Īstu cilvēku vēsture

 

unspecified12

Foto: No personīgā arhīva

 

Igauņu rakstnieks un tulkotājs, japāņu literatūras un filozofijas pētnieks Reins Rauds (Rein Raud) šonedēļ viesojas Rīgā, lai piedalītos Prozas lasījumu 2016 pasākumos – 9. decembrī pulksten 19.00 Baltijas autoru prozas vakarā (laikmetīgās mākslas centrā kim?) viņš prezentēs savu romānu Perfektā teikuma nāve (The Death of the Perfect Sentence, 2015), kura fragmentu latviešu valodā tulkojusi Maima Grīnberga, savukārt 10. decembrī pulksten 15.00 būs viens no diskusijas Vēstījums nākotnes rakstniekam dalībniekiem Birojnīcā.

Reins Rauds ir Āzijas kultūru pētnieks un profesors, kultūras teorētiķis, veidojis intervijas ar nozīmīgiem 20. gadsimta rakstniekiem un intelektuāļiem, kā Umberto Eko, Zigmunts Baumans, Entonijs Gidenss, un citiem. Komentējot savu jaunāko teorijas grāmatu Nozīme darbībā: integrālās kultūras teorijas pamati (Meaning In Action: Outline of an Integral Theory of Culture), autors uzsver, ka viņa mērķis bijis sintezēt dažādas kultūras pieejas, kas parasti tiek skatītas atsevišķi – kultūras semiotiku, tekstuālo teoriju, antropoloģiju un citas, lai veidotu daudzpusīgu kultūras analīzes metodoloģiju.

Rauds ir desmit romānu un īsprozas grāmatu autors. Jaunākā romāna Perfektā teikuma nāve darbība risinās Igaunijā padomju okupācijas pēdējos mēnešos. Tas ir stāsts par čekas aģentiem, brīvības cīnītājiem un „parastiem cilvēkiem”, kas tika ierauti šo vēstures notikumu zobratos. Rakstnieks atzīst, ka grāmata balstīta personiskās atmiņās un pieredzē.

Laura Brokāne

 

Kādā intervijā par grāmatu Perfektā teikuma nāve sacījāt, ka atteicāties no „universālā” aspekta un pievērsāties savai pieredzei 20. gadsimta 70. un 80. gados. Kāpēc izvēlējāties šādu pieeju?

Man nereti šķiet, ka kolektīvā pieredze par neatkarības atjaunošanas laiku tiek pakļauta pārāk vienkāršotam un skaidram naratīvam. Taču vēsture nav vispārīgs process, tā notiek ar cilvēkiem. Un cilvēki, dažkārt arī ļoti sāpīgi, var tikt ierauti vēstures zobratos, pat ja viņi vēlas iet virzienā, kurp ved notikumi. Neaizmirsīsim, ka uz zemes nav pieejams vispārīgs skatpunkts no putna lidojuma. Tā laika notikumus neveido liela, vienā virzienā plūstoša upe, bet daudzi strauti, kas vienlaikus tek vairākos virzienos. Katram ir savs skatījums uz to, kas notika, savas cerības un bailes, dažas attaisnojamas, citas – ne. Es vēlējos uzrakstīt par īstu cilvēku vēsturi, kas piedzīvota uz zemes, nevis  vēsturi ar lielo V.

 

Esat teicis, ka šī grāmata jums ir ļoti personisks un šaubu pilns darbs, jo vārdi šobrīd vairs nenozīmē to, ko toreiz.

Vienu no recenzijām par šo grāmatu uzrakstīja jauna kritiķe, kura vēl mācās augstskolā. Viņai nav savu atmiņu par padomju laiku. Viņa pusgadu universitātē mācījusies par Padomju Savienību un tās sabrukumu, bet tikai pēc manas grāmatas izlasīšanas esot tiešām to sapratusi. Ja tā ir taisnība, tad esmu sasniedzis savu mērķi. Mēs savās brīvajās valstīs ar brīvu cilvēku problēmām nevaram sevi iedomāties tolaik. Cilvēka esamības veids tad bija citāds. Un kā vēsturiskās pieredzes pēdas šī atšķirība joprojām ir klātesoša, pat ja nevēlamies to atzīt un tiecamies pierādīt sevi kā „normālus” eiropiešus un rietumniekus, nevis kādus mazattīstītus postpadomju austrumeiropiešus. Domāju, ka no sāpīgās pieredzes mantojuma varam atbrīvoties tikai tad, ja saskaramies ar to.

 

Rakstot par literatūras iespējām skaidrot un aprakstīt padomju režīma laiku, secinājāt, ka, līdz šim uzņemoties morālā tiesneša lomu, tā radījusi neprecīzu ainu. Un literatūrai vajadzēja 20 gadus, lai „noķertu dzīvi”. Var teikt, ka līdz nesenam laikam literatūra drīzāk „demonstrēja idejas” par padomju laiku?

Ir nepieciešama distance, lai varētu par kaut ko uzrakstīt. Sagremošanas laiks. Tāpēc nav nejauši, ka pēdējos gados Igaunijā parādījušās vairākas grāmatas, kurās runāts par dažādiem padomju okupācijas periodiem – to ir nepieciešams izrunāt, un tas ir iespējams tikai tagad, kad šis laiks ir dziļāk pagātnē.

 

Vai rakstnieks var ietekmēt nākotnes notikumus, nostājoties pret valodas ideoloģijām tagadnē?

Katram rakstniekam ir savs pasaules skatījums, ne vienmēr jauks un līdzjūtīgs. Piemēram, viens no maniem mīļākajiem japāņu autoriem Jukio Mišima bija reakcionārs militārists, kurš izdarīja pašnāvību pēc tam, kad mēģināja ieņemt Japānas pašaizsardzības spēku štābu. Tomēr viņš ir viena no oriģinālākajām balsīm Japānas literatūrā pēc Otrā pasaules kara – ne tikai ar savu ievērojamo stilu, bet arī kā izcilu, neaizmirstamu stāstu un raksturu radītājs. No otras puses, ir rakstnieki, kuru politisko pozīciju pilnībā atbalstu, taču viņu darbu kvalitāte ir nepiedodama.

Domāju, ka rakstniekam ir atbildība pret sevi pašu, ne tik daudz pret sabiedrību. Katrs no mums neizbēgami ir ideoloģiski ievirzīts un neobjektīvs pret kaut ko, bet, kā teicis Karls Manheims, šādu ideoloģisku aizspriedumu radīto kaitējumu var minimizēt, tos apzinoties. Ja es zināšu savas „aklās zonas”, es, visticamāk, neļaušu tām būtiski ietekmēt manu skatījumu. Īsāk sakot, rakstnieku atbildība drīzāk ir godīgums pret sevi, nevis kādu sev uzliktu pienākumu veikšana.

 

Šogad izdota jūsu jaunākā teorijas grāmata Nozīme darbībā: Integrālās kultūras teorijas pamati. Kāds ir šī darba ieguldījums kultūras teorijas skaidrojumā?

Dažos vārdos, mans mērķis bija sintezēt dažādas kultūras pieejas, kas parasti tiek skatītas atsevišķi – kultūras semiotiku, tekstuālo teoriju, antropoloģiju un citas. Manuprāt, „kultūra” – šis ārkārtīgi grūti definējamais jēdziens – sastāv no visiem resursiem, kas ir cilvēku rīcībā, lai padarītu viņu pasauli jēgpilnu. Tas ir brīvi integrēts tekstu un prakšu tīkls, kas izmaina mūs un mainās pats, kad saskaramies ar to. Grāmatā piedāvāju dažādus modeļus, kā šie fenomeni strādā un kā sapludināt atšķirīgas pētniecības metodes.

 

Grāmatas ievadā kritizējat kultūras analīzi, kas distancējas no tekstu studijām un koncentrējas tikai uz tagadnes procesiem. Vai tā, jūsuprāt, ir šībrīža tendence?

Jā, pētot kultūras parādības, šobrīd ir diezgan populāri koncentrēties uz ārpus-tekstuālo, piemēram, sociālo kontekstu, varas attiecībām utt., īstās iezīmes atstājot neizpētītas. Protams, ir svarīgi apzināties, kā varas hierarhija ietekmē šīs parādības veidotāju domāšanu un arī to, kā domājam mēs, taču tas nav pietiekami, lai sniegtu visaptverošu analīzi. Citādi no jauna varam ieslīgt kriticismā, kas tika praktizēts padomju universitātēs, piemēram, ja klasikas autors pareizi bija izpratis zemnieku situāciju, tad viņš skaitījās „labs”, neskatoties uz darba kvalitāti. Lietas ir sarežģītākas nekā šķiet, tāpēc es ticu, ka daudzpusīga pētniecības metodoloģija var radīt pieeju, ko kultūras parādības ir pelnījušas.

 

Vai uzskatāt sevi par filozofiskas prozas rakstnieku?

Ikdienas lietojumā vārds „filozofija” ir pārekspluatēts. Katram uzņēmumam mūsdienās ir sava „filozofija”, katru teikumu, kas nav pilnīgi triviāls, var dēvēt par „filozofisku”. Tomēr daudzi mani akadēmiskie darbi tiešām ir veltīti filozofijai, un nav šaubu, ka tas ietekmējis manu domāšanu un rakstīšanas veidu, vienā saviem pirmajiem romāniem Hektors un Bernards es tiešām mēģināju filozofēt šī vārda oriģinālajā nozīmē – rakstīju dialogus, kuros divi cilvēki diskutēja par visfundamentālākajiem jautājumiem ikviena cilvēka dzīvē. Bet es neteiktu, ka mani darbi kopumā ir filozofiski. Daži autori vienmēr paliek uzticīgi vienam stilam, bet es necenšos uzrakstīt vienu grāmatu divreiz. Es teiktu, ka Perfektā teikuma nāve ir spiegu un mīlas romāns, kurā iesaistītas manas atmiņas, lai padarītu to laiku saprotamāku šodienas lasītājam.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri