— Lielā Anna

Foto: No personīgā arhīva

Kaut kas bija mainījies. Pirmais to pamanīja bērns, kad kāpņu telpā satikām svešinieci, kura acīmredzot nāca kādu regulāri apciemot. „Vai redzēji, šodien viņai bija Dzintras tantes somiņa?” Neredzēju gan. Biju pamanījusi kaut ko citu. Svešiniece pustumšajā kāpņutelpā neslēpjoties mūs vērīgi nopētīja. Kaut kas tāds vēl nebija gadījies. Mūsu kāpņutelpā! Kur kaimiņi, ja vien iespējams, izlikās viens otru nemanām. Ātrāk gribēju tikt prom un steigšus uzrāvu bērnu līdz bēniņu dzīvoklim. „Kā tu zini, ka tā bija Dzintras tantes somiņa?” es jautāju vēlāk, pie vakariņu galda. Bērns skatījās uz mani. „Dzintras tantei tā vienmēr bija rokās, ar ziliem zirdziņiem, skaista.” Nu, jā, pareizi. Somiņa taču bija viņa acu augstumā.

Tā būs kāda draudzene, kurai somiņa atdāvināta. Reizēm kāpņutelpas pustumsā, īpaši ziemā, es nepamanīju pašu Dzintras tanti, līdz bērns man piebikstīja; kur nu vēl ielāgot viņas somiņu? Bet tad sāku prātot, kad Dzintras tantes sakumpušo stāvu mētelī līdz potītēm pēdējoreiz redzēju atpūšamies pusceļā uz ceturto stāvu, abām rokām ieķērušos kāpņu margās? Vai stāvam pie dzīvokļa durvīm, pārcilājot saturu somiņā un meklējot dzīvokļa atslēgas? Es nespēju atcerēties.

Tad parādījās smaka. Pa ventilācijas šahtu virtuvē no apakšstāva dzīvokļa augšup kāpa dūmaka, it kā kāds smēķētu tieši šahtā. Nevar būt, es nodomāju. Vai tiešām Dzintras tante, pensionēta medmāsa, pēkšņi sākusi uzsmēķēt pašas virtuvē?

Bija jau arī Zigmārs, Dzintras tantes vīrs, izbijis bērnu dakteris. Viņš šad tad atļāvās pārkāpt noteikumus, pēkšņi apstājoties mums blakus kāpņutelpas puskrēslā. „Vai tad skolā jau iet?” viņš jautāja, skatoties uz četrgadīgo bērnu. Vai tad jūs neredzat, cik viņš vēl mazs; jūs, bērnu ārsts? – man vienmēr gribējās atbildēt. Bet tā jau būtu neignorējama robežu pārkāpšana.

Varbūt Zigmārs sācis smēķēt? Un skatīties krievu televīzijas pārraides, skaļi. „Atkal jau Zigmārs skatās televizoru,” bērns teica. „Varbūt viņš vienkārši sācis sliktāk dzirdēt,” es mēģināju skaidrot. Kaut kad jau tas ar cilvēkiem notiek. Un atcerējos svešinieci ar somiņu.

Un tad kādu dienu, gleznojot darbistabā, es sadzirdēju skaņu, it kā aiz loga kāds pārplēstu audumu. Piektajā stāvā? – es pagriezu galvu, vēlreiz atskanēja plīstošais troksnis, un istabā pēkšņi kļuva gaišāks – bija pazudušas vīnstīgas, kas aizsedza dienvidu puses logus. Tikai viena zaļa šūpojās šurpu turpu pusnorautā āķī, kuru pirms gadiem biju iestiprinājusi, lai vītenim ir, kur pieķerties.

Es atrāvu logu un paskatījos lejup: vīnstīgas smagā mudžeklī bija sakritušas kaudzē pie trešā stāva logiem. Lejā neviena nebija, kaut kur nobūkšķēja loga rāmis. Es redzēju sevi skrienam lejup pa kāpnēm uz dzīvokli stāvu zemāk, saucot: „Mans bērns neiet skolā! Nogrieziet televizoru! Ko jūs uzdrošināties darīt ar manām vīnstīgām?” Paliku pie loga un kādu brīdi lūkojos uz zaļo masu, kas trīsēja zemāk – agrāk vai vēlāk tā no sava svara kritīs līdz galam. Un es tur neko nevarēšu izdarīt.

Kad svešiniece ar pētīgajām acīm parādījās uz mana sliekšņa, kaut kādā ziņā es biju gatava. Cigarešu dūmaka bija gluži vai sataustāma, tāpat kā sirmā bize, aptīta ap viņas galvu, un sarkanais džemperis, nostiepts pār krūtīm. Kājās pūkainas čības. Viņa brīdi stāvēja, sastingusi kā starmešu gaismā, tad lietišķi aizvēra aiz sevis durvis un, tā kā nekustējos, maigi un noteikti ar milzīgajām krūtīm pastūma mani atpakaļ istabā – un apkampa. Viņas ķermenis zumēja kā augstsprieguma strāva.

„Nu, tā, mīļā, mums, sievietēm, jāturas kopā, jo pasaule tur ārā,” viņa pameta ar īkšķi uz kailajiem logiem, „ir pārāk skarba.” „Tikai piecus eiro. Piektdien, kad viņa dēls,” viņa pameta ar īkšķi uz leju: „man izmaksās algu, es atdošu. Tikmēr mums ar Zigmāru nav, ko smēķēt, tas viņu padara gražīgu kā bērnu – tagad, pēc sievas nāves.” Viņa uz brīdi aprāvās: „Kā, tu nezināji? Kas gan šī ir par māju, kas jūs par kaimiņiem?” Un viņa turpināja, ka arī ar Zigmāru iet uz leju, un alga esot smieklīga. Un, lai es viņu uzrunāju tikai uz „tu” un vārdā Anna. Manu vārdu viņa nejautāja.

Dzintras tante ir mirusi. Un es to pat nepamanīju. Neviens cits no kaimiņiem arī ne. Un viņas dēls, kas šad tad iebrauc pagalmā ar džipu, nevienam to nepateica. Es meklēju maku. „Bet vīnstīgas, kāpēc vīnstīgas?” jautāju. „Peles,” lietišķi atteica Anna. „Peles nāk pa logiem iekšā. Un peles mājā,” viņa pieklusināja balsi: „tā ir nāve.”

Pēc nedēļas viņa atkal uznāca augšā. Atnesa krāsainas matu gumijas, kas viņas biezajiem matiem nederot. Sniedza tās bērnam. Bērns neņēma, noslēpās aiz manis. Es paņēmu. Un atkal aizdevu piecus eiro.

Tā Anna turpināja nākt, ar katru reizi arvien dziļāk dzīvoklī. Viņa vienmēr klauvēja, nekad neizmantoja durvju zvanu, tas esot pārāk agresīvi. Viņa nesa tukšas stikla burciņas, nolietotas rotaļlietas, izdevniecības Liesma bērnu grāmatiņas no septiņdesmitajiem – laikam taču vēl no Dzintras tantes dēla bērnības. Anna stāstīja, ka palīdzot Zigmāram tīrīt auru. Pārāk daudz lietu auru tikai nomāc. Viņam jātop veselam, tas ir gribasspēka jautājums. Tā nekārtība visapkārt – Anna savās rokās ievēra manu gleznošanas istabu – tā ir par traku, patiešām.

Kad Zigmārs krītot salauza gūžas kaulu, Anna pārcēlās uz apakšstāva dzīvokli pavisam. Ik pa brīdim kāpņutelpā saskrējos ar Zigmārs dēlu, ar Rimi maisu smaguma nostieptām rokām. Televizors dārdēja arvien skaļāk agrākās rīta stundās un ilgāk vakaros. Diez kā viņi tagad smēķē? – es reizēm iedomājos. Zigmārs, atlaidies gultā ar spilvenu kaudzi aiz muguras, un Anna sēd viņam kājgalī, izlaidusi sirmos matus, kājas pavilkusi zem sevis. Un viņi runā un runā, un ap viņu galvām vijas vārdu pelēkie dūmi, un istabā nav neviena lieka priekšmeta. Reizēm man likās, ka dzirdu viņus smejamies.

Kad Annas cigarešu parāds bija pārsniedzis piecdesmit eiro, es par to ieminējos. Arī par to, ka man reizēm ir sarežģījumi, jo mākslinieka darbs ir nepastāvīgs. Anna noskatījās manī laipni un teica: „Nu ko tu, mīļā. Tu sēdi siltumā, paēdusi, uz kantori vergot tev nav jāiet, zīmē tik savā nodabā, bet tur…” Anna izstiepa pirkstu uz loga pusi, „tur, ārā, cilvēki cieš! Vai tu maz zini, kas ir īstas ciešanas?”Annas pirksta galā mirdzēja zila gaismiņa, un viņas acis bija tumšas.

Reizēm, kad man nebija naudas, aizdevu viņai braukšanas talonu, lai nevajadzētu iet kājām uz tirgu vai specializēto aptieku pēc īpaša apmazgāšanas līdzekļa Zigmāram. Reizēm es viņai palīdzēju izmazgāt grīdu apakšstāva dzīvoklī, tas nebija grūti. Tad Anna bērnam vienmēr iedāvāja kādu mazu nieku, visbiežāk Rimi veikala akcijas krāsainos kuponus. Viņa noliecās pār bērnu, klakšķināja mēli un dūca kādu senu dziesmu; un stāstīja, ka arī viņai ir mazs bērniņš, mazbērniņš, ar kuru pagaidām nav iespējams būt kopā, jo jārūpējas par Zigmāru.

Uz Zigmāru bija grūti skatīties. Tās bija ciešanas.

Kad dēla džips arvien biežāk bija redzams pagalmā, es sapratu. Nekāda kopīga bēru vainaga no kāpņutelpas nebija arī šoreiz. Anna izteicās, ka Zigmāra dēls vēl kādu brīdi maksās – par ģenerāltīrīšanu pirms dzīvokļa laišanas pārdošanā; un vai tad viņai ir varianti? Pirmo reizi Anna izskatījās satraukusies.

Un tad kādu rītu no apakšstāva dzīvokļa atskanēja troksnis, skaļas balsis. Noklaudzēja durvis. Zigmāra dēls kāpņutelpā izsaucās, pirmoreiz uzrunājot kaimiņus, visus, kuri, nemanāmi aiz durvīm, bija gatavi klausīties: „Dzīvoklis norakstīts tai kopējai! Tas ir skandāls! Tā ir tiesvedība! Lai viņa piesargās! Esmu vienīgais asinsradinieks!” Un viņš turpināja klaigāt par dokumenta malā uzskricelētu ķecerību vai pēdējo joku vecā nelgas stilā, kaut ko par „mīļā Anna, viņa vienīgā ļāva man, kā nākas, uzsmēķēt.”

Pēc īsa klauvējiena Anna bija manā istabā un prom uz virtuvi.

Kādu laiku viņa padzīvos pie manis, kamēr vētra noskrienas un viss noklust. Vai tad viņa nav pelnījusi cilvēcīgu attieksmi? Vai tad tur, ārā, patiešām nevalda ciešanas? Bērns ir sācis klepot un jautāt, kad Anna ies prom; es viņu mierinu un saku – pavisam drīz. Tiklīdz kā beigsies tiesa. Kas ir tiesa, jautā bērns, un man sāk sāpēt galva. Es atteicu personālizstādi galerijai, jo nespēju koncentrēties vecajām idejām, tās liekas tik seklas. Tagad es gleznoju Annu. Viņa sēž sarkana samta ielokā, varenās krūtis sirmo matu ieskautas, un dūmaka ap galvu stīgo tik netverami; viņas izstieptā kreisā roka balstās uz slotaskāta – tā ir nepilnība, ko es novērsīšu, pārgleznojot kā Atēnas šķēpu ar mirdzošu zelta galu. Un šī būs vislabākā glezna, ko es jebkad esmu radījusi.