā takš nav šamā vain, ka iekš Norvēģij i tā imigrācijs un bēgļ problēm, tāpat kā pie mums iekš Somij jau i vai vismaz kādreiz būs.

 

***

Kas nekaiš vīram novecot. Ja it nekad nekas nav piederēš, ta nav jāapraud ne mant, ne roid. Man nekad nekas nav bīš jāizlemj, vienmēr kāds izlēms manā vietā. Visprimš tā bi māt, pēc tam siev, un taga vecļauž pansionāt direktors, tas slēptais alkoholiķs. Es tik iekš vien mier gulšņā un zvalstās no labā sān uz kreiso. Pasaul var bizenēt pakaļ nez kādām ākstībām, es tik noskatās no mals, kā i skatījies vienmēr. Es i stāvēš uz viets, un pasaul i skrēš man apkārt.

 

No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri