Daile un aktualitāte

 

Par Janas Kukaines grāmatu Daiļās mātes (Neputns, 2016).

 

Mans pirmais jutekliskais iespaids, paņemot rokā apgāda Neputns izdoto Janas Kukaines grāmatu Daiļās mātes, ir kinestētisks. Vākā, kas pats ir gluds kā āda, zīmes ierakstījuši reljefi nospiedumi, imitējot izšuvuma dūrienus. Tikai pēc tam apskatu vāku uzmanīgāk, ieraugot vēderu, kuru iezīmējuši jau pieminētie adatas dūrieni (to raupjums vairāk atgādina nevis dekoratīvu rokdarbu, bet gan ķirurga uzliktas šuves), kā arī apģērba nospiedumi un grūtniecības atstātā pigmentācijas josla. Taktilais pirms vizuālā – iespējams, apzināti vai neapzināti arī šādi tiek pieteikta autores opozīcija okulocentriskajai maskulīnajai kultūrai. Tomēr grāmata noteikti priecēs arī lasītāju skatienu, piedāvādama ieskatu mātes tēmas izpausmēm vizuālajās mākslās, un viņu prātu – ar refleksijām par šo tēmu sociālajās teorijās.

Autore pieskaras sievietes ķermeņa atšķirīgo disciplinēšanas prakšu apskatam, par ko  izvērsti runājušas (un turpina runāt) ļoti daudzas teorētiķes, nedaudz iezīmē psihoanalītiski neviennozīmīgo dāsnuma un dāvināšanas diskursu, iztirzā seksualitātes konstruēšanu, bagātīgi ilustrēdama to ar atsaucēm uz ārvalstu un Latvijas mūsdienu mākslu. Grāmata nepretendē uz zinātniska izdevuma statusu, attiecīgi, tajā pieļautas stilistiskas atkāpes no akadēmiskā kanona žņaugiem. Ļoti gribas cerēt, ka tās esejiskā, viegli lasāmā valoda piesaistīs plašu lasītāju loku, kaut nedaudz aizpildot arvien kliedzošo informācijas trūkumu par feminisma teorijām un to ievērojamākajām pārstāvēm, kāds joprojām valda latviski pieejamajā literatūrā. Uz šo vakuumu norāda arī pati autore, apakšnodaļā Feministiskā māksla un mākslas kritika Latvijā pieminēdama Latvijas plašsaziņas līdzekļos un pat akadēmiskajā diskursā valdošos neinformētībā un arogancē balstītos aizspriedumus pret feminismu. No šiem aizspriedumiem izriet brīžiem komiskā sieviešu – to skaitā mākslinieču un mākslas kritiķu – vārdos paustā norobežošanās no feminisma, izmisīgās bailes tikt nosauktām par feministēm brīžos, kad pašas pauž feminisma caurstrāvotus uzskatus, kā arī vīriešu dzimuma teorētiķu iedomātā nepieciešamība runāt par feminismu no augstprātīgas pārākuma pozīcijas, reducējot to uz „neapmierinātu sieviešu ideoloģisko cīņu pret sabiedrības pamatvērtībām”, kas saistāma ar sievietes nerealizēšanos, nepatīkamām iezīmēm viņas raksturā vai neizdevušos privāto dzīvi. Tādējādi arvien no jauna tiek konstruēts klišejiskais niknās, nelaimīgās feministes tēls.

Grāmatas centrā, kā jau norāda tās nosaukums, ir būšana mātei. Ne visai skaidrs ir jēdzienu „maternitāte” un „mātišķība” nošķīrums. Pamatā autore lieto latvisko „mātišķību”, un nepaskaidro, vai citviet tekstā sastopamā „maternitāte” kalpo kā sinonīms, vai tomēr ietver arī kādu papildu niansi? Jautājums galvenokārt rodas tāpēc, ka anglisko jēdzienu motherhood un mothering nošķīrumu autore savukārt ir eksplicējusi pietiekami izvērsti, pārstāstot un komentējot Šeronas Heizas „intensīvās mātišķības” teoriju. Te arī vispilnīgāk ieskanas autores uztaustītā pretruna starp mātišķības „dabiskumu” un kultūrā iesakņoto t.s. sievietes „nepilngadību” (apgaismības izpratnē), ar kuru to konfrontē tieši mātišķība (28. lpp.).

Jau ievadā autore skaidri formulējusi savu mērķi: atšķetināt sajaukumu starp dabisko un mākslīgo mātišķībā, kā arī sievietes ķermeņa un subjektivitātes teritorijā kopumā, vienlaikus apzinoties, ka aptvertas nebūt netiek visas mātišķības šķautnes un teritorijas nostūri. Mātišķība grāmatā atklājas gan kā subjektīva jutekliskā, ķermeniskā pieredze, gan arī kā garīgā pieredze (pat intensīvākā no iespējamajām garīgajām pieredzēm, kā to autore nodēvējusi 16. lpp., atsaucoties uz mākslinieci Rasu Jansoni), gan arī kā teorētiskas refleksijas priekšmets.

Autore atzīst, ka vadījusies pēc ļoti subjektīviem kritērijiem ilustratīvo mākslas darbu atlasē (17. lpp.). Rodas iespaids, ka arī izvēloties analizējamās feministiskās teorijas, Jana Kukaine vadījusies pēc viņai vien zināmiem kritērijiem. Kā 13. lpp. autore raksta, feministisko tradīciju viņa saistījusi pirmām kārtām ar ASV intelektuālo domu, vismaz ciktāl tā attiecas uz maternitāti, taču šāds skatījums nebūt nav universāls, un, iespējams, lasītājs tikai iegūtu, ja uz to būtu norādīts.

Autore kritizē jēdziena „sievišķā būtība” lietojumu, norādot, ka ar to sievietei tiek piedēvēta lielāka nosliece uz empātiju, pašuzupurēšanos un rūpēm; lietojot jēdzienu „esenciālā mātišķība”, ko aizguvusi no Patrīsias Diavinzio, Jana Kukaine nodēvē to par „dabiskuma konstruktu, kas nostiprina seksismu un vīriešu dominanci”. No tā izriet mātišķības pašsaprotamība, par ko sievietei nepienākas uzslava, kā arī heteronormativitātes uzspiešana (23. lpp.). Bažas par esenciālismu ir saprotamas, galu galā gadsimtiem ilgi visās kultūrās ar noteiktām cilvēku grupām (ne tikai dzimumiem, bet arī etnosiem, rasēm, kastām utt.) saistītās prakses, pat galēji diskriminējošas un reizumis nežēlīgas, tikušas un joprojām tiek skaidrotas un attaisnotas kā izrietošas no šīm grupām piemītošā „dabiskā stāvokļa” un viņu „būtības”. Arī mūsdienās nepieciešamība norādīt uz „sievietes būtību” vai „sūtību” visbiežāk saistās ar tādu tradīciju vai aizliegumu saglabāšanu, kam īsti racionāla pamatojuma nav un kas, tikdami pakļauti kaut paviršai refleksijai, šķiet nepārprotami anahroniski. Šo iemeslu dēļ pret esenciālismu vairums feminisma teorētiķu izjūt saprotamu piesardzību, kas diemžēl mēdz novest līdz otrai galējībai – esenciālisma draudu saskatīšanai gandrīz ikvienā norādē uz sieviešu un vīriešu atšķirībām. Savukārt feminisma virzieni, kuri par izejas pozīciju izvēlas tieši atšķirīgumu (tā sauktais diferences feminisms), spiesti nemitīgi taisnoties, atbildot uz apsūdzībām esenciālismā.

Dzimumu diferences problēmu autore piesaka, atsaukdamās uz Džounu Skotu (40. lpp.). Jāatzīst, ka diferences feminisma intelektuālais izaicinājums Janas Kukaines darbā neatklājas pilnībā. Iespējams, to nosaka autores primārā orientēšanās uz anglofono feminisma teorētiķu pamatnostādnēm, atstājot otrā plānā citu, arī tā saucamās kontinentālās filozofiskās tradīcijas iedvesmoto feminisma virziena pienesumu, to skaitā 20. gadsimta franču feminisma teorētiķes.

Pēc franču feministu domām, sievišķā/vīrišķā dihotomijas pastāvēšana vēl pati par sevi neietver mizogīnijas un sieviešu diskriminācijas draudus, tādējādi tā ir tiesīga pastāvēt un nebūt nav noteikti dekonstruējama. Diskriminējošas vai noniecinošas attieksmes pret sievietēm un sievišķo pamatā ir nevis sievišķā nošķīrums un tā specifiskais statuss, bet gan aizspriedumaina attieksme pret jēdziena „sievišķais” saturu. Tādējādi par sieviešu emancipācijas būtiskāko priekšnoteikumu kļūst jaunas – pašpietiekamas un nediskriminējamas – sievišķības radīšana; tādas sievišķības, kura būtu brīva no mizogīniskiem aizspriedumiem un neieņemtu pakārtotā, pārvaramā vai izstumjamā vietu. Respektīvi, izaicinājums, kuru mums piedāvā diferences feminisms, ir: saglabājot sievišķā/vīrišķā bināro opozīciju, depolarizēt to un piesātināt šīs opozīcijas sievišķo pusi ar citu saturu, postulēt sievišķo, kas nebūtu interpretējams kā pārvaramais, pakļaujamais, ierobežojamais – kāds tas kļūst Rietumu androcentriskajā kultūrā, tikdams asociēts ar iracionālo, haosu un dabu, pretstatā vīrišķajam, kam piedēvēta saikne ar racionalitāti, kosmosu, kultūru utt. Atklāts paliek vien jautājums par metodēm, ar kādām iespējama (ja vispār iespējama) šīs kultūras situācijas maiņa.

Lisa Irigaraja savā 1982. gada lekcijā Roterdamas Universitātē atgādina Heidegera teikto, ka katrs laikmets apsēsts tikai ar vienu ideju. Pēc viņas domām, tieši dzimumdiference ir mūsu laikmeta problēma, kuras atrisinājums var kļūt par mūsu intelektuālo glābiņu.

Dzimumdiferences jautājumu ignorēšana Rietumu filozofijā nav nejaušs noklusējums. Dzimumatšķirību „piemiršana”, pašu filozofētāju dzimuma universalizācija un sieviešu izslēgšana no filozofiskā diskursa ir principiāls jautājums.  Tādējādi filozofu dzimumu zīmīgā kārtā problematizē tās, kuras no filozofijas dzimumdiferences trūkuma dēļ tikušas izslēgtas – proti, sievietes, feministes. Turpinot apgalvot, ka tā ir nevis filozofijas, bet gan sieviešu problēma, mēs apliecinām, ka filozofija tiktāl identificējusies ar filozofētāju vīrišķo dzimumu, ka tas patiešām sāk izskatīties vispārcilvēcisks un universāls. No diferences feminisma viedokļa šādi apgalvojumi ir apzināts vai neapzināts mēģinājums aizbēgt no atbildības sievišķā dzimuma priekšā, kā arī filozofiskā diskursa atzīšanās nespējā būt universālam un neitrālam.

Attiecīgi diezgan naivi šķiet piedēvēt diferences feminismam distancēšanos no varas un publiskās telpas (45. lpp.). Par daudz pamatotāku var uzskatīt šajā pašā apakšnodaļā „Meklējot izeju no Trusīša alas” uzrādīto „sievišķā” un „vīrišķā” definēšanas problēmu, kā arī dilemmas, kas saistītas ar vienlīdzību un atšķirību atzīšanu.

Nodaļā Mātišķība kā mākslas prakse Rietumos autore daļēji atgriežas pie koncepta „sievišķais” problematizēšanas, norādot, ka mākslā tas nereti tas tiek implicīti saistīts ar tādiem apzīmējumiem kā „sentimentāls”, „nenopietns”, „vieglprātīgs”, kas valdošajā diskursā tam liek ieņemt pakārtotu pozīciju (48. lpp.), savukārt jēdziens „cilvēks” kodēts tā, ka atbilst maskulīnajai, nevis vispārcilvēciskajai pozīcijai. Tādējādi autore jauši vai nejauši atgriežas pie tiem pašiem diferences feminisma uzdotajiem jautājumiem – vai pašreizējā diskursā no refleksijas trūkuma necieš arī specifiski vīrišķais, kas līdz šim ticis vienādots ar vispārcilvēcisko, nevis specifizēts, un vai ir pietiekams pamats runāt par vienu, universālu cilvēka dabu?

Nepelnīts šķiet arī 49. lpp. izskanējušais pārmetums franču feminisma teorētiķēm, „sievišķās rakstības” jēdziena ieviesējām, par ierobežojošu „sievišķības standartu” definēšanu. Franču diferences feminismā sievišķais netiek definēts kā dotais, tas drīzāk ir uzdotais – nevis statiska, nemainīga būtība, bet nemitīgi topoša sievietes eksistence un sievietes pieredze.

Tikai respektējot atšķirīgumu, iespējams izvairīties no lamatām, uz ko autore pati norāda, atsaucoties uz Šulamīti Faierstouni (49. lpp.), proti, no situācijas, kad vīrišķais redzējums tiek uztverts kā „tīri vispārcilvēciskais”, attiecīgi – kā nopietnāks, lietu kārtībai tuvāks, universālās būtības tverošs un izrietoši svarīgāks nekā sievietei piedēvētais, tādējādi liekot rakstniecēm un māksliniecēm imitēt vīriešu stilu un sniegt nevis autentisku, bet mistificētu pieredzi. Lai tiktu sadzirdēta sievietes balss, lai, autores vārdiem runājot, saprastu, „kā izpaustos Madonna, ja to konstruētu pašas sievietes, būdamas brīvas no vajadzības iekļauties patriarhālās kultūras diktētajās normās” (13. lpp.), nepieciešams reabilitēt sievišķo (tai skaitā – mātišķo) skatienu, jo tikai tā būs iespējams nomainīt līdz šim  objektivēto maternitāti ar māti kā refleksijas subjektu.

Nodaļā Jaunavas krūtis: ķermenis un seksualitāte Jana Kukaine iztirzā skatījumus uz sievietes ķermeni, atklājot kultūrā iekodētos konfliktus un pretrunas starp maternitāti, jaunavību un seksualitāti. Gribētos norādīt uz vēl kādu diezgan būtisku jaunavības aspektu – feministiskās psihoanalīzes interpretācijā tā ir sievietes psihes daļa, kas nav pakļauta seksualitātei un reproduktivitātei, izrietoši – attiecībām ar vīrieti heteronormatīvajā diskursā un attiecībām ar bērnu. Līdz ar to jaunavība reprezentē ne tikai iemiesotu aseksualitāti, bet daudz ko vairāk – radīšanai nepieciešamo „savu istabu” jeb „sevis pašas telpu” un būtiski paplašina sievišķās teritorijas meklējumus, izejot ārpus sociālo lomu ierādītā geto (šajā gadījumā ar geto saprotot ne tikai privāto telpu, pretstatā publiskajai).

Noslēgumā gribētos piebilst, ka autores diskusija ar dažādu subjekta/subjektivitātes teoriju pārstāvjiem ir pieteikta, bet diemžēl nav pietiekami izvērsta.  Dažubrīd var rasties pat iespaids, ka ar „Rietumu kartēziskā subjekta izpratni” tiek apzīmētas gandrīz vai visas līdz pat 20. gadsimta vidum Rietumu akadēmiskajā filozofijā tapušās teorijas, kurās nozīmīgu vietu ieņem subjekta vai subjektivitātes jēdziens (jāpiezīmē, ka arī tie abi būtu šķirami, kas autores tekstā ne vienmēr ievērots).  Protams, daudzi šo teoriju autori un viņu sekotāji šādai nostājai nepiekristu, jo īpaši, ja runājam par 20. gadsimta filozofisko domu. Arī 24. lpp. paustā atziņa „iedomāties tādu subjektu, kas reizē būtu gan cilvēks, gan māte, ir gandrīz neiespējami, ja vien mēs paliekam pie pašreizējās subjektivitātes teorijas…” var nepatīkami satraukt akadēmiski kritiski ievirzītu lasītāju un rosināt oponēt. Taču, ja atliekam malā zinātniska teksta vērtēšanas kritērijus un noskaņojamies iepazīties ar labi uzrakstītu, informatīvi bagātu un estētiski baudāmu eseju par feminismu sociālajās teorijās un mākslā, tad Daiļās mātes mums šo iespēju sniegs visā pilnībā.

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri