Ambivalence asinskošimelnā

 

Par Vladislava Nastavševa izrādi Asins kāzas pēc Federiko Garsijas Lorkas lugas (Latvijas Nacionālais teātris).

 

Izrāde Asins kāzas ir skatāma kā divu dvēseles pasauļu – gan lugas autora Federiko Garsijas Lorkas, gan režisora Vladislava Nastavševa – apvienošanās projekcija. Gan dzīve, gan māksla vai mākslas dzīve vai dzīves māksla saplūst – kā Nastavševs norāda, „Lorka nekad nešķir savu dzīvi no savas mākslas”  un tieši tāpēc viņš izvēlējies iestudēt Asins Kāzas.

Asins Kāzas ir traģēdija ar poēzijas morfiju – skatuves dekorācijas, tērpi, atmosfēra, personāžu darbības, vārdi – visi (ieskaitot skatītājus) jūt, ka beigas nebūs laimīgas, tomēr kā nolemtie mēness dziesmu pavadījumā seko.

Lorka savās lekcijās norāda uz „duendi” – nenotveramu fenomenu, kura klātbūtne ir nepieciešama jebkura īsta mākslasdarba tapšanā un izpildījumā. Duende  jeb „melnās skaņas – tas ir noslēpums, tās ir saknes, ar kurām esam cieši pienagloti pie šīs zemes, saknes, par kurām mēs zinām un nezinām, taču tieši no tām izaug viss, ko dēvējam par mākslas būtību.” Tas nebūt nenozīmē, ka lugu Asins kāzas var patiesi izjust tikai Spānijā dzimis un audzis spānis, runa drīzāk ir par cilvēcisko, to, kas piemīt mums visiem – par jūtām, mīlu un naidu, – to dažādajās izpausmēs un dažādo valodu vārdos, ar kuriem cenšamies tās notvert un izpaust. Duende ir „spēks, nevis darbs, cīņa, nevis doma”, kas atrodas „izpildījuma patiesīgumā, tātad – asinīs, tātad vissenākajā kultūrā, radīšanas aktā”. Lai gan, kas tad mākslā ir patiesība, patiesīgums? Patiess realitātes lietu atainojums vai patiesi izjusti atainots realitātes samākslojums? Katrā ziņā duende ir slepenais ingredients, lai kāda būtība taptu māksla. 

Duendi varētu saistīt ar psihoanalīzes tēva Sigmunda Freida dziņu teoriju, kurā tiek izvirzītas cilvēkam piedzimtas un ikvienam piemītošas divas pirmdziņas, proti, Eros jeb dzīves dziņas un Tanatoss jeb nāves dziņa. Erosa un Tanatosa sajaukums – gigantu cīņas, kas rada dzīves krāšņumu un postu. Iespējams, duendes spēks ir arī tas, kas paliek apziņai neaptverts, to sajūt, apjauš, bet izskaidrot nav pa spēkam, tādējādi arī jebkura racionalitātes uzstiepta interpretācija nespēj tvert lugu, izrādi kopumā, atrisināt domas, izjūtas, kas un kāpēc notiek, līdz pirmelementiem. Izrāde paliek tās dzīvajā nenotveramajā „izpildījuma patiesīgumā” ar priekškara nāves tuvumu, lai aizskartu un saviļņotu ikvienu – gan skatītāju, gan aktieru visdziļākās jūtas.

Izrādes gaisotne un pēcgarša atstāj spilgtas impresijas (gan vizuālas, gan audiālas – Mēness skumjās dziesmas), pārdomas, nopūtas un, vienozīmīgi – skartumu. Mēs, skatītāji, kas šķietami tik rāmi sēžam tumsā un vērojam lugas ainas, esam dzīvi cilvēki ar visām savām kaislībām, vēlmēm, apspiestām iekārēm un dusmām; to atgādina tas, ka pats skatītājs ir uz skatuves un aktieri atrodas ierastajā skatītāju laukumā, dažās ainās darbībām risinoties skatītāju vietās. Skatītājs pats atrodas uz skatuves, it kā uzvestu stāstu no viņa iespējamās dzīves pasaules, kuru neizbēgami aptvers priekškara tumsas nāves klātbūtne.

Lugas personāži ir tērpušies melnā. Apģērbs mudina domāt par nemitīgo nāves klātbūtni kā pagātnes slepkavības sēru nebeidzamo ceremoniālu. Nāves klātesamība – no pagātnes slepkavībām un nojausmas uz nākamības gaidām. Nāve nav kāda abstrakcija reiz iespējamos dzīves laikos, tā vienmēr ir klāt un pavada dzīves ceļu.

Izrāde stāsta par četru ģimeņu dzīves ceļiem. Ģimeņu dzīves to mijiedarbībā, atkarībā, it kā pasaulē neviena cita cilvēka nebūtu, apkārt ir tikai sausa zeme un tuksnesis, un šo ģimeņu savstarpējā tagadnīgā vēsture: mīlas un naida spēles.

asinskazas-kkalns-151

Foto: Kristaps Kalns

 

Ģimeņu likteņus aizēno sēras, kas vēstī par baisu pagātnes notikumu – slaktiņu. „Pēc jasmīniem asinis smaržo” no izrādēs dziesmas „Parādās mēness”. Pie likteņa nolemtības vainojamas ir asinis. Asinis – tā ir dziņniskā nepieciešamība alkt un dzīties, it kā pats liktenis tecētu pa dzīslām.  Asinis ir gan dzīves, gan nāves simbols. Asinis ir gan labās, gan sliktās. Sliktās ir tās, kas ir par asinsdarbu jeb slepkavību vainojamās, par sēru likteni atbildīgās. Asinīs mutuļo gan dzīves, gan nāves dziņas. Asinis var sajaukties – dzimtas ar dzimtām mīlestības saitēs un jaundzimušajos, gan izlietas asinis, asiņu aptraipītas rokas. Dzīves līkloču ceļš ved uz nāvi vai atgriešanos nāvē.

Izrādē līdzās asinīm tiek uzsvērta zemes nozīme. Zeme – sausa, izkaltusi tuksneša zeme, sēru, atmiņu zeme, kurā guldīti mirušie. Zeme, no kuras atmiņu lāsta aizbēgt, ar dzīvības spēku – libido – ļauties aizliegtai mīlai, veldzēt iekšējo tuksnesi un pārkāpt saknes, tradīcijas, dzimtu nemierus, tāda ir Leonardo un līgavas mīla.

Līgava (Agnese Cīrule) – lepna, spītīga, kaisles mokošā valdzinājuma varā cer nevis krist kārdinājumā un atdoties nāvīgajai mīlai pret Leonardo, bet gan saglabāt prātu un nosvērtību un iziet laulībā pie sava noliktā līgavaiņa. Leonardo (Kaspars Dumburs) – kaisles mutuļojošais spēks un neprāts. Fēliksu dzimtas dēls Leonardo sendienās atraidīto meiteni jeb līgavu atkal iekāro. Kāpēc tik pēkšņa pārvērtība? Tajā brīdī, kad līgava kļūst Leonardo par aizliegto objektu, par cita līgavu, tajā brīdī tā kļūst iekārojama. Tomēr tas tiek uztverts kā kaut kāds lāsts, nolemtība, nepieciešamība, kurai pretoties cilvēkbērnam nav spēku. Mīla, kurai nav vietas, tā pārkāpj neatļautas robežas; nav vietas, kur aizbēgt, kur ļauties „ak, skumjais mēness, atstāj mīlai tumsā kaut zaru”. Mēness (Uldis Siliņš) – visu zinošais, redzošais mēness, arī atmiņu skumjais liecinieks.

Aizliegtie augļi tie saldākie un liek mīlniekiem ļauties aizbēgšanas svētlaimīgajai ilūzijai. Zeme, kas ir kā tuksneša delna, kur vieta ir tikai atļautai, pareizai un paredzētai, nolemtai mīlestībai. Nekur nav glābiņa, arī no mēness, kas visu redz un par visu vēstī. Kā asins lāsts, šīs iekāres sekas jau no paša sākuma ir zināmas. Tā vedīs uz nāvi un asins stunda atkal sitīs. Eros un Tanatoss vienmēr ir līdzās.

Erosa un Tanatosa ambivalences iemiesojuma izpausmes spilgti parādās Mātes tēlā Daigas Kažociņas izpildījumā. Māte ir sēru, sāpju un trauksmes tēls. Māte ir arī sēru avots, no kura nerimst tecēt asaru atmiņas, ka nekas nav un netiks aizmirsts un piedots. Māte, kura nevar palaist dēlu un kura ir pieķērusies viņam kā vīrietim (iespējams kā vīra aizstājējam). Ko māte vēlas? Ko vēlas sieviete? Šis jautājums arī nerima urdīt Freidu, tomēr palika neatbildēts, varētu teikt kā mūžīgās filosofijas jautājums. Izrādes tematiku var saistīt ar trīs psihoanalīzē nozīmīgām tēmām:  ambivalence, trauksme un Oidipa drāma.  Caur psihoanalīzes skaidrojumu prizmu skatoties uz lugas personāžiem iespējams labāk izprast vai vismaz ieskatīties to dvēseles pasaulē un atspoguļojoties kaut nedaudz apjaust skartumu, ko luga rada skatītājos.

Lai skumjas rimtu, lai sēras kliedētos, lai tad atriebības asins stunda sit? Māte kā atraitne, kā cietēja, kas izbauda savas ciešanas. Mātes sēras nerimstas nevis tāpēc, ka nevar augšāmpiecelt mirušo vīru, bet gan tāpēc, ka līdz ar viņa nāvi ir zaudēta persona, kurai māte kā sieviete, mīlas objekts bija vienīgā, neaizvietojamā un tāpēc bija vīra trūkums. Sēras pēc vīra, tēva ­– pēc personas, kuras dēļ sieva (māte) bija tā, kas viņa bija, proti, tas, kā trūka vīram. Bez vīra sievai trūkst pašai sevis – tādas, kādu vīrs alka, kāda viņa viņam pietrūka, bija neaizstājama savā savatnībā.

Sēras ir saistītas ar zaudējumu un zaudējums ar vēlmi. Kas ir šī vēlme? Dēla atspoguļotā vēlme – ko tu vēlies no manis? Lai identificējas ar tēvu un vēlreiz asins atriebības stunda sit? Varētu teikt, ka kaujas saucienos ar Leonardo līgavainis, dēls, ir nevis vairs tikai atriebīgs līgavainis, bet mātes vēlmes piepildījums. Dēls kļūst par tēvu un simbolizē visu atriebīgo dzimtu. 

Mātes nespēja atlaist dēlu, t. i., atdot līgavai, ļaut viņam veidot savu ģimeni. Tā ir „ģimenes romance” jeb Oidipa drāma. Māte mīl dēlu kā dēlu un kā viņa tēvu, kā tēva aizvietotāju. Mātes vārdi: „Tu esi man vienīgais – neaizvietojams. Vai vedīsi zem vīnogulājiem” – incenstuāls vilinājums, mātes un dēla mīlestības oidipāls scenārijs. Mistiski simboliskais moments pirms kaujas, kad māte pavērtām kājām sauc dēlu (kā savu līgavaini) – dzimšanas trauksme, kas vienlaikus aicina nāvē – gals un sākums, šis nerimstošais sansaras ritenis – atgriešanās sākotnējībā. Dēls stājas vīra vietā (identificējas ar tēvu caur tēva nāves atriebi), un māte mēģina mežā to pavedināt, tādējādi konkurējot ar līgavu un cenšoties atgūt dēlu vienlaikus kā vīru sev un tikai sev. Māte ir kā zeme – gan auglības (sēkla), gan nāves šūpulis. Māte mežā ar izplestām kājām – aicinoša, apdullinoša, aizliegta kā atgriešanās sākotnējībā un nāvē iemiesojums.

Arī trauksme, bažas kuras pavada māti dēla kāzu priekšvakarā, iespējams, norāda, ka tās draud ar zaudējumu – dēla zaudējumu un līdz ar to sevis kā mātes zaudējumu. Sēras atklājas īstenības pārbaudē – mīlētā vīra vairs nav, ir jāatsvabinās no pieķeršanās zaudētajam objektam, tomēr tas neizdodas, un dzīves dziņu enerģija tiek pilnībā pārvirzīta uz dēlu. Iespēja scenārijam atkārtoties – zaudēts ir vīrs, iespējams tiks zaudēts arī dēls. Mātes vārdi: „Asins stunda atkal sitīs” norāda gan uz sērām, gan uz trauksmi, kas ietver gaidas, paredzējumu. Trauksme, kas modusies no pagātnes vīra slepkavības rada nākotnes projekciju – asinsdarba atkārtošanos un dēla zaudējumu.

Mīlestības un naida vienlaicīga līdzāspastāvēšana pret vienu un to pašu cilvēku – vīru/sievu, draugu, vecākiem, ienaidnieku utt., pauž cilvēka jūtu ambivalenci. Jūtu ambivalence nerodas kāda notikuma dēļ, kad mīļotais ir mūs sāpinājis vai pēkšņi ienaidnieks šķietami kļuvis skaists, bet gan ir jau sākotnēji mūsos esošas dziņniskas izpausmes, dzīves un nāves dziņu sajaukums, kur viena izjūta dominē un ir apzināta, turpretī otra – neapzināta un klusējoša. Ambivalenci izrādē var attiecināt gan uz mātes un dēla, gan uz līgavas un Leonardo attiecībām, gan uz nāves klātbūtni, kas vienlaikus ir gan baisa, gan vilinoša, gan kā atriebība, gan kā zaudējums. Arī nāvē ir sava daļa Erosa. Sēras tā vietā, lai gaistu, saglabājušās mātes sadismā, kurā iesaistīts ar cita vēlmi (Lakāna desire is desire of the (m)other; kas es esmu = ko tu (māte) gribi no manis) identificējies dēls. Pašnāvnieciskais kaujas akts ir nevis pašaizliedzīgs mazohisms varoņtēla aizsegā, bet gan upura (sadistes dēla) sadistiskās līdzdalības apliecinājums atbilstīgi Žila Delēza sadomazohisma jēdziena kritikai. Varētu teikt, ka  nāvē dēlu iedzen pati māte, kā to arī bija paredzējusi, piesaukusi aiz bažu un vaimanu baisā plīvura – asins stunda atkal sitīs.

Izrādes sākumā mātes trauksmi izraisa asmeņi, naži, visi ieroči, kas var šķelt spēcīga vīra augumu un atņemt dzīvību, tādējādi tos visus vajag iznīdēt. Asmeņi norāda uz asins izliešanas iespēju. Agresija ir nāves dziņas izpausmju atkārtošanās. Tas ir nāves dziņas atkārtošanas neizbēgamais spaids – dzīves ceļs ved uz nāvi. Pie vainas ir asinis  – it kā cilvēkiem nebūtu pa spēkam stāties pretī liktenim, tam, kas asinīs un ar asinīm rakstīts.

Piekrāptā dēla, līgavaiņa paceltā roka, dodoties kaujā ar Leonardo – tas ir viss dzimtas naids, piekrāptais līgavainis nav vairs pats, viņš ir iemesls atriebt pagātnes slepkavību pēc taliona likuma – acs pret aci, zobs pret zobu, asinis pret asinīm.  Leonardo un līgavaiņa cīņu pavada agonistiski baudpilni kliedzieni. Nāve kā cīņas abpusēja kulminācija – nāvīgi ambivalenta agresijas bauda, ko var pielīdzināt orgasmam, aiz libido aizsega, atstāj „tīru nāves kultūru”. Iespaidīgs būtu arī lugas homoseksuāls pavērsiens, iedomu pasaulē, ja Leonardo aizbēgtu ar līgavaini un tā ļautu Erosam uzvarēt.

Izrādes beigās tikai sievietes.  Zemes mātišķums, sākotnējība un arī iznīcība. Nāve – melnā sieviete. Dzīves ceļš ir vedis pie tās. Sēras turpinās. Kurš vainīgs? Vai ir apmierināta atriebība, rēķini noslēgti? Un nāve ir vienlaikus stāsta gals, bet kaut kas paliek neizteikts, nepabeigts. Tā ir duende.

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri