Starptautiskā zona

 

Tanžeras Starptautiskā zona bija 370 kvadrātkilometrus plaša koloniālā teritorija Marokas ziemeļos, kas, Eiropas lielvalstu un ASV pārvaldīta,  pastāvēja no 1924. līdz 1956. gadam, kad Maroka atguva neatkarību. Lētā, kosmopolītiskā Tanžera pievilināja tādus rakstniekus kā Žanu Ženē, Tenesiju Viljamsu un Polu Boulzu. Tieši Boulza darbu ietekmē Berouzs 1954. gadā nolēma doties uz Tanžeru. Tomēr realitātei nereti ir maz sakara ar literatūru, un neilgi pēc ierašanās Berouzs vēstulē Ginsbergam paziņoja, ka Boulzs ir „nekaunīgs viltotājs”. Citā vēstulē, aprakstīdams kādu amerikāņu bāru: „Drausmīgs skats, skaļi, piesārtuši dzērāji, kas krīt no bāra krēsliem un stūros vemj, selīnisks murgs.”  Pēdējie divi vārdi ir zīmīgi. Berouzs, iespējams, bija gaidījis romantiskāku Tanžeru. Nespēdams vai nevēlēdamies to ieraudzīt tādā veidolā, viņš savos darbos radīja citādu Tanžeru. „Šeit fakti iekļūst sapņos, un sapņi izvirst reālajā pasaulē.” To arī varētu nosaukt par Berouza rakstīšanas metodi – ar piebildi, ka sapņi drīzāk dēvējami par murgiem. Ja Berouzam jāmeklē kāds priekšgājējs, tad tas ir Selīns; ar nepagurstošu interesi, kas nereti robežojas ar tīksmināšanos, Selīns apraksta cilvēci kā farsu, labprāt pievēršas sabiedrības zemajiem slāņiem, no kuriem aizņemas slengu un rupjības, kas viņa muzikālajā izteiksmē iegūst savādu eleganci.

Darbs „Starptautiskā zona” sākotnēji bija iecerēts kā piezemēts ceļojuma apraksts, ko pārdot žurnālam New Yorker. Tekstā ir sastopamas šīs ieceres paliekas – Berouzs pacietīgi apraksta ēdienu izvēli un cenas restorānos, mēģina potenciālajiem atpūtniekiem kaut ko pateikt par pludmali. Tomēr nav grūti nojaust, ka autors savu interesi un enerģiju krietni lielākā mērā veltījis kolorītajiem personāžiem, Tanžeras „parazītiem” un neveiksminiekiem.

Tulkotājs

 

Tanžeras eiropiešu kvartālā valda aizdomu un snobisma gaisotne. Visi mēģina noteikt tavu cenu, novērtē tevi kā preci, no kuras tūlīt gūstams praktisks vai ar prestižu saistīts labums. Pastēra bulvāris ir Tanžeras Piektā avēnija. Veikalu darbinieki tiecas būt nelaipni, ja vien kaut kas uzreiz netiek nopirkts. Ja uzdod jautājumus, neko neiegādājoties, uz tiem atbild vēsi un negribīgi.

Pirmajā naktī, ko pavadīju pilsētā, es devos uz modīgu bāru, vienu no nedaudzajām vietām, kas turpina uzplaukt šajā panīkuma periodā: blāvs apgaismojums, labi ģērbušies androgīni apmeklētāji, atgādinot kādu no daudzajiem Ņujorkas Augšējās Īstsaidas bāriem.

Es uzsāku sarunu ar vīrieti, kas sēdēja pa labi no manis. Viņam mugurā bija viena no tām brūnajām maisaudekla žaketēm, nesadārdzināts, ārkārtīgi šiks Vērta avēnijas veikala veidojums. Acīmredzot iziet sabiedrībā divpadsmit dolāru žaketē nozīmē apliecināt labu ģērbšanās gaumi – es zināju, no kurienes žakete nākusi un cik tā maksājusi, jo man čemodānā bija tāda pati. (Dažas dienas vēlāk es to atdevu zēnam, kas spodrināja kurpes.)

Vīrieša seja bija pelēka, uztūkusi, izteiksme ieņēmusi rūgtas neapmierinātības veidolu – naudīgas neapmierinātības. Tā ir izteiksme, ko biežāk var novērot sievietēs, un, ja sieviete ar šo naudīgās neapmierinātības un rūgtuma izteiksmi kaut kur ir apsēdusies uz pietiekami ilgu laiku, viņai tuvumā pavisam vienkārši uzrodas kadiljaks. Vīrietis droši vien sev pieaudzētu jaguāru. Ja tā padomā, es biju ārā redzējis pie bāra novietotu jaguāru.

Vīrietis atbildēja uz maniem jautājumiem ar īsiem, piesardzīgiem izteikumiem, uzmanīgi tiem atņemdams jebkādu siltuma vai draudzīguma nokrāsu.

„Vai tu te nonāci pa taisno no Štatiem?” Es biju uzstājīgs.

„Nē. No Brazīlijas.”

Viņš iesilst, es nodomāju. Gaidīju, ka būs vajadzīgi divi jautājumi, lai izvilinātu tik daudz informācijas.

„Ja? Un kā tu te nonāci?”

„Ar jahtu, kā gan citādi.

Es jutu, ka kaut ko piebilst nozīmētu pretoties kulminācijai, un ļāvu atslābt savai šaubīgajai interesei.

Tanžeras eiropiešu kvartālā ir pārsteidzoši daudz pirmā labuma franču un citu starptautisko restorānu, kuros tiek pasniegts lielisks ēdiens par saprātīgām cenām. No ēdienkartes Alhambrā, vienā no labākajiem franču restorāniem: vīngliemeži Burgundijas gaumē, puse irbes ar zirņiem un kartupeļiem, saldēts šokolādes uzputenis, franču sieru izlase un dārzeņi. Cena: viens dolārs. Šāds ēdiens par šādu cenu ir vēl desmit vai divpadsmit restorānos.

Ejot lejup no eiropiešu kvartāla, neatvairāms pievilkšanās spēks mūs noved pie Socco Chico – Mazā Tirgus – kas gan vairs nav nekāds tirgus, bet vienkārši kvartālu garš, abās pusēs veikalu un kafejnīcu ieskauts taisnstūris. Café Central atrašanās vieta sniedz labāko iespēju vērot lielāko daļu no ļaudīm, kas dodas caur Socco, un tā ir oficiālā Socco Chico kliķes tikšanās vieta. Laikā no astoņiem rītā līdz pusnaktij mašīnām ir aizliegts iebraukt Socco. Socco bieži stāv un sarunājas cilvēki, kam nav naudas pasūtīt kafiju. Pa dienu viņi var sēdēt ārā pie kafejnīcām, neko nepasūtot, bet laikā no pieciem līdz astoņiem viņiem ir jāatdod savas sēdvietas maksātspējīgajiem apmeklētājiem, ja vien viņiem neizdodas ar tiem uzsākt sarunu.

Socco Chico ir Tanžeras tikšanās vieta, nervu centrs, komutators. Gandrīz ikviens pilsētas iemītnieks tur parādās vismaz reizi dienā. Daudzi Tanžeras iedzīvotāji tur pavada lielāko daļu sava nomoda stundu. Visās malās var redzēt cilvēkus, kas izmesti bezcerīgās strupceļa situācijās, gaidot darba piedāvājumus, čekus, vīzas, atļaujas, kas nekad nepienāks. Visu savu dzīvi viņi ir klīduši zem neveiksmes zīmes, vienmēr pieņemot nepareizos lēmumus. Te nu viņi ir. Tālāk vairs nav kur. Pēdējā pietura: Tanžeras Socco Chico.

Psihiskās apmaiņas tirgus ir tikpat pārsātināts kā veikalos. Socco valda murgaina bezdarbības sajūta, it kā nekas nevarētu notikt, nekas nevarētu mainīties. Sarunas sairst kosmiskā muļķībā. Cilvēki sēž pie kafejnīcu galdiņiem, klusi un nošķirti kā akmeņi. Vienīgā iespējamā tuvība ir fiziska. Cilvēciskā faktora neskarti ekonomikas likumi attīsta galīgas bezdarbības vienādojumus. Kādu dienu jaunie spāņi garos gabardīna mēteļos, kas runā par futbolu, arābu gidi un blēži, kas mētā monētas un smēķē savas hašiša pīpes, izvirtuļi, kas sēž pie kafejnīcām un aplūko zēnus, tiem soļojot garām, parazīti un suteneri, kontrabandisti un naudas mijēji uz mūžīgiem laikiem sastings pēdējā bezjēdzīgajā pozā.

Veltīgums Socco šķiet ieguvis jaunu šķautni. Sēdēdams pie galdiņa kafejnīcā, klausoties kādā „piedāvājumā”, es piepeši aptveru, ka sarunbiedrs stāstījis bērnam domātu pasaku, pasaku bērnam sevī: nožēlojamas kontrabandas fantāzijas par dimantu pārvešanu, narkotikām, ieročiem, naktsklubu, boulinga zāļu un ceļojumu aģentūru atvēršanu. Vai arī reizēm idejai nebija ne vainas, vienīgi tā nekad netiktu īstenota – skaidrā, drošā balss, izteiksmīgie žesti satriecošā kontrastā iepretim nedzīvajām, bezcerīgajām acīm, nošļukušajiem pleciem, drēbēm, ko vairs nav vērts lāpīt, ļaujot tām netraucēti sairt.

Dažiem no šiem cilvēkiem piemīt spējas un prāts, kā Brintonam, kas raksta nepublicējami neķītrus romānus un izdzīvo no nelieliem ienākumiem. Viņš neapšaubāmi ir talantīgs, bet viņa darbi ir bezcerīgi nepārdodami. Viņam piemīt inteliģence, šī retā spēja saskatīt attiecības starp nošķirtiem faktoriem, spēja saskaņot šos datus, bet viņš slīd caur dzīvi kā rēgs, nespēdams rast laiku, vietu un personību, lai jebko iesāktu, īstenotu jebkādu ieceri trīsdimensionālas realitātes ietvaros. Viņš būtu varējis būt veiksmīgs biznesmenis, antropologs, pētnieks, noziedznieks, bet apstākļu varbūtība nekad neradās. Viņš vienmēr ir par vēlu vai par agru. Viņa spējas paliek neattīstītas, neizmantotas. Viņš noslēdz arhaisku dzimti, vai arī ir pirmais, skatoties no citas laiktelpas – jebkurā gadījumā viņš ir cilvēks bez konteksta, ārpus kādas vietas vai laika.

Krisam, kas mācījies angļu privātskolā, piemīt tā iedaba, kas liek iesaistīties tādās iecerēs kā kažokādas dzīvnieku, rāmiju, varžu, pērļu audzēšana. Lieta tāda, ka viņš bija zaudējis visus savus ietaupījumus biškopības afērā Karību jūras reģionā. Viņš bija pamanījis, ka viss pieejamais medus tiek importēts un ir dārgs. Lieta likās droša, un viņš ieguldīja visu, kas viņam bija. Viņš nezināja, ka reģionā dzīvo noteiktas sugas kodes, kas uzbrūk bitēm, padarot biškopību neiespējamu.

„Kaut kas tāds varēja atgadīties tikai ar Krisu,” saka viņa draugi, jo tā ir tikai viena no nodaļām fantastisku nelaimju sāgā. Kurš gan cits, ja ne Kriss, varētu attapties bez līdzekļiem kara sākumā, kad trūka medikamentu, pārciešot dzerokļa izraušanu bez anestēzijas? Citā reizē viņš sabruka ar vēdera plēves iekaisumu un tika iemānīts sīriešu slimnīcā, kur nepazina penicilīnu. Viņam draudēja nāve, bet viņu izglāba angļu konsuls. Tanžeras spāņu okupācijas laikā viņš tika noturēts par spāņu komunistu un uz trim nedēļām ieslodzīts internēto nometnē, bez tiesībām sazināties ar ārpasauli.

Tagad viņš ir Socco Chico, izputējis un bez darba, inteliģents vīrietis, kas vēlas strādāt un brīvi runā vairākās valodās, tomēr sevī nes neizdzēšamo neveiksmes un neizdošanās zīmogu. No viņa uzmanīgi vairās jaguāru īpašnieku kliķe, kas baidās no tās noslēpumainās frekvences, kas padara tādus cilvēkus kā Kriss par neveiksmēm visa mūža garumā. Viņam izdodas palikt dzīvam, mācot angļu valodu un pārdodot viskiju.

Robinsam ir ap piecdesmit, koknejiešu ziņotāju seja, viņš ir arhetipiskais Kruķu Spiegs. Viņš ir iemanījies iestādīt savu žēlo balsi tieši klausītāja apziņā. Neviens ārējs troksnis nespēj viņu noslāpēt. Robinss izskatās pēc kādas neizdevušās Homo non sapiens sugas, kas ar savu pastāvēšanu šantažē cilvēci.

„Atceries mani? Es esmu tas puika, ko tu tur atstāji kopā ar lemuriem un paviāniem. Es neesmu spējīgs izdzīvot kā tie citi cilvēki.” Viņš pastiepj savas kroplās, atbaidoši infantilās, neattīstītās rokas, alkatīgām, zilām acīm lūkojoties pēc kaut kā, kas liecinātu par vainas sajūtu vai nedrošību, ko viņš satvers kā nēģis.

Visa Robinsa nauda bija uz sievas vārda, lai izvairītos no ienākumu nodokļa, bet viņa aizbēga kopā ar nodevīgu austrālieti. („Un es domāju, ka viņš ir mans draugs.”) Šis ir viens stāsts. Robinsam ir vesela sērija, un visi ir par to, kā viņš zaudē bagātību, līdzstrādniekiem viņu nododot un piekrāpjot. Viņš nosodoši pievērš savas acis kā zondes: vai tu esi vēl viens nodevējs, kas cilvēkam grūtos laikos liegs dažas pesetas?

Robinss arī sper vaļā rutīnu „Es nevaru braukt mājās”, likdams noprast, ka dzimtajā zemē veikti tumši noziegumi. Daudzi no tiem, kas pastāvīgi uzturas Socco Chico, apgalvo, ka viņi nevar braukt mājās, ar aizlienētu krāsu mēģinot paspilgtināt prozaiskas neveiksmes atmirušo, pelēko toni.

Patiesībā, ja kādu meklētu par nopietniem noziegumiem, atbildīgās iestādes varētu viņu dabūt prom no Tanžeras desmit minūtēs. Ja runā par tiem gadījumiem, kad kāds mēģina nozust vietējo iedzīvotāju kvartālā, tas ārzemniekam liek izskatīties vēl jo aizdomīgākam. Jebkurš gids vai zēns, kas spodrina kurpes, aizvestu policiju līdz viņa durvīm par piecām pesetām vai pāris cigaretēm. Tāpēc, ja kāds sāk izkratīt sirdi trešā dzēriena laikā, ko tu viņam esi nopircis, un stāsta, ka nevar doties mājās, tu dzirdi klasisku mangošanas prelūdiju.

Šeit ir iestrēdzis dāņu zēns, kas gaida draugu ar naudu un „visu pārējo bagāžu.” Katru dienu viņš sagaida prāmi no Gibraltāra un prāmi no Alhesirasas. Spāņu zēns gaida atļauju iekļūt franču zonā (kas kāda iemesla dēļ tiek atkārtoti liegta), kur tēvocis viņam ir sarūpējis darbu. Angļu zēna draudzene viņam nozaga visu naudu un vērtslietas.

Es nekad neesmu vienā vietā redzējis tik daudz cilvēku, kam nav naudas un nav izredžu uz naudu. Daļēji to var skaidrot ar brīvo iekļuvi Tanžerā. Nav jāpierāda nekāda maksātspēja. Tāpēc cilvēki te ierodas, cerot atrast darbu vai kļūt par kontrabandistiem. Bet Tanžerā nav darbavietu, un kontrabandas niša ir tikpat pārpildīta kā jebkura cita. Tā viņi attopas Socco Chico kā dīkdieņi.

Viņi visi lādē Tanžeru un cer uz kādu brīnumu, kas viņus atpestīs no Socco Chico. Viņi dabūs darbu uz jahtas, viņi uzrakstīs dižpārdokli, viņi no Spānijas iešmauks tūkstoš kastes skotu viskija, viņi atradīs kādu, kas finansēs viņu ruletes sistēmu. Šiem cilvēkiem ir raksturīgi ticēt kādai azartspēļu sistēmai, parasti variācijai par veco rutīnu, kas zaudējuma gadījumā prasa dubultot likmi, un tas ir arī šo cilvēku dzīves modelis. Viņi vienmēr atsver savas kļūdas ar vairāk tāda paša veida kļūdām.

Daži no Socco Chico pastāvīgajiem, tādi kā Kriss, patiesi nopūlas, lai sevi uzturētu. Citi ir profesionāli pilna laika liekēži. Antonio Portugālis ir parazīts līdz kaulam. Viņš negrasās strādāt. Savā ziņā viņš nemaz nevar pastrādāt. Viņš ir sakropļota cilvēka potenciāla drumsla, specializējies līdz tādai pakāpei, ka nevar pastāvēt bez saimniekorganisma. Pietiek ar viņa klātbūtni, lai justos aizkaitināts. No viņa izstiepjas rēgainas stīgas, kas mēģina sataustīt kādu vājo vietu, kam pieķerties.

Džimijs Dānis ir cits pilna laika parazīts. Viņam piemīt spēja parādīties tieši tajā brīdī, kad viņu nevēlas ieraudzīt, pasakot tieši to, ko nevēlas dzirdēt. Viņa paņēmiens ir izraisīt vairāk nepatikas nekā tiešām attaisno viņa uzvedība, kas gan tāpat nav nekāda jaukā. Tas liek justies vainīgam, un no viņa atpērkas ar dzērienu vai pāris pesetām.

Daži parazīti specializējas uz tūristiem un pagaidu iedzīvotājiem, nemēģinot nodibināt uz sociālās vienlīdzības nosacījumiem balstītas attiecības ar pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Viņi liek lietā kādu mazās blēdības variāciju, uz katru cilvēku to izmantojot tikai vienu reizi.

Ir viens žīdu parazīts, kas miglaini atgādina izmeklētāju vai cita veida pilnvaroto. Viņš stingrā solī pienāk pie tūrista. Tūrists gaida, ka tiks pārbaudīta pase vai prasīts kāds cits apgrūtinājums. Kad viņš saprot, ka runa ir tikai par nelielu „aizdevumu”, viņš parasti atvieglots iedod naudu.

Jaunam norvēģim ir rutīna izņemt stikla aci un iet pie cilvēkiem, tiešām biedējošs skats. Viņam ir vajadzīga nauda, lai nopirktu stikla aci, pretējā gadījumā viņš zaudēs iespēju strādāt darbā, kurā viņš no rīta pieteiksies. „Kā es varu strādāt par viesmīli šādā izskatā?” viņš saka, pievērsdams savu tukšo dobumu izraudzītajam upurim. „Es izbiedētu apmeklētājus, vai tad ne?”

Daudzi Socco Chico pastāvīgie te ir aizķērušies no uzplaukuma laikiem. Pirms pāris gadiem pilsēta bija pilna ar uzņēmējiem un tiem, kas gatavi tērēt. Uzplauka naudas maiņa un pārvedumi, kontrabanda un šaubīga uzņēmējdarbība. Restorāni un viesnīcas nevarēja uzņemt visus cilvēkus. Bāri bija pilni visu diennakti.

Kas notika? Kas aizgāja pa pieskari? Kā to skaidrot, ja ir zelts, nafta, būvprojekti? Lielos vilcienos, ar nevienlīdzīgām cenām un valūtas maiņas kursiem. Tanžera ir norēķinu vieta, no kurienes valūtas un preces jebkurā virzienā plūst tikai augstāku cenu virzienā. Šādos pastāvīgas preču plūsmas apstākļos, kad tiek nodrošināts kara dēļ trūkstošais, cenas un valūtas kursi pietuvojas standarta rādītājiem, un Tanžera tiek nodzīta kā bojā ejošs Visums, kur nav iespējama kustība, jo visa enerģija ir vienmērīgi izdalīta.

Tanžera ir milzīgs, pārbāzts tirgus, kur tiek pārdots viss, bet nav pircēju. Pārpārēm nedzirdētu skotu viskija marku, vācu erzackameru un Šveices pulksteņu, rūpnīcā izbrāķētu otrā svaiguma neilona zeķubikšu, nekur citur nezināmu rakstāmmašīnu tiek izlikts skatlogos veikalā pēc veikala. Pavisam vienkārši, ir par daudz visa kā, pārāk daudz preču, mājokļu, darbaspēka, pārāk daudz gidu, prostitūtu un kontrabandistu. Klasiska, arhetipiska krīze.

Tanžeras gidi ir pelnījuši paši savu kategoriju, un es neesmu sastapis nevienu, kas varētu ar viņiem mēroties bezkaunībā, uzstājībā un vispārējā nepatikas izraisīšanā. Nav pārsteidzoši, ka pats vārds „gids” Tanžerā tiek pakļauts stiprai zākāšanai.

Jūras spēki izdod biļetenu, kurā sniegti norādījumi, kā rīkoties, ja nonāk haizivju pilnos ūdeņos: „Galvenokārt izvairieties no nekoordinētām, nevienmērīgām kustībām, ko haizivs varētu interpretēt kā ievainotas zivs ķepurošanos.” Ja vēlas izvairīties no gidiem, der tas pats padoms. Viņus neatvairāmi pievilina tūrista nekoordinētās kustības svešā vidē. Ja tiek pausta visniecīgākā nenoteiktība, skaidri nezinot, kurp jādodas, viņi metas virsū no savām slēptuvēm šķērsielās un arābu kafejnīcās.

„Mister, vēlaties jauku meiteni?”

„Aplūkot Kasbu? Sultāna pili?”

„Vēlaties hašišu? Paskatīties, kā es drāžu savu māsu?”

„Uz Herkulesa alām? Jauku zēnu?”

Viņu uzstājība ir apbrīnojama, un bezkaunība neierobežota. Viņi var kādam sekot vairākus kvartālus, beigās pieprasot samaksu par izšķiesto laiku.

Sieviešu prostitūcija lielākoties aprobežojas ar licenzētiem iestādījumiem. Savukārt vīriešu kārtas prostitūtas ir visur. Viņi pieņem, ka visi iebraucēji ir homoseksuāli, un brīvi piedāvājas uz ielām. Pie manis ir vērsušies zēni, kam nevarēja būt vairāk par divpadsmit.

Kazino noteikti piesaistītu vairāk tūristu un krietni palīdzētu uzlabot Tanžeras ekonomisko stāvokli. Bet, neskatoties uz tirgotāju un viesnīcu īpašnieku kopīgajiem pūliņiem, visi mēģinājumi uzcelt kazino ir atdūrušies pret spāņiem, kas to aizliedz reliģisku apsvērumu dēļ.

Klimats Tanžerā ir šaubīgs. Ziemas ir aukstas un mitras. Vasarā valda patīkama temperatūra, ne pārāk augsta vai zema, bet pastāvīgi pūš vējš, kas pludmalē saceļ smilšu vētras, un cilvēkiem, kas tur pavada visu dienu, jārēķinās ar smilšu pilnām ausīm, matiem un acīm. Vēsās straumes augusta vidū padara ūdeni tik ledusaukstu, ka pat rūdītākie peldētāji tajā var pavadīt tikai pāris minūšu. Pludmale nav sevišķi pievilcīga.

Kopumā Tanžera nevar iebraucējam piedāvāt neko daudz, izņemot zemas cenas un pircējam izdevīgu tirgus situāciju. Esmu pieminējis neparasti plašo labu restorānu klāstu (restorānu ceļvedī, ko izdevusi amerikāņu banka, iekļautas astoņpadsmit pirmā labuma ēstuves, kurās cena par pilnu ēdienreizi svārstās no astoņdesmit centiem līdz divarpus dolāriem). Plaša dzīvokļu un māju izvēle. Piemēram, īre par lielu, mājīgi mēbelētu istabu, kurā ir vanna un balkons ar skatu uz ostu, iekļaujot komunālos maksājumus un istabenes pakalpojumus: 25 dolāri mēnesī. Un ir arī mājīgas istabiņas par 10 dolāriem. Drēbnieka šūts uzvalks no importēta angļu auduma, kas ASV maksātu 150 dolāru, Tanžerā maksā 50 dolāru. Pazīstamas skotu viskija markas iet pa 2 līdz 2.50 dolāriem par piektdaļu galona.

Amerikāņiem nav sevi jāapgrūtina ar ierasto pieteikšanos policijā, vīžu pagarināšanu un tamlīdzīgām formalitātēm, kas sastopamas Eiropā un Dienvidamerikā. Tanžerā vīza nav vajadzīga. Var palikt, cik vien ilgi vēlas, strādāt, ja izdodas atrast darbu, vai sākt uzņēmējdarbību, kas neprasa nekādas formalitātes vai atļaujas. Tanžerā uz amerikāņiem attiecas ekstrateritoriālās tiesības. Civillietas un krimināllietas, kurās iesaistīts ASV pilsonis, tiek izskatītas konsulārajā tiesā pēc Kolumbijas apgabala likumiem.

Tanžeras tiesiskā sistēma ir visnotaļ sarežģīta. Krimināllietas izskata jaukta tiesa trīs tiesnešu sastāvā. Piespriestie sodi ir salīdzinoši viegli. Pat ja noziedzniekam ir ievērojama sodāmības vēsture, parasti par zādzību tiek piespriesti divi gadi. Reti tiek piespriesti sodi, kas pārsniedz piecus gadus. Tanžerā pastāv nāvessods. To izpilda ar šaujamieročiem bruņota žandarmu vienība desmit vīru sastāvā. Es zinu tikai vienu gadījumu pēdējo gadu laiku, kad ticis izpildīts nāvessods.

Vietējo iedzīvotāju kvartālā ir skaidri jūtamas naidīgas vēsmas, kas gan parasti aprobežojas ar murmināšanu arābu valodā, viņiem paejot garām. Dažkārt mani ir atklāti apvainojuši piedzērušies arābi, bet šādi gadījumi ir reti. Pastaigāties Tanžeras vietējo iedzīvotāju kvartālā nav bīstamāk kā pa Ņujorkas Trešo avēniju sestdienas naktī.

Vardarbīgi noziegumi tiek veikti reti. Esmu staigājis pa ielām visās stundās, un ne reizi mani nav mēģinājuši aplaupīt. Bruņotu laupīšanu retums, manuprāt, nav tik daudz saistīts ar arābu miermīlīgo dabu, cik ar tādas pilsētas īpatnību, kurā visi cits citu  pazīst, padarot nozieguma atklāšanu neizbēgamu, un to, ka sodi par vardarbīgiem noziegumiem, īpaši, ja tos veic musulmaņi, ir diezgan bargi.

Tanžeras vietējo iedzīvotāju kvartāls ir tieši tāds, kādu to var iedomāties: šauru, saules neapspīdētu ielu labirints, kas vijas un lokās kā kalnu takas, daudzām no tām beidzoties strupceļā. Pat pēc četriem šeit pavadītiem mēnešiem es Medinā neapmaldos, tikai pateicoties noteiktai sistēmai, pārvietojoties no viena orientiera uz nākamo. Smaka ir gandrīz neticama, un ir grūti noteikt, no kā tā sastāv. Tajā ietilpst hašišs, kaltēta gaļa un kanalizācija. Pamana netīrību, nabadzību, slimības, un tas viss tiek paciests savādi apātiskā vienaldzībā.

Cilvēki nāk lejā no kalniem ar lielām ogļu nastām uz muguras – pareizāk sakot, sievietes nes ogles. Vīrieši jāj uz ēzeļiem. Sievietes vietu šajā sabiedrībā nevar pārprast. Es pamanīju, ka daudzas no šīm ogļu nesējām ir zaudējušas degunu kādas slimības iespaidā, bet nespēju noteikt, vai pastāv kāda korelācija starp to un attiecīgo nodarbi. Šķiet, ka viņas drīzāk ir no viena un tā paša smagi inficētā rajona.

Tāpat kā mūsu narkotika ir alkohols, islāmā tas ir hašišs, Tālajos Austrumos – opijs un Dienvidamerikā – kokaīns. Netiek pieliktas nekādas pūles, lai Tanžerā kontrolētu tā lietošanu vai tirdzniecību, un visas vietējo kafejnīcas ir piekūpinātas. Viņi sacērt lapas uz koka bluķa, sajauc tās ar tabaku un smēķē mazās māla pīpēs ar gariem koka kātiem.

Eiropiešu parādīšanās arābu kafejnīcās neizsauc nekādu pārsteigumu vai atklātu nepatiku. Ierastais dzēriens ir piparmētru tēja garā glāzē, kas tiek pasniegta ļoti karsta. Ja glāzi tur aiz augšas un apakšas, nepieskaroties malām, tad neapdedzina roku. Hašišu jeb kief, kā to sauc vietējie, var nopirkt katrā arābu kafejnīcā. To var iegādāties arī saldu, sveķaina paskata kūciņu veidā, ko ēd pie karstās tējas. Šī sveķainā, viskozā viela, kas tiek iegūta no kaņepēm, ir īstais hašišs, un tā ir daudz spēcīgāka par auga lapām un ziediem. Šo sveķi sauc par majoun, un lapas par kief. Tanžerā ir grūti atrast labu majoun.

Kief ir identisks mūsu marihuānai, un šeit mums ir iespēja novērot tā pastāvīgas lietošanas iespaidu uz veselu populāciju. Es pajautāju eiropiešu ārstam, vai viņš ir ievērojis jebkādas nelāgas sekas. Viņš atbildēja: „Kopumā – nē. Reizēm ir darīšana ar narkotikas radītām psihozēm, bet tās reti sasniedz tik akūtu stadiju, ka nepieciešama hospitalizācija.” Es jautāju, vai arābi, kas cieš no šīs psihozes, ir bīstami. Viņš atbildēja: „Es nekad neesmu dzirdējis par vardarbību, kas tiešā un skaidrā veidā būtu atvasināma no kief. Atbildot uz jūsu jautājumu, viņi parasti nav bīstami.”

Tipiskā arābu kafejnīcā ir viena telpa, kurā ir pāris galdi un krēsli un milzīgs vara vai misiņa patvāris tējas un kafijas pagatavošanai. Vienā telpas pusē ir paklājiem klāts paaugstinājums. Šeit, novilkuši apavus, vāļājas apmeklētāji, smēķēdami hašišu un spēlēdami kārtis. Spēli sauc „Redondo”, un tai ir vajadzīga četrdesmit divu kāršu kava – tā ir diezgan vienkārša kāršu spēle. Strīdi sākas un beidzas, cilvēki staigā apkārt, spēlē kārtis, smēķē hašišu, viss notiek kā plašā, bezlaicīgā sapnī.

Parasti pilnā skaļumā ir ieslēgts radio. Arābu mūzikai nav ne sākuma, ne beigu. Tā ir bezlaicīga. Izdzirdot to pirmo reizi, rietumniekam tā var šķist bezjēdzīga, jo viņš mēģina saklausīt laika struktūru, kuras tur nav.

Es parunāju ar amerikāņu psihoanalītiķi, kas praktizē Kasablankā. Viņš saka, ka ar arābiem nekad nevar pabeigt analīzes procesu. Būtībā viņu superego struktūra ir atšķirīga. Varbūt ar arābu nevar pabeigt analīzi, jo viņam nav laika izjūtas. Viņš nekad neko nepabeidz. Interesanti, ka islāma narkotika ir hašišs, kura ietekme uz laika izjūtu liek notikumiem parādīties nevis sakārtotas pagātnes, tagadnes un nākotnes struktūras ietvaros, bet vienlaicīgi, pagātnei un nākotnei saplūstot tagadnes mirklī.

Tanžera šķiet eksistējām vairākās dimensijās. Vienmēr tiek atrastas iepriekš neredzētas ielas, laukumi un parki. Šeit fakti iekļūst sapņos, un sapņi izvirst reālajā pasaulē. Nepabeigtas ēkas sadrūp un satrūd, arābi tās apņem klusi kā nezāles un vīnogulāji. Caur tirgu iet katatonisks jaunietis, kā mēnesserdzīgs saduroties ar cilvēkiem un stendiem. Bass, skrandains vīrietis ar šausmīgas slimības saēstu un pietūkušu seju ubago vienīgi ar acīm. Viņam vairs nav tik daudz gribas, lai pastieptu roku. Vecs arābs kaislīgi skūpsta ietvi. Cilvēki apstājas, lai brīdi palūkotos ar plēsīgu ziņkārību, tad dodas tālāk.

Neviens Tanžerā nav gluži tas, kas viņš šķiet. Līdzās Socco Chico viltus bēgļiem ir patiesi politiskie trimdinieki no Eiropas: žīdu bēgļi no nacistiskās Vācijas, spāņu republikāņi, bariņš Višī Francijas un citu kolaborantu, bēgoši nacisti. Pilsēta ir pilna ar neskaidri sliktu slavu ieguvušiem eiropiešiem, kam nav vajadzīgo dokumentu, lai dotos kaut kur citur. Šeit ir ļoti daudz cilvēku, kas nevar pamest pilsētu, jo trūkst līdzekļu vai dokumentu, vai abu. Tanžera ir milzīga soda kolonija.

Īpašo Tanžeras pievilcību var raksturot vienā vārdā: atbrīvojums. Atbrīvojums no likumīgas vai cita veida iejaukšanās. Privātā dzīve ir jūsu pašu ziņā, lai ar to rīkotos pēc saviem ieskatiem. Protams, par jums runās. Tanžera ir tenku pilsēta, un ārzemju kolonijā visi pazīst cits citu. Bet tas arī viss. Nekāds likumisks vai sabiedriskās domas spiediens neierobežos jūsu uzvedību. Šeit policists stāv ar rokām aiz muguras, samazināts līdz savai kārtības uzturēšanas pamatfunkcijai. Tas ir arī viss, ko viņš dara. Viņš ir pretēja galējība policijas valstu domas policijai, vai mūsu pašu grēku apkarotājiem.

Tanžera ir viena no tām retajām uz šīs pasaules vēl sastopamajām vietām, kur var darīt, ko vēlas, ja vien nesāk laupīt, kļūt vardarbīgs vai uzvesties citā rupjā, antisociālā veidā. Tanžera ir neiejaukšanās patvērums.

 

No angļu valodas tulkojis Rūdolfs Milliņš

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri