Atteikums

 

Foto: Rvīns Varde

 

Atteikums

es nezinu, kādiem vārdiem lai jums to pavēsta,
lai jūs nedusmotos un arī turpmāk
literātu saietos un konferencēs
par queer un dzimumu līdztiesības jautājumiem
pieminētu mani ar labu,
kādiem vārdiem, izrautiem no mežu zaļās pieticības,
noaustiem tai kauna un vainas laikā,
kuru es nepavadu ar saviem saulstaru bērniem,
kā lai pasaku jums, ka es nevarēšu
neko uzrakstīt jūsu antoloģijai,
jo manī nekā vairs nav.

tikai degošs pavards, kurš pārņēmis visu māju,
kurā ir tikai viens laiks,
laiks, kurā skatos uz mīļajiem
bērniem, kuriem esmu darījusi pāri
ar savu dedzīgo raksturu,
es nevarēšu jums uzrakstīt ne dzejoli,
ne stāstu, pat ne nelielu joku,
jo viss, kas man atlicis šajā dzīvē,
ir skatīties uz viņiem,
vienlaikus piemetot malku ugunij
un rūpējoties, lai tā nenodedzina māju.

es nevarēšu jums neko jēdzīgu sagatavot,
jo nespēšu novērsties no bērna,
bailēs, ka mirklī starp to, kā viņš saka
„ūda, ūda”, un varbūt tas nozīmē ūdens,
bet, visticamāk, tas, ko viņš atkārto, ir viņa
tēva jaunās draudzenes vārds,

es nevarēšu novērsties no bērna,
bailēs, ka mirklī starp to, kā viņš
atver grāmatu, kaut nemāk vēl lasīt,
un mana sirds atmaigst kā sieviete,
kuru uzlūko mīlošs vīrietis,
un starp brīdi, kad ievērošu,
cik labi mans bērns saprot cilvēku skumjas,
viņā var iezagties šaubas par manu mīlestību,
un viņš var neizturēt sāpes.

piecelties, uzrakstīt zīmīti vai, pat vienkārši brīdi
pastāvot pie manas gultas, pagriezties,
iziet no istabas,
apjozt jostu un doties uz kāzām.

pusaudzis, vakara saulei rietot,
sajož jostu un dodas uz kāzām,
pusaudzis, līdzīgs tiem, kuri ar saviem riteņiem
nesās pa mūsu nevienam nezināmās pilsētas ielām,
augusta nogales pērkonam pārtraucot viņu skrējienu,
ieveļas tramvajā, visiem par traucēkli,
atzveļas krēslos, ieraugot manas minisvārku
knapi piesegtās kājas, sāk runāt skaļāk,
nolamājas. vienam no viņiem milzīgo bikšu kabatā
dzejoļu grāmata. iespējams, tas ir rembo.

„meitene, mana pantera, tu, manu saulrietu ilgas,
zaļo krāsmatu varone,
meitene mana, paliec nu viena,
jo es dodos uz kāzām,
citam būs jāsargā tevi no svelošās saules,
kaimiņa grābstīgām rokām,
citam būs jāsaka tev: ak, netici viņam uz vārda,
uz viņu runā tavu tvirto krūšu pauguru zelts,
citam būs jāsaka tev:
varbūt dodies prom uz vietu,
kur vari to paturēt sev,
jo es dodos uz kāzām.
un virs manas sirds pulsē vēl viena sirds,
vēl viena,
vēl viena,
vēl viena
sirds,
kura dzied atriebes dziesmu,
kura netic, ka nāve ir dzīvības māsa,
kura tic aizsaules dārziem ar medu un halvu un tam,
ka visiem tajos nepietiks vietas.”

es nevarēšu uzrakstīt dzejoli jūsu antoloģijai,
ne stāstu, jo visu manu laiku aizņems
rīta gaidīšana,
lai varētu ieraudzīt,
kā elpo mans mīļotais cilvēks,
kā miegā viņam kustas mierīgi krūšu kurvis,
kurā sitas tā sirds,
kura arī ietver to iespēju –
apjozt jostu un doties neaicinātam uz kāzām,

uzsprāgt kāzās kā petardei,
sarkans, zils, dzeltens un zelta,
uzspridzināties kāzās,
aizraujot līdzi bērnus, pusaudžus, cilvēkus,
hennas apzīmētām kājām un rokām,

„tikai tu, meitene, mana pantera, saulrieta ilgas,
tu, kas pārāk daudz smejies un samiedz acis, kad baidies,
tikai tu paliec mājās,
jo es jau ticu noteikti,
ka es nonākšu debesīs,
to vienīgo šaubu daivu,
to es atstāju tev,
aizej pie manas mātes,
apsēdies vienkārši līdzās.”

es nevaru rakstīt par mīlestību un draudzību,
par iecietību un empātiju, izpalīdzību, drosmi,
par citu, labāku pasauli,
jo man ir jāskatās, kā lietus izveido peļķi pie mūsu parastās mājas,
pie kuras aug tikai viens koks,
un cik tas viss kopā ir skaisti.

tāpēc neņemiet ļaunā,
es tiešām ceru, ka nedusmosieties,
ka man nākas jums atteikt,
jo man ir jābūt kur citur
un jācer notvert to mirkli,
kad manī pamostas sāpes,
kas liktu man apjozt jostu un doties vienai uz kāzām –
ar divām sirdīm un dusmām
par to, ka mana māte
nevar izturēt dzemdību sāpes,
par to, ka mans tēvs maizi nepelna sviedriem vaigā,
par to, ka neviens no mums netic,

dievs vēl ir dzīvs
un mūs vēro.

 

Vasaras dienā Gaziantepas pilsētā uz Turcijas robežas kāds pusaugu zēns ieradās kurdu kāzās un uzspridzinājās, nogalinot 51 cilvēku, pārsvarā bērnus.

 

Dzejolis šogad tiks publicēts Berlīnes apgāda Propyläen/ Ullstein Buchverlage antoloģijā Glückliche Wirkungen. Eine literarische Reise in bessere Welten (Laimīgās iedarbības. Literārais ceļojums labākās pasaulēs), ko sastādījuši Mihaels Krīgers un Alīda Brēmere.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri