punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Karmena un Vera

Inese Zandere

28/12/2016

 

Stāsts nolasīts Punctum rosinātajā Prozas lasījumu 2016 noslēguma pasākumā Dzejnieku proza, par to autore ieguva Alternatīvās žūrijas balvu.

 

Duhi Karmen. SSSR. Vintaž. V ņeraspečatannom flakoņe. Visota flakona 9,5 sm. Boļšaja redkosķ. Data vipuska – mart 1965 goda.

Nē, tas bija drusku ātrāk, varbūt 1962.

– Beri konfetku, ģetka.

Es ņemu – papīriņā ielipušu stikleni no saldumtrauka, kurā zem vāka ir arī atmiekšķējušies cepumi, piesūkušies ar sirdszāļu, naftalīna un Karmenas smaržu. Kā raksta krāmu aukcionu tirgotāji – interesants, salds karameļu aromāts. Parfjum klassa troinoj odekolon, očeņ dešovij i očeņ zaboristij. Zaboristij – kodīgs, uzmācīgs, bet izklausās, ka vārds būtu mētājies zemē pie sētas. Kaķis uzčurājis. Un retums tas nebija nekādā gadījumā, lai gan mammas plauktā tāda pudelīte nekad nav stāvējusi. Karmenai pie krūts ir roze un ausīs riņķi, mammai ir tumšais skolotājas ķitelis un baltas apkaklītes. Esmu redzējusi pudelītei uzskrūvētu sarkanu vai baltu plastmasas korķi, lai gan nezinu – karbolīts, tā vispār ir plastmasa vai nav? Ja toreiz būtu dzirdējusi šādu vārdu, man tas smirdētu pēc karbīda, ko tētis bāž kurmju alās. Katrs vārds ož citādi, it kā teikumu varētu izlasīt ar degunu.

Lielajā virtuvē pie plīts, kas smaržo pēc malkas, dūmiem un truša zupas, stāv Milda. Vera kaut ko gatavo uz prīmusa, kas atrodas viņas istabiņas aizskapē, blakus čuguna bundulim ar cilājamu puļķīti – trauks pieskrūvēts pie sienas, zem tā nolikts spainis, un tur viņa mazgājas. Kad es atveru durvis, no aizskapes uzvēdī smaržu mutulis: mazliet pēc piena, mazliet pēc petrolejas, mazliet pēc ziepēm. Veras tante smaida, viņa vienmēr smaida, un es vienmēr istabiņā esmu gaidīts ciemiņš.

– Beri konfetku, ģetka.

Es stiepju roku pēc stiklenes, bet acis skrien apkārt pa rāmīšu, fotogrāfiju, reprodukciju, no avīzēm izgrieztu bildīšu un kalendāra lapiņu izraibinātajām sienām. Pats lielākais portrets ir no kāda žurnāla, pa visu lapu: vīrs ar neizteiksmīgām ūsām abpus garai taisnai vagai, kas stiepjas no deguna līdz virslūpai. Ūsas pat īsti neizskatās pēc ūsām, tikai šķidra ēna, kas iezīmē lielo, izvelbto padeguni. Arī acis ir lielas un stingri skatās kaut kur augšup, bet mute šaura. Uz viņa apkakles ir divas lielas zvaigznes, uz krūtīm siksna un trīs ordeņi.

– Eto Vorošilov, – viņa smaidot saka un pieliecas, lai paceltu no svinīgi sarkanā grīdas celiņa lipīgo papīrīti, ko esmu netīšām nometusi zemē. Ap viņas ausīm un pieri izvijas sīkas, plānas matu sprodziņas, kas neļaujas cieši saņemtās copītes stingrībai. Viņai arī ir tādas pašas matadatas kā Mildai. Vasarā viņas abas ar tām tīra ķiršus, no katra izceļot kauliņu, citu pavisam pliku, bet pie cita vēl turas mazumiņš sarkani sulojošas miesas. Pa viņu rokām sūcas ķiršu asinis.

Veras rokas ir ļoti mīkstas, es sajūtu tās, kad viņa man paglauda galvu, pirms atkal izeju pa Karmenas un prīmusa istabas durvīm mūsu truša zupas pasaulē. Darbdienas šīs rokas pavada uz rakstāmmašīnas taustiņiem, un viņai ir apzinīgas sievietes sīki kārtīgais rokraksts, kas ļauj ierakstīt nelielā laukumā ļoti daudz vārdu: „Dorogaja Milda Janovna, Laima Nikolajevna, Oļgert Voldemarovič, Guntočka i milaja Inessočka! Pozdravļaju Vas vseh s nastupajuščim Novim godom, želaju vašei semje dobrogo zdorovja, mnoga radosti i uspehov v trude i učobe. S serdečnim privetom Vaša Vera Vladimirovna Ivanova”. Datums. Sākot ar piecdesmitajiem un līdz pat septiņdesmito vidum. Un vienmēr kopā ar pastkarti aploksnē ielikta krievu noplēšamā kalendāra lapiņa ar kādu vērtīgu, pamācošu informāciju.

 

Vakar ir nozāģēta lielo egļu rinda, kas slēpa māju no šosejas. Tās guļ, pārkritušas grāvim, un es cauru dienu sēžu šajā egļu bunkurā, kur var paslēpties ar visu galvu un uzglūnēt ceļam. Man kabatās sabāzti akmentiņi, es apšaudu automašīnas un trāpu gandrīz vienmēr. Šoferi noteikti dzird, kā akmentiņš atsitas pret bleķiem, ja vien tas netrāpa vilītim pa brezentu, bet mana artilērija ir par sīku un nevainīgu, lai kāds apstātos. Es esmu ļauna, viltīga un nesodāma. Es nepārdzīvoju, redzot, kā tētis dīrā pie virtuves stenderes, tieši blakus Veras durvīm uz naglas pakarinātu trusi, esmu redzējusi jau daudz tādu trušu. Es nemaz nezinu, ka man tas būtu kaut kā jāpārdzīvo. Trusis pie stenderes nozīmē zupu un sautējumu. Man ļoti garšo truša zupa ar krāsainiem, priecīgiem zirnīšiem un burkāniņiem – no dobēm, kas atrodas sakņudārzā aiz mazmājiņas. Es esmu redzējusi jau daudz tādu automašīnu, kurās brauc zaldāti, tās ir lielas, un pa tām es metu ar diviem akmentiņiem, vai pat veselu sauju, ja kabatās vēl ir palikuši munīcijas krājumi.

 

Otrajā egļu bunkura dienā es iesviežu ar akmentiņu motociklistam tieši pa pieri. Viņš satrūkstas, bremzē, motociklu sanes, tas slīd pa kreisi un krustojumā, kur  iela ved uz skolu, smagi nogāžas. Es ieploku grāvī un caur zariem redzu, kā tas guļ. Pakaļējais ritenis ir mazliet paslējies uz augšu un lēni griežas, braucējs ir zem motocikla un nekustas. Es rāpus lienu pa grāvi projām, pār mani ir egļu jumts, visur duras skujas. Neviens mani neredz, kad, aiz ķiršiem un ceriņiem slēpdamās, pazūdu dziļāk dārzā. Apeju apkārt mājai un skatos no pagalma – nekas nenotiek, vīrietis joprojām guļ, tikai ritenis ir pārstājis griezties. No darba kara komisariātā nāk mājās Vera, taisnos svārkos, zemās kurpēs, blūzītē un jaciņā, ar rokassomu un tīkliņu, kurā viņa no komisariāta parasti nes kaut kādus produktus; viņa pat ejot smaida, it kā būtu nupat iepriecināta. Un, protams, ierauga, protams, saminstinās, protams, skatās uz visām pusēm, protams, pieliecas pie nekustīgā motociklista. Es nedzirdu, ko viņa saka; Vera noliek tīkliņu zemē un mēģina piesliet motociklu, uzreiz tas viņai neizdodas, viņa ir maza pusmūža sieviņa, turklāt baidās – un beigu beigās motocikls atkal gāžas, bet uz otru pusi, tas vairs neuzkrīt savam īpašniekam, un nu viņi guļ katrs par sevi, divi smagi ķermeņi, kas izskrējuši no orbītas un droši vien nesaprot, kā tas varējis gadīties. Es visu redzēju, bet tik un tā nesaprotu, – nesaprotu, ka tā ir mana vaina; man to vajadzētu skaidri apzināties, bet es esmu pavisam cits cilvēks, meitene, kas tikko iznākusi no mājas un ieraudzījusi, ka Veras tante tausta te roku, te kaklu vīrietim, kas guļ blakus motociklam ielas vidū. Es ieskrienu virtuvē pie savas vecmāmiņas un saucu, lai viņa nāk skatīties avāriju.

 

Milda dodas uz skolu, kur ir tuvākais telefons, uztrauktā Vera paliek stāvot blakus cietušajam, bet es ieeju lielajā šķūnī, kur būros tup mūsu truši un mitinās Simsonmammas kaza, attaisu būri, nogrābju aiz ausīm trušu tēviņu, kas man nesen pārkoda pirkstu līdz kaulam, un piebāžu muti tieši pie viņa garās, mīkstās auss.

– Es nogalināju cilvēku.

Iečukstu to truša ausī un draudīgi piebilstu:

– Nesaki nevienam. Ja pateiksi, tevi nokaus, saprati?

Trusis nikni spirinās, viņš ir liels un nobarots, es pati esmu viņam ik dienas būrī bāzusi saplūkto zāli un pieneņu lapas, bet viņš iekoda man pirkstā – tā, ka vēl 58 gadu vecumā redzama rēta –, man vajag kādam to pateikt, un trusis ir īstais. Viņu nokaus tik un tā.

 

Tagad mēs jau esam četras: tā, kas meta akmentiņu, tā kas neko nesaprata, tā, kas nogalināja cilvēku, un tā, kas zina, ka cilvēks dzīvs un gandrīz vai vesels, atguvis samaņu, ar ātro palīdzību aizbrauca uz slimnīcu. Nekas nav lauzts. Droši vien smadzeņu satricinājums, runā, ka motociklistiem būšot obligāti jāliek galvā ķiveres, bet tētis tikai atmet ar roku – kad tas vēl būs! Tētim tādas nemaz nav. Pašlaik viņam vairs nav arī motocikla, viņš to ir pārdevis, jo otrpus strautam ceļ mums pašiem savu māju – un naudas nepietiek. Plikā vietā, māla kalnā, kur drīz būs iela, pa vienu pusi zemes gabali skolotājiem, pa otru ķīmiskās rūpnīcas inženieriem, un no mūsu dārza veco māju arī varēs redzēt. Tad Vera te paliks viena, kamēr ievāksies kāda cita skolotāju ģimene un pie viņas sāks ciemoties kāds cits bērns. Iepazīsies ar Karmenu un Vorošilovu, ēdīs stiklenes.

Motociklu aizvedusi milicija, uz ceļa vēl redzamas pamatīgas švīkas. Laikam bremzējis, bet gāzi arī spiedis, nez, kas viņam uznāca? Neko sakarīgu neesot varējis paskaidrot, esot sabijies… No kā? Nu, lai milicija noskaidro.

Lai noskaidro. Vakarā es salasu gar mājas pamatiem pilnas saujas mazu akmentiņu un noberu kaudzītē pie stūra. Egles vēl aizvien guļ kā gulējušas, katrai aiz muguras palicis sveķainais celms un pa lielu gabalu saožams pārdrošais, atriebīgais skuju aromāts. Rīts nebūs gudrāks par vakaru.

 

Svētdienas rītā visi ir mājās un no debesīm nāk nebeidzama pankūku smarža, jo jumta stāvā Zelma tās cep saviem sešiem bērniem, trim lielajiem, kas no pirmā vīra, un trim mazajiem. Olas pašiem savas, Zelmai aiz malkas šķūņa aplokā ir vistas. Simsonmamma no mājas otra gala iedod man krūzīti ar kazas pienu – mums vairs nav ne tikai motocikla, bet arī kazu. Milda ar kazu esot atbraukusi pie mums no Ventspils, kad nomiris mans vecaistēvs – es esmu personiski pazīstama tikai ar viņa kapa plāksnīti Meža kapos, ar tajā iekaltajiem burtiem un jau paaugušos dzīvības koku, kas ir divus gadus vecāks par mani. Otra kaza mammai jau bija. Govi es pat neatceros. Pēc piena ir jāiet ar kanniņu, un brokastīs mums ir cīruļputriņa, piena zupa ar auzu pārslām, šķidra un mīlīga kā cīruļputenis pavasarī. Neviens, kas tādu ēd, nevar būt ne pie kā vainīgs; manam šķīvim ir tik naiva un pliekana smarža – jā, es esmu ar cīruļputriņu iesmaržota visam mūžam. Drosmei iedzeru pa virsu kazas pienu, piegrābju kabatu ar akmentiņiem un eju.

 

Un tad tas notiek – armijas mašīnas, kā parasti, brauc kolonnā, es paspēju iemest visām sešām, septītajai aizmetu garām, bet tieši tā pēkšņi apstājas. Izkāpj virsnieks, nāk taisni pāri ceļam, nekļūdīgi iegrūž starp zariem garu, dzelžainu roku un izvelk mani no grāvja.

– Maļeņkaja ģevčonka, a tak huļigaņiš?

Viņš nelaiž mani vaļā.

– Gģe tvoji roģiķeļi? Razve oņi ķebja učiļi tak sebja vesķi?

Ķebja, sebja, pie katra e jāsaviebj mute, lūpu kaktiņi paraujas uz augšu, beigu a uzdveš no dziļuma kā atraugas; vārdi ar skābu smaku.

Viņi visi nāk, jo kāds ir ieraudzījis pa logu.

– Vaša dočka?

To pat es saprotu. Milda vienīgā te normāli runā krieviski, viņas laikā skolā starpbrīžos nedrīkstēja latviski sarunāties, viņa pirmajā karā ir bijusi Vitebskā, strādājusi bēgļu komitejā un lasa savas krievu grāmatas, kuras atvedusi no Vitebskas. Kopotos rakstus tirgū metuši pakaļ – gaiši zilo Turgeņevu, brūno Čehovu, vedusi uz Latviju, cik varējusi pastiept, un otrajā karā arī vadājusi līdzi. No Zemgales uz Kurzemi, no Kurzemes atkal atpakaļ uz Zemgali, tajā pašā kravas kastē, kurā brauca kaza un istabas bērzs. Viņa praktizē ar Veru. Mani vecāki, ko tad tie – nabadziņi, vācu un angļu valodu ģimnāzijā un skolotāju institūtā samācījušies, krieviski ar grūtībām izveido pa kļūdainam teikumam, un arī tie paši ož pēc cigoriņu kafijas ar pienu, nevis pēc īstas valodas; viņu teikumi ir neveikli un pieglaimīgi, it kā viņi mēģinātu izlikties par kādu citu vai iedot kukuli. Tieši tā viņi runā arī tagad.

 

Virsnieks turpina uzbrukt, arī šoferis ir izkāpis no mašīnas, stāv, smēķē un klausās. 

– Što za partizanščina takaja? Što za ņeuvažeņije k sovetskoi armji?

Esmu palaista vaļā un iestājusies starp vecākiem, bet viņiem acīm redzami trīc rokas. Tētim taču šodien nemaz nav paģiru. Viņi neveiksmīgi mēģina iebilst savā neveiksminieku valodā, un es skaidri redzu, ka tas nav tikai uztraukums, viņiem ir bail. Viņi domā, ka es esmu izdarījusi kaut ko briesmīgu.

– Mammu, es taču viņu nenogalināju!

– Ko?!

Mamma ir gaišmate, un viņas vaigos ir sarkani plankumi. Milda aizstājas man priekšā un sāk savu diplomātiju, bet viņa ir tik lēna un pieklājīga, ka virsnieks viņu vienkārši nedzird. Viņš nevar dzirdēt, ko savā kopoto rakstu valodā saka tāds cilvēks, kuru vedekla uzrunā uz jūs, kurš nekad nepārģērbjas citu klātbūtnē, kurš dzemdības ir izjutis kā skarbu pazemojumu un uz savas fotogrāfijas izrakstījis pesimistisku  Šopenhauera citātu. Ģimnāziste, mājsaimniece, atraitne, 17 rubļu pensija, viņas vārdi, kas rūgteni smaržo pēc vilšanās un pacietības, paliek gaisā un tos aizpūš vējš. Tētis mēģina runāt ar virsnieku kā vīrs ar vīru:

– Ja jei dam!

– Ti daš! Gģe ti raņše bil!

– Raņše? V Naudīte rabotal. V Bērze, teper Dobelē rabotaju. Už desiķ ļet.

Tētis domā, ka virsnieks interesējas par viņa iepriekšējām darba vietām. Tikpat labi tās varēja būt makšķerēšanas vietas. Riekstošanas vietas. Sēņu vietas. Virsnieks domā, ka tētis par viņu ņirgājas.

– Nu vsjo. Beri svoju ģevčonku, jeģem v miļiciju. Pusķ protokol sostavļajut. Znaju vas, fašistov, pod oģejalom ņebosj sovetskuju vlasķ rugajeķe.

 

Vera nāk un, kā vienmēr, smaida. Karmena iet viņai pa priekšu, ar visu rozi un kodīgi saldo karameļu sētmalas aromātu.

Viņi visi trīs sasveicinās un sāk sarunāties: Karmena, virsnieks un Vera. Pārējie tagad var paklusēt. Mēs no nenobeigtajiem fašistiem pamazām pārvēršamies par Veras kaimiņiem, nē, nē, nekad nav dienējis vācu armijā, partijas biedrs, matemātikas skolotājs, kāpēc Sarkanajā Armijā nepaņēma? – nu vienkārši veselības dēļ, un skolotāji jau pēc kara bija ļoti vajadzīgi, mans znots arī skolotājs, bija te krievu skolas direktors, tagad Kaļiņingradā liels priekšnieks pa izglītības līniju, bet es paliku tepat, kara komisariātā, kur jūsu māmiņa dzīvo, ak, cik tālu, tad jau reti redzaties, es savu meitiņu arī reti redzu, Laima Nikolajevna bērniņiem māca dziedāt, nu jau tikpat kā radi, ko mņe očeņ horošo otnosjatsja, neko sliktu negribēja, mazi bērni jau palaidņojas, ona po russki poņimajet, zina, kas ir Vorošilovs, da, Inessočka? Skaži, ģetka, tebe nravitsja Vorošilov?

– Jā.

– Nu vot. Ona boļše ņebuģet, tovarišč major. Ja za ņei prismotrju.

Karmena arī mani pieskatīs. Virsnieks piemet roku pie cepures un pavisam laipni atvadās. No mums ne, uz mums viņš nemaz nepaskatās, kad mēs korī nočukstam do svidaņija. Man uz skuju sabakstītās rokas ir viņa pirkstu nospiedumi.

– Do svidaņija, – saka Vera un smaida, – zajezžaiķe na čašku čaja, kogda buģet vremja. Po vihodnim ja vsegda doma.

Šim teikumam vajadzētu smaržot pēc tējas un laipnības, bet pat es jūtu, ka mani vecāki un Milda saož kaut ko nelabu, viņu sejas izskatās pēc aizcirstām durvīm, kurās trīsreiz apgriež atslēgu, bet zina, ka var ienākt arī pa logu. Do ņesvidaņija.

Mēs ejam mājās visi kopā. Milda Janovna, Laima Nikolajevna, Oļģerts Voldemarovičs, Vera Vlaģimirovna, milaja Inessočka un Karmena. Guntočka nav mājās. Pie baltās ķieģeļu sienas es izberu akmentiņus, Veras tante noglauda man galvu, nopūšas un aizsteidzas pie sava prīmusa, viņai tur kaut kas vārās. Mamma lielajā istabā apsēžas pie klavierēm un raud, tētis apguļas dzelzs gultā ar spīdīgo gultasgalu un apsedz galvu ar avīzi. Es palieku virtuvē ar vecmāmiņu, kura klusēdama šķindina traukus, un Karmenu, kas joprojām lidinās gaisā un mani pieskata. Neviens man neko nejautā un neko nestāsta. Es nezinu, kas es esmu, tas nav noticis ar mani, man nav tam vārdu, tikai smaržas vienas pašas dzīvo kaut kur dēļu šķirbās, starplogos, pagalma mīkstajās ilzītēs, kur skraida brūnas vistas. Bezvārda smaržas ir nostiepušās piķa strīpās gar balto ārsienu, iesējušās pusapaļajā krešu dobē, iemītas Simsonmammas virtuves klonā, lieveņa laukakmenī, koka trepēs uz jumta stāvu, iedzītas trušu būrī, paslēptas akā. Es nezinu, kāpēc ir jābaidās.

 

Un, kad es to beidzot uzzināšu, varbūt jau būs par vēlu. Es būšu izaugusi liela bez stāsta par to, kā lielo balto lauku māju nacionalizēja un sadalīja dzīvokļos, kurus sāka piešķirt skolotājiem, jo tā atradās netālu no skolas. Kā krievu skolas direktors čukstus brīdināja manus vecākus, ka dzīvoklī, no kura viņš izvācas un kura orderis tētim bija jau kabatā, grib apmesties kāds padomju armijas majors, un viņi uzticējās brīdinājuma draudzīgajai smaržai – izglītības nodaļas sanāksmju garlaicība, sviedri svaigi gludinātā vīriešu kabataslakatā, pārtraukumā kopīgi nopīpēti pāris papirosi Belomorkanal, oficiālās Jaunā gada svinībās pie rasola saskandināta glāzīte. Ne vārda par to, ka viņš jau ar majoru par visu vienojies – direktors ar sievu brauks prom uz Kaļiņingradas apgabalu, bet vienā no trim dzīvokļa istabām paliks sievasmāte. Majoram ordera nav, tāpēc viņš neiebildīs, ka trīsistabu dzīvoklis kļūst par komunālo. Ielieciet jau iekšā savas mantas, direktors no sirds iesaka Laimai, nemetīs jau ārā. Jums taču ir orderis. Viņi iestumj dzīvoklī mammas klavieres, Ed. Seiler, Berlin-Liegnitz. Pianīna putekļainajās iekšās dzīvo visas smaržas, kas palikušas no izsūtīto mammas vecāku ģimenes, dziesmu vārdi, atmiņas par dzimšanas dienas rītu štenheniem un svētdienas stīgu kvartetiem, kuriem seko kotletes un debesmanna. Viņi pārnakšņo pie Zelmas jumta stāva šaurībā un no rīta laiž pa logu lejā mantu saiņus, lai aši iedabūtu tos pa pirmā stāva logu savā istabā. Sētā tikmēr jau sanākuši zaldāti un kā sabojājušies sētnieki ar slotām mēž un mēž pagalmu, kurā vispār nav, ko mēzt. Sākas panika, tētis skrien pēc skolu inspektora, abi vicina majoram gar zvaigznēm izpildkomitejas izdoto orderi un saņem pretī trīsdaļīgu teikumu ar sakarsuša stobra smaku:

– Tak mi ģelaļi v Berļiņe, tak mi ģelaļi v Varšave, tak mi buģem ģelaķ zģes.

Zaldāti iznes klavieres pagalmā.

Ja viņi negrib ar visām klavierēm palikt pavisam bez jumta uz galvas, var iet mājas saimniecības galā, kur ir divas mazas telpas, viena no tām ar klona grīdu. Tās vēl nevienam citam nav iedalītas.

Pie loga parādās Vera – un tagad viņi saprot. Direktors ir prom, bet Vera atstāta. Viņa jūtas neērti, bet noteikti smaida, nu, protams, smaida. Par Karmenu nezinu. Un kas ir tā smukā meitenīte, kuras vecāki bez elpas un saprašanas stāv pagalmā pie durvīm un skatās, kā zaldāti nes viņu dzīvoklī majora mantas? Tā meitenīte, kura skrien gar malkas šķūņa stūri uz vienīgo vietu ar krampīti iekšpusē, noslēpjas tur un raud, un viņas bailēm ir mazmājiņas smaka? Es ne! Vēl ir jānomirst Staļinam un manam vectētiņam, lai es varētu piedzimt un būtu, kas mani pieskata! Tā ir mana vecākā māsa. Guntočka. Bet tas nevar būt, viņas tur nemaz nebija, viņa bija atstāta pie auklītes Katiņas, vecāki taču neņēma bērnu līdzi nakšņot pie kaimiņiem un līst ar mantām pa logu dzīvoklī – tātad to es esmu izdomājusi, un nevajag pārmest, es taču šo stāstu nemaz nezināju, mans mugurkauls sastāvēja no pavisam citiem skriemeļiem, kas noturēja mani stāvus. Šis jau drīzāk ir tāds kā negaidīts sitiens zem jostasvietas.

 

Kambarīti ar klona un piena trauku smaržu es pazīstu, tur tagad dzīvo Simsonmamma un skolotāja Simsone, un es eju arī pie viņām ciemos – uz kazas pienu un gogelmogeli. Tā smarža, kuras tur sen vairs nav, saucas asinsvēzis, un es to varu iztēloties tikai kā sarkanu, karstu vēzi, izceltu no verdoša diļļu katla. Nāve ar diļļu smaržu. Vectēvs tomēr tur nenomira, tikai gulēja, atvests kādā bezcerīgā slimnīcu starplaikā, lai atkal tiktu aizvests projām un nomirtu slimnīcas palātā. Virsnieks pēc dažiem gadiem aizbrauca tālāk, atstājot krusteniskiem dēļiem aiznaglotas durvis, kuras viņi drīz vien uzdrīkstējās atlauzt. Ieradās Milda. Sākās dzīve – un nekā citādi es to nevaru pateikt, ja runa ir par manu piedzimšanu, pagalma ilzītēs izplūktām ielām un laukumiem, par melno runci, lietus tērču topogrāfiju, dobumu ābelē, papīra lidmašīnām un braukšanu uz divritenim pārlikta kartupeļu maisa. Mēs dzīvojam kopā ar Veru un Karmenu, un arī baiļu smarža ir visur, tikai es to neatšķiru no citām. Viņi grib tikt projām, uzbūvēt sev māju, kura nevienam citam nav atņemta, kuru nevienam citam nevajag atdot, stādīt kartupeļus zemē, kurā pirms tam nav bijis nekādu vagu, gulēt uz dīvāna pie sienas, aiz kuras nav neviena sveša, iestādīt sev ceriņu krūmus, piepildīt sevi no jauna ar cerību smaržu. Man nav bail. Es spēlējos ar šo vārdu kā ar kaķēnu, kurš var ieskrāpēt, tomēr ir tik jauks, spēlēju bailes, pati norādot tām slēpties zem vecāku gultām gala istabā, tad aizsteigties un būt jau priekšā virtuvē, kad es to sasniegšu, trakā ātrumā bēgot no guļamistabas. Un tad atkal kliedzot mesties atpakaļ, daudzas reizes pēc kārtas. Beidzot es nenobremzēju un no visa spēka ar galvu ietriecos Veras istabiņas durvīs. Tās izrādās plānas un ielūst. Es kliedzu. Verai no rokām izkrīt pudelīte, aizripo sarkanais karbolīts, Karmena ir nodurta.

Atvadoties mans tētis uzdāvina Verai smaržas Krasnaja Moskva

Dalies ar šo rakstu