Pazīstama gaisma

 

Tumsa

Naktī tumsa sēž uz lampiņas un kliedz.
Kaspars Hauzers

Vai viņai galvu noglaudīt? Vai ielikt siltā vannā?
Vai uzlikt spilvenu, lai ilgi, ilgi klusē?
Tu nevari ar to
ne nieka izdarīt.
Un viņa turpina uz lampas sēdēt
tavā noslēgtajā istabā,
kur it nevienai balsij nav vairs vietas.

 

Mūris

Nāc, atspiedies pret sienu. Te bija ritenis
atsliets
vienā sapnī.
Dzeltena zvaigzne. Zemē
kā lapa.
Nāc, tas vilciens ir tikai līnija.
Aiztraucas
naktī.
Taipus rīts sola krāsas.
Mēs skatāmies miglas filmu.
Mākoņu
tapieri
pieskaņo visas šīs lēni
brūkošās mājas.

Nāc, atspiedies pret sienu te.
Nelabums pāries.
Jutīsi – kāds tev noglauda pieri
ar roku
lēnu
kā lietus.

 

Tajā vietā

Mēs satiksimies tajā no skatiena brīvajā vietā, ko
nosauci par mēmu. Mēs satiksimies vietā,
kur straume ir aiznesusi sēres
no zemes gurniem, kam cauri vēlusies.
Tajā vietā palikuši gaismu iesūcoši akmeņi, kas
dos tev atspiesties, bet nesasildīs krēslas stundā,
kad pat pilsētas mākslīgie pleci
mēdz atdot dienas siltumu garām gājējiem.
Mēmajā laikā starp vienu mūsu roku un otru,
un trešo mūsu roku,
un ceturto,
un tā bez gala.
Nepieskardamies.

 

Nolieguma izteiksme

Es tevi nedzirdu.
Ziņas vien.
Neesmu pieskārusies šiem matiem.
Nepazīstu šo zīmējumu.
Nevaru iedomāties.
Es tevi nedzirdu.
Neesmu šeit nakšņojusi.
Nevaru sataustīt, noslēpts.
Izslēdz gaismu.
Šie stari zīmē jaunas dzīslas
uz nevainīga koka lapām,

un tas

nav vajadzīgs.

 

Jauns gads

Klusuma vietā
raudi.
Raudāšanas vietā tu
nokāp pāris pakāpienu
pie straumes,
kas aiznes visu,
ieskaitot sejas atspulgu
ar visiem tās ceļiem,
namiem
un mākoņiem.
Mākoņu saplēsto seju
pārvilks vējš.

 

Laimīgs

Ar lietu aiz apkakles,
sniegu sejā,
vēju mugurā.
Bez laika brīvs,
bez saules
silts.
Ceļā uz savu vietu
stūrī pie loga,
no kura vērot
ainavu kūpam
pirms karsta,
pirms auksta,
pirms krasta.

 

Pelēks

Šīs iekavas
atļaus tev aizmigt.
Un zaļā krāsa no galotnēm iesūksies
zemē
caur tevi.
Nepamanīti,
nepamodinot.

 

Grāmatnīcas kafejnīcā

Mamm, te ienāca sieviete
ar tavām smaržām.

Es pie kafijas tases pieķēros
ciešāk, pie Julius Meinl puišeļa
turciskās cepures pieturējos.

Tāds līdzīgs, es zinu,
skrēja tev līdzās
gar māju ar izrautiem logiem,
bet aizvien tik tīriem, ziliem griestiem,
ka likās – debesis lien no patvertnes
arī tev pieķerties.

Kafejnīcā ienāca
sieviete,
tasē ielija piens,
ielās migla,

nekad nelietošu
tik zināmas smaržas,
nosolījos,
nekad neiešu kaitināt
piktus, pieaugušus,
vienus.

 

ZR

Man liekas, ka vējam
ir kāds sakars ar vientulību.
Tas izpūš robus starp cilvēkiem,
tas izpleš rokas starp cilvēkiem.

Tas nesaudzē pat vītolus.

 

Impression

Zeltaina gaisma, kurā tu salsti.

Mākonis-skrāpējums,
grants pār ceļgalu,
pārāk liels attālums
līdz pamalei.

Mūsu mājas kā apdzijis pušums
ziemāju vidū.

 

Augusts

Pēc nedēļu garām lietavām
vasara negribīgi atgriezās
Dūmakā
milzīgi kuģu sāni
Un spilgas sīkas balsis
Koki šūpo galvas
simfoniskā
grupa
ar čellu priekšgalā
vēlreiz pagriežas pret
krastu

 

Uzrunājums vēlajam vītolam

Tu savā pilnbriedā kamēr
citi jau atvadās trīcot
vai tumsā
atbalstot smagās dompilnās galvas

Tu kupli vizot
tu savu oderi
izgriežot pēdējā saulē

Tu kuru gaidīsim pārnākam atkal
visilgāk

Izstāsti savu stāstu
Nošalko dzejoli
norij mūsu bailes
kā liesmu

 

Sāļš

I

Pazīstama gaisma, kas ar delnu noslauka to vietu, kur grīdā iesūcās izlijušais piens.
Grīdas brūces – daudz vecākas pa jebkuru no mums. Milzīgas alkas pēc siltuma. Pēc siltuma
lapotnē, kura tagad beidzas kaut kur pie krāsns priekšā piesistās skārda plāksnes.

II

Kad saldās straumes pār tavu muguru pamazām aizstās asaras, atgādini man,
ka ir jāiet.

Jāiziet ielā, kur mājas apliecina savu dzīvību ar skursteņiem un mēģina ielaist
gaismu caur ledus rūtīm,
un kur gaiss ir tīrs, ne salds, ne sāļš.

Ziemas gaiss.
Ātri aizver brūces, nedzird caur dubultiem stikliem,
lieki neuzkavējas zem taviem logiem.

Daudz klusē.

 

Cik viegli skan

Cik viegli skan
tava dēla spēlētās klavieres

Auglis no zara nevis nokrīt
bet nolaižas

Cik silta ir balss ko dzirdu pirmoreiz
asiņu vietā ielīst manā ādā
uz kuras pēc garās vasaras vēl
vēsas vakara smiltis

Pārlaidīsim
pārlaidīsim šos augļa pieskārienus
zemei mūzikas pieskārienus
debesīm
pāri

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri