Kādreiz pāries. Cikos?

 

Par Rozas Liksomas stāstu krājumu Kādreiz pāries (Zvaigzne ABC, no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga).

 

Reklāmas tekstā un atsevišķās recenzijās par Rozas Liksomas (Anni Ilevāras, 1958) jaunāko stāstu krājumu Kādreiz pāries (latviski lasāms, kā allaž, izcilā Maimas Grīnbergas tulkojumā) uzsvērta galvenokārt viena šīs prozas īpašība – ka tā ir „strauja mūsdienu cilvēces tipu procesija”, „pasaules un mūsu apziņas spoguļattēls”.1 Vai arī: „Liksomas īsprozu varētu pielīdzināt maziem monologiem, kādus itin bieži nākas dzirdēt sabiedriskajā transportā, nonākot runīgu līdzbraucēju ielokā. Kādreiz tie ir satriecoši, bet citreiz satriecoši stulbi, nedaudz vientiesīgi, asinis stindzinoši, reizēm primitīvi, dažos skopos vārdos izstāstīti mazo cilvēku dzīves lielie notikumi, kas, neraugoties uz vēstīto, uzrunā ar savu tiešumu un neviltoto intonāciju. Tos lasot, neizbēgami notiek saslēgšanās ar to realitātes daļu, kas ikdienā ir pārāk nepatīkama, lai kāds to gribētu atzīt par labu esam.”2

Jā, labi. Tā tas patiešām ir. Mēs taču jau kopš vidusskolas (vai, sliktākajā gadījumā, bakalaura studiju pirmā kursa) zinām, ka „patiesi, netīra straume ir cilvēks”, lai arī neatlaidīgi turpinām lolot ilūzijas, ka šim radījumam piemīt kaut jele kāda vērtību skala un, kauču reliģiskās piederības izkropļoti, tomēr priekšstati par labo un ļauno. Tāpat mums tīk domāt, ka Liksomas varoņi attiecas uz minētajiem monologiem sabiedriskajā transportā, nevis nepastarpināti tieši uz mūsu spoguļattēlu darbdienas rītā. Galu galā, neesam jau nekādi deģenerāti, bezdarbnieki, narkodīleri, malumednieki, UDHS vai veģetatīvās distonijas apsēstie AA kandidāti. Mēs ne – viņi, tā sabiedrība, par kuru raksta Liksoma.

Ņemties to visu analizēt, meklējot drošus un pašpasargājošus prototipus „modernajā sabiedrībā” un galu galā nonākot pie secinājuma, ka Liksomas proza satur kādu nebūt morālu pamācību, būtu, mazākais, garlaicīgi. Tieši tāpēc šis visnotaļ kodolīgais stāstu krājums mani ieinteresēja, pirmkārt, tajā ietverto fabulu dēļ – ja jau par morāli, fabulās taču tāda ir ietverta pēc žanra definīcijas, vai ne? Un, otrkārt, pēc vairākkārtīgas izlasīšanas nekādi nelika mierā doma, kāpēc Liksoma ir izvēlējusies tieši tādus nosaukumus stāstu krājuma sadaļām. Neapgalvoju, ka uz šiem jautājumiem ir iespējams atbildēt, taču šajā gadījumā eksperiments šķita, mazākais, interesants.

Tātad pie lietas. Kopumā krājumā ietvertas četras fabulas.3 Līdzīgi kā klasiskajās (piedodiet šī vārda lietojumu) tajās, protams, darbojas dzīvnieki. Atšķirībā no, teiksim, Lafontēna vai Ēzopa fabulām, tajās trūkst pēdējā teikuma, proti, morāles, kas lasītājam palīdzētu saprast, kāda ir pamācība. Tas fabulās maz izglītotu lasītāju (proti, mani) vilina tās lasīt divējādi: vairākreiz pa kārtai, cerot, ka „doma savilksies” pati no sevis (nekā nebija!), vai grāmatas kontekstā, proti, mēģinot „izpīpēt”, kāpēc tieši šī un ne cita fabula ievada to vai citu stāstu krājuma daļu. Par atslēgu interpretācijai izvēlēšos amatierisku apgalvojumu, proti: „dzīvnieks spriež un rīkojas gluži kā cilvēks. Cilvēkiem savukārt piemīt dažādu dzīvnieku rakstura iezīmes gan apslēptā, gan tīri redzamā izpausmē.”4

Pirmo daļu Pārējā pasaule ievada fabula par kādu mednieku, kas zaķu medībās guvis ievainojumu kreisajā augšstilbā – viņu sašāvis medītais garausis, kuru notvert diemžēl nav izdevies. Pārējā pasaule izrādās īsi, kodolīgi vēstījumi nebūt ne par šāvējiem, bet gan par netveramiem jocīgiem prātiem – cilvēkiem, kas vairāk par visu alkst apprecēties (štrunts, ka nav līgavaiņa, galvenais ir izplānot kāzas, II), par tādiem, kas citreiz spēj iziet no mājas, bet biežāk tomēr nespēj (VI, VIII), tādiem, kas fantāzijā attīsta slepkavniecisku mizantropiju (XII), aizstāj mīlestību ar ēdienu (IX), pielūdz vērtības, kas neizplata liekas smakas un kuru aizstāvji nemirst (jāpiebilst gan, ka īstenās – šajā gadījumā, starp citu, nacionālās, jo izvēle notiek par labu Karjalas brāļiem – vērtības, tavu brīnumu, izrādās visai slepkavnieciskas, XIII). Nekā atpazīstama, vai ne? Man arī tā šķiet. Un sakars ar aizbēgušo šāvējzaķi – varbūt politisks (sak, iešāva kājā vērtības un notinās mežā), bet varbūt emocionāls (iesvēla alkas pēc ģimenes, mīlestības vai naidu pret cilvēci un notinās mežā). Varbūt tomēr − nekāds, un Liksoma vienkārši joko, jo medniekam taču galu galā viss beidzās labi un garausim, jādomā, arī. Stāsts taču ir par pārējo pasauli, tātad par to, kas uz mums īsti neattiecas pēc definīcijas, vai ne?

Fabula pirms otrās daļas – Kaspars Hauzers – vēsta par psihu alni, kurš uzbrucis estrādes dziedātāja mersim un to nogalinājis (mersi, ne dziedātāju). Atkal – alnis ir aizbēdzis no nozieguma vietas, un nav atrasts. Sarežģīti. Kāds sakars 19. gadsimta leģendārajam jauneklim ar estrādes mūziku un alni? Šajā, grāmatas visīsākajā daļā, Liksoma, šķiet, visvairāk pievērsusies meliem, ar ko nodarbojas hauzerveidīgie. Te sastopam vēstījumu par cilvēka daili (stāsts par plastisko operāciju: IV, attieksmi pret liekajiem kilogramiem: XIV, I), par ģimenes vērtībām („Ak, cik bēdīgi ir skatīties uz šito vedeklu, kurai te bildē ir tikai seši bērni un, kā rādās, vēdersoma aizvien stāv tukša. Ak, cik skaisti ir skatīties uz šito otru vedeklu, kurai ir desmit bērnu un tūlīt tūlīt būs klāt vienpadsmitais.” – VI, arī IX, kas aplūko dažādu iztēles vairāk vai mazāk bagātus dzemdību paveidus). Tāpat ietverts vēstījums par dzīvniekiem un tehnoloģijām, atbalsojot senseno Bernharda Gržimeka apgalvojumu: „Tur, kur daba saskaras ar tehnoloģijām, daba iet bojā” (tiesa, Liksoma pamanās starp abiem minētajiem ievietot vēl trešo nevainīgo posmu, proti, cilvēku, kas, iegrimis instagrammā, uzkāpj smilšu pelei vai, aizņemts ar 65. selfiju, ļauj kaķim izkrist pa logu: III). No estrādes dziedāšanas tik, cik atsauce uz Eirovīziju sadaļas pēdējā vēstījumā. No mežā aizbēgušā trakā vientuļnieka aļņa – ne miņas.

Un tad trešā, grāmatas garākā − un arī pēc dialekta atšķirīgā – daļa Ziemeļi. Ievadfabulā potenciālais slepkavnieks vairs nav dzīvnieks, bet gan kāds metālists, kurš grib noslaktēt govi tikai tāpēc, ka lopiņš ir norijis viņa viedtālruni. Govs visu atrisina, viedtālruni visdabiskākajā veidā izvadot no sava organisma. Sekojošie stāsti savukārt vēsta par „vienkāršiem cilvēkiem”, kas strādā, lolo savus ieskatus par politiku, reliģiju un vēsturi un vairāk vai mazāk visi ir ieslīguši savā vientulībā. No kurienes, tiesa, paglābj sociālais aprūpētājs, feispūķis vai virkne mobilo, ko var izmantot pansionātā. Vienlaikus ārējai iedarbībai neviens no šiem vēstītājiem tā īsti nav pakļauts – viņi ir pašpietiekami sevī, gan spējīgi uztvert ārējo pasauli, tomēr neatsaucoties uz tās impulsiem. Vienkāršoti sakot, ārējo pasauli viņi patiešām atrisina bez slepkavnieciskas trakošanas par taisnību un patiesību, vienkārši izlaižot to caur sevi kā govs mobilo telefonu. Atskaitot, iespējams, vienu gadījumu, kad tekstā vēlreiz parādās cirvis. III un XXVIII sākotnēji liekas divi identiski stāsti (jāpiebilst, labs triks, kā pirmreizēju lasītāju piespiest pašķirt grāmatu dažas lappuses atpakaļ) – par kontrolfrīku māmiņu, kurai vienādiņ gribas zināt, ka ar dēlu, kurš dzīvo blakusistabā, viss ir kārtībā – paēdis, siltumā, strādā. Nav brīnums, ka otrajā stāstā pat mierīgie ziemeļnieka nervi neiztur un rūpīgā māte dabū ar cirvi pa pieri. Nepaspēj pat grēkus nožēlot, atšķirībā no puisēna, kas atnācis pie mācītāja apvainot savu vectēvu „pa dirsāgrūdēj” (kā norāda mācītājs, zēnam tomēr tiek piedots, jo viņš ir nesaprātīgs un neapjēdz, ka veci vīri iemāca jaunas un svarīgas lietas, lai kādreiz pieaugot puisēna sieva būtu „apmierināt un tāpēc paliks tev uzticīg un paklausīg visu dzīvs laik” (XXIV). Ziemeļnieki – savā pasaulītē nodarbināti, ne visai ieinteresēti apkārtējos cilvēkos un tajā, kas tieši viņus neskar, sevī un savā nāvē mierpilni vērsti. Šai daļā šķietos mīklu starp fabulu un stāstiem atrisinājusi.

Un, visbeidzot, noslēdzošā – visu krājumu apkopojošā? – fabula. Mīlīgs, laba barojuma vilku sugas suns ir apgrauzis savu mirušo saimnieci un atrod jaunās mājas pie kaimiņa. Man šķiet, ar šo fabulu Liksoma beidzot atzīstas, ka jau no paša sākuma ir drusku mānījusies. Vilku suns atradīs sev jaunas mājas, jo tāda ir pārējās pasaules, Kaspara Hauzera un ziemeļnieka daba. Allaž atradīs sev jaunas mājas, jo, ziniet, ko – īstenībā jau nepāries. Nekad.

  1. Jāpiebilst gan, ka, ņemot vērā nemitīgās un, kā šķiet, nebūt ne nejaušās atsauces uz dažādiem Somijas reģioniem, apdzīvotām vietām un politiski svarīgiem notikumiem, kļūst taisni vai žēl, ka tik maz zinu par šīs valsts politisko un ideju vēsturi. Varu derēt, ka cilvēks ar plašākām zināšanām varētu piedāvāt Liksomas prozai tieši šādu analīzi. Taču tur jau slēpjas kvalitatīvas literatūras interpretāciju jaukumi – bezgalībā.  (back)
  2. Jundze A., Roza, kas nepāriet, Neatkarīgā Rīta avīze, 29.11.2016. Pieejams tiešsaistē: http://nra.lv/kultura/192855-kultura-roza-kas-nepariet.htm, skatīts 14.12.2016.  (back)
  3. Šī jēdziena pirmajā nozīmē, proti, „Īss, parasti alegorisks, daiļdarbs dzejā, retāk prozā, ar pamācošu, satīrisku vai ironisku saturu”. Definīcija pieejama tiešsaistē: http://www.tezaurs.lv/#/sv/fabula, skatīts 14.12.2016.  (back)
  4. To, pamatojot apgalvojumu, ka Lafontēns iebilst kartēziešu ieskatam, kuri „uzskatīja dzīvniekus par pulksteņa mehānismiem” (diskusiju par šo jautājumu atstāsim jaunlaiku filozofijas un literatūrzinātnes speciālistiem), ievadā Lafontēna fabulām raksta tulkotājs Ēvalds Valters: Valters Ē., „Ievadam”, Lafontēna fabulas. Tulk. Valters Ē. Rīga: Liesma, 1985, 5. lpp.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri