Demiurgu laboratorija

 

 

Foto: Ģirts Raģelis. Jauno dzejnieku performance Satori grāmatžurnāla Plūdi atvēršanā, no kreisās: Guntis Kursišs, Marija Luīze Meļķe un Raimonds Ķirķis.  

 

Kādā novembra vakarā Maskavas forštatē tikāmies ar pieciem latviešu dzejnieku jaunākās paaudzes pārstāvjiem – Raimondu Ķirķi, Edvardu Kuku, Gunti Kursišu, Mariju Luīzi Meļķi un Lauri Veipu, lai parunātu par rakstīšanu.

Ivars Šteinbergs

 

 

Kas jums ir svarīgākais, kad lasāt? Ko jūs meklējat tekstā?

Edvards Kuks: Ne tikai dzejoļos?

 

Dzejoļos. Vai arī avīzē vai romānos, vai komentāros internetā…

E.K.: Vieglāk par dzejoļiem būtu pastāstīt.

 

Tad par dzejoļiem.

E.K.: Tagad, kad esmu Lielbritānijā, es cenšos vairāk lasīt angliski (Edvards Kuks sarunai pievienojies virtuāli caur Facebook zvanu – red.). Lai to dzejas pasauli vairāk saprastu. Man patīk, ka autoriem ir personīgas metaforu sistēmas. Tādas, kuras ir viegli saprast. Ne obligāti oriģinalitāte, bet tas, ka autoram veidojas sava iekšējā tēlu pasaule. Tas arī prozā ir forši, bet es prozu lasu mazāk, tāpēc nejūtu to tik izteikti. Bet par dzejoļiem – man visvieglāk ir lasīt, ja tie ir salīdzinoši īsi, koncentrēti. Tiem nav jābūt personiskiem, bet ar individuālu pieskaņu. Šobrīd man patīk viens amerikāņu dzejnieks – Eduardo Korāls (Eduardo C. Corral), kurš daļēji raksta spāniski, kas man mazliet traucē, jo es spāņu valodu neprotu, bet teksts ir diezgan baudāms.

 

Tātad viņš raksta spangļu valodā.1

E.K.: Viņš raksta angliski, tad pārslēdzas uz spāņu valodu, tad pārslēdzas atpakaļ (lasa): „Often I mistook him for a storyteller/ when he stood in the rain. A su izquierda, huesos./ A su derecha, mapas de cuero.” Viņš jauc abas valodas brīvi, un grāmata ir laba. Ja es saprastu spāņu valodu, grāmata būtu vēl labāka.

Marija Luīze Meļķe: Bet vai tev netraucē, ka tu nesaproti dažas rindas? Vai arī tur ir tulkojums apakšā rakstīts?

E.K.: Man tas traucē tādā ziņā, ka es gribētu saprast, bet bieži vien dzejoli es varu uztvert. Tajos gadījumos, kuros nevaru, nu, tajos esmu zaudētājs. Jāiemācās spāņu valoda.

 

Labi, tātad viens ir, ka autoram ir izstrādāta individuāla tēlu sistēma. Kas vēl ir svarīgi tekstā?

E.K.: Ja ir humors vai pašironija. Jo, kā zināms, ja autors raksta superdidaktiski, tad ir grūti pieslēgties, ir atgrūšanās. Patiesībā jau ar to man pietiktu. Vēl man patīk, ja ir stingras formas, tas man nav noteicošais, man vienkārši patīk meklēt stingras formas, izdomāt, kā tajās strādāt.

 

Tev pašam patīk rakstīt ar atskaņām un ritmu?

E.K.: Kā kuru reizi. Atkal – tas nav noteicošais, bet man patīk reizēm rakstīt stingrās formās, censties tajās domāt. Man ir arī dzejoļi, kas ir vizuāli izkārtoti, piemēram, ir viens, kurš ir divās rindās, kuras var lasīt gan tā, gan tā, gan arī lasīt, saliekot abas kopā. Man liekas, ka tā arī ir stingra forma pēc būtības. Tā, ka ne obligāti atskaņās balstītas formas, bet vispār kaut kādas formas.

 

Man radies iespaids, ka līdzīgi Raimondam tavos dzejoļos izpildījums ir diezgan būtisks. Kad tu raksti, vai tu domā par to, kā dzejolis skanēs lasījumā?

E.K.: Nē. Patiesībā vienmēr, kad esmu gājis uz slamiem2, tas bijis puslīdz sevi pierunājot, ka vajag tomēr aiziet, vajag piedalīties, forši arī satikt cilvēkus. Tomēr es jūtu, ka tas viss ir labāk uz papīra. Ka manas balss intonācijas tur nav. Labāk ir, ja tur ir lasītāja intonācija. Ja lasītājam intonācijas nav, tad dzejolis arī kļūst pavisam citāds. Ir daži dzejoļi, kuros tā intonācija ir jau iekšā – pēc tā, kā viņš ir uzrakstīts. Es ceru, ka tā ir. Piemēram, dzejolis par austiņu („vai varu nopirkt vienu/ aplaizītu austiņu…” – red.).

M.L.M.: Tad, kad rakstu, es vairākas reizes rakstīšanas gaitā lasu tekstu skaļi, jo man vispār, šķiet, labāk funkcionē dzirdes uztvere, nevis redzes. Tad es redzu, precīzāk, dzirdu, vai tas, kā teksts skan, ir loģiski vai nav. Tas man ļoti palīdz. Vēl viens veids, kā es pārbaudu, vai kaut kas ir rediģējams, ir, mācoties tekstus no galvas. Es vienmēr pēc dzejoļa uzrakstīšanas to mācos no galvas. Ja man ir grūti to atcerēties, ja man jūk vārdi, tad es saprotu, ka tajās rindās nav viss kārtībā. Ir jābūt viegli. Un ir jābūt viegli nevis tāpēc, ka dzejolis pēc būtības ir vienkāršs, bet tāpēc, ka man pašai šķiet loģiski, kas notiek tālāk. Ja ir grūti atcerēties, kas kam seko, tad es zinu, ka tur īsti nav līdz galam iekšējās loģikas. Nu, ja man pašai tas nav skaidrs, tad kam tad būs?

 

Tu lasījumos lasi no lapas vai runā no galvas?

M.L.M.: Kā kuru reizi. Man labāk patīk no galvas. Piemēram, bija pastaiga ar dzejniekiem. Es runāju no galvas, jo man nebija līdzi nekāda materiāla – bija dažādi loģistikas jautājumi uzradušies, kuru dēļ es nevarēju neko paņemt līdzi. Bet es zināju vairākus dzejoļus no galvas, un tos arī norunāju. Tomēr tas ir ļoti atkarīgs no katra cilvēka. Ir tādi, kuriem lapa dod drošības sajūtu. Viņi kļūst daudz pārliecinošāki, ja viņiem ir teksts pie rokas, lai var paskatīties, ja nu kas.

Guntis Kursišs: Kad es lasu, vienīgais, kas man ir svarīgi, – ka es izjūtu skaistumu un es pats sajūtos skaisti. Piemēram (deklamē): „kāpi vai nekāpi sapnim uz rīkles/ atkal sapnis kā jorģīne zied”3 Man vispār nav nekādas poņas par to, kas tur notiek, bet izlasot es vienkārši sajūtu ārprātīgu skaistumu, un tas ir vienīgais, kas mani interesē. Ja es sajūtu skaisti kaut ko, tad tas man strādā, un tas arī viss.

 

Vai tas pats attiecas uz rakstīšanu?

G.K.: Ja es rakstu, parasti attopos, mocīdams sevi. Nerakstu bieži, bet, kad rakstu, tad sēžu pie rakstāmgalda trīs četras diennaktis, neēdu un vienkārši mirstu pie tā rakstāmgalda.

 

Kāpēc tu mokies?

G.K.: Tas nāk dabiski, tas ir tāds dabisks process, ka es sapišos prātā pie rakstāmgalda. Tas notiek vidēji reizi pusotrā mēnesī. Es rakstu reti, bet, kad sāku rakstīt, nu, tad tas ir hevī. Okei, tu neraksti pusotru mēnesi, bet esi sevī uzkrājis visas tās emocijas, visu to ārprātu, visu to dzīvi kā sugu. Un tad mirsti vairākas diennaktis. Izlaid visus savus grēkus ārā. Aizej gulēt, cerams. Pamosties no rīta kā saulīte, atkal jūties normāli. Tas ir apmēram tā – paiet divi mēneši, tu atkal sapisies, salūsti, tev ir piecas diennaktis dotas negulēt, neēst, rakstīt, nekontaktēties ar cilvēkiem, kad zvana mamma – necelt telefonu, rakstīt, rakstīt, rakstīt, sajukt prātā, atveseļoties, vēlreiz sajukt prātā, atveseļoties, la la la la la la la la la… Tad paskaties – eu, šito varētu Ostupam aizsūtīt (visi smejas).

 

Šai visā man visvairāk patīk tas, ka tavu dzejoļu tēli bieži vien ir diezgan silti – nebūt ne tik eksaltēti, kā varētu šķist pēc šī stāstījuma.

G.K.: Nu, viens ir tas, kādā ainavā esmu es, otrs – kādu ainavu es vēlos uzburt. Man liekas, ka tas, kā rakstu, ir tieši pretēji tam, kā jūtos. Okei, es mirstu, bet es cenšos to skaistumu pēdējo izraut ārā.

 

Šeit iederas jautājums par rakstīšanas paradumiem – kā ir pārējiem?

M.L.M.: Manā rakstīšanas procesā nav īsti nekā tik poētiska. Agrāk es šad tad kaut ko uzrakstīju viena vai cita iemesla dēļ. Man varbūt gribētos pat kaut kādā rutīnā to darīt – mēnesī tik un tik reizes censties rakstīt. Man tagad kādu laiku jāpadzīvo un tad varēšu pateikt, kā tas process notiek. Man vienkārši līdz kaut kam tādam ir jānonāk.

Raimonds Ķirķis: Tas process ir tāds ļoti vispārīgs. Ir kaut kāds pirmais impulss un tad – tīrs darbs. Strādāšana pie teksta, nevis lidošana uz Pegaza muguras un skricelēšana. Man nav konkrēta režīma, bet es rakstu pārsvarā naktīs, jo tad nav nekā, kas novērstu uzmanību.

Lauris Veips: Es, man liekas, visvairāk rakstu ārpus lapas. Ir ikdienā kaut kādas tēmas, kuras aizķeras. Un, tā kā manā dzīvē nav daudz notikumu, tās var arī tur palikt – manā galvā. Man nekas daudz nenovērš uzmanību. Un tad jau lielākā daļa dzejoļa ir uzrakstīta, pirms es viņu sev nosūtu e-pastā no sava mobilā telefona. Un pēc tam rediģēšana ir ļoti ilgs process – es stundām ilgi skatos, ja es nesaprotu, ko kāda rindiņa nozīmē, tad es viņu izdzēšu. Es arī parādu citiem cilvēkiem, kas man palīdz. Varbūt dzejolis ir uz pāris lapām, bet no viņa var palikt pāri pāris rindiņas.

E.K.: Man rakstīšana nāk ar viļņiem. Ja esmu ļoti aizņemts, man nav iespējas rakstīt, jo tam nav vietas prātā. Piemēram, esot Londonā, es pirmo pusotru mēnesi neko neuzrakstīju. Es ik pa laikam vienkārši pierakstu rindiņas. Piemēram, dzejolis par aronijām – es jau pirms pusgada zināju, ka es gribu uzrakstīt dzejoli, kurā centrālais joks ir par aronijām, vecvecākiem un dārzu. Bet tas neatnāca kādu pusgadu līdz galam. Kad es beidzot piesēžos, lai rakstītu, es bīdu kādu ideju vai rakstīšanas veidu, kas man tobrīd liekas pieņemams. Tad aptuveni ik pēc četriem mēnešiem atskatos un cenšos rakstīt citādi. Tā ka tie ir ne tikai iedvesmas etapi, bet arī darba etapi.

L.V.: Es vēl par lasīšanu varu piebilst – formāli man ir svarīgi minimālistiski teksti. Ne obligāti īsi, bet bez liekvārdības, bez paskaidrotām metaforām. Ja es redzu, ka tur ir rindiņa, kas tur varētu nebūt, tad es uzreiz drusku dusmojos. Es domāju, ka, ja kaut ko var izņemt, tad tas vairs nav pilnībā izstrādāts dzejolis. Bet satura ziņā man ir svarīgi – depresija. Man arī ļoti patīk, ka var just citu cilvēku mokas. Tas ir tāpēc, ka es parasti rakstu un lasu – it sevišķi dzeju –, kad jūtos slikti. Ja kāds ir skaisti uzrakstījis par savām mokām, man liekas, ka viņš ir tās jau pārvarējis. Tā ir tā transformācija, kas mani interesē.

 

Kā ir pārējiem – jūs rakstāt, kad jūtaties slikti vai tad, kad jūtaties labi? Mierā vai trauksmē? Vai tam vispār ir nozīme?

R.Ķ.: Tas nav galvenais, manuprāt. Jebkas var iedvesmot rakstīšanas procesu. Manuprāt, svarīgāk ir nevis, kas pamudina, bet tas, ko tu vēlies pateikt, kāds ir tavs teksta mērķis. Tīri darbošanās ar tekstu ir tas, kas izraisa vēlmi. Vairākas reizes jau tika pieminēti īsi dzejoļi, bet es, iespējams, meklēju tieši garus tekstus, kas ir vairāk kā kolāža. Tādi, kas varbūt ir veidoti no īsākiem fragmentiem, bet kopumā veido vienotu veselumu. Tādus tekstus es augstāk vērtēju. Tas, protams, ir ne tikai dzejā, bet arī prozā – apjomīgums, milzīgums.

M.L.M.: Par iepriekš pieminēto depresiju – man nepatīk šo vārdu izmantot, kad netiek runāts par klīnisku depresiju, par diagnozi. Es neteiktu, ka īpaši bieži ar to saskaros, bet idejiskā līmenī man nepatīk, ja dzejolī var just to „es jūtos slikti, tādēļ es uzrakstīšu bēdīgu dzejoli”. Nu un? Ko tālāk? Man nepatīk, ka teksts ir vienkārši kaut kāda pašanalīze; ka viņam nav vairāk slāņu, to līmeņu, kuros var izprast tekstu ārpus tā, kā juties autors. Man tas vispār nestrādā, jo tādos gadījumos ir tikai viens jautājums – vai varu ar to asociēties, vai ne? Ar to tas arī beidzas. Ja es arī jūtos bēdīgi, tad man patīk bēdīgais dzejolis – nu, man tas liekas tā diezgan… tizli. Es pati, kad rakstu, ļoti cenšos nekoncentrēties uz to, ka, piemēram, jūtos bēdīgi vai tamlīdzīgi. Es no tā cenšos izvairīties. Protams, nesaku, ka tā visiem būtu jādara, bet, manuprāt, tur būtu jābūt kādai lielākai jēgai nekā manai pašizjūtai.

L.V.: Man tas uzsvars bija uz transformāciju, nevis uz emociju analīzi. Emociju analīze tiešām ir drīzāk paredzēta Freida dīvāniem.

 

Cik daudz jūs domājat par to, ko domā lasītājs?

G.K.: Absolūti nedomāju.

M.L.M.: Es arī ne. Katru reizi, kad kāds kaut ko saka par to, ko esmu rakstījusi, man tas ir pārsteigums un samulsums. Es bieži nejūtos gatava tam, ka kāds to lasīs un par to domās.

R.Ķ.: Es pieņemu, ka mums jau diezgan maz ir bijusi saskare ar lasītājiem, tāpēc tas vēl nav iekodēts prātā, ka būtu par viņiem kaut nedaudz jāaizdomājas.

 

Kurā brīdī jūs zināt, ka dzejolis ir pabeigts?

(Pauze)

L.V.: Tad, kad viņš ir pabeigts (visi smejas).

 

Bet ko tas nozīmē?

R.Ķ.: Varbūt tad, kad esi atrisinājis viņa iekšējo loģiku. Kad tur vairs nav īsti, ko… Kad viņš sevi ir izsmēlis.

E.K.: Kā kuru reizi. Reizēm ir jau skaidrs, kas būs beigās, kamēr dzejolis ir tikai iesākts. Un ir jāsaprot, ko izdarīt pa vidu. Tas ir labākais variants, jo tad tu aptuveni nonāc līdz tām beigām mierīgi un vari justies darbu padarījis. Cits gadījums – ja dzejolim ir stāsts vai vismaz aptuvena notikumu sekvence, tad, kad tā ir izspēlēta, vienkārši jāsaprot, vai ir vai nav atrisinājuma. Un vēl, atkal atgriežoties pie tēliem, rakstot bieži gadīsies, ka kaut kas atkārtosies – tēls, doma vai kāds aspekts no visa dzejoļa. Brīžos, kad man liekas, ka tas galvenais tēls vai metaforiskā ierīce ir pabeigusi savu attīstību, tad es domāju, ka dzejolis gan jau ir pabeigts. Reizēm man ir licies, ka dzejolis ir jāraksta ilgāk, nekā viņš patiesībā ir jāraksta. Vienkārši pēc tam ir jāizgriež ārā liekās rindiņas. Tas ir viegli, bet diezgan nepatīkami.

M.L.M.: Man mēdz būt tā, ka es rakstu, ne līdz galam pati saprotot cēloņus, kāpēc esmu sākusi rakstīt. Nezinot, ko īsti ar to visu gribu pateikt. Bet es cenšos runāt godīgi. Tad uz beigām pienāk tāds brīdis, ka man noklikšķ, un tas viss, ko esmu centusies saprast rakstīšanas gaitā, tagad ir sapraties, un es veicu to secinājumu – nevis atbildi vai tamlīdzīgi, bet es vienkārši ieraugu, ka tas ir loģiski, kas tajā dzejolī – vai manī vai man apkārt – notiek. Tas, protams, nav vienmēr, bet ir tādi gadījumi, kad pienāk punkts, kurā es saprotu, kas šis vai tas ir un kāpēc. Tas vienkārši izsecinās tekstā, un tā parādās teksta beigas.

 

Es esmu piedzīvojis kaut ko līdzīgu.

E.K.: Jā.

R.Ķ.: Jā, sākotnēji tā vienmēr ir taustīšanās un meklēšana pēc idejām un veida, kā pateikt to, ko gribi pateikt. Tā sajūta jau ir brīnišķīga, ka ir vajadzība pierakstīt, nezinot kāpēc, ko un kā, un censties to apvienot.

M.L.M.: Man šķiet, ka viens no iemesliem, kāpēc es sāku rakstīt, kad pati īsti nezinu, kāpēc to daru, ir lietas, ko nevar tik precīzi pateikt normālā saziņā vai citos medijos, cik precīzi to var izdarīt dzejā. Kad es rakstu un sāku precīzi runāt par to, kas tas ir, tikai tad tas paliek tāds apjaušams galvā. Nav tā, ka tu vienkārši raksti kaut kādus skaistu vārdu virknējumus – tas viss, protams, izklausās baigi brīnišķīgi, apburoši un puķaini, bet es rakstu tāpēc, ka citādi es to nemaz nevaru pateikt. Tāpēc varbūt arī tā ideja, tas secinājums konkretizējas vien rakstīšanās gaitā, jo tu beidzot runā tā, kā ir.

E.K.: Tas process bieži vien ir tāds, jā. Kad man draugi, kas nav saistīti ar literatūru, prasa, kā tas notiek, es parasti atbildu, ka tu sāc ar iedvesmu un beidz ar darbu. Tā ir aizrautība ar valodu. Sākumā ir frāze vai kas tāds, ko esmu izdomājis. Tad tālāk sākas taustīšanās – jāsaprot, kur tas ved; kā tas strādā; ko tas rada? Pirmās dažas rindiņas vienmēr vienkārši izmetas, pārējais ir jādomā man. Tā man ir lielākoties. Reizēm dzejolis izmetas viss uzreiz, bet tas ir retāk.

 

Manuprāt, ja dzejolis neizmetas viss uzreiz, tad to novest līdz beigām ir diezgan grūti. Sākas visādas uzmācīgas domas – „viss jau ir uzrakstīts” un tamlīdzīgi. Vai esat jutušies „paralizēti literatūras vēstures priekšā”? Ja jā, kā tiekat ar to galā?

M.L.M.: Vēl nesen es teicu Raimondam, ka nejūtu, ka man ir kāda jēga šajā visā atrasties, jo man šķiet, ka visur apkārt ir tik daudz cilvēku, kas to dara labāk nekā es. Tas notiek, jā, palaikam. Bet, nu, tad man kāds pasaka, lai beidzu ākstīties.

G.K.: Es īstenībā pārāk daudz nedomāju ārpus sevis. Arī rakstot es vairāk strādāju ar sevi nekā ar valodu. Tā ir tāda kā pašam-sev-grēksūdze-priekš-sevis, un ir vienkārši priecīgi, ja Ostups var nopublicēt un iedot četrdesmit eiro (visi smejas).

E.K.: Man ir gadījies divējādi. No vienas puses, ir tik daudz tās skaistās un dižās literatūras, kas ir uzrakstīta. Šekspīrs, Gēte, visas pasaules lielās lietas. No otras puses, paralīze nāk no tā, ka rodas sajūta, ka neesmu gana moderns. Rakstīt stingrās formās – tas taču nav moderni, nerakstīt konceptuāli – tas nav moderni. Tā izjūta nāk no abām pusēm, tādēļ tajā vidus spraugā jācenšas atrast to iespēju… iespēju pateikt „pofig par to visu”. Jo citādi nevar uzrakstīt neko. Vispār – ja cilvēki uzskata, ka viss jau ir uzrakstīts, tad jau sanāk, ka pasaule ir beigusi attīstīties. Viss ir beidzis veidoties. Bet cilvēki mainās, pasaule turpina bīdīties uz priekšu, līdz ar to vienmēr ir kaut kas jauns – pasaule mainās un literatūra mainās līdzi.

M.L.M.: Bet es tomēr neteiktu, ka man šīs sajūtas rodas no tā, ka man nebūtu nekā jauna, ko pateikt. Respektīvi, šis fakts mani neapgrūtina. Drīzāk tieši tas, ka es neredzu kādu globālu pienesumu pasaules literatūrai no sevis. Man jau šķiet, ka tur situācija nav tik slikta. Man nešķiet, jāiet kaut kas ātri glābt. Man šī krīze sākas brīžos, kad neredzu, kur tālāk iet. Labi, esmu saraudinājusi savu mammu un draugus ar to, ko esmu uzrakstījusi, bet ko tagad? Kur tālāk ar to iet? Kaut kas tālāk vispār ir?

R.Ķ.: Bet ne jau tu to izlemsi.

M.L.M.: Kurš tad?

G.K.: Izdevniecība – vai tevi iespiedīs vākos vai ne.

 

Luīze, tu tikpat kā neesi publicējusi savus dzejoļus.

M.L.M.: Tieši tā, neesmu, tāpēc, ka neesmu izdomājusi, kāpēc cilvēkiem tagad tas būtu jālasa. Bet, nu, es lēnām atradinos no šīm domām.

 

Ļoti labi. Man vēl ir viens jautājums. Manuprāt, no vienas sarunas ir naivi cerēt uz „paaudzes portretu” vai ko tamlīdzīgu, tādēļ drīzāk vērtīgi ir parunāt par konkrēto, individuālo – kā jūs katrs raksturotu savu un jūsu paaudzē klātesošo dzejas valodu?

L.V.: Ja man būtu jāraksturo savs dzejas korpuss, es izvēlētos planētu Solaris. Nespējas komunicēt, nespējas un mēģinājumos kaut ko pateikt nozīmē. Tajā pašā laikā, piemiedzot ar aci. Saprotot šo nespēju iejusties citos cilvēkos un precīzi nodot pieredzi, tomēr mēģināt komunicēt. Apzinoties, ka tas ir neiespējami. Par pārējiem – es jūs visus esmu lasījis, un man jūs visi ļoti patīkat – man liekas, ka jūsu dzeja ir ambiciozāka. Par mums kopīgo – tā varētu būt tā sevis apzināšanās, mēģinājumi un apzināšanās, ka tu nespēj neko pateikt. Lai gan skaidrs, ka šeit atkal runāju galvenokārt par sevi. Bet pavediens, ar kuru es visvairāk sasaistos, ir uztraukšanās. Nevis pat par to, ka nesapratīs vai pārpratīs, bet to, ka… Par kaut ko citu.

M.L.M.: Man šķiet, es sajūtu līmenī saprotu, ko tu saki. Bet vēl tagad, tā uz vietas domājot, man liekas, ka šeit esošajiem autoriem dzejas rakstīšana ir vienkārši kaut kas, kas notiek. Nav īsti nekādas pamatīgas pārliecības par to, kāpēc es vai mani draugi to dara. Es vismaz tādu nejūtu. Ja kādam šī pārliecība ir, es labprāt to dzirdētu. Nav līdz galam skaidrs, vai tam ir kāds iespaidīgs mērķis. Par Gunti, es saprotu, ka nav nekāda globāla mērķa. Es arī nesaku, ka tas būtu vajadzīgs. Bet tas vienkārši ir dabiski. Rakstīt. Droši vien kaut kādā līmenī sasaucas arī ar to, ko es iepriekš teicu, ka citādi to vienkārši nevar pateikt. Tas notiek, un tu centies to darīt pēc iespējas labi, ja jau tu to dari.

G.K.: Mēs te iepriekš runājām par paškritiku. Tad es domāju, ja man būtu jāraksturo tas, ko es rakstu, tad tas varētu būt (pauze) „ziedošas pļavas ziemā un citi mēsli”.

E.K.: Krājuma nosaukums (visi smejas).

M.L.M.: Tas ir ļoti slikts krājuma nosaukums (visi smejas). Bet atgriežoties pie iepriekšminētā, man pa laikam gribas uzrakstīt kaut ko, kur es skaidrotu dzīves situācijas un to, kā būtu jāskatās uz visādiem pasaules procesiem, bet es parasti sabīstos par to, jo jūtos pārāk mazizglītota šajos jautājumos, tāpēc es izvairos no iejaukšanās un kāda vēstneša lomas uzņemšanās, lielu jautājumu risinātāja. Taču reizēm gribas.

 

Tam jau arī drīzāk derētu nevis dzeja, bet, teiksim, publicistika vai aktīvisms. Turklāt dzejai jau nav obligāti jābūt kādam mērķim. Tu saki, ka jūs vieno konkrēta mērķa neesamība. Vai tādam ir jābūt? Dzeja ar mērķi ir lietojamā dzeja – dzeja kāzām, dzeja bērēm, dzeja dzimšanas dienai…

M.L.M.: Jā, bet es domāju, ka, ja nogrieztu dzeju, abstrakto glezniecību un instrumentālo mūziku, tad cilvēki tāpat diezgan ātri pie tā atgrieztos. Vai arī sajuktu prātā.

G.K.: Vai veiktu pašnāvību.

E.K.: To jau autori tāpat dara (visi smejas).

 

Edvard, tu gribēji ko piebilst par saviem dzejoļiem?

E.K.: Tas, uz ko es tiecos, ir tas, kas man pašam patīk, bet – kas tas ir… Nu, pagaidām man ir sajūta, ka es aprakstu kaut kādu iespaidu vai sajūtu fragmentu, tad es to sadalu pa daļiņām un uztaisu no fragmenta pasauli. It kā tu iezūmotu iekšā bildē, bet tā nekļūtu neasa. Cerams. Neatkarīgi no formas, neatkarīgi no tā, kāda veida dzejolis tas ir… Man ir sajūta, ka tas ir aptuveni tas, ko daru. Par pārējiem – esmu izlasījis tikai Laura nesenāko publikāciju, bet Raimondu, Luīzi un Gunti es pazīstu jau no Bunkura dienām. Es labprātāk pateiktu dažus vārdus par katru atsevišķi, nevis raksturotu visus kopā. Laura publikācija man mazliet atsauca  Žeberu. Tādā ziņā, ka tie ir fragmenti, kas it kā ir vizuāli, bet vizuāli izķidāti. Nosaukums ir it kā gleznas nosaukums, tad bezmaz koncepcijas apraksts. Pat, ja tas nav vizuāls dzejolis, man tas strādā vizuālā veidā. Savukārt, kad lasu to, ko rakstījis Guntis, es jūtu to pašu no otras puses, proti, tā pasaule nevis tiek būvēta kā maziņa un tad – izplesta, bet gluži kā triptihs vai freska. Guntis to uzbūvē visu no apakšas uz augšu ar visiem pamatiem. Piesātināta pasaule. Luīzi es esmu daudz dzirdējis, bet ne lasījis. Tas, ko varu teikt, ka reizēm ir neparedzami, reizēm nesaprotami, reizēm saprotami. Es atceros dzejoli, ko lasīji Zunda dārzā – nebija tā, ka tas viss bija superenigmātiski, man patika personīgās, biogrāfiskās metaforas. Par Raimonda tekstiem – viņos reizēm ir čakarīgi iebraukt, bet tā ir pavisam cita veida pieredze, kas man ir foršs piedzīvojums. Es, iespējams, neesmu lasījis gana daudz Uldi Bērziņu, lai …

R.Ķ.: Atkoda… (smejas).

E.K.: Man vienkārši patīk tā iespēja – nevis tiek plestas robežas, bet ir dzīvošana uz robežas – tas, man liekas, ir Raimonda dzejā.

M.L.M.: Par to, ka ir grūti iebraukt – Raimonds lasa tajā savā manierē salīdzinoši garus tekstus, kuros tu nonāc iekšā un kulies līdzi tajā, ko viņš tur stāsta. Un man arī bieži ir grūti izsekot līdzi tam, kas tur notiek, bet Raimonds ir vairākas reizes izteicies, ka viņa tekstus paredzēts arī lasīt, nevis tikai klausīties. Bet kaut kādā brīdi – es tur esmu, tas viss notiek – pēkšņi kaut kas atkal noklikšķ, un es atkal uzķeru kādu rindu, un liekas, ka visam, kas pirms tam ir noticis, ir jauna jēga, tas meiko sensu. Es gan nezinu, vai Raimonds to tā ir domājis (smejas).

G.K.: Es varu piebilst par sajūtām. Dzirdot Raimondu izpildījumā, sajūta ir tāda, ka ar milzīgu izsaukuma zīmi tev dur krūtīs, ar milzīgu jautājuma zīmi sit pa muguru un tad beigās  iešauj punktu pierē kā kontrolšāvienu.

 

Raimond…

R.Ķ.: Es jau gribēju pirms tam piebilst, ka vienā sarunā ar Uldi Bērziņu arī es viņam sūdzējos, ka ir tik daudz mirušo, kurus es tik ļoti cienu un kuri man šķiet nepārkāpjami savā lielumā. Un tad viņš teica – nu ko, vienkārši uzraksti labāk (visi smejas).

M.L.M.: Vai tev liekas, ka tev izdodas?

R.Ķ.: Es nezinu, ne jau man par to jāspriež. Bet tas, no kā es cenšos veidot dzejoļus un kā es viņus raksturotu – es cenšos atrast kādas tēmas tajā, kas jau ir bijis, un sintezēt to kopā ar savu pieredzi, sajūtām, kas tajā brīdī ir aktuālas vai ir bijušas aktuālas. Tad izveidot kādu jaunu… jaunu… jaunu pasauli, respektīvi, tā visa ir tāda demiurgu laboratorija.

 

Un, lūk, arī mūsu sarunas nosaukums (visi smejas).

R.Ķ.: Ja man jācenšas to visu kaut kā kopā raksturot, tad pagaidām es sajūtu kopsakarības ar Gunti, ar Luīzi, ar cilvēkiem, ar kuriem esmu vairāk laika pavadījis kopā. Mēs esam sprieduši, ka gan jau ir kaut kas kopējs mūsos, bet tas visticamāk ir tikai šķitums… Es domāju, ka par agru ir spriest par kopīgajām iezīmēm. Tāpat tas ar laiku parādīsies un atkal – ne jau mēs esam tie, kas par to spriedīs. Varbūt mēs varam kādu daļu no sevis tajā visā dot, bet citādi… Nu, sanāksim pēc divdesmit gadiem kopā, tad parunāsim.

M.L.M.: Jā, to ir ļoti būtiski saprast, ka viss, ko mēs varam šeit izsecināt, ir par ļoti īsu laika posmu. Es sāku rakstīt tikai pirms pāris gadiem. Mēs esam tikko šeit nokļuvuši.

  1. „Spanglish” (no angļu valodas – „Spanish” un „English”) jeb „Inglañol” (no spāņu valodas – „Inglés” un „Español” )– hibrīdvārdi, kas apzīmē abu valodu krustošanos un sajaukšanos vienā dialektā vai idiolektā.  (back)
  2. Dzejas slams (no angļu val. – Poetry Slam) – dzejas sacensības, kurās vērtē gan teksta saturu, gan tā izpildījumu.  (back)
  3. Elsbergs K. kāpi vai nekāpi sapnim uz rīkles, krājums Pie sienas un maigajā zemē, Rīga: Enigma, 1997, 250. lpp.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri