Tramps Baltajā namā

 

2016_1114chomsky

Foto: Ministerio de Cultura de la Nación Argentina

 

Šī gada 8. novembrī Donaldam Trampam izdevās panākt visnegaidītāko uzvaru ASV politikā, savā labā izmantojot baltādaino vēlētāju dusmas un izdabājot cilvēku zemākajām tieksmēm tādā līmenī, kas, iespējams, liktos iespaidīgs pat nacistu propagandistam Jozefam Gebelsam.

Bet ko tieši nozīmē Trampa uzvara un ko var gaidīt no šī ar lielummāniju sirgstošā cilvēka, kad viņš pārņems varas grožus nākamā gada 20. janvārī? Kāda ir Trampa politiskā ideoloģija, vai tāda vispār pastāv un vai „trampisms” ir kustība? Vai ASV ārpolitika mainīsies Trampa administrācijas laikā?

Pirms dažiem gadiem intelektuālis Noams Čomskis brīdināja, ka politiskais klimats ASV ir nobriedis autoritāras figūras uznācienam. Tagad viņš dalās savās pārdomās par vēlēšanu atskaņām, ASV politiskās sistēmas mirstošo stāvokli un kāpēc Tramps ir reāls drauds pasaulei un planētai kopumā.

C.J. Polihroniu (C.J. Polychroniou), Truthout

 

 

Neiedomājamais ir noticis: pretēji prognozēm, Donalds Tramps guvis izšķirošu uzvaru pār Hilariju Klintoni, un cilvēks, kuru Maikls Mūrs aprakstīja kā „nožēlojamu, aprobežotu, bīstamu klaunu uz pusslodzi un sociopātu uz pilnu slodzi”, būs nākamais ASV prezidents. Kādi izšķirošie faktori ietekmēja amerikāņu vēlētājus, ka tie panāca visnegaidītāko uzvaru ASV politikas vēsturē?

Pirms pievērsties šim jautājumam, domāju, ir svarīgi uz mirkli pārdomāt, kas tieši notika 8. novembrī, datumā, kas var kļūt par vienu no svarīgākajiem cilvēces vēsturē – atkarībā no tā, kā uz to reaģēsim.

Bez pārspīlējumiem. 

Svarīgākās 8. novembra ziņas gandrīz netika pamanītas, kas ir nozīmīgs fakts par sevi. Šajā dienā Pasaules Meteoroloģijas organizācija (PMO, World Meteorological Organization) Starptautiskajā klimata pārmaiņu konferencē Marokā (COP22) prezentēja atskaiti, lai realizētu Parīzes klimata konferencē (COP21) pieņemto vienošanos. PMO ziņoja, ka pēdējie pieci gadi ir karstākie novērojumu vēsturē. Tika ziņots par jūras līmeņa celšanos, kas drīz pieaugs negaidīti straujās polārā ledus un, visbriesmīgāk, milzīgo Antarktikas ledāju kušanas rezultātā. Jau pēdējo piecu gadu laikā Arktiskās jūras ledus ir 28 procentus zem vidējiem pēdējo 29 gadu rādītājiem, ne tikai ceļot jūras līmeni, bet arī mazinot dzesējošo efektu, kas rodas saules stariem atstarojoties no ledus, un tādējādi paātrinot globālās sasilšanas bargās sekas. Turklāt PMO arī ziņoja, ka temperatūras bīstami tuvu tuvojas COP21 prognozēm līdztekus citām šausmīgām atskaitēm.

Šajā datumā norisinājās arī cits notikums, kam varētu būt neparasta vēsturiska nozīme kādu iemeslu dēļ, kas jau atkal gandrīz tika palaisti garām. 8. novembrī notika vēlēšanas varenākajā pasaules valstī, kas iespaidos tālāk notiekošo. Vēlēšanu rezultāts piešķir pilnīgu kontroli pār valdību – izpildvaru, Kongresu, Augstāko Tiesu – Republikāņu partijai, kas nu kļuvusi par bīstamāko organizāciju pasaules vēsturē.

Izņemot pēdējo teikumu, viss iepriekš minētais nav strīdīgs. Pēdējais teikums var likties savāds, pat briesmīgs. Bet vai tiešām? Fakti rāda ko citu. Partija ir veltījusi sevi, lai pēc iespējas ātrāk triektos pretī sabiedrības iznīcināšanai. Šādai nostājai nav vēsturiska precedenta.

Vai tas ir pārspīlējums? Apsvērsim, ko nupat esam novērojuši.

Republikāņu priekšvēlēšanu laikā visi viņu kandidāti noliedza, ka globālā sasilšana tiešām notiek – izņemot saprātīgos mērenos, kā Džebs Bušs, kurš teica, ka tas ir neskaidri, bet neko nevajag darīt, jo mēs taču ražojam dabasgāzi, pateicoties hidrauliskai laušanas metodei. Vai Džons Kasičs, kurš piekrita, ka globālā sasilšana ir, bet piebilda: „Mēs dedzināsim [ogles] Ohaio un par to neatvainosimies.”

Uzvarējušais kandidāts, tagad – ievēlētais prezidents – aicina palielināt fosilā kurināmā lietošanu, ieskaitot ogles; atcelt noteikumus; atteikt palīdzību attīstības valstīm, kas vēlas pāriet uz ilgtspējīgu enerģiju; un, kopumā, traukties uz krauju pēc iespējas ātrāk.

Tramps jau ir veicis pirmos soļus pretī Vides Aizsardzības aģentūras (VAA, Environmental Protection Agency) darbības pārtraukšanai, VAA pārejas procesa vadītāja postenī ieceļot bēdīgi slaveno (un lepno) klimata pārmaiņu noliedzēju Maironu Ebelu. Trampa galvenais padomdevējs enerģijas jautājumos, miljardieris un naftas magnāts Harolds Hamms pasludināja savas ieceres, kas jau bija paredzamas – noteikumu atcelšana un nodokļu likmes samazināšana industrijai (un kopumā bagātajam un korporatīvajam sektoram), vairāk fosilā kurināmā ražošanas, Obamas norīkotā Dakota Access cauruļvadu projekta pagaidu bloka atcelšana. Tirgus reaģēja ātri. Enerģijas korporāciju akciju vērtība cēlās, tai skaitā pasaules lielākā akmeņogļu ieguves uzņēmuma Peabody Energy, kas bija pieteicis maksātnespēju, bet pēc Trampa uzvaras reģistrēja 50 procentu peļņu.

Republikāņiem raksturīgās noliegšanas sekas jau bija jūtamas. Doma par to, ka pēc COP21 Parīzes vienošanās sekotu atbilstošs līgums, tika atmesta, jo Republikāņu kongress nepiekristu būtiskām saistībām, tāpēc izveidojās brīvprātīga, neapšaubāmi daudz vājāka, vienošanās.

Iespējams, drīz sekas būs saskatāmas vēl skaidrāk. Bangladešā vien ir gaidāms, ka tuvākajos gados desmitiem miljonu [cilvēku] būs jāmūk prom no applūstošajām zemienēm, jo celsies jūras līmenis un pasliktināsies laikapstākļi, radot migrantu krīzi, kas šodienas krīzei liktu nobālēt savā nenozīmīgumā. Bangladešas vadošais klimata zinātnieks taisnīgi saka, ka „šiem migrantiem ir jābūt tiesībām pārcelties uz valstīm, no kurām nāk siltumnīcas efektu izraisījušās gāzes. Miljoniem jābūt iespējai doties uz ASV.” Un uz citām bagātām valstīm, kuras iesākušas jaunu ģeoloģisku laikmetu, antropocēnu, ko iezīmēja cilvēces radīta radikāla vides transformācija. Šīs katastrofālās sekas var tikai pieaugt ne tikai Bangladešā, bet visā Dienvidāzijā, kamēr temperatūra (jau tagad neciešama nabadzīgajiem iedzīvotājiem) neaptverami pieaugs, un Himalaju ledāji kusīs, apdraudot pilnīgi visus ūdens krājumus. Jau tagad Indijā tiek ziņots, ka apmēram 300 miljoni cilvēku ir bez piemērota dzeramā ūdens. Un sekas izplatīsies daudz tālāk.

Ir grūti atrast vārdus, lai pateiktu, ka cilvēku priekšā ir vissvarīgākais jautājums viņu vēsturē – vai organizēta sabiedrība un cilvēce izdzīvos kaut līdzīgā veidā, kā mēs to pazīstam –, bet viņi atbild uz to, traucoties ātrāk pretī katastrofai.

Līdzīgi novērojumi ir saistībā ar citu svarīgu cilvēces izdzīvošanas jautājumu: kodolieroču draudiem, ar kuriem mēs dzīvojam jau 70 gadus un kuri šobrīd pieaug.

Ne mazāk grūti ir atrast vārdus, lai aprakstītu pārsteidzošo faktu, ka visā masīvajā plašsaziņas līdzekļu iesaistīšanās laikā, apspēlējot vēlēšanu jampadraci, neviens no šiem jautājumiem nesaņem pat nelielu uzmanību. Vismaz es tam nespēju rast piemērotus vārdus.

Visbeidzot konkrēti pievēršoties uzdotajam jautājumam, rādās, ka Klintone ir saņēmusi nelielu balsu pārākumu. Acīmredzamā izšķirošā uzvara nāk no interesantas amerikāņu politikas iezīmes un citiem faktoriem, piemēram, Elektoru kolēģijas (Electoral College), kas ir pārpalikums no valsts dibināšanas laikiem, kad tā bija atsevišķu pavalstu apvienība; uzvarētājs-saņem-visu sistēma katrā štatā; Kongresa apgabalu noruna (dažreiz izmantojot mahinācijas) dot lielāku vērtību lauku balsojumiem (iepriekšējās vēlēšanās, un, iespējams, arī šajās, bija demokrātiem labvēlīga uzvaras starpība tautas balsojumā parlamentā, bet valdībā tie bija mazākumā); ļoti zema balsotāju aktivitāte un augsts nebalsošanas līmenis (gandrīz puse prezidenta vēlēšanās, pēdējās ieskaitot). Savā ziņā nozīmīgs ir arī fakts, ka 18–25 gadu vecuma grupā Klintone uzvarēja ar pārākumu, un Bērnijam Sandersam bija vēl lielāks atbalsts. Ko tas nozīmē, ir atkarīgs no cilvēces nākotnes.

Saskaņā ar jaunāko informāciju, Tramps lauza visus rekordus strādnieku un zemākās šķiras baltādaino vēlētāju atbalstā, jo īpaši to, kuru ienākumi svārstās no 50 līdz 90 tūkstošiem dolāru; kuri ir no laukiem vai piepilsētas, pārsvarā bez augstākās izglītības. Šīm grupām ir raksturīgas dusmas pret centristu iekārtu visā Rietumu pasaulē. Tas atklājās arī negaidītajā Breksita balsojumā un centristu partiju sagrāvē kontinentālajā Eiropā. Dusmīgie un neapmierinātie parasti ir iepriekšējo paaudžu neoliberāļu politikas upuri; politikas, kuru savā Kongresa liecībā aprakstīja ASV Federālās rezervju sistēmas priekšsēdētājs Alans Grīnspāns – Svētais Alans, kā viņu godbijīgi dēvēja ekonomikas profesori un citi apbrīnotāji, līdz burvīgā ekonomika, ko viņš uzraudzīja, sabruka 2007.–2008. gadā, draudot aiznest sev līdzi visu pasaules ekonomiku. Kā Grīnspāns skaidro savos slavas gados, viņa panākumi ekonomikas vadībā lielākoties balstījās uz „strādnieku pieaugošo nedrošību”. Iebiedēti strādājoši cilvēki neprasītu augstākas algas, pabalstus un drošību, bet būtu apmierināti ar stagnējošām algām un samazinātiem pabalstiem, kas iezīmētu veselīgu ekonomiku pēc neoliberāļu standartiem.

Strādājošie cilvēki, kuri bija šīs ekonomikas teorijas eksperimentu dalībnieki, nav īpaši laimīgi par rezultātu. Piemēram, viņi nepriecājas par faktu, ka 2007. gadā, neoliberāļu brīnuma augstākajā punktā, reālās darba algas bija zemākas nekā iepriekšējos gados vai ka algas strādniekiem-vīriešiem bija apmēram 20. gadsimta 60. gadu līmenī, kamēr iespaidīga pelņa nonāca pāris vadībā esošo kabatās, disproporcionāli nelielai daļai no viena procenta. Ne tirgus spēku, sasniegumu vai nopelnu, bet drīzāk noteiktu politisku lēmumu rezultātā šie jautājumi tiek rūpīgi izskatīti Dīna Beikera nesen publicētajā darbā1.

Minimālās algas, kas veido atskaites punktu citām algām, liktenis ilustrē to, kas ir noticis. Augstas un egalitāras izaugsmes periodos 50. un 60. gados tai bija vērojama augšupeja, kas beidzās ar neoliberālās doktrīnas sākumu. Kopš tā laika minimālā alga ir stagnācijā. Ja turpinātos kā iepriekš, tā būtu tuvāk likmei 20 dolāri stundā. Šodien par politisku revolūciju uzskata tās pacelšanu līdz 15 dolāriem.

Neskatoties uz runām par gandrīz pilnīgu nodarbinātību, darbaspēka līdzdalība paliek zem agrākās normas. Un strādājošiem cilvēkiem ir liela atšķirība starp pastāvīgu darbu rūpniecībā ar arodbiedrības algām un pabalstiem (kā agrākos laikos) vai īslaicīgu darbu ar mazu drošību pakalpojumu sfērā. Bez algām, pabalstiem un drošības ir zaudēta arī cieņa, ticība nākotnei un sajūta, ka šī ir pasaule, kurā es iederos un kurā man ir nozīmīga loma.

Sekas ir labi atspoguļotas Ārlijas Hokšaildas precīzā un apgaismojošā darbā par Trampa bastionu Luiziānā2, kur viņa daudzus gadus dzīvojusi un strādājusi. Viņa izmanto metaforu, kur iedzīvotāji stāv rindā, cerot, ka pastāvīgi virzīsies uz priekšu, jo viņi smagi strādā un turas pie tradicionālām vērtībām. Bet viņu pozīcija rindā ir iestigusi. Sev priekšā viņi redz cilvēkus, kas virzās uz priekšu lēkdami, bet tas nerada īpašu satraukumu, jo tas ir „amerikāņu veids”, kad (iespējami) panākumi tiek atalgoti. Toties satraukumu rada tas, kas notiek aiz viņiem. Viņi tic, ka „necienīgi cilvēki”, kuri „neievēro noteikumus”, tiek novietoti priekšā, pateicoties federālās valdības programmām, kuras, viņuprāt, ir radītas afroamerikāņu, imigrantu un citu minoritāšu labumam, uz kuriem viņi raugās ar nicinājumu. Tas viss tiek saasināts ar [Ronalda] Reigana rasistiskiem izdomājumiem par „pabalstu karalienēm” un „staltiem jauniem vīriem” (ar mājienu, ka tie ir melnādaini), kas zog balto cilvēku sūri grūti pelnīto naudu, un citām fantāzijām.

Dažkārt nespēja paskaidrot pati par sevi ir nicinājuma forma, un tai ir sava loma naida kurināšanā pret valdību. Reiz Bostonā satiku krāsotāju, kurš ar rūgtumu nostājās pret „ļauno” valdību pēc tam, kad Vašingtonas birokrāts, kurš neko nezināja par krāsošanu, paziņoja krāsotājiem, ka viņi vairs nedrīkst izmantot svinu saturošas krāsas – „vienīgās, kas strādā” – kā viņi visi zināja, bet vīrs uzvalkā nesaprata. Tas iznīcināja viņa mazo uzņēmumu, liekot vienam pašam krāsot mājas, izmantojot zemas kvalitātes, valdības elites uzspiestu materiālu.

Dažreiz šādām attieksmēm pret valdību ir arī pamatoti iemesli. Hokšailda stāsta par vīrieti, kuram visa ģimene un draugi smagi cieta no ķīmiska piesārņojuma un kurš ienīst valdību un „liberālās elites”, jo priekš viņa VAA ir kāds nezinošs puisis, kurš saka viņam, ka viņš nedrīkst zvejot, bet neko nedara ķīmisko rūpnīcu kontekstā.

Šie ir tikai daži piemēri no Trampa atbalstītāju reālajām dzīvēm, kuriem tika iegalvots, ka Tramps kaut ko darīs, lai labotu viņu neapskaužamo stāvokli, lai gan, pat nedaudz ieskatoties viņa fiskālajos un citos priekšlikumos, atklājas pretējais, radot kritisku uzdevumu aktīvistiem, kas cer atvairīt pašu ļaunāko un sekmēt izmisīgi nepieciešamās pārmaiņas.

Provizoriskās vēlētāju aptaujas atklāja, ka kaismīgu Trampa atbalstīšanu galvenokārt izraisa ticība, ka viņš reprezentē pārmaiņas, kamēr Klintone tika uzskatīta par kandidāti, kas iemūžinātu viņu ciešanas. 2008. gadā šie paši cilvēki balsoja par Obamu, reaģējot uz viņa saukli pēc „pārmaiņām”, bet vēlāk guva mācību. „Pārmaiņas”, ko Tramps, visticamāk, nesīs, būs kaitīgas vai pat būs vēl sliktāk, bet ir saprotami, ka šīs sekas nav skaidras nošķirtiem cilvēkiem sašķeltā sabiedrībā, kuriem trūkst tādas piederības (kā biedrības), kas var izglītot un organizēt.

Šī ir būtiska atšķirība starp šodienas izmisumu un kopumā cerīgu attieksmi daudzu strādājošu cilvēku vidū daudz smagākos ekonomiskos apstākļos Lielās depresijas laikā 1930. gados.

Trampa uzvarai ir arī citi faktori. Salīdzinošie pētījumi rāda, ka baltās rases pārākuma idejām ir bijusi vēl spēcīgāka ietekme uz amerikāņu kultūru nekā Dienvidāfrikā, un nav noslēpums, ka baltādaino iedzīvotāju skaits samazinās. Tiek paredzēts, ka pēc desmit vai divdesmit gadiem baltādainie būs darbaspēka mazākums, un neilgi pēc tam – iedzīvotāju mazākums. Arī tradicionālā konservatīvā kultūra tiek uztverta kā apdraudēta identitāšu politikas panākumu dēļ, kas savukārt tiek uzskatīts par elites darbības lauciņu; elites, kas nicina „strādīgus, patriotiskus, ticīgus baltos amerikāņus ar īstām ģimenes vērtībām” un kuri redz sev pazīstamo valsti izzūdam viņu acu priekšā. 

Viena no grūtībām sabiedrības uzmanības piesaistīšanai visnotaļ nopietniem globālās sasilšanas draudiem ir tas, ka 40 procenti ASV iedzīvotāju neredz, kāpēc tā ir problēma, jo Kristus atgriezīsies pēc dažiem gadu desmitiem. Apmēram tikpat liels procents tic, ka pasaule tika radīta pirms dažiem tūkstošiem gadu. Ja zinātne ir pretrunā ar Bībeli, tas ir tikai sliktāk zinātnei. Būtu grūti atrast analogu citās sabiedrībās. Šis ir svarīgs jautājums, par ko vēl daudz ko teikt un daudz ko pārdomāt.

Demokrātu partijai jau pirms 70. gadiem pārstāja rūpēt strādājoši cilvēki, un tie savukārt tika ievilināti savas šķiras ienaidnieku rindās, kas vismaz izlikās, ka runā ar tiem kopīgā valodā – Reigana tautiskais stils ar jociņiem, kurus viņš stāstīja, ēdot želejkonfektes, Džordža V. Buša uzmanīgi kultivētais parastā puiša tēls, kuru tu varētu satikt bārā un kuram patika griezt krūmāju rančo 100 grādu (38°C – tulk. piezīme) karstumā, un kurš, iespējams, uzspēlēja savas nepareizās vārdu izrunas (maz ticams, ka viņš tā runāja Jēlā), un tagad Tramps, kurš piešķir balsi cilvēkiem ar leģitīmām sūdzībām – cilvēkiem, kuri ir zaudējuši ne tikai darbu, bet arī pašvērtības sajūtu, – un kurš asi kritizē valdību, kas, viņuprāt, ir sagrāvusi viņu dzīves (ne bez pamatojumiem).

Viens no dogmatiskas sistēmas veikumiem bija novērst naidu no korporatīvā sektora uz valdību, kas īsteno programmas, kuras lielākoties atkal izplāno korporatīvais sektors, kā, piemēram, īpaši protekcionistiskie korporatīvie – investoru tiesību līgumi, kurus plašsaziņas līdzekļos un komentāros bieži nepareizi dēvē par „brīvās tirdzniecības līgumiem”. Ar visiem tās trūkumiem valdība atšķirībā no korporatīvā sektora savā ziņā ir pakļauta iedzīvotāju ietekmei un kontrolei. Biznesa pasaulei ir ļoti izdevīgi veicināt naidu pret pompoziem valdības birokrātiem un izdzīt no cilvēku prātiem graujošo ideju, ka valdība varētu kalpot kā tautas gribas instruments, kā valdība no, priekš un tautas veidota.

 

Vai Tramps pārstāv jaunu kustību ASV politikā vai ir tikai šo vēlēšanu sekas, ko radīja nostāšanās pret Hilariju Klintoni – to vēlētāju, kas ienīst Klintonus un kuriem ir apnikusi ierastā politika”?

Tas nekādā gadījumā nav nekas jauns. Abas politiskās partijas virzījās uz labējo pusi neoliberālā perioda laikā. Šodienas jaunie demokrāti būtībā ir kādreizējie „mērenie republikāņi”. „Politiskā revolūcija”, uz kuru pamatoti aicināja Bērnijs Sanderss, nebūtu stipri pārsteigusi Dvaitu Eizenhaueru. Republikāņi savā uzticībā bagātajam un korporatīvajam sekotram ir nonākuši tiktāl, ka vairs nevar cerēt saņemt balsis, balstoties savās īstajās programmās; viņi ir pievērsušies mobilizējošiem iedzīvotāju slāņiem, kas nav pastāvējuši kā organizēts koalīciju politiskais spēks: evaņģēlisti, natīvisti, rasisti un globalizācijas formu upuri, kuri liek cilvēkiem visā pasaulē konkurēt savā starpā, vienlaikus pasargājot privileģētos un graujot juridiskos un citus faktorus, kas strādājošiem cilvēkiem dod  aizsardzību un iespēju ietekmēt lēmumu pieņemšanu cieši saistītos valsts un privātos sektoros, sevišķi ar efektīvām arodbiedrībām.

Rezultāti bija acīm redzami nesenajās republikāņu priekšvēlēšanās. Katrs kandidāts, kas nāca no pamatvēlētāju grupas – tādi kā [Mišele] Bahmane, [Hermanis] Keins vai [Riks] Santorums – ir bijis tik ekstremāls, ka republikāņu organizācijām nācās izmantot savus plašos resursus, lai viņus pievārētu. Atšķirība ir tāda, ka 2016. gadā šī organizācija cieta neveiksmi. Un mēs varējām novērot, ka viņus pašus tas nepatīkami samulsināja.

Pelnīti vai ne, Klintone pārstāvēja politiku, no kuras baidījās un kuru ienīda, kamēr Tramps tika uztverts kā „pārmaiņu” simbols – lai saprastu, kādu pārmaiņu, vajadzētu uzmanīgi izskatīt viņa faktiskos priekšlikumus, kuri lielākoties nemaz nenonāca līdz sabiedrībai. Kampaņa pati par sevi bija ievērojama savā spējā izvairīties no jautājumiem, un plašsaziņas līdzekļu reportāžas kopumā tam pakļāvās, ievērojot konceptu, ka patiesa „objektivitāte” ir precīzi ziņot par politiskās un korporatīvās pasaules interesēm, nevis lūkoties ārpus tās.

 

Pēc vēlēšanu rezultātiem Tramps teica, ka viņš pārstāvēs visus amerikāņus”. Kā viņam tas izdosies, kad nācija ir tik ļoti sašķelta un viņš jau ir izrādījis naidu pret daudzām valsts grupām, ieskaitot sievietes un mazākumtautības? Vai jūs redzat kādu līdzību starp Breksitu un Donalda Trampa uzvaru?

Te ir noteiktas līdzības ar Breksitu un arī ar ultranacionālistisku galēji labējo partiju uzplaukumu Eiropā, kuru līderi steidzās apsveikt Trampu ar viņa uzvaru3, uztverot viņu kā savējo: [Naidžels] Farāžs, [Marina] Lepēna, [Viktors] Orbans un citi viņiem līdzīgie. Un šādi notikumi ir diezgan biedējoši. Aptaujas Vācijā un Austrijā atsauc nepatīkamas atmiņas tiem, kas zina par 1930. gadu notikumiem, jo īpaši tiem, kas tos redzēja paši savām acīm kā es bērnībā. Es joprojām atceros, kā klausījos Hitlera runas, nesaprazdams vārdus, taču tonis un auditorijas reakcija bija pietiekami baisi. Pirmais raksts, ko atceros sevi rakstām, radās 1939. gada februāri pēc Barselonas krišanas fašistu mēra šķietami nerimtīgās izplatīšanās laikā. Un dīvainā sakritībā tieši Barselonā mēs ar sievu skatījāmies 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanu rezultātu paziņošanu.

To, kā Tramps tiks galā ar to, ko viņš izraisījis – nevis radījis, bet izraisījis – mēs nevaram pateikt. Iespējams, viņa ievērojamākā īpašība ir neparedzamība. Daudz kas būs atkarīgs no tā, kā reaģēs tie, kas ir sašutuši par viņa darbību un nākotnes skatījumu, lai kāds tas būtu.

 

Trampam nav noteiktas politiskas ideoloģijas, kas veidotu viņa nostāju par ekonomiskiem, sociāliem un politiskiem jautājumiem, taču viņa uzvedībā ir skaidri redzamas autoritāras tendences. Vai apgalvojumi par to, ka Tramps, iespējams, pārstāvēs fašisma ar draudzīgu seju?” rašanos ASV, varētu būt pamatoti?

Daudzus gadus es esmu rakstījis un runājis par draudiem, ka ASV parādīsies patiess un harizmātisks ideologs, kurš izmantos bailes un naidu, kas mutuļo lielā daļā sabiedrības, un novirzīs tās no īstiem vājuma vaininiekiem uz viegli ievainojamiem mērķiem.

Tas patiesi varētu novest pie tā, ko sociologs Bertrams Gross padziļinātā pētījumā pirms 35 gadiem nosauca par „draudzīgo fašismu”. Bet tam ir vajadzīgs godīgs ideologs, Hitlera tips, nevis kāds, kura vienīgā saskatāmā ideoloģija ir Es. Tomēr draudi ir bijuši reāli jau daudzus gadus, varbūt pat ilgāk nekā domāts, ņemot vērā faktorus, kurus Tramps veicinājis.

 

Kā izskatīsies ASV vismaz četrus nākamos gadus, republikāņiem esot Baltajā Namā un kontrolējot arī abas palātas un Augstākās Tiesas nākotnes veidolu?

Daudz kas būs atkarīgs no viņa ieceltajām amatpersonām un padomnieku loka. Pirmās pazīmes nav iepriecinošas, maigi izsakoties.

Augstākā Tiesa uz daudziem gadiem nonāks reakcionāru rokās ar paredzamām sekām. Ja Tramps izpildīs savus solījumus par Paula Raiena stila fiskālajām programmām, no tā ieguvēji būs bagātnieki – Nodokļu politikas centrs to aprēķināja kā nodokļu kvotu 14 procentu apmērā augšējam 0,1 procentam un ievērojamu nodokļu atlaidi kopumā augstāko ienākumu guvējiem, bet faktiski nekādu nodokļu atvieglojumu pārējiem, kuri turklāt sastapsies ar jauniem un vēl lielākiem slogiem.

Cienījams ekonomikas žurnālists no Financial Times Martins Vulfs raksta, ka „Nodokļu priekšlikumi ar milzīgām priekšrocībām apdāvinātu jau tā bagātos amerikāņus, tādus kā misters Tramps,” kamēr zaudētājos paliks pārējie, ieskaitot, protams, viņa vēlētājus. Tūlītēja biznesa pasaules reakcija atklāj, ka Lielā Farma (Big Pharma; farmācijas industrija – tulk. piezīme), Volstrīta, armija, enerģijas industrijas un citas šādas „burvīgas” organizācijas gaida ļoti spožu nākotni.

Viena pozitīva attīstība var būt infrastruktūras programma, kuru Tramps ir solījis, kamēr (starp daudzām reportāžām un komentāriem) tika aizplīvurots tas, ka būtībā tā ir Obamas atbalsta programma, kas būtu devusi lielu labumu ekonomikai un sabiedrībai kopumā, bet ko nepieļāva Republikāņu kongress ar atrunu, ka tā pārlieku palielinātu deficītu. Lai gan šī apsūdzība tolaik bija nepamatota, ņemot vērā zemās interešu likmes, Trampa programmā tagad tai ir ļoti stabila vieta kopā ar radikālu nodokļu samazināšanu bagātajiem un korporatīvajam sektoram un palielinātiem izdevumiem Pentagonam.

Taču pastāv glābiņš, ko piedāvāja Diks Čeinijs, kad viņš skaidroja Buša Valsts kases sekretāram Polam O’Nīlam, ka „Reigans pierādīja, ka deficīts neko nenozīmē” – ar to domājot deficītu, ko republikāņi rada, lai saņemtu sabiedrības atbalstu, atstājot radušos nekārtību, lai ar to tiek galā kāds cits, vēlams, demokrāti. Šī taktika darbojas vismaz kādu laiku. Ir arī ļoti daudz, lielākoties neatbildētu, jautājumu par ārpolitikas sekām.

 

Pastāv abpusējs apbrīns starp Trampu un Putinu. Vai ir iespējams, ka mēs pieredzēsim jaunu laikmetu ASV un Krievijas attiecībās?

Viena cerīga perspektīva ir tā, ka mazināsies ļoti bīstamā un augošā spriedze uz Krievijas robežas; uzsvērsim, „Krievijas robeža”, nevis Meksikas robeža. Šis būs stāsts, kuram mēs šeit nevaram pievērsties. Ir arī iespējams, ka Eiropa distancēsies no Trampa Amerikas, ko jau ieteica [vācu] kanclere [Angela] Merkele un citi Eiropas līderi, un pēc Breksita arī britu balss. Iespējams, tas var novest pie Eiropas centieniem mazināt spriedzi, varbūt pat virzoties uz kaut ko līdzīgu Mihaila Gorbačova vīzijai par integrēto Eirāzijas drošības sistēmu bez militārām aliansēm, ko ASV noraidīja par labu NATO paplašināšanai, vīzijai, ko nesen atjaunoja Putins, lai gan mēs nezinām, vai nopietni, vai ne, tāpēc šis žests tika ignorēts.

 

Vai ASV ārpolitika Trampa administrācijas paspārnē kļūs militarizētāka nekā Obamas vai pat Džordža V. Buša administrācijas laikā?

Es nedomāju, ka kāds varētu pārliecinoši atbildēt uz šo jautājumu. Tramps ir pārāk neprognozējams. Ir pārāk daudz neatbildētu jautājumu. Varu vienīgi teikt, ka pareizi organizētam un vadītam sabiedrības aktīvismam un mobilizācijai var būt liela ietekme. Un mums nevajadzētu aizmirst, ka risks ir ļoti liels.

 

No angļu valodas tulkojusi Anastasija Mežecka

 

Intervija sākotnēji publicēta interneta medijā Truthout: http://www.truth-out.org/opinion/item/38360-trump-in-the-white-house-an-interview-with-noam-chomsky

Intervija no topošās grāmatas Optimism Over Despair: On Capitalism, Empire, and Social Change by Noam Chomsky and C.J. Polychroniou: https://www.haymarketbooks.org/books/997-optimism-over-despair

  1. http://deanbaker.net/books/rigged.htm  (back)
  2. http://www.truth-out.org/opinion/item/38217-a-divided-us-sociologist-arlie-hochschild-on-the-2016-presidential-election  (back)
  3. http://www.truth-out.org/news/item/38345-rising-european-fascists-welcome-trump-victory  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri