Meitene ar eņģeļu kājām

 

Par Oidiras Avas Olafsdotiras romānu Rabarberu sarkanais (Jāņa Rozes apgāds, 2016, no islandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš).

 

Jau kopš bērnībā lasītās Sigrijas Unsetes Kristīnes, Lavransa meitas kaut kur prāta dzīlēs nogulsnējies pusapzināts priekšstats par skandināvu literatūru kā zaļu un tikai ārēji mierpilnu līdzenumu, zem kura izciļņiem slēpjas vulkāna spēks, aiz vārdu gleznām un skopiem personāžu dialogiem maskējies emociju dinamīts. Ar šādu priekšstatu bagāžu bruņota, ņemu rokās islandiešu autores Oidiras Avas Olafsdotiras grāmatu Rabarberu sarkanais. Šis ir otrs rakstnieces darbs, kas tulkots latviešu valodā, kā pirmo 2014. gadā iepazinām romānu Astoņu ziedlapu roze.

Augustā ieņemtā meitene Augustīne ir tai saspringti gaišredzīgajā vecumā starp bērnu un pieaugušo, kad visas krāsas kļūst spilgtākas, bet vārdi, tostarp neizteiktie – skaļāki. Stāsts par viņas dzimšanu atgādina teiksmu par pasauļu krustošanos: māte – ar pētnieces kaislību uz putniem, tēvs – vaļu pētnieks, laiž pasaulē bērnu, kas plīvo starp spārnoto un peldošo pasaulēm. Ne nārām, ne eņģeļiem galu galā taču nav vajadzīgas kājas, vai ne? Un šajā augš- un apakšpasauļu krustošanās vietā (mazā 1970. gada Islandes ciematiņā) dzīvojošajai Augustīnei jāsamierinās ar to, ka viņas kājas nekad nebūs tādas kā citiem bērniem, tās neskries un nenesīs talantīgo, zinātkāro un jūtīgo meiteni tajos tālumos, par kuriem viņa sapņo. Bet sapņo viņa lielus un augstus sapņus, vairāk par visu vēloties uzkāpt Kalnā, kas slejas pār ciematam, tā astoņsimt metriem šķietami sagādājot nepārvaramu šķērsli kuslajiem locekļiem, toties varenu izaicinājumu – spriegajam prātam. Prātam, kurš par visu vari vēlas izmainīt perspektīvu – palūkoties uz savu pasauli citādi un ar to varbūt piespiest pasauli palūkoties citādi uz viņu pašu, pārvarēt ne tikai zemes, bet arī vispārpieņemto viedokļu gravitāciju. Un vēl arī vientulību, kurā viņu atstājuši putnu pētniece un zivju pētnieks, māte, kas klaiņo pa eksotiskām zemēm un kā tāls miglas tēls pavīd aiz meitai sūtītajām vēstulēm un dāvanām, un tēvs, kam meitene sūta vēstules pudelēs, kuras varbūt tikai iztēlē sasniedz galamērķi.

Tomēr vienatne un pat vientulība vēl nenozīmē garlaicību, skumjas, bezcerību. Varbūt tieši ierobežotās kustību spējas dēļ meitenes skatījumu uz pasauli veido nevis ierastās lielās līnijas (un pusaudžu vecuma fiziskie un emocionālie aulekši), bet tūkstoš šķietamu, savstarpēji nesaistītu sīkumu. Radniecīga Belševicas Billei un Zālītes Laurai, Augustīne dzīvo un elpo dabu un iztēli. No jūras krasta, kurā Augustīne pļāpā ar debesu kalēja veidolā maskējušos Dievu, līdz augstienē nekultivētam rabarberu laukam, kurā tā guļ starp leknajiem stiebriem, stiepjas meitenes krāsainās uztveres kinolente, iemūžinot jutekliskas ainavas visos sīkumos. Zinot, ka nav „tāda kā citi bērni”, Augustīne neievēro pieņemtos standartus par to, kas ir ievērības cienīgs un kas ne – meitene pati būvē savu priekšstatu Kalnu, vēro notiekošo pati no savas garīgās augstienes. „Tavām acīm nekas nekaiš,” Augustīnei saka acu ārsts, „tu redzi visu, ko gribi redzēt.” (86. lpp.) Dievinot dabu, meitene tomēr nav trausli ēteriskā romantisma būtne, kas ģībst, saožot asinis vai, nedod Dievs, kādus citus ķermeņa šķidrumus. Anatomija viņu fascinē tāpat kā botānika, dzīva organisma uzbūve – tāpat kā rabarberu šķiedras, viņa ir pilnīgi normāla lauku pusaudze, kas orientējas gan dabas poētiskajos, gan prozaiskajos aspektos. Radīšana, ziedēšana un bojāeja ir vienlīdz būtiskas dzīves sastāvdaļas – un tieši tā, kā vienotu būtību, Augustīne uztver arī sevi – no „sērkociņu” kājām līdz bizēm, krūtīm un domu virpuļiem, no locekļiem, kas tur viņu uz vietas, līdz alkām, kas nes augšup Kalnā.

Interesanti vērot, kā romāna teksts pats sevi šifrē, apspēlēdams vairākus kopainas un detaļu uztveres modeļus. Tā literatūras skolotāja kritizē Augustīnes sacerējumus, apgalvojot, ka rakstīt meitene par jebkuru tēmu sāk it kā no malas, bet tad ieslīgst sīkumos un novirzās no tēmas – tāpat būvēts arī romāns: tas sastāv no ainu virknes, kuras, kā sākotnēji šķiet, sasaista tikai gaiši savdabīgās meitenes tēls. Taču lasot izkristalizējas priekšstats par rūpīgi liktu bilžu mozaīku.

Tieši detaļai romāna tekstā ir vislielākā jēdzieniskā slodze; teksts ir kā glezna, ko veido uzmanīgi pieskārieni, nevis pārliecināti triepieni, detaļas, kas atkāpjoties veido perspektīvu, nevis ainavas, kurām pietuvojoties, iznirst detaļas. Nejauši pieminējumi, priekšmeti un ēdiens turpmākajā tekstā iegūst jēgu kā muzikāli motīvi, kuru izvērsums vēl tikai sekos. Šādā skatījumā katra nianse iegūst daudzpusīgu krāsu spektru. Asinsdesa pārstāj būt tikai asinsdesa, kad pēc tās nosmaržo mašīna, kurā Augustīnes mammai sākas dzemdības – dzemdības, kuru rezultātā Augustīne nestaigās. Un titulārais rabarberu lauks vienlaikus ir iniciācijas tumšais mežs, sevis pazaudēšanas un atrašanas vieta, un pati meitene: neviena īsti negribēta, nejauša, koša un nebūt ne glaimojoši salda.

Meitenes aizbildnes, pusmūža sievietes Nīnas vārdos autore piedāvā teksta lakoniskuma apoloģiju: „Ir labi lietot vārdus taupīgi. Kaut jel vairāk cilvēku rīkotos tāpat! Vienkārši neklausītos pļāpās, bet plašāk atvērtu acis pasaulei.” (23. lpp.) Turpat – stāsts par to, cik nenozīmīgi ir „sīkvārdi”, ar kuriem cilvēki „mēģina slēpt jaunu domu trūkumu”, un arī to, cik maz jēgas ir tam, vai lietas (tātad arī vārdi) atrodas pareizajā secībā vai ne. Īsi sakot, Augustīne (un autore) pauž viedokli, ka vairāk runāt nenozīmē vairāk pateikt. Romāna ietilpīgais mazvārdīgums to pierāda.

„Vairākums aizmirst paskatīties uz to, kas ir starp lietām un tās sasaista kopā. Uz tukšumu vai spraugu, arī tai ir nozīme. Nozīme ir ne tikai tam, kas notiek,  bet arī tam, kas nenotiek,” (36. lpp.) uzskata Nīna. Būtu banāli apgalvot, ka Rabarberu sarkanais ir stāsts tikai par gara un gribasspēka uzvaru pār fiziskajiem ierobežojumiem. Drīzāk – par noklusēto, nemanāmo, to, kas dzīvo starp izcilajiem un ievērojamajiem, par to, kas eksistē starp redzamo un pateikto un aizpilda vietu starp tiem – tikpat neredzams, tikpat spēcīgs kā gaiss. Tas pats, kurā, kā zināms, uzturas eņģeļi.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri