Atgriešanās tukšumā

 

Par Serhija Žadana romānu Džezs pār Donbasu (Jāņa Rozes apgāds, 2016, no ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova)

 

Tiem, kas vēlas lasīt recenzijas, kurās par grāmatu pasaka maz:

Ja esat šaubījušies par to, vai gribētu lasīt Serhiju Žadanu, tad, visticamāk, jūs gribat lasīt Šerhiju Žadanu. Grāmata Džezs pār Donbasu tās latviskajā tulkojumā (oriģināli to sauc Vorošilovgrad) dīvainā veidā ir nosaukta ļoti trāpīgi. Proti, tā ir par Donbasu, precīzāk, mazu, iznīkstošu pilsētiņu Doņeckas baseinā, pilsētiņu, kurā mitinās dažādu paveidu bandīti un puskrimināli vai pavisam krimināli elementi, bet pārējie iedzīvotāji ir iemācījušies ar to visu sadzīvot un pat tīri gaumīgi iedzīvoties šīs vietas ritmā. Un grāmata ir ļoti džezīga : mainīgiem ritmiem un noskaņām, brīva gan sižetā, gan rakstības veidā, bet vienlaikus arī ļoti precīza izteiksmē, poētiska un tajā pašā laikā brutāla, reizēm smieklīga, reizēm vizionāra. Tai piemīt džeza, modernisma laikmeta patoss, kuru postmodernismā vairs īsti neatrodam: proti, sajūta, ka ir kaut kas patiess un īsts, pat ja tas neatrodas varas diktētajās vietās un pat ja tā atrašana un pieņemšana tevi – vai vismaz tavu statusu sabiedrībā – maina līdz nepazīšanai.

Ja jūs šaubījāties par to, vai šo grāmatu var iztulkot latviski – jo tās autors Serhijs Žadans ir gan atzīts dzejnieks, gan ska mūziķis, un arī prozas tekstā ir skaidri jūtamas dažādu poētiku pēdas – tad šaubīties nevajag, tulkotāja Māra Poļakova vēl joprojām ir starp mūsu labākajām. Turklāt arī romānā bieži sastopamās rupjības ir atveidotas dabiski un godīgi, proti, tā, kā mēs tās lietojam Latvijā, „dahuja” ir „dahuja”, un ne brīdi nav sajūtas, ka necenzētais vārds tiktu izteikts ar to dīvaino neveiklību, kas reizēm raksturīga kulturālu cilvēku lamām. Grāmatā arī ļoti precīzi atainots (stereo)tipiski „slāviskais” runas ritms un aprautie teikumi, kas ir saprotami no pusvārda. Reizēm tas prasa mentālu pārtulkošanu vai vismaz „izrunāšanu ar slāvisku akcentu”, lai, piemēram, saprastu, ka atbilde „Nu.” nozīmē „Nu jā, ir.” Man šāds tulkojums šķita ne vien piemērots, bet brīnišķīgs tulkotāja darbs; t.i., šis domās ieviestais akcents radīja papildu atmosfēru stāstam, neļaujot ne uz mirkli aizmirst, ka tas nav internacionāls stāsts, kas varētu notikt „jebkur”.

Šis ir apmēram viss, ko varētu pateikt par Džezu pār Donbasu, neliekot lasītājam pukoties par to, ka recenzija samaitā grāmatas pirmatklājēja prieku.

Ja nu vēlaties lasīt tālāk:

Stāsta pirmā intriga ir piņķerīga, bet daudzmaz atšifrējama: Hermans (pazīstams arī kā Hera), jauns cilvēks, kurš pelna pietiekami daudz naudas, strādājot kaut kādu pašam nesaprotamu darbu politikā (bet tikpat labi droši vien varētu strādāt kaut ko tikpat labi apmaksātu un bezjēdzīgu citā apšaubāmā biznesā), pēkšņi tiek izsaukts uz savu dzimto pilsētu: izrādās, viņa brālis Jura, kuram pieder benzīntanks, ir bez pēdām pazudis – cerams, devies tālā ceļojumā burtiskā, nevis pārnestā nozīmē. Tur ir „bizness” un „grāmatvedība”, ar ko jātiek galā, un, protams, Hermans sākotnēji grib ar to tikt galā ātri un nesāpīgi.

Bet tad romāna realitāte pēkšņi nošķiebjas, situācijas no sadzīviski absurdām kļūst fantasmagoriskas un tikpat negaidīti atkal reālistiskas, tad sapņainas un dziļas, tad garlaikoti (un vasaras karstuma izmocīti) lēnas, tad atkal darbības pilnas, pastāvīgi liekot lasītājam mēģināt saprast, kas te tagad notiek. Vai, ja lasītājs nav pārmēru aizrāvies ar visa skaidrošanu un salikšanu pa plauktiņiem, vienkārši plūst un steberēt cauri romānam līdzīgi kā tad, kad esi miega badā un/vai alkohola reibumā, un lietas apkārt vienkārši notiek, kamēr tu mēģini tās saprast, saglabāt kaut kādu kontroli un tajā pašā laikā zini, ka, ja tu pārāk cieši pieķersies pie kaut kā reāla, tas beigsies ar reiboni un nelabumu. Vai līdzīgi kā nākamajā dienā pēc šādām izklaidēm, kad tu skaidri atminies, ka esi redzējis kaut ko dīvainu un sirreālu – kailu cilvēku, kas sniegā iet pāri ielai – vai pats izdarījis kaut ko nesaprotami savādu, un tu nevari skaidri zināt, vai tas, ko atceries, ir atmiņas no vakardienas vai nu kāda sena, sena laika, vai varbūt tas, ko tu šķietami atceries, ir tikai prāta gatavošanās kārtējam déjà vu.

Iespējams, ka es esmu pārāk neuzmanīgs lasītājs (vai varbūt lasītājs, kas pārāk izbauda šo nenoteiktību un šūpošanos, lai nemēģinātu to visu racionāli analizēt), bet tomēr šķiet, ka Džezs pār Donbasu drīzāk ir nevis precīzi strukturēta grāmata, kuras sižetu vajadzētu rūpīgi atmudžināt, lai atklātu tajā noslēpto, gudri izkalkulēto rakstu, bet gan romāns, kuru drīzāk var saprast nesaspringstot, lasot ar baudu un vairākkārt, katra lasījuma laikā pievēršot uzmanību citam slānim: jo tie lēni kustas viens caur otru, teju vai nesaskaroties, nevis samezgloti sarežģītā sižetā, bet pastāvoši viens otrā. Vietumis (jo īpaši otrajā daļā) šī dažādu slāņu un mikrostāstu slīdēšana garām šķiet drīzāk nevis rakstnieka spēks, bet trūkums: it kā autors, saskāries ar nepieciešamību uzrakstīt „biezu grāmatu”, būtu sācis to papildināt ar dažādām epizodēm, kas varētu būt, bet varētu arī nebūt daļa no šī stāsta. Lasītājs pats var izlemt, vai tā ir nepieciešamība vai tikai pārguruša rakstnieka „apnicis jau visu šito rakstīt, bet vajag, Fedja, vajag” izmisuma (un, iespējams, bezmiega) auglis. Tomēr, ja nav grūti atšķelt no romāna – lasītājaprāt – lieko vai ja ir vēlme veikt ilgu interpretācijas darbu, lai pierādītu, ka nekā lieka tajā nav, fragmentētā otrā daļa šo grāmatu nesabojā, drīzāk – piešķir tai atbrīvotāku noskaņu (galu galā, ja autors te var sarakstīt visu, kas vien viņam ienāk prātā, tad jau arī es varu izdomāt visu, kas man ienāk prātā, un neuztraukties par to, vai šī interpretācija ir pareiza vai nepareiza).

Viens šāds slānis, kas caurvij romānu, ir galvenā varoņa Heras pieaugšana, turklāt abās šī vārda nozīmēs. Viņš kļūst pieaudzis, iegūst (vai atgūst) pārliecību par to, kas viņš ir un ko vēlas šajā pasaulē. No cilvēka, kas „viegli atdod to, kas [viņam] pieder” (153. lpp.), viņš kļūst par tādu, kas savu neatdod, pat tad, ja tas ir šķietami nevērtīgs sīkums, vienlaikus esot gatavs riskēt ar visu, arī dzīvību, ja tas ir nepieciešams draugam, dzīves telpai vai sevis paša būtībai. Un, romāna beigu daļā saticis paša pagātnē tik bieži sastopamo personāžu – cietu, nežēlīgu biznesmeni, kas vēlas apgūt Donbasa teritoriju, viņš nespēj pieņemt šo loģiku, kas liek „braukt un meklēt, kur labāka dzīve” un „atdot, lai kaut ko saņemtu pretī” (258. lpp.).

Bet Hermans pieaug ne tikai kā personība, viņš pieaug arī zemei, vieta. Džezs pār Donbasu ir grāmata ne tik daudz par cilvēkiem, cik par vietu, kas viņus veidojusi un audzējusi, vietu, kas grāmatā tiek atkārtoti minēta kā tukša. Šī iztukšotā vieta ir piepildījusies ar atmiņām, sajūtām, stāstiem un asiņainām cīņām: par teritoriju, par izdzīvošanu vai vienkārši tāpat, uzmanības novēršanai un baiļu iedvešanai nepiederīgajos. Šis tukšums, kurā vienīgo robežu iezīmē sliedes, kuras neko nesavieno un pa kurām nekursē vilcieni, padara trauslu arī robežu starp realitāti, atmiņām un vīzijām, robežu starp dzīvo un mirušo pasauli. Patiešām, mirušie šeit ir klātesoši un daudzējādā ziņā tikpat reāli kā dzīvie: vai otrādi, labu daļu lasīšanas laika ir sajūta, ka galvenais varonis patiesībā ir miris un spokojas krēslas zonā savas bērnības zemē Vorošilovgradā – pilsētā, kas ar šādu nosaukumu eksistē tikai vecās pastkartēs, par kurām tu mēģini kaut ko izstāstīt svešā valodā. Pamestā pionieru nometnē. Vai pamestā lidostā, no kuras sen vairs nepaceļas neviena lidmašīna, un kas tiek izmantota kā bāze zemē iegrimušu vācu tanku meklēšanai. Šī ir vieta, kas ir vajadzīga šķietami tikai bandītiem un ierāvējiem – bet kuras iedzīvotāji, kas paši nesaprot, kādēļ te vēl paliek, aizstāv to uz dzīvību un nāvi.

Lielā mērā tas ir stāsts arī par to, par ko tad „mūsdienu cilvēks” varētu atdot dzīvību. Vai vēl vairāk – par ko viņš varētu dzīvību atņemt citam. Iespējams, mums šķiet, ka tagad, mūsdienās, šāds varonīgums vairs nav iespējams. Vai, precīzāk, ka šāds varonīgums vienmēr būs pārpratums, vēlme pašapliecināties un realizēt savas bērnības traumas, mēģināt izmisīgi aizstāvēt savu „godu” vai drīzāk statusu citu acīs, bezspēcīgs izmisums un līdz ar to arī bezjēdzīga, destruktīva rīcība, ko tik labi demonstrē pārcentīgais izsitējs Nikolajičs. Bet tajā pašā laikā ir iespējams drīzāk traģisks varonīgums, kad dzīvības cena ir nevis plūstošajā, pērkamajā un pārdodamajā tagadnē, bet iesakņotajā un tādēļ patiesajā pagātnē. Tas nav upuris tam, kas vēl būs – jo visiem taču ir skaidrs, ka šīs vietas tādas, kāda tā bija un ir, drīz vairs nebūs pavisam, tā tiks izdzēsta no kartes un aizstāta ar kaut ko progresīvu un ienesīgu, ar kaut ko tādu, kas ir nevis tukšs, bet piepildīts ar ekonomiski racionālām rīcībām. Upuris tam, kas ir bijis – pagātnei, atmiņai, mirušajiem draugiem ar odiozajām iesaukām – nepieciešams gan tādēļ, lai tu šodien justos kā cilvēks, gan arī, iespējams, tādēļ, lai tu pēc nāves pievienotos viņiem, papildinot šīs vietas neredzamo, dzīvo garu.

Varētu runāt arī par sievietēm, starp kurām Hermans maldās un meklējas, nespēdams tās pat īsti atšķirt, kur nu vēl iepazīt – attiecībās ar viņām Hera būtu uzskatāms par nelieti, ja vien pats nebūtu tik bezcerīgi apjucis starp iekāri un rūpēm. Un par dzīvniecisko dabu, kas atklājas tumsā un brikšņos, medību garu un primitīvu, vārdos nenoformulējumu patiesību, kas jūtama kaulu smadzenēs. Un noteikti vajadzētu pievērst uzmanību reliģijai, tās atbalsīm gan pašā grāmatas tekstā, gan jo īpaši mācītāja tēlā un tajā, kā viņš interpretē kristietību savai draudzei atbilstošā garā. Pats būdams narkomāns un pasaulei zudis cilvēks, viņš pamanās atrast garīgo pamatu savas draudzes ideāliem, iemeslus, kāpēc arī pasaulē, kurā valda loģika un vairāk vai mazāk humāns aprēķins, ir svarīgi neuzmest draugus – pat tad, ja viņi ir uzmetuši tevi – un neatstāt savu vietu, pat tad, ja tajā nekā nav.

Un, lai arī Džezu pār Donbasu var lasīt lieliskās valodas vai kolorīto tēlu dēļ, var lasīt kā politisku komentāru vai stāstu par cilvēkiem varas perifērijā, manā personiskajā lasījumā grāmatas spēks (un tādēļ arī – ievainojamība) ir tieši šajā pārliecībā, ka ir iespējams kaut kas īsts un patiess, un ticības vērts – vienlaikus pilnībā apzinoties šīs pasaules realitāti, kurā īstums, patiesība un ticība ir bezcerīgi novecojuši vārdi.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri