Dialektiskais satraukums

 

Par Jāna Unduska eseju krājumu Boļševisms un kultūra (Neputns, 2016, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga)

 

Aizverot igauņu literatūrkritiķa un rakstnieka Jāna Unduska (1958) eseju krājumu Boļševisms un kultūra, viena no pirmajām domām bija ieteikt šo grāmatu paziņām, kuriem interesē ideju vēsture iepriekšējā gadsimta sākumā. Grāmatā ir piecas esejas, kas aplūko dialektiku, Ļeņina diskusijas ar Bogdanovu, socreālismu, jautājumus par historiogrāfiju un ideoloģiju, kā arī ietverta poēmas par Staļinu analīze. Visas esejas, izņemot vienu, ir iepriekš publicētas igauņu valodā. Taču ir atzīmēts, ka īpaši latviešu izdevumam raksti ir papildināti.

Arī nejaušam lasītājam esejas piedāvā pagātnes diskusiju kaleidoskopisku pārskatu ar daudziem pavedieniem, kuriem citur var sekot, ja kāda ideja ir ieinteresējusi vairāk. Kāda ir sirreālisma un sociālistiskā reālisma saikne? Vai Ļeņins bija dadaists vai dadaisti – ļeņinisti? Vai Aleksandrs Bogdanovs, kuru kritizēja Ļeņins, tiešām varētu būt poststrukturālisma priekštecis? Vai mēs paši skatāmies uz savu pagātni, balstoties Merķeļa pagrimuma teorijā? Cik līdzīga ir vadoņu apdzejošana un kristīgās literatūras tradīcija? Jebkurā gadījumā ‒ Unduska grāmata lauž priekšstatu par padomju mantojumu kā vienkāršu un neinteresantu, kuram tāpēc nevajadzētu veltīt lielu uzmanību.

Grāmatas aktualitāte, ja tā varētu izteikties, slēpjas ne tikai ideju vēsturiskā aplūkojumā (tam, galu galā, ir veltīti daudzi apcerējumi), bet arī šo ideju analīzē no mums līdzīgas (t. i., igauņu) kultūras perspektīvas. Otrs „aktuālais” aspekts ir ne mazāk būtisks un attiecas uz politisko kontekstu ‒ jautājumu par to, kā filozofiskas idejas ir spējušas balstīt politiskos lēmumus. Protams, papildus varam paši sev vaicāt, cik lielā mērā mūsdienu situācija ir citādāka? Grāmatā atrodamās esejas uzskatāmi parāda, kā it kā abstraktas diskusijas par materiālismu un ideālismu vai dialektikas būtību ir ne tikai kalpojušas par vienu no padomju valsts ideoloģijas stūrakmeņiem, bet arī ietekmējušas kultūras procesus plašā nozīmē. Taču Unduska grāmata sniedz piemēru, kā runāt tik daudz par pašiem jēdzieniem, cik par to daudzveidīgām interpretācijām. Tas nozīmē, ka atsevišķa jēdziena, piemēram, dialektikas, izpratne var kalpot gan emancipācijai, gan arī apspiešanai.

Grāmatas nosaukums Boļševisms un kultūra gan nešķiet īsti precīzs. Protams, grāmatā sava loma ierādīta boļševisma teorijas pārstāvjiem. Taču centrālā tēma nav mēģinājums vēsturiski aprakstīt boļševisma vēsturi. Tik īsās esejās tas arī nebūtu iespējams. Grāmatā boļševisma teorijas līdz pat Staļina nāvei ir fons, lai izspēlētu plašāku dialektikas izpratni.

Ņemot vērā, ka esejas aplūko laika posmu līdz Staļina nāvei, neapšaubāmi vienu no centrālajām vietām ieņem Ļeņina uzskati un diskusijas ar oponentiem. 1921. gadā Ļeņins piedāvāja savu dialektisko analīzi ūdens glāzei.1 Viņaprāt, ūdens glāze nav vienkāršs objekts, kuram var sniegt galīgu un izsmeļošu definīciju. Drīzāk tas ir bezgalīgi daudzu attiecību kopums, kas var mainīties atkarībā no vēsturiskās situācijas vai pragmatiskas nepieciešamības. Lai arī pastāv objektīvā materiālā realitāte, tomēr atsevišķa persona no savas perspektīvas to nevar tvert objektīvi. Tāpēc „patiesības” vietā ir konformisms ar partijas līniju un ticība revolucionārajiem ideāliem. Protams, no argumentācijas viedokļa šādus uzskatus nebūtu grūti kritizēt un norādīt, ka Ļeņins bija slikts filozofs. Taču tādā gadījumā tiktu ignorēts fakts, ka Ļeņins pieņēma ‒ filozofijai ir taktiska loma politiskā procesā. Tieši dialektiskais princips piedāvā telpu, lai vajadzības gadījumā teoriju būtu iespējams mainīt vai papildināt. Tas ir iemesls, kāpēc Luijs Altisērs aicina runāt nevis par Ļeņina filozofiju, bet gan par ‒ Ļeņinu un filozofiju.2 Šajā nozīmē Ļeņins tikai turpina tradīciju, kas Marksa 11. tēzes par Feierbahu garā pieņem praksi kā svarīgāku par teoriju.3

Protams, šeit vietā ir jautājums: kā individuāla cilvēka prakse var saskaņoties ar valsts, kas pieņem dialektisku principu, politiku? Undusks reizē ir optimists un pesimists. Tiklīdz dialektiku izmanto autoritāras varas, jebkura apgalvojuma potenciāla antitēze var kļūt par manipulācijas ieroci, kas rada nedrošību gan radošajiem darbiniekiem, gan arī sabiedrībai kopumā. Neskaidrība ir instruments, lai varētu kontrolēt inteliģenci: brīdī, kad nevienam nav iespējams zināt pareizo atbildi, jebkurš potenciāli var kļūt bez vainas vainīgais. (Ietverot ironiju – turēties pie viena pareizā uzskata nozīmē, ka neesi apguvis dialektiku, un tāpēc – esi kļūdījies pēc definīcijas.) Itin viegli ir iedomāties orvelisku pasauli, kas balstās šāda veida satraukumā.

Taču Undusks norāda uz pozitīvo pusi: ja jebkura tēze paredz antitēzi, tad nav nepieciešams pieslieties vienīgajai pareizajai atbildei. Tas Unduskam nozīmē domāšanas emancipāciju un potenciāli neļauj indivīdam ieslīgt dogmatismā. Turklāt, neveikli izsakoties, pati dialektika ir dialektiska, jo sevī ietver arī savu noliegumu.4 Tas nozīmē, ka vara – vismaz teorētiski – sevī ir iekļāvusi paškritikas instrumentu (tas, protams, neparedz, ka to visi drīkst kritizēt).

Tiesa, autoritārajai varai teorētiski ir iespējams pretoties. Pēc Unduska domām, reakcija uz autoritārismu bija poststrukturālisma un dekonstrukcijas izveidošanās, kura prototeorētiķi šķietami atrodami arī gadsimta sākuma teorētiķu, piemēram, Aleksandra Bogdanova darbos. Ja Vadonis apspiež sabiedrību, tad, Unduskaprāt, sabiedrība Vadoni (un arī analītiskos filozofus?) var terorizēt, izmantojot dekonstrukciju: „Bezgalībā ieslīdošās struktūrās vairs nav iespējams būvēt autoritāru spaidu mehānismus. Tomēr šādas struktūras ir arī lielā daļā teorētiskas, un tās gan var izmantot, lasot daiļliterārus tekstus, taču grūti likt pie darba, īstenībā ceļot „jaunu, labāku” sabiedrību.” (47. lpp.) Domājams, ka citātā lasītajam secinājumam var tikai pievienoties.

Taču, pievēršoties kultūras praksei, ir redzams, ka dialektikas lietojums ir bijis asimetrisks – valsts teorētiski sniedz vadlīnijas un runā par dialektiku, bet indivīds joprojām ir atstāts neskaidrībā par īsto viedokli. Viens no piemēriem ir atrodams Unduska esejā par sociālā reālisma mākslu. Kā viegli noprotams, tās definīcija ir ļoti plaši interpretējama: socreālisma darbiem bija jābūt „reālistiskiem pēc formas, sociālistiskiem ‒ pēc satura”.

Vispārīga socreālisma definīcija nepalīdz māksliniekam radīt ideoloģiski un stilistiski pareizus darbus, jo nav skaidrs, kas ir saprasts ar reālismu (kā to atšķirt no naturālisma?), kā sociālistisks saturs var tikt iemiesots reālistiskā formā u. tml.? Tiesa, Groiss norāda: „Praksē tas nozīmēja, ka mākslai vajadzēja būt masām pieejamai formas līmenī, toties tās saturs un mērķi bija ideoloģiski noteikti un tiecās uz pāraudzināšanu.”5 Taču Groiss uzsver, ka socreālisma mērķis savā ziņā līdzinājās avangardam – nevis piemēroties, bet gan radīt savu (sociālistisku) auditoriju. Tas nozīmē, ka darbi nebija atkarīgi tikai no masu gaumes, bet paredzēja vēl kādas (māksliniekam neskaidras) vadlīnijas.

Diemžēl māksliniekam var nepalīdzēt arī iepriekšējā prakse. Kā norāda Undusks: ja dialektika ir pretrunu vienotība, tad nav iespējami paraugdarbi, pēc kuriem vadīties (83. lpp.). Turklāt šāda situācija attiecas ne tikai uz mākslinieku, bet arī uz kritiķi, kuram vajadzēja pārzināt vērtēšanas principus (87. lpp. ff). Nav pārsteidzoši, ka rodas situācija, kad interesantu mākslas darbu vietā tiek radīti drīzāk kiči, kas ideoloģiski ir droši. Tāpēc Undusks uzskata, ka socreālisma definīcija „bija ideologa ierocis, atgādne kritiķim, politiska mātesfigūra, kas palīdzēja ģenerēt lēmumus, vadlīnijas, rīkojumus, kampaņas – kuru mērķis savukārt bija nevis tieši kādu sodīt [..], bet dialektiska satraukuma saglabāšana garīgā darba sfērā” (87. lpp.). Apzināta neskaidrība nozīmētu ad hoc situāciju, ko ir iespējams izdevīgi izmantot, lai veicinātu pašcenzūru un daudzos gadījumos ‒ arī labi zināmo nepotismu. Tādējādi tā vietā, lai dialektiskais pasaules skatījums emancipētu mākslinieku, praksē notiek gluži pretēji.

Noslēgumā jāpiebilst, ka esejas var kalpot par vienu no atskaites punktiem, lai pārdomātu lokālo kultūras vēsturi. Tiesa, pagaidām – vismaz runājot par filozofiju – vietējā doma vēl nav pieķērusies padomju mantojuma nopietnākai izvērtēšanai. Diemžēl joprojām nav pieejami sistemātiski pētījumi par vietējo kreiso domu vai padomju Latvijas filozofiju. Iemesli varētu būt vai nu nepietiekama laika distance, vai arī vēlme darboties ar ideoloģiski relatīvi mazāk nedrošām idejām. Ja tā ir tikai neieinteresētība, tad šādas grāmatas varētu tieši ieinteresēt nākotnes pētniekus.

  1. Skat. https://www.marxists.org/archive/lenin/works/1921/jan/25.htm  (back)
  2. Althusser L. Lenin and Philosophy and Other Essays. New York: Monthly Review Press, 2001.  (back)
  3. Par filozofijas noliegšanu skat., piem., Marcuse H. Reason and Revolution. Oxford: Oxford University Press, 1941, pp. 258‒322. Nesenākas pārdomas skat. Groys B. Introduction to Antiphilosphy. London: Verso, 2012. Šajā krājumā t. s. antifilozofi tiek salīdzināti ar modernisma māksliniekiem, kas vērsās pret mākslu.  (back)
  4. Var norādīt uz ilustrāciju no „atkušņa” laikā sarakstītās zinātniskās fantastikas grāmatas, kad dialektika (dialektiski atcēlusi pati sevi?) vairs nav galvenā metode. Staņislava Lema darba Solāris iedomātajā nākotnē dialektika ir tikai viena no daudzajām zinātniskajām teorijām, kas turklāt nav vispārpieņemta. Starp daudzu citu biologu un fiziķu teorijām tiek piedāvāta arī hipotēze, ka „okeāns ir dialektiskas attīstības rezultāts”. (Lems S. Solāris. Tulk. Z. Trenko, Liesma, 1961, 27. lpp.) Šajā kontekstā var piebilst, ka Undusks savā grāmatā diemžēl maz vietas atvēl padomju zinātnes filozofijai.  (back)
  5. Groiss B. Mākslas vara. Tulk. I. Skulte. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2015, 188. lpp.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri