Dzeltenie taustiņi

 

Foto: Vladimirs Svetlovs

 

2008. gada stāsts

 

Jau pirms laba laika atskārtu, ka esmu spiegs. Ģērbjos tumši pelēkā mētelī, pelēkās biksēs, melnos zābakos un man vienmēr līdzi ir neliels portfelis. Jau izsenis dzīvoju liela, brūna pagājušā gadsimta sākumā celta nama pirmajā stāvā Miera ielā. Ja nu kas – vienmēr varu vienā mirklī izlēkt pa logu. Vēl man mājās stāv vecs VEF radioaparāts, uz kura izgaismotās vidējo viļņu skalas atzīmēti pilsētu nosaukumi – Bukareste, Stokholma, Maskava, Roma, Parīze… Man bieži ir licies − ja ar skalas slīdni uzbrauc uz kādas no pilsētām un nospiež vienu no lielajiem, dzeltenajiem, kāda aizvēsturiska dzīvnieka zobus atgādinošajiem apakšējiem taustiņiem, ir iespējams izveidot slepenu un individuālu sakaru kanālu ar izlūkošanas biroju, kas atrodas šajā pilsētā. Pagaidām, tiesa gan, tas vēl nav izdevies.

Un tieši ar kādu biroju man ir jāsazinās un caur kādu kodu – arī to es nezināju. Iespējams, no manis jau sen gaida ziņojumus, kādā lielā, plašā kabinetā vīrieši saspringti smēķē pie sienām, kas noklātas ar kartēm, kurās iedegas un mirgo lampiņas. Vīrieši klusē, viņi gaida. Laiku pa laikam paveras durvis, tajās parādās radista jauniņā seja, un viņš, nesakot ne vārda, ar skumju izteiksmi sejā noliedzoši pašūpo galvu. Tad vīrieši izvelk no kabatām smagas šķiltavas un groza tās pirkstos. Cik gadus viņi jau gaida? Tikai radisti mainās, viņus nemitīgi pārceļ no biroja uz biroju, no vēstniecības uz vēstniecību, lai būtu mazāk saišu un kārdinājumu…

Jā, vēstniecība. Vakar es nolēmu kaut ko saistībā ar vēstniecībām… Ak jā, es nolēmu spert riskantu soli – mēģināt noskaidrot, kā labā gan es strādāju. Likt uz spēles visu un iet tieši uz turieni, viņiem taču būtu par mani jāzina, ja reiz es strādāju viņu labā. Skaidrs, ka viņiem pašiem nav ar mani jāsazinās – viņi domā, ka esmu nogājis pagrīdē, pārlaižu grūtos laikus un sazināšos ar viņiem, kad tas būs vieglāk izdarāms.

Dzīvoju es Rīgā, šeit ir ne mazums krievu, es runāju krieviski un tas, iespējams, nav mazsvarīgi. Tiek uzskatīts, ka Krieviju šeit daudz kas interesējot. Nevarētu teikt, ka esmu sajūsmā par Putinu, taču līgums paliek līgums. Ja tas, protams, vispār ir noslēgts. To es arī gribu noskaidrot. Pārbaudu pilsētas kartē – jā, viss pareizi, Krievijas vēstniecība atrodas pretī Kongresu namam. Es uzvelku mēteli, paņemu portfeli un izeju no mājas. Laukā ir novembris, smidzina, gaidāma ilgstoša pāreja uz siltu ziemu.

Iesēžos trešajā trolejbusā, nobraucu pāris pieturas. Pienāku pie vēstniecības ēkas – īsts savrupnams aiz ģipša žoga, tur ir pat strūklaka, taču tā nedarbojas. Apmeklētāju ieeja atrodas sānos, tur ir kaut kas līdzīgs norobežotai zarnai, kurā drūzmējas tie, kas ir atnākuši uz pieņemšanu. Zarna noslēdzas ar stikla būdiņu, kurā sēž sirms vīrietis pāri piecdesmit ar lielām, kuplām uzacīm. Es iestājos rindā; tā sastāv no padzīvojušām sievietēm tumšos mēteļos un lielās, pelēkās, ar rokām adītās beretēs. Viena no apmeklētājām, kura ir pienākusi pēc manis, pārlaiž skatienu gana iespaidīgajai cilvēku virtenei, taču neliekas apbēdināta, gluži otrādi, viņa nopriecājas: „Nu, re, cik labi!” viņa saka. “Beidzot uz krievu cilvēkiem paskatīšos, esmu jau noilgojusies.” Es paceļu mēteļa apkakli un ierauju galvu plecos. Uz mani skatīties nevajag. Es palaižu viņu savā vietā, lai skatās uz tiem, kuri stāv rindā pirms mums. Viņa sāk man pateikties un stāstīt par savu pensiju, kuras dēļ viņa uz šejieni, patiesību sakot, arī esot atnākusi. Es izmisumā atceros kaut ko no skolā angļu valodas stundās mācītā un izgrūžu: „This weather makes me think about raspberry jam.” Sieviete apklust, ar aizdomām un aizvainojumu īsi ieskatās man sejā un uzgriež man muguru. Beidzot pienāk mana kārta. Vīrietis ar kuplajām uzacīm raugās manī caur caurspīdīgo plastikātu. Es vēsi un zīmīgi saku: „Labdien!” − „Runājiet tur,” vīrietis norāda aiz savas būdiņas stūra, un patiešām – pie viņa sāna plastikāta sienā ir kaut kāda sprauga ar mikrofonu. Tas ir dīvaini, esmu spiests runāt, pieliecies pie šīs spraugas trīs līkumos un vienlaikus vērodams vīrieša sānu, uzvalka piedurkni, viņa lielās ausis, bet pēc tam, lai uzklausītu atbildi, man atkal jāapiet būdiņai apkārt, ja atbildes laikā gribu redzēt viņa seju. Var jau, protams, palikt arī turpat un draudzīgi sarunāties ar viņa kreiso sānu.

„Labdien!” es, noliecies pie spraugas, saku vēlreiz, nepavisam vairs ne tik pārliecināti un zīmīgi.

„Labdien,” vīrietis man ātri atbild. “Kādā jūs jautājumā?”

„Es domāju, ka jums par mani būtu jāzina,” to pateicis, es apmetu loku būdiņai, saspringti ieskatos viņa kopā saaugušajās uzacīs, un atkal atgriežos pie spraugas.

„Kas zināms, vīrieti? Izklāstiet lietas būtību!”

„Es domāju, ka jūsu priekšniecība noteikti ir darījusi jums zināmu…”

„Zināmu? Ko? Kāds ir jūsu uzvārds?!”

„Es esmu tas, kuru jūs esat gaidījuši jau gadiem…”

 „Nevienu mēs te neesam gaidījuši!”

„Es esmu jūsu aģents!”

„Kas tā par provokāciju! Kaut kāds psihopāts! Izsaukšu policiju!”

Aiz manis rindā stāvošās vecenītes iztrūcinājās. Viena no viņām bakstīja man mugurā ar lietussargu un purpināja: “Kā nav kauna, un no skata tāds inteliģents… Rau, pat mēteli uzvilcis paskatam! Huligāns!” No ielas puses parādījās steidzīgs policists tumšzilā frencī un melnā cepurē. Viņš iespiedās pūlī, es izdarīju to pašu, taču centos virzīties tā, lai mūsu trajektorijas nekrustotos. Tantītes un onkulīši sašutuši kaut ko cits citam skaidroja un nekādi nevēlējās pašķirties viņu vidū iejukušā policista priekšā. Man, gluži kā šaha partijā, izdevās izdarīt pāris rokādes ar vecenītēm, kuras veiksmīgi aizkavēja puisi tumšzilajā frencī, un izskriet laukā. Es tūdaļ pat iejuku starp garāmgājējiem un aizsteidzos uz krustojuma pusi, nogriezos vienā no ieliņām un tikai tur atvilku elpu.

Pakaļ man neviens nedzinās. Es iegriezos kafejnīcā ar izkārtni Al Capuchino. No tumbām skanēja daiļas nēģeriešu balsis, bet divas formīgas, jauniņas oficiantes ar zelta ķēdītēm ap kaklu vārīja saldu kakao un kafijas tasītes izrotāja ar piena putu kalniem. Es apsēdos un pasūtīju kakao ar saldējumu. Vajadzēja ar vēsu prātu izvērtēt situāciju un izdarīt secinājumus.

Tātad, Krievijas aģents es neesmu. Ja es tas būtu, cilvēks būdiņā nebūtu saucis policiju. Godīgi sakot, es par to pārāk neskumu. Iedzēris malciņu kakao, nolēmu, ka tagad man jāvēršas pie amerikāņiem. Taču vizīte pie krieviem man šo to bija iemācījusi.

Es neiešu lauzties aizvērtās durvīs. Mēģināšu ar viņiem sazināties, slēpjoties aiz kāda viltīga iegansta. Piemēram, piedāvāšu kultūras sakaru atašejam sarīkot Rīgā Lūisa Ārmstronga koncertu. Viņš taču zina, ka šī mūziķa jau sen vairs nav šinī saulē, un sapratīs, ka tā ir zīme – kāds mēģina ar viņiem sazināties.

Sacīts darīts, es devos uz tuvāko interneta kafejnīcu un tur, sēdēdams līdzās diviem pusaudžiem, kuri ar blasteriem šķaidīja kosmiskos briesmoņus, uzmetu pusotras lapas garu projektiņu, un tūlīt pat to izdrukāju. Pēc tam kioskā nopirku lielu, baltu aploksni, ieliku tur lapeles, aizlīmēju un aiznesu uz vēstniecības preses nodaļu, kas atrodas Vecrīgā. Pirmajā stāvā visus sagaidīja drukns rudmatains policists, kurš lika man iziet caur metāla detektora arku, pirms tam iztukšojot kabatas. Pēc tam paņēma no manis aploksni, piesardzīgi to apostīja un teica: „Bet vai tad jūs nezināt, ka mums visas vēstules ir jāiesniedz atvērtā veidā, neaizlīmētas? Tagad šo sūtīs uz ekspertīzi, 2−3 nedēļas būs jāgaida, kamēr tā atkal nonāks pie mums. Nu labi, uz redzēšanos!” Un izlika mani uz ielas.

Minūtes piecas pastāvēju pie ieejas. Cerēju, ka tie, kuriem vajag, ieraudzīs mani caur novērošanas kamerām un nekavējoties izsauks mani atpakaļ. Es skatījos augšup, uz vietu, kur, pēc maniem aprēķiniem, vajadzētu būt kamerām. No augšas krita slapjš sniegs, tas aplipināja man degunu un uzacis un tīkoja ielīst aiz apkakles, bet es stāvēju stingrs un nelokāms. Beigu beigās durvīs parādījās tas pats policists un uzsauca: “Pēc 2−3 nedēļām, ne agrāk!”

Zaudējis cerības, es devos prom. Nē, nevar būt, ka mani patroni ir tādi birokrāti un pedanti. Tik ilgi gaidīt es nevarēju, turklāt sirds man teica priekšā, ka laikam jau zvaigžņoti svītrainais karogs nav tas, kura dēļ man būtu iekšēji mulsumā jāsarkst, vien ieraugot to televīzijas ziņās. Nē…

Varbūt Lībija? Un es zinu pāris slepenu (tikai iekšējai lietošanai) anekdošu par Muamaru Kadafi. Vai Japāna? Un man nav svešs samuraja kodekss? Nav ne jausmas. Mājās atgriezties negribējās, toties gribējās kaut ko rūgtu un nedaudz alkoholisku… Es iegāju īru pabā un palūdzu glāzi Ginesa. Paliku turpat pie bāra letes, neviena cita šeit nebija, izņemot kādu plecīgu vīrieti ap gadiem piecdesmit ar tumšiem, cirtainiem, mazliet iesirmiem matiem, uzvalkā, baltā kreklā un lakādas zābakiem kājās. Viņš palēnām tukšoja viskija glāzi.

Es sēdēju un domāju, prātā pārcilādams dažādus variantus. Un ko tagad – apstaigāt visas vēstniecības un rēgoties apsargu un kameru priekšā? Rīt sniegu un atraidījuma sajūtu? Nē, es tomēr esmu iekļuvis pilnīgā strupceļā!

Bladāc!!! Niknumā es iegāzu ar dūri pa galdu, samulsu un paskatījos apkārt. Bārmenis bija kaut kur nozudis, toties otrs apmeklētājs raudzījās uz mani ar ziņkāri.

„Vai mēs ar jums neesam tikušies Tirdzniecības palātā?” viņš iejautājās. Es noraidoši pakratīju galvu.

„Informācijas aģentūrā?” vēlreiz painteresējās apmeklētājs.

„Nu, visdrīzāk jau ne…”

„Kaut kādā pieņemšanā, banketā?”

„Neatceros gan…”

„Tātad mēs esam tikušies Sofijā. Jūsu seja man noteikti ir pazīstama!… Bārmen! Es maksāju…”

Vīrietis norēķinājās par manu un savu dzērienu, paķēra savu eleganto melno mēteli un teica: “Ejam, pastaigāsimies!” Es pamāju, un mēs izgājām laukā. Laiks joprojām bija tāds ne visai. Vīrietis no kabatas izvilka pīpi, veikli un izmanīgi piebāza to ar tabaku un piezīmēja: “Kāda gan draņķība ir tie jūsu ierobežojumi smēķētājiem! Tas, ka nav iespējams aizpīpēt pabā, pie sava iecienītā dzēriena…” Viņš aizdedza pīpi un uz pāris minūtēm pieklusa, pilnībā iegrimis smēķēšanas procesā, par spīti vējam un slapjajam sniegam. Es rāvos čokurā, vīstījos savā plānajā mētelītī un soļoju līdzās.

„Atļaujiet stādīties priekšā, Goiko Spolačevs, Bulgārijas Republikas atašejs informācijas politikas jautājumos šajā apgabalā,” klusumu pārtrauca vīrietis.

Es apstulbu. Vai tiešām? Tik vienkārši un banāli. Bārā. Es satiku… Šefu?

Es joprojām klusēju. Viņš man kaut ko pajautāja bulgāriski. Es neizpratnē tikai noplātīju rokas.

„Vai tiešām jūs neesat no Sofijas? Tad kāpēc man jūsu seja ir pazīstama? Kur es to esmu redzējis?” viņš cieši pētīja mani brūnām, viltīgām acīm.

„Varbūt… sarakstā… rezidentūras sarakstā?” nedroši, ar pūlēm izgrūzdams vārdus, ierunājos, nolēmis rīkoties pārgalvīgi, un mokoši piesarku. Bet viņš savukārt apstājās un pat nedaudz nobālēja. Tā man izskatījās laternu gaismā. Pēc tam viņš pameta skatienu visapkārt un ātri ievilka mani kaut kādā vārtrūmē.

„Vai astes jums nebija?” viņa tonis no labsirdīga un mazliet pamācoša bija kļuvis aprauts un nopietns.

„Nē, liekas, ka viss kārtībā…”

„Nu, labi… Tas, protams, ir negaidīti. Es jau sen kaut ko tādu gaidīju… Un tomēr tas ir negaidīti… Kā labā jūs strādājat?”

Es neizpratnē blenzu viņā. Bet viņš steidzīgi turpināja:

„Austrumi? Rietumi? Āzija? Austrālija? Principā man ir vienalga. Taču mani nosacījumi būs skarbi. Pārlieku ilgi man nācās gaidīt, līdz jūs izrādīsiet interesi. Tagad noteikumus diktēju es… Pirmkārt…”

Es pārstāju viņā klausīties. Es stāvēju vārtrūmē, kas veda uz pagalmu, tur vakara tumsā izgaismojās logi, aiz tiem bija ikdienas dzīve, televizori, virtuves, bērnistabas. Par mūsu sarunu neviens nelikās ne zinis. Bulgārijas atašejs arī kāroja savu spiegu kaislību daļu. Bet iespējams, viņš strādāja savas valsts pretizlūkošanā un šobrīd izspēlēja ārkārtīgi viltīgu kombināciju, par kuru, kā viņš cerēja, viņam piešķirs pulkveža uzplečus un trīs mēnešu atvaļinājumu. Taču viņš nebija mans šefs. Cik žēl, viņš šajā lomā lieliski iederētos.

„…Nu kā, vai esam vienojušies?” viņš ieskatījās man tieši acīs.

„Piedodiet, jūs esat pārskatījies!” es strauji pagriezos un ātrā solī devos viņam garām uz ielas gaismu pusi. Viņš apstulba un pat nemēģināja mani aizturēt. Tā arī palika tur stāvam savā dārgajā mētelī un lakādas zābakos.

Es ātri nogriezos ap stūri. Uz slapjā asfalta laternas meta sulīgu, dūmakainu, dzeltenu gaismu. Nolēmu iet mājās ar kājām, lai gan zābaki jau bija mazliet mitri. Un es gurdi gāju garām trolejbusiem, vakara tumsas apņemtajiem veikaliem, aptiekām, kazino. Es nevienu neinteresēju, un neviens neinteresēja mani. Es esmu slikts spiegs, kuram nav neviena, kam ziņot par uzzinātajiem noslēpumiem. Un ko tad es vispār varu – nofotografēt 11. tramvaja kustības sarakstu un gaidīt, ka nezin kur, nezin kad, nezin kam to ievajadzēsies?

Bet kaut kur radisti dzer plakanā blašķītē ielietu poļu šņabi vai angļu džinu, bet pēc tam atkal uzliek austiņas. Un lokatoru milzīgie mākslīgo zobu režģi uz pamatnes griežas, it kā gribētu iekost debesīm, tikai nekādi nespētu izlemt, no kuras puses.

Izlemts. Radioaparātu aiznesīšu uz antikvariātu. Man derēs jebkurš cits, lai tikai tam nebūtu to plato dzelteno taustiņu.

Es iegāju savā kāpņutelpā, izņēmu atslēgas, atvēru durvis, uzsviedu mēteli uz vadža, novilku zābakus un devos uz vannasistabu. Ielaidu vannā karstu ūdeni un iemērcu tajā kājas, bikšu staras savilcis uz augšu. Bija jāsasildās. Brrrr… Karstais ūdens pamazām izkliedēja sajūtu, ka esmu piedzīvojis pilnīgu un bezcerīgu fiasko. Un šajā brīdī iezvanījās telefons. Es pārkāpu pāri vannas malai un slapjām pēdām aizplikšķināju pa grīdu, tad satvēru klausuli un teicu: „Hallo!”

Balss otrā galā runāja angliski – skarbi, ar uzsvaru un kādu man nepazīstamu akcentu: „Jūs ko, prātu esat izkūkojis? Tā triekties, turklāt vēl pa draugam, pie mūsu potenciālajiem ienaidniekiem! Kas tas par izlēcienu? Rīt pusdienlaikā esiet pie mūsu vēstniecības. Vienkārši pastaigājieties netālu no ieejas. Pie jums pieies. Taču, ja rīt jūsu tur nebūs… Vainojiet pats sevi, mēs par saviem vārdiem atbildam!”

Un tajā galā savienojums tika pārtraukts.

Es nepaspēju neko pajautāt.

Noliku klausuli un paskatījos uz radioaparātu. Tas bija atņirdzis dzeltenos taustiņus kā lielus, dzeltenus zobus. Un kaut kas bija šajā smīnā. It kā tie man teiktu: „Nu re, uzrāvies, sapņotāj!”

Lai kā arī būtu, rīt priekšpusdienā es šo radio večuku aiznesīšu uz tuvāko antikvariātu. Un pēc tam atgriezīšos mājās un pa vēstniecībām neskraidīšu. Uzlikšu kādu plati, ieliešu brendiju un paņemšu rokās kādu no mīļākajām grāmatām. Lai arī droši vien pa īstam tajā iedziļināties man tomēr neizdosies. Bet viņi redzēs, ka tikai pašcieņa mums arī atliek kā pēdējais ierocis brīdī, kad liktenis atņirdz dzeltenus taustiņus, un lieta darīta.

 

No krievu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri