punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Šaipus un otrpus kalnu līnijai

Kirils Kobrins

03/11/2016

 

1914. gadā, kad vecā pasaule sāka brukt, Maskavā Sabašņikovu izdevniecībā tika izdota Mihaila Osipoviča Geršenzona grāmata Gribojedova Maskava (Грибоедовская Москва). Grāmatas žanrs, kā to noteica pats autors, bija Gudra cilvēka nelaimes” (Горе от ума) vēsturiskas ilustrācijas pieredze. Domāju, ka Geršenzonam bija īpaši patīkami to sacerēt – viņš mīlēja Maskavu. Atgādināšu, ka Mihails Geršenzons, nākdams no Kišiņevas, jaunībā brīnumainā kārtā iestājās Maskavas universitātē un tā arī nodzīvoja šajā pilsētā līdz pašai nāvei. Kad viņš sacerēja Gribojedova Maskavu, Giršenzonam bija pieejams milzīgs materiāls, un ne tikai no arhīviem. Par Famusovu Maskavas garu daudz rakstījis Pjotrs Andrejevičs Vjazemskijs, kurš patiesībā neatbalstīja Gribojedova sarīkoto neslavas celšanu cienījamiem Maskavas uzvārdiem. Kņaza Pjotra Aleksandroviča Maskava neapšaubāmi bija jauka, silta un sirsnīga vieta, daudz labāka par auksto, augstprātīgo, ierēdniecisko Pēterburgu; šis viedoklis tajā laikā bija izplatīts noteiktās aprindās, atcerēsimies kaut vai Puškinu. Čackim Maskava nepatīk, jo viņš ir histēriķis, kurš nav saistīts ar vietējo sociālo un kulturālo augsni; viņš, atvainojiet, ir lieks cilvēks, bet šajā pilsētā nebija lieko, visi tika apmīļoti, ietīti slavenās viesmīlības lāčādas kažokos. Čackis ir inteliģents, precīzāk – proto-inteliģents, bet tajos laikos Maskavā inteliģentu nebija. Tā, lūk, arī grāmatā par Gribojedova Maskavu nav neviena inteliģenta. Geršenzons tajā detalizēti izstāsta par Aleksandra un Nikolaja valdīšanas laikos slavenās jaunkundzes Marijas Ivanovnas Rimskas-Korsakovas dienām un gaitām. Šāda ir Maskava, ar kuru ir neapmierināts Čackis.

Pats interesantākais ir tas, ka pāris gadus pēc mūsu grūtdieņa vizītes Maskavā tur patiesi sāka veidoties inteliģences slānis. Jauno Maskavas universitātes absolventu vidū, kuriem nebija nekādas noteiktas nodarbošanās, parādījās rūgstošs elements. Šis elements bija Čaadajevs. Viņa slavenās Filosofiskās vēstules (Философические письма) publikācija Maskavas žurnālā Teleskops (Телескоп) izraisīja ne tikai krievu valdības tēlam pazemojošu autora un izdevēja izsekošanu. Filosofiskās vēstules bija iemesls slavenai viedokļu sadursmei par Krievijas pagātni, tagadni un nākotni; šķelšanās, kas karikatūras veidā eksistē līdz pat šai dienai. Maskavā – tieši šeit, nevis Pēterburgā vai Samarā – parādījās rietumnieki un slavofīli. Viņu strīdu saturs ir zināms, pieminēsim tikai to, ka šādās diskusijās var piedalīties tikai tie, kas pieder sociālai grupai, ko dēvē par inteliģenci. Pirms Čaadajeva (kurš, protams, nebija inteliģents) Krievijā bija sastopami inteliģenti, bet neeksistēja inteliģences slānis. Sākot ar Homjakovu, Saramrinu, Granovski, Gercenu un citiem, Krievijā dzimst inteliģence tieši kā sociālā grupa. Un šī ir Maskavas inteliģence. Citu tad nebija. Pārējās vietās tā parādījās vēlāk – jau pēc Nikolaja Pirmā nāves.

Gribojedova Maskava bija sarakstīta no patiesa Maskava inteliģenta skatupunkta. Mūsu priekšā ir vienas sociālās grupas pārstāvja radīts citas, sev pilnībā svešas grupas apraksts. Tas ir neticami aizkustinošs, mīlošs un nostalģisks. Liekas, priekš kam Geršenozonam, lieliskam rakstniekam, ebrejam, kurš pats sevi izveidoja ārkārtēji naidīgos Krievijas impērijas apstākļos, priekš kam viņam visi šie raižpilnie, viesmīlīgie vergturi no leģendāriem laikiem, šī treknā aubīšu, akseļbanšu un fraku pasaule? Atbilde ir vienkārša. Gribojedova (precīzāk – Famusovu) Maskava ir Geršenzonam tik saistoša savas svešādības, vai pat citādības dēļ – tikai priekš viņa šī citādība tāpat ir savējā. Tas ir tas, ko Valters Benjamins sauca par auru, aprakstot to kā acu skatiena slīdēšanu patīkamas vasaras atpūtas laikā pāri kalnu grēdai, kas paceļas pie apvāršņa. Šeit ir svarīga robeža – kalni ir tālu, bet tie it kā ir šeit. Ja Geršenzons brīvi pārvaldītu angļu valodu, pat padzīvojis Britānijā pāris gadus, grāmatas par Dikensa Londonu viņš nebūtu rakstījis. Atzīmēsim šo ļoti svarīgo Maskavas inteliģenta īpašību – mīlēt svešo, kas, izrādās, tomēr pilnībā tāds nav, kā arī viņam piemīt emocionāla un intelektuāla attieksme pret lietām, kas, lai gan viņam tālas, tomēr atrodas noteiktās robežās ar konkrētu sociāli-organisku auru. Šīs lietas var iekļaut savā apritē. Citas it kā pat neeksistē. No tā var secināt, kas ir pirmā Maskavas inteliģences slāņa iezīme, kas gluži vai to nosaka – tās slavenais omulīgums. Maskavas inteliģences dzīve jebkuros briesmīgos ārējos apstākļos ir omulīga – vismaz tā ir bijis līdz salīdzinoši neseniem laikiem. Šis omulīgums nāca no stingras pārliecības, ka morāli un emocionāli šī pasaule pieder mums. Bet viss, kas mums nepieder, diez vai eksistē – kā pasaule aiz kalniem Benjamina atpūtnieka pastaigas laikā. Teiksim, Maskavas kungi, jā, tie pastāv, bet Nerčinskas ierēdņi – nē. Tauta kopumā nepārprotami, eksistē, bet atsevišķs Samaras tirgotājs vai Astrahaņas zvejnieks ir neredzams. Tas pats attiecībā uz ārzemēm. Omulība taču sākas tur, kur esi pārliecināts par katru sīkumu, tā sākas katrā žestā, kas atteicas uz noteiktu vietu, kurā tu arī esi pārliecināts. Lietas šeit ir ierastas, pārsteigumi ir jauki, bet rutīna kļūst labsirdīga un pat vēlama, līdzīgi kā klausīties Radio Brīvība (Радио Свобода) septiņdesmito gadu naksnīgās virtuvēs vai šodien pa dienu virtuvēs klausīties Maskavas Atbalsi (Эхо Москвы). Tu iepriekš zini, ko radio tev pateiks – un tas apbrīnojamā kārtā tieši to arī pasaka!

Mihails Osipovičš Gerženzons, autors grāmatai, kas simboliski noteica Maskavas inteliģences vietu attiecībā pret tai pilnībā svešu slāni, un kādreiz dzīvojis tik ļoti pazīstamā Maskavā, bija arī šīs inteliģences nopietns kritiķis. Savā ziņā tieši tādēļ Geršenzons varēja veikt tik nekļūdīgu sockulturālu žestu: viņš liek šaubīties par Maskavas inteliģences pamatiem, stāstot par laikiem, kad Maskavā no tās nebija ne smakas. Piecus gadus pirms Gribojedova Maskavas tieši Geršenzons kļuva par iniciatoru pašam inteliģentākajam/anti-inteliģentākajam kolektīvajam manifestam Krievijas vēsturē, rakstu izlasei Вехи (Laikmetu zīmes). Ja pārējie izlases autori rāja inteliģentus un jaunos radikāļus par domāšanas primitīvismu, par nespēju iegūt normālu profesionālu nodarbošanos (tādu, kurai cilvēkus sagatavo universitātēs) un pat atmaskoja viņu draņķīgo higiēnu un nožēlojamo seksuālo dzīvi, tad Geršenzons teica ko pavisam citu. Semjons Franks rakstīja: „Krievu radikālās inteliģences pasaules skatījums un intereses Geršenzonam rādījās kā kultūras indēšana ar pārlieki sarežģītu, izsmalcinātu greznību. Un viņš piesauca tās vienkāršojumu.  Šāda veida vienkāršojums ir īsta estēta pazīme. Krievu inteliģents nekad nebija estēts; tāpēc arī Konstantīns Ļeontjevs nav inteliģents, un Ivans Buņins nav inteliģents, un Mihails Kuzmins nav inteliģents. Vai Geršenzons īstenībā bija inteliģents? Atliksim šo jautājumu citai diskusijai.

1914. gadā Krievijā bija vairākas inteliģences – pēc Maskavas parādījās Pēterburgas, un pēc tam arī provinciālā. Impērijas ģerboņa ērgli rotāja divas galvas, kas mūsu sarunā var apzīmēt Maskavu un Pēterburgu. Kas attiecas uz provinciālo inteliģenci, to var iztēloties kā heraldiskā putniņa rumpi. Rumpis darbojās bez atpūtas, veidojot dzīvi valstī – dakteri ārstēja, skolotāji mācīja, inženieri cēla, bet divas galvas mēģināja dot tam visam jēgu. Jēgas bija dažādas, bet ar laika ritumu tās satuvinājās. Ja muižniekam Puškinam Pēterburga bija mūsu priekšnams, Maskava –meitas istaba, bet muiža –darba kabinets, tad pagājušā gadsimta sākumā viss sajaucās. Aukstā ierēdnieciskā Pēterburga pēkšņi tika atzīta par skaistu (pateicoties Benuā un citiem apvienības Mākslas Pasaule (Мир искусства) pārstāvjiem) un pat jautra (te pacentās Kuzmins); savukārt Maskava, pateicoties jaunās buržuāzijas pūlēm sāka kļūt mūsdienīga, zaudējot savas laucinieciskās iezīmes. Atšķirība palika, bet mūsu priekšā ir divi viena un tā paša paveidi; tā varētu salīdzināt profesora dēla Aleksandra Bloka pasaules skatījumu ar profesora dēla Andreja Belija pasaules skatījumu. Vai arī simbolistu žurnālu Svari (Весы, Maskava) ar simbolistu žurnālu Zelta aunāda (Золотое руно, Pēterburga).

Krievu inteliģence Maskavā parādījās tāpēc, ka simts gadus pirms tam Pēteris Pirmais bija cars. Viņš uzsāka piespiedu apgaismību – un tā izveidojās šis apgaismības darbinieku slānis. Viņš uzcēla jaunu galvaspilsētu, atņemot Maskavai valdības klātbūtni. Simts gadus pēc Pētera valdīšanas apgaismības darbiniekiem tika dota brīvība, un vairs nebija nepieciešams skaitīties birokrātiem. Inteliģents, pat ja viņam bija pastāvīgs darbs, uztvēra sevi kā brīvu cilvēku, šķirtu no valsts. XIX gadsimta otrajā pusē šādas sajūtas bija dabīgas tikai vienā krieviskās impērijas daļā –Maskavā. Tāpēc šeit, un tikai šeit, radās inteliģence. Čaadajevs nevarēja atbraukt no ārzemēm un apmesties Pēterburgā. Salonu strīdi par to, vai Pēteris Lielais ir labs vai slikts, nav iedomājami tiešā tuvumā Pētera Lielā celtajai Admiralitātei. Valsts un galma lomas mazināšanās Krievijas dzīvē, tās, dīvainā kārtā, debirokratizācija un deregulācija radīja iespēju pārnest inteliģences tēla domas un dzīvi ārpus Maskavas. Te ir vēl viens iemesls Gribojedova Maskavas mazliet nostalģiskai intonācijai – šis laikmets līdz 1914. gadam bija beidzies divreiz, 1830. – 1840. gados un XIX gadsimta beigās. Geršenzons gan nezināja, ka pēc četriem gadiem viss atkal mainīsies. Un kā vēl mainīsies!

Pirmsreformas Pēterburgā inteliģences nebija tāpēc, ka tur dzīvoja un funkcionēja citi: galms, ierēdņi, armijnieki, mietpilsoņi. 1918. gadā jaunā valdība pārcēlās uz veco Maskavu, kur jau diezgan sen dzīvoja un funkcionēja inteliģences slānis. Tā sākās nākamais periods krievu inteliģences vēsturē, kura bija beigusi savu lokālo paveidu konverģenci. Sākot no 1920. gadiem, valstī kā minimums eksistē trīs ļoti dažādas inteliģences, bet atšķirībā no iepriekšējā perioda viņu vidū ir viena galvenā – Maskavas. Tās pozīciju pamatoja tuvums valdībai, ar kuru tā nodibināja ļoti ciešas attiecības. Šī stiprā savienība tā vai citādi turpinājās līdz mūsdienām – un mūsu acu priekšā tā tuvojas beigām. Taču no sākuma runāsim par ilgo laulību; par šķiršanos– vēlāk.

Savienība veidojās dabiski un turpinājās ilgstoši tieši tā paša iemesla dēļ, kas rada stipras ģimenes un kas nebalstās mīlestībā. Iemesls bija tas, cik acīmredzami tie viens otram bija vajadzīgi. Padomju varai bija vajadzīga inteliģence, bet šīs valdības augstākajam, galvaspilsētas ešelonam bija nepieciešama tieši Maskavas inteliģence. Pirmkārt, neaizmirsīsim, ka daudzi vadošie boļševiki bija inteliģenti, lai arī ne Pēterburgas-Maskavas. Inteliģences apziņa viņiem bija raksturīga daļēji, bet dažiem pat pārvarēta. Otrkārt, bez inteliģentiem nav iespējams sarīkot totālu modernizācijas projektu, ko bija iecerējuši boļševiki, jo runa ir par diezgan mežonīgu valsti ar minimālu lasītprasmi – bet tai pat laikā arī par valsti ar attīstītu, pat pār-attīstītu kultūras eliti. Inteliģences daļa, kas izdzīvoja Pilsoņu karā un nebija emigrējusi, ķērās pie darba – tā apgaismo, māca, ceļ, ārstē, sacer grāmatas, uzved izrādes, filmē kino – un, pats galvenais, gatavo sev jaunu maiņu. Tieši pēdējā pirmsrevolūcijas inteliģences paaudze, Majakovska, Pasternaka, Bābeļa pārejas paaudze, noslēdza savienību ar Padomju varu, bet par nesagraujamu šo savienību padarīja jau pirmā jaunās padomju Maskavas inteliģences paaudze. Līdz revolūcijai, pēcreformu laikā, inteliģencei ar dažiem izņēmumiem nebija īpašu attiecību ar valdību. Mūsu priekšā ir jau tīri padomju vēsture. No 1930. līdz 1950. gadu sākumam šī tuvība pārvērtās par traģēdiju, bet jebkura laulība ir nežēlīga, un par visu ir jāmaksā.

Ja pirmā Maskavas inteliģences paaudze 1920. gados noslēdza līgumu ar varu ar vienu noteikumu – kopīgi celt gaišo nākotni– tad šis līgums, lai arī ietvēra neatņemamus pragmatiskus punktus, kopumā atbilda abus pušu diženām tieksmēm, tad jau 1930. gados viss mainījās. Jaunajā Staļina šķiru impērijā tikai pilsētu birokrātija un inteliģence saņēma atļauju uz iekšēju atražošanu un sava veida kastu radīšanu – ar totālu lojalitāti režīmam, protams. Staļins cēla nevis komunismu, bet veidoja ideālas varas sistēmu, kurā inteliģencei kā ideoloģiska satura ražotājai tika atvēlēta īpaša vieta – tādēļ tai tikai atļauts sevi atražot, radot jaunus tāda paša satura veidotājus. Atlase bija nežēlīgi stingra, atcerēsimies kaut vai slaveno 1940. gadu kampaņu, kuras laikā otrā padomju inteliģences paaudze pēc savas valdības pavēles aprija savus skolotājus, kas izauga 1920.-1930. gados. Hronoloģiski pirmie bija revolūcijas bērni un boļševiku modernizācijas projekta dalībnieki, kuri hronoloģiskie otrajiem jau izveidoja īstu kastu, līdzīgi kā Senajā Ķīnā. Par lojalitāti labi maksāja; Lidija Ginzburga 1950. gadu sākumā savās piezīmju grāmatiņās atzīmē īpašumu bezdibeni starp strādājošu inteliģentu un parastu strādnieku.

Pats interesantākais, protams, notika vēlāk. Vēlīnā Staļinisma laikā pārvēršoties par valstisku šķiru, Maskavas inteliģence nedaudz atdalījās no varas, lai gan paliekot tuvās attiecībās ar to. Un sāka aptvert pati savas šķiriskās intereses, kuras ne vienmēr pilnībā sakrita ar varas interesēm, dažreiz pat bija pilnīgi pretējas, bet – un te vienmēr tika saglabāts precīzākais balanss – nekad nepārkāpa noteiktās robežas. Šo robežu ietvaros varēja mētāties starp totāla lojālisma un nopietnas nesaskaņas pretpoliem; taču nevienprātība attiecās uz detaļām, lai arī svarīgām, bet ne uz pastāvošo kārtību. Visa tā saucamo sešdesmitnieku vēsture tiek aprakstīta ar šo modeli –  un tā ir pati svarīgākā nodaļa Maskavas inteliģences vēsturē. Atšķirībā no Staļina – un daļēji arī Hruščova – Brežņevam un viņa Politbirojam bija nepieciešama ne tikai zinātniski – tehniska inteliģence, varai jau sešdesmito gadu vidū parādījās nopietna vajadzība pēc vārdu speciālistiem, kuriem vajadzēja pārliecinoši aprakstīt esošo vēsturisko brīdi –  laiku, kad komunismu pienācās aizmirst, Staļinu, pēc iespējas, neatcerēties (vai arī padarīt viņu sīku, neakcentēt), citiem vārdiem sakot, kad nebija ieteicams sevišķi aizskart ne nākotni, ne neseno pagātni. Palika pāri tagadne un tālā pagātne – bet, lai atrastu zilbes un vārdus to aprakstīšanai, ir nepieciešamas pavisam citas prasmes nekā staļinisma rūdījuma propagandētājiem. Par apraksta ideālo valodu kļuva pārsvarā Maskavas inteliģences konstruētā vēlīnā padomju kultūra – Brežņeva laiku vienīgais patiesi lieliskais produkts. Faktiski bija radīta milzīga pasaule, kuras bēniņos varēja klausīties Averincevu, nedaudz zemāk Trifonovu, vēl nedaudz zemāk – skatīties Maskava asarām netic (Москва слезам не верит), Garāža (Гараж) un Afoņa (Афоня), bet puspagraba stāvs bija pavisam pārbāzts ar visvisādiem kobzoniem un hazānoviem. Šis Visums, kas sastāv no vēlīnā padomju laika inteliģenta jūtām un vienkāršākajām reakcijām, un ir paralēls pusoficiālai ideoloģijai, izrādījās ideāls varas atbalsts. Vēl vairāk, kad vara sabruka, atbalsts ne tikai turpināja eksistēt –  tas kļuva par postpadomju cilvēka montāžas sākumpunktu, šis vienīgais reālais patentētās nostalģijas objekts, kas kļuva par mūsdienu Krievijas režīma pseidoideoloģijas veidošanas ieroci.

Par šo ir ļoti daudz rakstīts, tāpēc uzskaitīšu te acīmredzamas lietas, banalitātes – bet kādam taču tās jānostāda rindiņā. Maskavas inteliģence tiešām noteica vēlīno padomju pasauli: tā bija Brežņeva laiku piesardzīgo ideologēmu galvenā idejiskā izstrādātāja (piemēram, Kurss uz attīstītā sociālisma pilnveidošanu) – un tā taču arī radīja visspēcīgākos disidentu kustības grupējumus. Tas bija tās augstākais lidojums, akme. No ideoloģiskas un kulturālas valsts apkalpes Maskavas inteliģence pārvērtās par patstāvīgu spēku – tiktāl patstāvīgu, lai piebeigtu PSRS un apglabātu kārtību, kas bija radījusi tās pašreizējo veidolu. Sešdesmitgadnieki izdomāja perestroiku, un viņi to noveda līdz galam, kad jau vairs nebija ko pārbūvēt.

No virsotnes ir tikai viena taciņa – lejup. Šis ceļš sākās 1991. gadā, kad tieši Maskavas inteliģence lielākoties apstādināja puču un atbalstīja Jeļcinu. Grūti pateikt, kā te bija vairāk – nogurums no iepriekšējās desmitgades divdomīgā stāvokļa (par Visocka klausīšanos varēja nokļūt aiz restēm, bet tai pat laikā šis pats dziedātājs uzstājās Centrālkomitejas locekļu vasarnīcās) vai cerība uz patiesu izrāvienu spožajā nākotnē (kuru gandrīz vienbalsīgi iztēlojās kā idillisko pagātni no 1917. gada), vai rēķināšanās saņemt savā spējām vēl atbilstošāku stāvokli sociālajā un politiskajā struktūrā. Nekas no tā nenotika: no šoka terapijas, ko sarīkoja jaunie reformatori, šie tipiskie Maskavas inteliģences slāņa pārstāvji, nebija glābiņa. Sākot ar 1992. gadu, parastam Maskavas inteliģences pārstāvim bija atlikuši trīs veidi, kā izdzīvot: (a) emigrēt, (b) varonīgi pārtikt no maizes un ūdens, c) pierādīt nu jau jaunajiem dzīves saimniekiem savu nepieciešamību. Visi varianti bija populāri – gan brauca prom, gan dzīvoja nabadzībā, gan pielāgojās jaunajai lietu kārtībai. Par pirmo un otro viss ir skaidrs. Trešais prasa nelielu paskaidrojumu.

Pierādīt savu nepieciešamību varēja dažādos veidos. Pirmkārt, tēlot lielu humānistu, kas meklē savu mecenātu. Otrkārt, nomainīt profesiju, sociālo statusu, nodarbojoties, piemēram, ar uzņēmējdarbību, vai aiziet politikā, bet izmantojot veco kulturālo bagāžu, plašos galvaspilsētas sakarus un – kas nav mazsvarīgi – inteliģenta tēlu. Beidzot, konstruēt un piedāvāt jaunajiem dzīves saimniekiem sfēru, kurā pielietot savas spējas, iestāstot varai un sabiedrībai, ka bez šīs sfēras mūsdienās nekādi nevar iztikt. Tā parādījās polittehnologi, politeksperti, politanalītiķi –  viņi visi tika vervēti pārsvarā, no vēsturniekiem, filosofiem, filologiem un pārējiem humanitāriem zinātniekiem. Nulles gadu sākumā polittehnologi pakāpeniski sāka pārvērsties par propagandistiem; šodien šis process ir noslēdzies. Dažreiz liekas, ka tagad viss ir atgriezies Brežņeva laikos – bet, īstenībā, ir otrādi. 1970. gados Maskavas inteliģents-humanitārists bija vajadzīgs valdošai varai, lai aprakstītu realitāti varai ne-naidīgos vārdos, un šis apraksts kalpoja ne tika kā sastinguma laikmeta attaisnojums, bet padarīja šo laikmetu par vienīgo iesējamo pasauli. 2016. gadā valdībai nav nepieciešams nekāds realitātes apraksts – tāpat kā pati realitāte. Lai radītu propagandu un konstruētu spožu tēlu spēcīgai lielvarai, kas plaukst vieda prezidenta uzraudzībā, inteliģence nav vajadzīga. Kopš Hruščova laikiem savas divdabības dēļ tā nebija spējīga uz tiešiem meliem, tāpēc to pabīdīja malā. Inteliģences slānim, pat Maskavas, gandrīz nepievērš uzmanību, bet, kad pievērš, attieksme pret to ir gluži vai nicinoša. Tas sakrita ar strauju visas sabiedrības un tās institūtu degradāciju, ar zinātņu iestāžu panīkumu, kā arī ar vispārēju pēcpadomju Krievijas ekonomisku nenozīmību. Krievu inteliģents, īpaši Maskavas inteliģents, strauji paliek bez nodarbes. Viņam nav kur strādāt; drīz viņam nebūs par ko dzīvot; viņš strauji zaudē ietekmi sabiedrībā. Viņš ķiķina savā Feisbukā par absurdo varas un tā saucamās tautas valodu, bet tas ir gluži vai pēdējais viņa mierinājums. Nav iespējams pat atgriezties atpakaļ pārlaimīgajos septiņdesmitajos un lepni patverties ziloņkaula tornī, lai klusi pētītu svahilu valodu un Senās Feniķijas vēsturi. Septiņdesmitajos varēja izdzīvot, ja parādījies savā zinātniski pētnieciskajā institūtā divas reizes nedēļā vai vienkārši rītos slaucīji ielu. Tagad – nē. Krievijas jaunās dzīves nesaudzība ietver tieši šo vienaldzību – pret zināšanām, pret kultūru, pret refleksiju, pret cilvēkiem, kas ir piederīgi visam iepriekš minētam. Čaadajevu šodien būtu vajājuši interneta troļļi, Garnovski vienkārši nepamanītu, bet nabaga piedzērušos Bloku vienkārši piekautu policijas iecirknī. Tomēr tas vēl nav slikts variants, var būt arī sliktāk. Andrejs Makarevičs, šis progresīvo piecdesmitgadīgo inženieru varonis, šodien dzied oligarha jubilejā kopā ar blatnoju dziedātāju Georgiju Lepsu. Var, kā šo rindu autors, nemīlēt Visocki un Okudžavu, bet uz vienas skatuves ar Kobzonu viņi nekad nav bijuši manīti.

Burvība ir izgaisusi, mājīgums ir izpostīts, Maskavas inteliģence palika viena aukstajā vējā jaunās pasaules ledainajā vienaldzības tuksnesī, kuru tagad pat ir grūti saukt par postpadomju. Šī pasaule ir pavisam sveša; lai tajā sevi glābtu, ir jāceļ pavisam citādi nekā iepriekš sociālie sakari; sakari, kuros par pagātni inteliģentam atgādina gandrīz vai tikai nepieciešamība izrādīt solidaritāti savas kopienas biedriem. No šī un ne no viena cita punkta var sākt atskaiti gluži jaunai pasaulei, labākai nekā tagadējā krievu pasaule.

 

No krievu valodas tulkojusi Anastasija Mežecka

Dalies ar šo rakstu