Meklētājs un viņa meklētais

 

Par Andreja Ļevkina prozas grāmatu Dūmi miglā (Orbīta, 2016, no krievu valodas tulkojis Guntis Berelis)

 

Reizēm kritiķim/ interpretētājam jānodarbojas ar kaut ko vairāk par teksta virsējo slāņu atklāšanu un mākslinieciskā nodoma, paņēmienu un veiksmes (vai gluži pretēji – neveiksmes) analīzi. Tas ir tad, kad autors pamanās piedāvāt darbu, kura aktualizēto problēmu klāstā ir arī mākslas darba vai pat mākslas veida pastāvēšanas jautājumi vispār. Iespējams, šāds raksturojums atbilst visiem patiešām labiem mākslas darbiem (lai gan tas tiem negarantē ne tautas mīlestību, ne vietu vēsturē, ne ietekmi uz mākslas procesu vispār). Katrā ziņā tā varētu teikt tad, kad rodas vēlme pievērsties pašiem apstākļiem, kādos kaut kas zaudē savu pašsaprotamību. Šāds gadījums (un kāds gadījums! Leģendārā Avota brāļa Rodņik autora un 1980.–90. gadu Rīgas krievvalodīgā literārā avangarda pārstāvja darbi plašākai latviski lasošajai sabiedrībai joprojām maz zināmi) noteikti ir Andreja Ļevkina proza, kas nule iznākusi dubultizdevumā – krieviski un latviski Gunta Bereļa tulkojumā.

Iesākoties kā skrupuloza vērotāja fiksēts, ikdienišķs, kvazidokumentāls (kvazižurnālistisks) apraksts, teksts mērķtiecīgi tiek dzīts uz priekšu tā, kā prozas (fiction) programmā paredzēts – nezaudējot ticamību, bet darbinot iztēli. Un tomēr – neskatoties uz patērēto enerģiju un saražoto informāciju, tas paliek uz vietas kā laikā, tā telpā, ieliecas uz iekšu, iebrūk, implodē, zaudē struktūru, sabirst daļiņās un sastājas, veidojot pamatu kādai jaunai reālijai, kas vairs nav vienkārši (tas, kas tas ir, respektīvi) teksts. Drīzāk valodas zīmes, kas veido tekstu, sadrūzmējoties ap kādu objektu, ko mēģināts izteikt, norāda pašas uz savu liekumu, nevajadzīgumu, nespēju. Tās liekas neapstrīdamas, jo atbilst pieņemtajai loģikai un konceptuāli saistās ar citām sistēmas zīmēm – to apzīmētāji apzīmē pieņēmumus šīs sistēmas ietvaros, bet neietekmē un tikai iztēlotā veidā atklāj kaut ko pasaulē eksistējošu, tā iemeslus un iespējamās sekas. Dzīvā un nedzīvā pasaule, kuras verbāla izskaidrošana kļūst neiespējama, jūtas un emocijas, kas tādējādi kļūst nepanesamas, enerģijas – rakstnieka, tēla, dabas un lasītāja –, kas krustojas, mijas un krājas – tas viss draud ar agresivitāti un ierasto valodas spēļu bankrotu. Nedaudz līdzīgi raksta arī, piemēram, Tomass Bernhards, tādēļ Ļevkina aizraušanās ar Vīni man nezin kādēļ likās pašsaprotama, lai arī pats viņš šādu ideju neatbalsta (piem., intervijā Kirilam Kobrinam) un turklāt Vīnē izvēlas pavisam citas klaiņošanas vietas.

Apzīmētājs Ļevkinam pazaudē savu apzīmēto. Vispirms tiek ziedots redzamo zīmju – tēlu saistītais slānis, norādot uz kādām papildu saiknēm un nozīmēm, tad nez no kurienes izzīmējas individuāla Lieta, par kuru nav iespējams runāt (lieta pati par sevi?) – штука jeb štruntuks Bereļa tulkojumā, pēc tam izrādās, ka mums vispār ir darīšana nevis ar zīmēm un nozīmēm, bet formām, simboliem, attiecībām, vielām un matēriju, bet varbūt ar enerģiju, gaismu un ēteri vai ko tamlīdzīgu, kur jebkādas elementārdaļiņas var nepārtraukti saistīties un pārsaistīties nebeidzamās stīgās. Tas ir materiāls, kurā rakstnieka matemātiski tehniskās izglītības fons visticamāk ļauj kustēties daudz brīvāk nekā šo rindu autorei, tādēļ te dziļāk iet nebūs vērts, lai arī ir iespējams, sevišķi pa okulti misticisko līniju, ko Ļevkins pats norāda, ne vienu reizi vien pieminēdams Jakobu Bēmi.

Tas, par ko šeit būtu daudz piemērotāk runāt, ir literatūras esences vai ētera, vai medialitātes refleksija, kas eksistē paralēli Ļevkina teksta un visnotaļ raitā latviskojuma lasīšanai. Ir vismaz divi priekšnoteikumi, kas pamatā mūsdienu izpratnei par literatūru. Pirmkārt, tā ir rakstība, jo, lai arī mūsdienu literatūras vēstures pārskatos tiek aplūkotas arī tās vārda mākslas formas, kas sākotnēji netika pierakstītas un tikai vēlāk arhivētas, un līdz mūsu dienām pieejamas rakstītu tekstu formā, tomēr vārda etimoloģija liek pievērsties tieši rakstiem, burtiem un tām izteiksmes un domāšanas formām, kas (literatūrā) radās, pateicoties šīs zīmju sistēmas lietošanas likumsakarībām – linearitātei, elementu sakārtotībai, homogenitātei tekstuālo variāciju un nozīmju ziņā, standartam – burtiem, gramatikai, sintaksei, retorikai un argumentācijai. Tas ir sarežģīts un nopietns aparāts, kura nemateriālā, simboliskā, gaisīgā daba atklājas tikai digitālās komunikācijas laikmetā, kad rakstītu zīmju virknēm sāk piemist ne vairs dekoratīva un/ vai semantiska, bet funkcionāla nozīme – viena šāda uz klaviatūras uzsista zīmju sekvence var izsaukt notikumus, objektus un fundamentālas loģikas izmaiņas daudzveidīgajās datorizētajās saskarnēs – Ļevkins ar „digitālā stila rakstīšanu” nodarbojas gan spēlēdamies ar gadījumu, gan radot saīsinājumu mīklas kā ātrajā īsziņu/ komentāru komunikācijā. Uz rakstības līmeņa nozīmīgumu valodiskās izteiksmes modalitātēs norāda arī nevilcināšanās lietot rakstītus vārdus un frāzes dažādās valodās, ieskaitot ķīniešu un sanskrita – pieņemot, ka šīs zīmes nevarēs izlasīt visi, jāpieņem arī, ka autoram tas ir nebūtiski – galvenais ir izskats un jēga, nevis skanējums. Ar netipiski lietotām rakstu zīmju sekvencēm izraibināts viss grāmatas teksts. Uz refleksiju par rakstības robežu literatūrā (un tieksmi to pārkāpt) varētu norādīt arī veids, kā autors darbina lasītāja iztēli. Tēliem ar konkrētību – mājām, augiem, retāk dzīvniekiem un cilvēkiem, un dažādu pilsētu sabiedriskā transporta un sabiedriskās ēdināšanas ierīkojumiem – pārklāj abstraktu formu, zīmju un jēgu tīklu. No vienas puses, veidojas shēma, karte (tādēļ Ļevkina prozā būtiska loma atvēlēta topogrāfijai), bet, no otras puses, – neskaitāmi sīki un šķietami nesaistīti elementi stimulē tās smadzeņu daļas, kas parasti saņem impulsus no citiem jutekļiem un apstrādā to citā zīmju sistēmā. Tā, noārdot raksta ierasto tekstu – loģiski valodisko –, mēs it kā pārsniedzam tekstu un iztēlojamies jutekliskāk.

Iztēle un rakstība literatūras vēsturē vispār ir sarežģītās attiecībās, un uz to norāda otrs aspekts, kādā mēs šodien (joprojām) domājam par literatūru. Par Eiropas modernās literatūras pirmsākumiem nereti nosauc 12. gs., kad, vēlīno viduslaiku galma kultūrai uzplaukstot, valoda kļūst par mākslinieka materiālu, patiesība tiek ziedota stāsta burvībai, kura pamatā bija kāds ārējs dzenulis – kā tiekšanās, ilgošanās un fantāziju objekts. Šī tiekšanās – vai tā būtu daiļā dāma, nesasniedzami augstā kundze, vai pārvērtības, īstenas izziņas un personiskās identitātes mistiskais avots Svētais Grāls – vēlīno viduslaiku literatūrā veido dzenuli kustībai tekstā, kādā caur valodas struktūrām un skaņu un saskaņu nokrāsām izvērpjas sižeta līnija, kas sagūsta lasītāja uzmanību. (Pie)raksts piedāvā iespēju pakļaut teritoriju ar vēsti un reizē spiež atrast jaunu telpu sevī – telpu, kas balstās subjektīvajā pieredzē un iztēlē/ sapnī. No Kretjēna de Truā karaļa Artūra bruņiniekiem līdz Tomasa Maina Rīda mežonīgo Rietumu iekarotājiem un Džeimsa Džoisa Dublinas „kartēšanai”, tēlainajai teksta vietai (aprakstāmai – izstaigājamai, izpētāmai, izzināmai teritorijai) ir īpaša, maģiska nozīme kā sava veida portālam no fiktīvā uz īstenību, realitāti, eksistenci. Tādēļ arī Ļevkina tekstā vietām – Rīgā, Maskavā, Kauņā, Mančestrā, Vīnē, nenosauktās, bet spēcīgi jutekliski izjustās lokācijās – ir tik īpaša nozīme. Tā ir vieta, kur ikdienišķais subjekts stāv, dzer savu kafiju ar bulciņu un skatās iekšup, lai ielidotu iztēles un izziņas aparāta darbinātajā melnajā caurumā. Bet tajā pašā laikā viņš nekad nepazaudē savu ergo (ergo droši vien sum, esmu gan tātad!) – visa Ļevkina prozas dinamika veidojas ap kustību, kurā viņš pazūd pats, pazūd arī laiks un uzsūcas telpa, bet loģika atkal izvelk ārā. Jo citādi nebūtu nekā, bet ir meklētājs, un meklētais ik pa brīdim pavīd skatienam kā īpašā gaismā spīguļojošs „štruntuks”, lai darbinātu prozu un „kustinātu” sevi kā miesu un dvēseli (zinātkāri, emocijas, atmiņas, sirdsapziņu, atklāsmi). Pie tam starp abām nav īpašas atšķirības – tās tikai „aizsedz” substanci, par kuru viņš vēlas vēstīt.

Un šeit ir vēl viens aspekts, kurā saprotam literatūru. Tā ne vien mums kaut ko parāda vai atklāj, bet arī (un arvien izteiktāk) parāda, ka parāda, vai nenoslēpj, ka atklāj, proti, kopā ar literāru darbu, mēs lasām tā pasniegšanas faktu. Ne velti terminoloģija šajā analīzē sāk atgādināt 17. gs. – tas ir apvērsuma laiks, moderno uzskatu nostiprināšanās laiks, kurā savu vietu pasaulē (un nosaukumu valodās) meklē milzīgs daudzums fundamentāli būtisku ideju. Arī literatūrai ir jauns koncepts un jauni pastāvēšanas noteikumi – sakarā ar jauna veida industriālu mediju starpniecību un arvien lielāku lasītāju skaitu. Ļevkinam tā laika filozofiskā problemātika – cilvēka identitāte, viņa vieta pasaulē, viņa iespējas zināt un apzināties, viņa brīvība un viņa atbildība, nolemtība un determinācija, slēptie likumi, Dievs un Daba, mehānismi un zīmes – ir īstenās viņa literāro meklējumu tēmas un, spītīgi darot daiļprozā to, kam, iespējams, vairāk piemērotas būtu esejas (argumenti), teātra (izrāde) vai dzejas (prosodika) valodiskās formas (kādas tieši uzplauka 17. gs.), viņš veido savu īpatno formu. Galu galā Ļevkina izteiksmes moda meklējumi noved drīzāk pie literatūras (tās fikcijas nozīmē) zaudēšanas, un tas izskan ļoti mūsdienīgi – aiz stāsta atklājas matērija, starojums, cilvēka ciešanas un zīmes, par kuru nozīmi (vēl vairāk – par kuru eksistenci) neviens nevar būt drošs. 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri