literatūra

— Izej kaimiņvalsts ielā!

VASILS LOZINSKIS

25/11/2016

 

 vl

Foto: www.pinchukartcentre.org

 

Vasils Lozinskis (Василь Лозинський, dzimis 1982. g. Ļvivā) – dzejnieks, esejists, tulkotājs, kurators un mākslinieks. Sarakstījis dzejas krājumus Svētki pēc uzdzīves (2010–2014, izdevniecības Смолоскип konkursa prēmija) un Cita valsts (2016). V. Lozinska dzeja ir atdzejota vācu, zviedru, poļu, angļu, itāļu un krievu valodās. Publikācijas žurnālos Krytyka, Четвер, ШО, 10 TAL, manuskripte, Ostragehege, Lichtungen, Воздух, Trafika Europe та Простори. Vācijā izdota dzejas izlase Fest nach dem Untergang (2016). Tulkojis no vācu valodas Franca Kafkas stāstus, Rona Vinklera dzeju, no poļu – Tadeuša Dombrovska dzeju. Kuratoru apvienības ХУДРАДА un Interneta laikraksta Простори biedrs. Dzīvo un strādā Kijevā.

Kā raksta pats dzejnieks, viņa daiļradē ir manāmas gan amerikāņu dzejnieka Frenka O’Haras, gan poļu dzejnieku Marcina Svetļicka un Tadeuša Dombrovska ietekmes. V. Lozinska dzejas valoda ir maksimāli pietuvināta prozaiskai ikdienas valodai. Sociālās tēmas un Ukrainas dzīves politiskais konteksts te atklājas no intelektuāla vērotāja pozīcijas.

Atdzejotājs

 

Ņujorka

Baļķis acī – milzu debesskrāpis.
Nav kam pasacīt, ka nav labi,
ja kaut kas iekļūst
acī no debesskrāpja.
Gruzis acī – nav debesskrāpis.

 

Bārs Fazenda

Lūk, stāsts par darbu, kad
cilvēki dodas atvaļinājumā kara dēļ,
viņi gribētu strādāt bārā vai
pie recepcijas letes un ir atbraukuši uz darba interviju.
Atvaļinājumu, ja ir svarīgs darba
devējs vai svarīgs iemesls, nedod.
„Un kam dos trīs mēnešu atvaļinājumu?”
– jautā meitene, kura nevar atgriezties
Doņeckā, dzerdama pie bāra letes
kārtējo kokteili. Lūk, administratora
paziņa strādāja par dejotāju
Taivānā. Meitene tik ļoti grib dejot
un jautā oficiantei, vai kāds dejo
blakustelpā, kur spēlē dīdžejs.
Taču tas nav būtiski, mēs visi domājam,
un kāds to pasaka skaļi, un visi
lasa t.s. ziņas savos
t.s. telefonos. Neticu, ka to
kādreiz sauks par tūrismu
un ka tūrfirmas reklāmsauklis būs:
„Bēdziet!”

 

***

Es nevaru justies kā svešinieks
šajā valstī, un, lūk, nevaru
to mīlēt kā visu dzimto,
izņemot ģimeni, taču, kad to rakstu, es neatrodos
nedz tajā valstī, nedz tajā ģimenē,
bet, kad esmu aizsēdējies Internetā,
brīnos, kādas pilsētas ielā esmu iznācis. Nesastopu
tos ļaudis, kurus redzu Feisbukā,
un miera laikā tur, kur ir karš,
sajūtams miers, lai arī Tīklā,
taču pietiek karot citā valstī,
pietiek sēdēt Internetā,
izej kaimiņvalsts ielā!
Pat ja tā ir tava valsts,
tu tajā atpazīsti skaistus cilvēkus
un protestētājus, tos,
kurus redzēji Internetā
citās valstīs.
Rakstu un rēķinos ar tevi!

 

***

Wie viele Sprachen du sprichts, sooft bist du Mensch.
J.W. Goethe

Kā divas frontes, kā zeme un
debesis, kā jūra un debesis.
Uz pusēm sadalīts spēles
laukums, neapdzīvots kā XYZ koordinātas.
Ne tāds kā divu jūru
nesaplūstošo ūdeņu krāsas.
Pēkšņi redzami
peldētāji halātos, no
krastmales padzīti visi – vientuļa pilsēta.
Vējš dzen vilni un šalc,
un puto. Jāpasmejas
par ūdens temperatūru, smiekli
sasilda. Ja nesaproti
joku valodu, kopīgi
jāpārslēdzas uz citu,
un, kad auksti, no smiekliem
vienmēr kļūst siltāk.
Skandināvi ir mainīgi kā
laiks un skarbi kā ziemeļu
daba. Kas vēl izjūtams tik ļoti kā
laiks? Kā ūdens temperatūra?

 

Kur tad sekss?

Pavisam pazudis
ziemeļu ekscentrismā.
Taču motivēts
līdz apmierinātībai gandrīz
nemaldīgi atpazīt
zīmes Stokholmas maršrutos,
ievadīt kodus, atslēgt slēdzenes granītā, klintī,
lai būtībā atrastu sevi,
To, kurš aizgāja, nezaudējis
cieņu, un neaizmirsa atdot atslēgas.
Kad tas atkārtosies,
nebūs vairs atslēgu, tāpat kā vairs nav
telefona būdiņu.

 

Drošticamības salas

No visiem skolotājiem šis
bija visnemanāmākais, vēl bija
doma iemīlēties ģeogrāfijā,
jo kā gan var iemīlēties
valodā vai literatūrā. Tur visiem
ir darīšana ar skolotājiem,
cita lieta – pilsēta, ainava,
vai kaut kāda sala, neatkarīgi no
tās ģeoloģiskā perioda.
Parasti tautas svešās valstīs
mācās no svešām kļūdām.
Kur bijis karš – iestājas miers,
kur kādam mācība – tur arī skolotājs.
Ja lūdz nerunāt,
tas nozīmē, ka teiktais bijis pareizs.
Vai patiešām nometīs atombumbas
uz drošticamības salām?
Tā aizsākas informācijas
karš. Ja jums ir vajāšanas
mānija, tad uzvara ir
ienaidnieka pusē. Vai dzirdi dziesmu, kas
tevi vajā no skaļruņiem,
lai kurā kafejnīcā tu iegrieztos?

janvāris, 2015,  Kijeva

 

maidan afterhours

Neko nav iespējams aprakstīt, viss
notiekošais šķiet kā pirmoreiz kopš
mūsu vectēvu un vecvectēvu laikiem. karaspēks
aizsargā kailo karali, bet mēs dodamies
uz revolūciju kā uz darbu. gandrīz
neiespējami strādāt, darīt vēl ko citu.

taču patiesībā mēs neesam pārtraukuši
darbu, tas ir tas, kas mums visiem
rūp, jāizdomā statuja vietā, kur
stāvēja Ļeņins,  vai jāuzraksta
vēstule vācu izdevniecībai
par Ēriha Frīda* autortiesībām.

nav nekā neviennozīmīga un iedarbīga,
kas nostrādātu kultūras un
humānās palīdzības sfērā. eirokomisijas
galva vēsta, ka ukraiņi zina, ko un kā.
Eiropa ir kā tās paciņas ar vecām lietām,
kuru saturs ir lētāks par pašu sūtījumu.

beidzot ir jāpublicē, nevis tikai
jāpārsūta mīļajai vai jāizplata Netā.
varbūt kāds izlasīs ārpus geto robežām,
vēlāk vai nakts un dienas dežūras, vai
ārkārtas stāvokļa laikā, vai mēs vēl
spēsim rakstīt pēc darba revolūcijas laikā?

 

* Ērihs Frīds (Erich Fried, 1921–1988) – austriešu izcelsmes britu dzejnieks, rakstnieks un žurnālists (atdz. piez.).

 

Socreālisma porno

tas ir jauns stāsts par karu, kurā mēs uzvarējām,
tā būtība ir tāda, ka mēs pat nekarojām, jeb,
izsakoties skaidrāk, karu nemēdz būt.
ir dzīva telpa dzīvām domām par miesu.

aiz loga rēc maģistrāle, no skaļruņa dibenplānā
atskan seriāla vai telefilmas aktieru balsis,
kuras nav iespējams atšķirt, vienīgi saprast pa daļai,
vēl atplūst svinga motīvi, mobilo tālruņu zvani un īsziņu signāli,
uz dažiem no tiem neērti neatbildēt.

kvalitatīvu video te, aptumšotajā istabā, palaiduši –
par dzīves jēgu divos ķermeņos.
kā tas ir – masturbēt uz Zemi iluminatorā,
diodes gaismu, kontaktligzdu, monitoru?

 

1991

ņemsim šajā gadā par piemēru gluži parastu
ciemu, kurš vēlāk, mūsu bērnības
atmiņās, kļūs unikāls.
Tiem laikiem – parasts lauku
klubs, kurā rāda kino un Brūsa Lī filmas
pa video. Vēl tur notika vēlēšanas, ērmots
rituāls, foajē stāvēja daudzkrāsainas kabīnes,
sarkanas un zilas – norise bija tikpat noslēpumaina
kā diskotēka. Tā nu kabīnes tur stāvēja –
un tajās aumaļām gāzās tauta. Nākamrīt pie
lauku veikala ieejas durvīm izkāra referenduma rezultātus:
divi bija pret valsts atdalīšanos
no brālīgo tautu Savienības.
Visi daudzināja viņu uzvārdus, iebraucēju krievvalodīgo
veterināru ģimene, vēl šodien to atceros,
ziņojumu dēlis šķiet kauna dēlis,
galu galā kara nebija, un dāvinātam zirgam
zobos neskatās.

 

Laika treki

Kad atskan zvani un notiek laika atskaite,
tas nav Niks Keivs, nedz Maskavas patriarhāts,
taču tie zvana un tevi uztrauc? Kas tad
ir pamesta baznīca, kurā atradās kolhoza noliktava?
Diktors poliski lasa Dzīvnieku pasaules
vai kādas citas izglītojošas programmas
tulkojumu, un tu romantiski ceļo laikā.
Žurnāli Zinātne un Dzīve, Jaunais tehniķis – vecās
pasaules bērnišķās utopijas, un tu tajās lasīji par
dinozauriem. Viss jākolekcionē, kauli un
skeleti, jāiemācās rakt, izrakt trekus
un klusēt kā baznīcu drupām, lai tevi bez steigas
klausītos/lasītu.

 

***

Dārgais Romas ceļvedi, es
noteikti neesmu bijis Romā,
taču jau vairākas dienas, pirms doties ceļā,
biju pārliecināts,
ka tu man esi, ka es tevi
esmu lasījis un skatījies filmas,
kuras tevī bija atzīmētas.
Vai palicis vecajā dzīvoklī?
Es taču atceros to redzējis dažādos plauktos
pārvākdamies, taču vienmēr atstāju
tukšu vietu, visu paņēmis sev līdz.
Laikam būšu tevi izdomājis un, kā redzams,
neesmu nopircis. Galvenais, ka pilsēta
nav sagrauta, upē plūst ūdens un tajā kancelejas
papīri, ar kuriem es aizpeldēšu pie tevis.
Lai manī neatpazītu tirāna
pretinieku, lai pilsētvalsts
ieinteresētos par manu Romas ceļvedi.

 

***

Starp Skillu un Haribdu
vilcienu uz Itālijas dzelzceļa
varēja piecas reizes
apdzīt ar prāmi,
šobrīd šis tas ir mainījies,
taču kā minimums var divas reizes.
Odisejam šāda informācija mūslaikos noderētu,
taču viņš vairs neceļo,
bet sēž mājās un skatās seriālus.

 

No ukraiņu valodas atdzejojis Māris Salējs