raksti

— Bailes no vientulības

ILVA SKULTE

17/11/2016

 

(Neko nezinu par vientulību, izņemot to, kā jūtos. Tādēļ tālākais teksts jāuzlūko drīzāk kā mēģinājums atrast ceļu tēmā. Impulsu tam deva mākslinieces Kates Krolles personālizstādes kontekstā ierosinātā diskusija 28.09.2016 galerijā Noass, kurā vientulības tēma atklājās tik daudzšķautņaina, pateicoties diskusijas dalībniekiem – pašai māksliniecei, filozofam Artim Svecem, rakstniekam Paulam Bankovskim, režisoram Jānim Putniņam un mākslas zinātniecei Ievai Kalniņai.)

„Я чувствовал, как внутри меня стал расти ужас, и это был ужас одиночества. Берег вновь стал опускаться. Внизу я заметил мостик через реку и бросился к нему. Под моими ногами гулко застучали доски. Они колебались и бились друг о друга, отдаваясь эхом. Их шум продолжался и тогда, когда я был уже на берегу, словно невидимая армия природы преследовала меня как последнее не принадлежащее ей создание. Я перешел на бег (не от страха – от тоски) и помчался через лес к дому. Не выносимо было представить, что меня дома никто не ждет. [..] Я бежал и плакал, и чувствовал, как мои слезы скатывались по щекам, как от плача сбивалось дыхание.”1

Jevgeņija Vodolazkina jaunākajā romānā šī aina, kur viņš dabasskatus spējis aprakstīt tik filozofiski un psiholoģiski aizraujoši, ilgst vairāku lappušu garumā. Varonis no trauksmes balansētas sajūsmas par cilvēka klātbūtnes nenomākto dabu nonāk līdz bailēm, pat šausmām totālās vientulības priekšā. Līdzīgi 20. gadsimta eksistenciālisma rakstniekiem2 viņš nespēj ilgi baudīt šo brīdi, kad eksistence, pazīstamu objektu un to īpašību dabiskā vai ontoloģiskā būtība (un tādējādi varbūt pati patiesība vai realitāte) atklājas viņa priekšā, uzveļot milzu atbildību un šķietami zaudējot atbalsta sakarus ar līdzcilvēkiem. Tā var tikpat labi būt fiziska pamestība kā psiholoģiska atsvešinātība – ne jau no patiesības viņam ir bail, šausmas rada iespēja pazaudēt sevi, patību, savu identitāti (ko dod cits vai grupa), cilvēciskumu, ģinti, visas iespējas racionāli pašnoteikties iepretim dabas daudzveidīgajai, saviļņotajai, mēmajai, tomēr dzīvajai matērijai. Daba it kā draud uzsūkt sevī šādi relativizējušos indivīdu, padarot to par daļu no sevis. Tikai stiprs cilvēks ar mērķi spēs noturēties balansā pretī šim automehānismam – uztveres un konceptualizācijas spēlei, un (kā tas ir, piemēram, plaši pazīstamajā Henrija Deivida Toro3 gadījumā), apzinoties sevī dabisko, sevi dabā, tomēr turpināt domāt Dabu un garu, sevi kā cilvēku, kam līdzās miesai pieder dvēsele un tādēļ arī Es.

Šis dekartiskajā duālismā vislabāk formulētais izrāviens: Es domāju, tātad Es esmu, eksistēju kā Es, tiklīdz varu iedomātIES utt. Es kā gandrīz nejaušs sabiezinājums starp Dievu un Dabu – dvēselē, apziņā, domā radīts, kam likts iziet no sevis paša un pazaudēties bez šī Paša, ko, savukārt, man apliecina citu cilvēku skatiens un (uz)runa (citādi paliek tikai ķermeniskais, kas izšķīst fizioloģijā – dabā). Šie skatieni ir „es” rāmis un būris, tikt no tā ārā ir fascinējoša un vienlaikus biedējoša iespēja – fascinējoša, jo tai piemīt patiesības starojums, biedējoša, jo patiesība var izrādīties arī nāve, piemēram, ka ES neeksistēju, dzīvoju tikai kā daļa dabas, neliela daļiņa dzīvās dabas, kurai ES ir mākslīgs un svešs radījums, ko uztur tikai paša mīlestība, citu cilvēku līdzjūtība un spēja vērsties pret citiem, tikko daba ir tehnoloģiski pakļaujama4Vai arī – neliela daļiņa no dīvainām dziņām pakļautas ļaužu masas, kura dodas uz bezdibeņa pusi aprēķināmā paātrinājumā, bet es baidos iepīkstēties, jo baidos no izolācijas5. Tādēļ raušam ap sevi drošības līmeņus – es izrādās noderīgs kā ģimenisko saišu un paaudžu krustpunkts, noteiktas funkcijas veicējs kopienā un sabiedrības loceklis. Es – komunikācijas aģents. Es – brīva būtne (ar brīvu gribu, bet arī alkām, ilgām un nemierīgu sirdi, kas pašu baida) un tiesību subjekts, viens, bet tikai kopā ar citiem savā vientulībā.

 

Vientulība

Vientulība saistīta ar zināšanu – tāpat kā Ievas un Ādama kailums. To atklāt iespējams tikai, apzinoties sevi iepretim citiem – iepretim otram kā atšķirīgajam un iepretim citiem kā daudzajiem. Citiem vārdiem sakot, nav iespējams būt vientuļam bez (konceptuāli) citiem, vienalga – vai šie citi ir, vai nav klāt. Var arī teikt, ka vientulību elementārā veidā definē citādība, tomēr šai citādībai jābūt radikāli nodalītai vai pat kādā veidā pretnostatītai. Tas ir, it kā mēs apzinātos citādo citādību un vienlaicīgi savas ilgas pēc savienošanās (saprašanās, vienādošanās, vienošanās).

Popkultūra ir bagāta ar liriskiem piemēriem šai tēzei. Liela daļa tā saucamās vieglās mūzikas no Billijas Holidejas līdz Džastinam Bīberam ir tieši par to – viņš vai viņa mani pametis/usi, man sāp, mani nesaprot, esmu vientuļa/š (izsakos dziesmā tieši tāpēc, ka nav cita ceļa, kā (jo pietrūkst adresāta) izteikties). Varbūt ne tik radikāli kā Eduards Veidenbaums par tautas iemīļotu ziņģi pārtapušajā Es zinu, visi mani nievā, tomēr daudzu skumīgu un refleksīvu kompozīciju pārdošanas trumpis ir miljoniem cilvēku pamestības sajūta ar vai bez konkrēta iemesla un pāridarītāja. Veidenbaumam, piemēram, tas ir kaut kas apzināti abstrakts, skarbi, nedaudz ironiski saukts Kaut Kas Cēls un Nezināms, ilgas pēc Tā padara dzīvi nepanesamu. Veidenbaums te latviskā garā, bet ļoti precīzi formulējis sava laikmeta izjūtu. Zinātnes un tehnikas attīstības, industrializācijas ražošanas efektivizācijas, pilsētu uzplaukuma un masu sabiedrības attīstības kontekstā indivīda domas, ilgas un jūtas – patiesībā tā esence, kas apgaismes un romantisma kontekstā tika padarīta par svarīgāko cilvēkā – vairs nevienam nav vajadzīgas. Indivīds, sevišķi protestantisko kultūru izlolotais neatkarīgais un pastāvīgais indivīds, kļuvis par daļu no nepārskatāma līdzīgo daudzuma, kas viņā vairs neieklausās, jūtas neskaidri – te pamests, te spontāni mobilizēts tirgus dinamikas un politisko kolīziju sakarā. Pat savā intīmajā dzīvē.

Lai arī nerakstot tieši par vientulību, lielisku pārskatu par šīm izjūtām 19. gadsimta beigās, analizējot pašnāvību, dod Emīls Dirkheims. Tā, piemēram, laulības saišu vājināšanos viņš saskata kā problēmu – vairs nav viena skaidra, cieši saistīta, obligāta mīlas objekta.6 Viņš apraksta to morālās krīzes, anomijas kontekstā, kad, atceļot sabiedrisko normu un vērtību rigoritāti, indivīds pazaudē skaidrību par savu vietu sociālajā tīklojumā, savu lomu un funkcijām, savu izvēļu robežām. Tieši šī brīvība – iespēju daudzveidība un izvēļu nepieciešamība – padara viņu arī abstrakti vientuļu – atšķirīgu, atbildīgu un nesaistītu. Tieši saišu kā brīvības pretstata garantija senākās, striktāk pārvaldītās sabiedrībās, iespējams, nodrošināja pret vientulību kā tādu kaiti. Kad, akcentējot indivīda brīvību, saites kļūst vājākas, vientulības draudi pastiprinās.

Savukārt saites un attiecības veidojas un tiek uzturētas komunikācijas procesā. Tātad var teikt, ka vientulība kā emocionāls stāvoklis cieši saistīta ar komunikāciju. Cilvēks kā komunikatīva būtne pieradis producēt vēstījumus, veidot un atkodēt simbolus un zīmes, apmainīties ar tām, izprast un uzzināt. Šī ir viena no cilvēka (kā sociālas būtnes) aktīvākajām izpausmēm un būtiskajām vajadzībām. Tādēļ mēs baidāmies no izolācijas, jo kopš agras bērnības, kopš brīža, ko atceramies, uztverot sevi kā striktu patību, esam atkarīgi no citiem – komunikācijas partneriem, lai vidi, kurā dzīvojam, varētu uztvert kā labvēlīgu, lai mums apkārt esošais neietvertu draudus.

 

Bailes

Savā darbā par simbolu veidošanās lomu ego attīstībā bērnībā psihoanalītiķe Melānija Kleina stāsta par kādu zēnu, vārdā Diks7. Viņa emocionālā pasaule, tāpat arī valoda neattīstās. Apmeklējot psihoterapeiti, viņš, šķiet, neizjūt īpašu satraukumu – lai arī izpaužas skraidīšanā, viņš riņķo ap objektiem telpā un pašu ārsti, it kā neakceptējot viņu kā cilvēcisku komunikācijas partneri, bet drīzāk kā vienu no objektiem. Iedziļinoties viņa „slimības vēsturē” – vēsas attiecības ar māti un pirmo auklīti, barošanas problēmas utt. – viņa secina, ka zēnā nav attīstījusies trauksme, kas saistīta ar id apspiešanu un sublimācijas mehānismu izstrādi, tādēļ viņš neizjūt draudus vidē un arī nespēj veidot ego kā šo draudu izjūtas – trauksmes saturētāju. Zēnam neveidojas fantāzijas par apkārtējo pasauli un saikne ar realitāti kā simboliska izpratne par to (kas ļautu viņam komunicēt ar citiem), jo neizvirzās uzdevums ar ego (un simbolizācijas) palīdzību tikt galā ar trauksmi. Sekojot šim domu gājienam, bailes un vientulība(s apzināšanās) ir cieši saistītas. Savstarpējā mijiedarbībā tās nodrošina arī cilvēka attīstību par tādu indivīdu, kas simboliskā līmenī spēj apzināties, izprast un domāt (par tiem, komunicēt) sevi, citus cilvēkus, dzīvniekus un lietas, respektīvi, dzīvot saskaņā ar noteiktu realitāti. Apzināties arī labo un ļauno un morāles principus, kas regulē indivīdu sabiedrībā un nereti liek mocīties pašpārmetumos (Freida superego!).

Tādējādi bailes no vientulības ir, pirmkārt, bailes no tā, ka komunikācija būs jāveido ar sevi. Tas, iespējams, nozīmē iztraucēt bērnībā izveidoto līdzsvaru, ietiecoties, atverot, izzinot savu zemapziņu. Jo trauksme un bailes ne vienmēr ir apzināmas. Precīzāk, var izvirzīt hipotēzi, ka tās kā vairāk vai mazāk apzinātas jūtas jeb emocijas seko ķermeniskajām reakcijām uz vidē jutekliski uztverto. Šādu priekšstatu savā rakstā par emocijām piedāvā viens no amerikāņu pragmatisma aizsācējiem – filozofs, psihologs un fiziologs Viljams Džeimss8. Tas nozīmē – mēs nevis nobīstamies, ieraugot mežā lāci, un skrienam prom, bet ieraugām – skrienam prom (vai svīstam, trīcam un raudam), un tikai pēc tam mūs pārņem emocijas, tikai pēc tam mēs baidāmies. (Pat ja neskaitāmi stāsti par varonīgu izturēšanos ir tik iedvesmojoši.) (Pat ja mums ir zināms, kā būtu racionāli un pareizi izturēties.) Un varbūt tātad nojausma par fizioloģisko satraukumu sevī – saasināto uzmanību pašam pret dabisko, nedefinēto, miesīgo sevi vides un apkārtesošo objektu dabiskajā eksistencē liedz bērnam arī uziet pa kāpnēm tumšajā istabā (māte!), kurā bez viņa neviena nav…

 

Vientuļais varonis – es, tu un tas

„Nopietni Lāčplēsis klausījās tēvu./ Caur viņa sirsnīgiem mācības vārdiem/ Tas augšup cildītas sajuta krūtis,/ Sajuta spēcību dzīties pēc mērķa,/ Tādēļ tas solij’ ievērot visu,/ Tad tēvu apkampa, spieda tam roku/ Un, sedlos uzlēcis, cepuri celdams,/ Vairogu vicinot, aizjāja projām”9. Neviena nav līdzās varoņu pasaulē – mūsdienu Rietumu kultūras tēva – stāstu un simbolu – pasaulē. Dīvaini, ka iepretim ekoloģiskam un darviniskam skatījumam uz cilvēku 19. gadsimta kultūra turpina lolot arī citu priekšstatu – par romantisko, varbūt ievainoto, bet dižo vientuļo varoni. Viņš tikpat lielā mērā ir līdzcilvēku pamests (atbalstu nesajūt, lai arī varbūt nojauš), cik cildens – Pumpurs varoņa tapšanas procesu apraksta ļoti ķermeniskā terminoloģijā, pat ja tas jāsaprot pārnestā nozīmē. Viņš arī eposa ievadā smalki apraksta tautas teiku materiālu, kur Lāčplēša starpsugu izcelsme ir tikpat spilgti aprakstīta kā gaitas mītisko tēlu pasaulē. Varonis tātad, no vienas puses, ir cieši sakņots dabiskajā spēkā, no otras, paceļas tai pāri, tāpat kā pārkāpj pāri vienkārši cilvēciskajam, savai subjektivitātei, kļūstot par darbojošos personu, kas jāņem vērā objektīvi – jo viņš gatavs mainīt pasauli. Formāli tas varētu būt romantisma estētikas, un vēsturiski – Napoleona kulta iespaids, bet varonis ir viens un īpašs – indivīds, personība, sava ceļa gājējs, cīnītājs.

Tomēr jauno vientuļo varoni, kas noraida un nepieņem veco kārtību (lieki teikt, ka tā noraida arī viņu), jau gadsimta otrajā pusē atrodam vīlušos visā – viņš nododas dekadentiskām nodarbēm, pastaigām pilsētu ielās, dažāda veida apziņas izmainīšanas līdzekļiem – izspēlē sevi publiski kā indivīdu, bet ir zaudēts vektors, un varonis sabrūk uz iekšu – viens, sociālām saitēm un normām vājinoties, viens, indivīda vēsturiskajai lomai kļūstot nosacītai, viens – Dieva pamests profānā pasaulē – pie tam jēgas zaudējums sasaucas ar vērtību koordinātu sistēmas sabrukumu. Tā ir arī totālā vientulība – atteikšanās no cilvēciskā. Nīčes pārcilvēka koncepts postulē nepieciešamību pārkāpt pāri tam visam – nespējai un mazdūšībai – un kultivēt pārcilvēku kā bioloģiskā, tā morālā aspektā, ignorējot masas un vispārpieņemto attiecībā uz labo. Te vientulība ir pienākums, sāpe un nepieciešamība, tīri vai bioloģiski determinēta vajadzība izvirzīties, lai izdzīvotu. Tikai cilvēces, ideāla, principa labā, ne savā. Tādēļ viņam jānoraida viss – kā romantiskā jūsma, tā kailā bioloģiskā determinētība, meklējot trešo ceļu. Kad varonis nonāk vienatnē ar sevi, viņš ir spiests ieklausīties sevī, atsperties un… (nosacījums – ja viņš ir varonis, jo tikai izcilību, atpakaļ raugoties, nenovērtēs kā smieklīgu dīvaini vai nelietīgu monstru).

Vientuļa publiskais morālais kritērijs ir viņa cildenais, izcilais, dižais darbs, kurā, šķiet, ir kaut kas vairāk nekā vienkārši izpaudies Es. Viens no spilgtākajiem apliecinājumiem šeit ir Mārtina Bubera iespaidīgā versija par tēmu, kas balstās Tu konceptā – attiecību patiesība ietver arī garu, tādēļ tā vairāk var pateikt arī par mūsu vientulībā palikušo Es: „Patiesa publiska un patiesa personiska dzīve ir divi saistības veidoli. To tapšanai un pastāvēšanai ir nepieciešamas jūtas, mainīgais saturs, un vajadzīgi ierīkojumi, pastāvīgā forma, tomēr pat kopā tie nerada cilvēka dzīvi, to rada trešais, Tu centrālā tagadne, vai, izskatoties patiesāk, tagadnē uztvertais, centrālais Tu.”10

 

Viņa un skumjas

Pēc vācu literatūrzinātnieka Hansa Ulriha Gumbrehta11 domām, profesionālā literatūra kā principiāli jauns vēstījuma nodošanas medijs, lai aprakstītu fantāzijas – fikcijas – izdomāto pasauli radies vēlīnajos viduslaikos ar galma dzejas paraugiem. Tās centrā bija daiļā dāma – visbiežāk oficiāli valdnieka sieva – pielūgtais Sievišķības atspulgs, kam tuvoties dzejnieks, visticamāk, nevarēja, bet bez viņas nespēja. Tādēļ, kad vēlāk lasīšana kļuva arvien plašāk pieejama prakse, tā iekļāva varoni, ar ko var identificēties lasītājs (kas ar grāmatu rokā vēsturiski arvien vairāk tiecas pēc vientulības), viņa pie– un pārdzīvojumu, bet sieviete izsenis kultūras tekstuālajā atmiņā drīzāk ir Tu.

Dilemmu – kā runāt, neesot Es, izjūtot vientulību un tukšumu bez orientējoša mīlas objekta, visspilgtāk ieskicējušas feministes psihoanalītiķes 20. gadsimta otrajā pusē. Jūlija Kristeva savā pārskatā par depresiju un melanholiju saista to arī ar ģenialitāti un māksliniecisko un literāro jaunradi. Melanholija saistīta ar simboliskuma zaudējumu un trūkumu, bet ļauj atgriezties pie semiotiskā. Bet sievietei melanholijas konteksts ir divtik smags, tādēļ sievietes vientulībai ir radikālāks un skaidrāks modelis. Viņas balss iebrūk uz iekšu, viņa ieslēdzas sevī, lai apmierinātu savu nemieru, lēni mirstot, sasniegtu savu veselumu, identificējoties ar nāvi. Viņa ir pati nāve, mēmais viss, transcendence, matērija un eksistence. Un ir vajadzīga droša telpa ar stabilu „noskaņu”, bez traucējumiem, kurā viņa ir vientuļa (un nav marķēta kā sieviete), lai atspertos un atdzimtu, un pārvērstu izjusto analītiskā, simboliskā, valodiskā tekstā – „sava istaba”, kādu reiz sev pieprasīja arī Virdžīnija Vulfa12 Semiotiskās saspēles smalkums, kas izkopts viņas darbos, pieprasa vientulību un pašuztveres saasinājumu, lai varētu atvērties pasaulei brīvā apziņas plūsmā.

Mūsdienās internets piedāvā šādu drošības istabu un plūsmu telpu, varbūt pat vairāku drošības pakāpju izvēles. Sievietes te rod atbalstu un izteikšanās iespēju. Pazīstamā personības un mediju pētniece Šerija Tērkla savā grāmatā ar zīmīgu nosaukumu Vieni kopā13 apraksta daudz gadījumu, kur interneta sociālo sakaru imaterialitāte un konstruētā realitāte veido perfektu, neformālu vidi, kur izpausties, piemēram, kautrīgai meitenei, jo viņas sievišķību (sievišķo balsi) var paslēpt aiz rakstības un attēla smagnējās un bezpersoniskās, vienādojošās virtualitātes. Nemaz nerunājot par anonimitāti un iespēju pieņemt citādo identitāti, mūsdienu daudzveidīgā un aktīvā sociālo mediju komunikācija tiecas būt sociāli „sievišķa”, piedāvājot it kā publisku komunikāciju tieši no vientuļās „savas istabas” – nepārtrauktu pļāpāšanas klātbūtni un sociāli uzturētu „kopīgo” noskaņojumu, kas balstās tieši individuālos izteikšanās, baiļu laušanas un satura radīšanas momentos – pie tam gan uzreiz atbildot, gan paņemot apdomāšanās laiku. Līdzīgi kā sevi dabā es pavisam skaidri varu konceptualizēt sevi svārstīgi un ambivalenti – viena un kopā ar citiem – nešķirama no citiem un viena.

 

Savienošanās

Akvīnas Toms vienā no saviem rakstiem par reliģisko dzīvi14 atbild uz jautājumu, vai mūkam drīzāk būtu pareizi dzīvot un lūgties vientuļa dzīvē vai arī iekļauties kopienā. Atbilde ir, ka jēgietilpīga (reliģiozās dzīves kontekstā) vientulība (līdzīgi gavēšana) prasa sagatavotu cilvēku – īpaši attīstītu dvēseli, jo vientulība ir veltāma drīzāk kontemplācijai, garīgai intensitātei, nevis aktīvai izteiksmei un darbībai. Alternatīva ir kopiena, kas ļauj nezaudēt orientāciju un izpratni par veikto darbību mērķi un savām individuālajām vēlmēm, kas ar to korelējamas. Viena no šīm vēlmēm (sevišķi nesagatavotas dvēseles gadījumā) tieši arī ir būt kopā un vien(ot)am ar citiem, lai varētu rīkoties, aptvert lietu funkcionālās nozīmes un pašapliecināties.

Modernitātē šī vēlme vēl piedevām realizējas publiski un ar mediju starpniecību. Tas skaidrāks kļuva 19. gadsimta tehnoloģisko revolūciju laikmetā – maigi mobilizētais (jo arvien efektīvāk mediju sasniegtais) sekulārās modernās pasaules pilsonis savas izvēles izdara publiski konstruētu diskursu vietās, kurus viņš pats arī palīdz uzturēt līdzdarbojoties. Klasiski šajā modelī bijusi vieta arī privātumam, pārdzīvojumam, cildenajam, tremendum, kas ir vispirms jāizjūt dziļi individuāli, lai varētu tikt saskaņots publiski. 20. gadsimta vadoņu un popkultūras zvaigžņu kulti dažādos veidos daļēji panāca šīs sfēras atvēršanos. Mūsdienās mediju komunikācijas kritikā arvien vairāk tiek pievērsta uzmanība situācijai, kad indivīds vairs vispār nespēj saglabāt savu privātumu (kur nu vēl apzināties un izbaudīt to vientulīgā kontemplācijā). Būtībā mēs esam komunikācijā nepārtraukti un sociālo tīklu lietojums mobilajā telefonā, nevēlamu bildīšu nopludināšana un apgūstamās informācijas pārbagātība ir tikai aisberga redzamā daļa. Varbūt ir pat tā, ka ne mūsu apziņa, ne izvēle, ne ego vairs nespēlē izšķirošo lomu, izšķīstot attiecību, atkarību, sakaru un atstāto datu plūsmas globālajā vienotībā, tajā algoritmiskajā (im)matērijā, kurā (g)remdēties var arī savādi depersonalizētajās bailēs no vientulības – te draudzīgu padomu, palīdzības piedāvājumu, digitālās mūzikas, ziņu un kino straumes ir tik fascinējoši perfekta armija, ka mūsu vientuļajam, labi barotajam, bet nepiederīgajam ķermenim atliek vienīgi pakļauties tās neatvairāmajam spēkam.

  1. Jutu, kā manī aug bailes, tās bija vientulības bailes. Krasts atkal kļuva zemāks. Lejā pamanīju tiltiņu pār upi un metos pie tā. Zem manām kājām dobji skanēja dēļi. Tie kustējās un sitās cits pret citu, veidojot atbalsi. To skaņa turpinājās arī tad, kad es jau biju krastā, it kā neredzama dabas armija sekotu man kā pēdējam tai nepiederošajam radījumam. Es sāku skriet (ne no bailēm – no ilgām) un traucos cauri mežam uz mājām. Neizturami bija iedomāties, ka mājās mani neviens negaida. […] Es skrēju un raudāju, un jutu, kā pa vaigiem man notek asaras, kā no raudām pārtrūkst elpa.((Евгений Водолазкин. Авиатор. – Москва, АСТ, 2016., 71. стр.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Atcerēsimies kaut vai koka sakni – Ž. P. Sartra varoņa pastaigu šausminošo mērķi Nelabumā vai dīvaino saules gaismu A. Kamī Svešiniekā, vai Sīzifa akmeni.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. „ir labi, ja cilvēks spēj uzgleznot gleznu vai izkalt statuju un tādā veidā padarīt dažas lietas skaistas, bet nesalīdzināmi lieliskāk ir izkalt vai uzgleznot pašu atmosfēru, gaisu, caur kuru mēs skatāmies, ko mēs kā morālas būtnes taču spējam.” – Toro, Henrijs Deivids, Voldena jeb Dzīve mežā. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2004, 71.lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Brīva Ž. Ž. Ruso interpretācija. Darbā Pārruna par nevienlīdzības starp cilvēkiem sākotni un pamatiem (Discours sur l’origine et les fondements de l’inégalité parmi les hommes, 1755) saspēlē ar zīmīgi dažādajām sevis mīlestībām (amour de soi un amour propre) viņš kā priekšnosacījumu morāles principiem sociālā kontekstā izvirza žēlumu, spēju just līdzi (pitié). Savukārt amour de soi ir sevis mīlēšanas veids pirmsvalodas, pirmstehnoloģiju, pirmssociālajā dabiskajā cilvēka stāvoklī, kurā tas ir harmonijā ar visu un visiem (un, šķiet, arī neizjūt savu vientulību traģiski).  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Kad 20. gs. 70. gadu sākumā vācu sociālpsiholoģe Elizabete Noele Neimane piesaka savu klusēšanas spirāles teoriju, viņa pasniedz to kā zinātniski precīzu pierādījumu Alekša de Tokvila atziņai: „Baidoties vairāk no izolācijas nekā no kļūdas pieļaušanas, viņi pievienojās masām, pat ja nepiekrita tām.” Noelle–Neumann, E. The Spiral of Silence. Theory of Public Opinion. In: Journal of Communication. Spring 1974., 43–52  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Durkheim, Emile. Suicide: A Study In Sociology [1897]. – Glencoe, Illinois: The Free Press, 1951.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Klein, M. ([1930] 1986) The Importance of Symbol Formation in the Development of the Ego. In: The Selected Melanie Klein. Ed. by J. Mitchell. – Harmondsworth: Penguin Books.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. James, W. (1884) What is emotion? URL: http://gruberpeplab.com/3131/James_1884_WhatisanEmotion.pdf  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Pumpurs, A. (1888) Lāčplēsis. (3–7. lpp.), URL: http://www.letonika.lv/literatura/Reader.aspx?r=163#2190810/I:2#/B:2  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Bubers, Martins. Es un Tu. – Rīga: Zvaigzne ABC, 2010, 44. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Gumbrecht, Hans Ulrich. Medium Literatur. In: Fassler, Manfred; Halbach, Wulf R. (ed.). Geschichte der Medien. Fink, 1998.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Vulfa, Virdžīnija. Sava istaba. – Rīga: Atēna, 2002.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Turkle, Sherry. Alone Together: Why We Expect More from Technology and Less from Each Other. – New York: Basic Books, 2011.  (atpakaļ uz rakstu)
  14. St.Thomas Aquinas. Summa Theologiae. II, II., Quest. 188, Art. 8.  (atpakaļ uz rakstu)