— Naamāna sēras

 

Stāsts nolasīts Punctum rosinātajā festivāla Prozas lasījumi 2016 noslēguma pasākumā Dzejnieku proza.

 

Visi varoņi ir izdomāti. Jebkura sakritība ar reāli eksistējošām personām ir nejauša.

 

Tevi atnesa Kārlis. Šorīt.

Ienesa manā putnu būrī kā kāpuru, no kura, tuvojoties pavasarim, šķilsies laukā kaut kas maigs un pūkains. Bet mums vēl ir laiks. Mums vēl ir laiks, droši vien teiksi, kad pamodīsies.

Nu, nekā nebija. Jā, man vēl ir laiks, bet es to netaisos pavadīt, mainot tev autiņus.

Es liku Kārlim tevi apguldīt dīvānā, kas stāv lielajā istabā, kas kādreiz bija manu bērnu istaba, bet tagad tur ir mans steroe bereo cereo centrs un milzum daudz istabas augu.

Tur nu tu guli, palmu ielokā, saproties. Pēc stundas, kad atgriezos no rīta skrējiena, tu uz mirkli pamodies, pats uztaisīji kafiju, izdzēri to, aizgāji pačurāt. Otrādi, vispirms čurāji, tad dzēri, tad pateici: man viņi visi zajebaļi – un atkal aizgāji gulēt. Nu, ja zajebaļi, tad zajebaļi.

Pēc tam es lasīju Dostojevska Velnus, slapinot pirkstu un pāršķirot lappuses.

Tāpēc vien, ka meitas vīrs man uzdāvināja to ietaisi, kur automātiski var gan lasīt stāstu, gan skatīties iestudējumu vai filmu, izvēloties galveno varoņu seksuālo orientāciju un dzimumu, tāpēc vien es netaisos atmest īsto grāmatu lasīšanu, kamēr vēl spēju pāršķirt lapu.

Pie tam es pati varētu to ietaisi nopirkt, ja gribētu. Nav jau tā, ka tā nebūtu lieliska manta. Bet man ir savs režīms, un es joprojām uzskatu, ka iztēle aizies pa pieskari, ja katru dienu neizlasīšu vismaz desmit lappuses kvalitatīva teksta. Un, ja man nebūs iztēles, kur tad es likšos, ko?

Likšos baļļā un lasīšu.

Tad vismaz uztaisi acu operāciju, man saka meita. Negribu. Negribu un netaisu. Man patīk brilles, man patīk manas grāmatas, man patīk mana siltā, mazā māja. Man patīk mani sirmie mati un krunkainās roķeles. Man patīk ēst un gulēt. Un beidzot es to daru pietiekamā daudzumā.

Iestājeksāmenos sākumā es tevi pat nepamanīju. Man tam nebija laika. Visu manu uzmanību aizņēma mēģinājumi izskatīties tievākai. Tāpēc, ka bija skaidrs – ar maniem apmēriem un svaru aktieros netikt. Iespējams, tas bija vienīgais šķērslis. Bet ļoti būtisks. Un liels. Etīdēs man uzreiz lika spēlēt zilonīti. Mīlīgu zilonīti. Un tev – zilonīša saimnieku.

Tu vispār nebiji neko lasījis un dzejoļa vietā skaitīji tautasdziesmu par tautumeitu, kas nāk ar tikumu apsnigusi. Es biju sagatavojusi Tomasa Stērna Eliota Nīko zemi trīs valodās. Un to varēju deklamēt, nesot savus simts kilogramus pa virvi, kas novilkta virs uzņemšanas komisijas raižpilnajām galvām.

Nu jā, nu jā, bet ko mēs viņai dosim spēlēt? Kurš ir redzējis resnu Džuljetu? Un, ja jau šito visu var, kāpēc nevarēja lieko svaru nomest? Pēdējo jautājumu viņi man uzdeva publiski. Lai es nejustos pārāk omulīgi.

Hormonu disbalanss, es atbildēju. Noticēja tikai vīrietis režisors, par kura izrādēm biju tādā sajūsmā, ka vienā no tām, izrādot savu apbrīnu, stāvēju teātra pagalmā ar sveci. Bet mirklī, kad žonglēju pāri zālei, čukstoši šņācot par pilsētu, tītu brūnā miglā ziemas ausmā, par pūli, kuru nāve dzen pāri Londonas tiltam, es ieraudzīju tavas acis. Tajās bija šausmas.

 

Viņi mani uzņēma brīvklausītājos. Protams, ne jau aktieros. Režisoros.

Tevi uzņēma bez vārda runas. Vienbalsīgi. Jo tu biji nenormāli skaists. Un es biju nenormāli resna. 

Tu piedāvāji man draudzēties. Nu, ne jau tā draudzēties, bet, nu, tā. Nu, skaidrs. Ka ne tā.

Tu biji Apolons, un es biju kuģis. Un kuģis nevar noraidīt šādus piedāvājumus, ja ar viņu grib braukt grieķu dievs. Tu it kā biji no labas ģimenes. Labi gēni bija redzami, tikai paskatoties uz tevi. Šķita, ka iestāšanās aktieros ir kaut kāds protests, drīz tas beigsies, un tu atgriezīsies normālo cilvēku dzīvē.

Kad mēs pirmo reizi pārgulējām, izrādījās, ka tu biji nevainīgs. Tu mazliet paraudāji un izstāstīji savu sapni iestudēt izrādi par kādu virsaiti, kuram ir lepra un kuru izdziedina pravietis. Tā es uzzināju, ka tava ģimene ir arī ļoti ticīga.

Kādā mūsu tikšanās reizē, kad biji sajūsmas fāzē – pasniedzēji tevi slavēja, mēs pārgulējām vidēji trīs naktis vai dienas nedēļā, es pēc seksa neko nejautāju, tikai smēķēju ietinusies līdz kaklam segā – tādā reizē, kad tava dzīve šķita ideāla, skatoties no malas, tu piedāvājies samaksāt rēķinu visam mūsu komunālajam dzīvoklim, jo bija atslēgta elektrība. Tā es uzzināju, ka viņi – tava ģimene – ir arī visai turīgi.

Bet bagātie arī raud, un tu gribēji būt režisors. Un savu vēlmi iestudēt stāstu par lepras nomocīto karavadoni izstāstīji kursa vadītājam. Viņš esot teicis, ka tu diez vai pacelšot tādu materiālu, tāpēc, ka tu nespējot saprast, kā tas ir – būt slimam ar lepru.

Kā tas ir – nespēt iziet uz ielas, jo cilvēki nevarēs uz tevi neblenzt un, labākajā gadījumā, ieskatoties viņu sejās, būs redzams žēlums, bet parasti jau tomēr – pretīgums. Es māju ar galvu un uzvilku segu līdz zodam.

Ko viņš par mani zina? Tu man dusmīgi jautāji. Neko viņš par mani nezina. Protams, neko. Nevienam jau nebija laika kaut ko uzzināt. Mēs defilējām cauri mēģinājumiem kā čaulas, kuras tā vien ilgojas, lai tiktu ar kaut ko piepildītas. Skaistās čaulas, varoņlomu attēlotājčaulas, raksturlomu attēlotājčaulas un resnā čaula.

Tagad tu, cilvēks, kuru joprojām savas peļņas nolūkos izmanto dzeltenie mediji, guli dīvānā, uzgriezis man savu smuko pakaļiņu, kā to sauca mūsu deju skolotāja. Ak Dievs, mūsdienās viņu ietupinātu. Man zvana mana friziere un pārjautā, vai tiešām nevajag nākt uz mājām. Es saku, nē, tūlīt būšu klāt.

Uz ielas tabloīdu digitālajā ekrānā, ko manā jaunībā, sauktā arī par resnību, dēvēja vienkārši par kiosku, līdzās milzīgiem uzrakstiem par Latvijas 130. jubileju, kurā uzstāsies Deivids Bovijs, juniors (ak Dievs, būtu likuši viņu mierā. Nav paraksta, kas apliecinātu, ka viņš ļauj sevi klonēt. Bet, redzi, viņi savāca miljoniem pielūdzēju parakstu, un tad vēl tā mazmeita kaut ko tur. Ai, vārdu sakot, man jāatceras šī lieta nokārtot), tātad līdzās Deividam Bovijam, junioram, Latvijas 130 gadu jubilejai un Saijas Kaijas bildēm, kurās viņa māj tautai, šķiet, iepriekšējā gada parādē, izlec virsraksts „Pēc sievas nāves pazudis oligarhs. Mazbērni un bērni viņu meklē.” Kaut kur noņirb arī tavs foto.

„Saproti,” tu man teici, nostājies pie loga mūsu komunālā dzīvokļa ziemas pēcpusdienas gaismas pielietajā istabā, pat neaptinis ap saviem izcilņiem dvieli vai palagu, „tur ir tāda nianse. Viņš ir karavadonis. Viņu sauc Namāns. Viņš ir slavens karavadonis, bet viņam ir lepra. Viņš viss ir noklāts čūlām, viņam kļūst arvien sliktāk. Un tad viņš dodas pie tā pravieša.”

Vai arī tas jau bija brīdis, kad mēģināji iekļauties kursa sabiedrībā, runājot rupji. Dažiem no mums tas izdevās bez piepūles, bet tev bija nepieciešama īpaša apmācība. Pie manis. Tajā periodā tu teici: „Un tad tas Namāns, vai kā nu viņu tur sauca, aizpiš pie tā pravieša, atvainojiet. Nē, sākumā viņš uzdračī viņam to vēstuli. Nē, nevis viņam, bet Izraēlas ķēniņam. Nu, un tas tur saplēš kreklu.”

„Kāpēc?”

„Bībelē baigi bieži plēš kreklus.”

„Skaidrs,” es sacīju, vēlēdamās, lai tu uzvelc savējo. Bet tu to nedarīji. Tu pienāci pie gultas un paņēmi pledu, kurš līdz šim kalpoja man par glābiņu. Pledu eleganti aptini sev ap gurniem, atstādams mani kā Eliota nīko zemi. Neglītu un izmisušu.

„Un tad viņš, nē, nevis viņš, bet tas pravietis padzird, ka tas Nāmans viņu meklē un saka, lai atnāk pie manis. Bet, tad, kad viņš aiziet, nē, aizpiš, atvainojiet, pie tā pravieša, viņš vispār neiznāk laukā. Vispār. Neiznāk. Saproti. Viņš izsūta kaut kādu kalpu, lai nodod viņam ziņu. Saproti?!”

Es neko nesapratu. Man vajadzēja uz tualeti, un, kaut gan istabā valdīja krēsla, es tomēr nebiju spējīga piecelties un būt kaila tavā, karavadoņa,  Latvijas Republikas skaistākā vīrieša, priekšā.

„Vai viņš izveseļojās?”

„Jā.”

Es ēdu ābolu un sacīju: mhm. Savās atmiņās no tā laika es vienmēr ēdu. Ēšana man vēl ilgi pēc pravieša apciemojuma saistījās ar kaunu. Kā tu uzdrīksties ēst?! Tu sver 90 kilogramus, tikai desmit esi nometusi pusgada laikā, iedomājusies būt aktrise un uzdrīksties ēst?! Ilgstoši es arī par savu seksualitāti izjutu kaunu, un acīmredzot tāpēc visās atmiņās, kurās esi tu, es ēdu.

Kaut gan atmiņa mani viļ. Pārsvarā es neuzdrīkstējos ēst vispār. Kur nu vēl tavā klātbūtnē.

„Un kā viņš atveseļojās?”

„Septiņas reizes nomazgājās Jordānā.”

„Ha, varbūt viņš vienkārši bija netīrs,” es biju arī asprātīga. Bet toreiz tu nesmējies. Kaut kas tevi nomāca, bet man nebija iespējas tam pievērsties, jo bija jānodarbojas ar plānošanu, kā aiziet uz tualeti, nenomokot tavus redzes centrus ar sava dibena izmēriem.

Un man taču neienāca prātā, ka tavas rokas tikko bijušas uz mana dibena, tavs loceklis bijis manī un notikušais piecdesmitais kniebiens (jā, jā, es tos skaitīju) liecināja, ka tev nav nekādu iebildumu pret mana dibena izmēru.

„Bet tu vari uztaisīt to etīdi tāpat, arī bez viņa palīdzības,” es sacīju, noliekot kājas pār matrača malu un ievelkot vēderu, atsakot savam ķermenim spēju elpot.

„Es nezinu.”

Es piecēlos un veicu šausminošu ceļu līdz krēslam, uz kura atradās mana kleita.

Kaila.

„Un es iedomājos, ka varbūt tas Namāns vienkārši nesaprata, ka tas cilvēks, kas iznāca pie viņa, bija pravietis,” tu sacīji, acīmredzot neko nenojaušot par manām ciešanām.

„Tas izklausās ūberkruts stāsts,” es murmināju.

„Kursa vadītājs teica, ka man jātaisa kaut kas par seksu.”

„Ā,” es mēģināju zibenīgi uzvilkt kleitu, nespēju trāpīt rokas pareizajos caurumos, tāpēc aptinu kleitu ap sevi kā dvieli. Pietika tikai mazai manis daļai.

„Kopā ar Lailu,” tu sacīji.

„Aha,” es atbildēju, un iekšēji viss manī izdega. Es fiziski sajutu pelnu garšu uz lūpām.

 Kad biji saģērbies, tu piegāji pie spoguļa un sevi novērtēji.

„Man te ir kaut kāds izsitums,” tu sacīji, norādot ar pirkstu uz mazu sārtumiņu auss tuvumā.

„Droši vien lepra,” es teicu.

 

„Vai drīkstu uztaisīt ar jums kopbildi?” jautā kāds jauneklis, nemanot pienācis pie manis frizētavā. Mana frizierīte Anna rāda seju – es taču tev teicu, ka labāk būtu nākusi uz mājām, šitie stalkeri un fani sasodītie.

Bet es laipni pasmaidu un nofotografējos kopā ar jauno cilvēku mana vecākā mazdēla vecumā un pat noklausos, ka viņš uz Sērām ir bijis desmit reizes un apbrīno manu darbu.

Es nojaušu, ka bilde, kurā sēžu vintage frizētavā ar sudraba ķoci galvā, apskāvusies ar jaunu vīrieti bez matiem, tūlīt nonāks pie visiem, kuru uzdevums ir atspoguļot šī vakara pasākumu visā tā godībā. Un man sāks zvanīt.

Pirmais piezvana mans aģents. Mēs taču sarunājām, ka nefotografējamies, šodien pirmo bildi solījām intersekcionālās dzīvības biedrības žurnālam, mēs taču norunājām… Un es klausos viņā pacietīgi, jo viņš ir bijis velnišķīgi labs aģents visu manu mūžu kopš pirmās veiksmīgās izrādes.

Bet, kad viņš saka, ka tomēr atsūtīts limuzīns, es vairs neizturu. „Mīļais, klausies, saulīte, bucīti, papardīt manu,” ļauju pasīvajai agresijai vaļu, „es taču tev teicu, ka negribu nekādu limuzīnu. Ja viņi grib, lai tur parādos, tad lai liekas mierā ar savu limuzīnu un visiem citiem sūdiem un stērķeļiem.”

 

Es izlasīju to Bībeles stāstu, tiklīdz izgāji no manas istabas. Nē, nu vispirms es aizgāju uz tualeti. Bet pēc tam tiku pie Bībeles. Bībeli dabūju no komunālā dzīvokļa kaimiņa, kurš to bija aizņēmies kādā viesnīcā.

„Tā jau es nebūtu ņēmis,” viņš man taisnojās, “parasti visur ir tikai Jaunā Derība, bet te visa Bībele.” – „Laikam, lai kompensētu viesnīcas sienu plānumu,” viņš vēl piebilda. Es uzreiz iedomājos, nez, vai pārkāp bausli, zogot Bībeli?

Un, ja iekāro kādu cilvēku, kurš sabiedrības izpratnē par labu pāri pieder kādai citai? Piemēram – Lailai?

Lai nu kā, izlasīju gan to Bībeles stāstu, gan daudzus citus. Jo kaut kas jau man bija jādara, kamēr tu iestudēji seksa gabalu (kurā atļaušos piebilst bija mazāk seksa nekā vienā manā šībrīža izmēra dibena vaigā).

Tai stāstā par Naamānu (Jā, tā viņu sauca. Naamāns nevis Nāmans vai Namāns, kā tu spītīgi viņu dēvēji) bija arī bezvārda vergu meitene, kuras tēvu, visticamāk, nogalina šis pats Naamāns. Šī bezvārda meitene pierunā viņa bezvārda sievu, lai tā pierunā savu vīru Naamānu doties pie pravieša. Man šķita, ka šī bezvārda vergu meitene ir pati galvenā stāsta varone. Es faktiski kļuvu ar viņu apsēsta. Uzzināju par viņu visu, ko nu varēja noskaidrot internetā – gandrīz neko. Divos avotos slavēja viņas pazemību un ticību, kas mani aizsvila milzu dusmās. „Pazemīga un paklausīga pret cilvēkiem, kas nogalināja tavu tēvu un aizveda tevi verdzībā. Droši vien tas Naamāns, kurš sievietes vagīnu simts gadus nebija redzējis, ar tevi arī gulēja. Kā tu drīksti būt tik pazemīga, tu, bezvārda govs, es dusmojos. Pierunāji viņu doties pie pravieša. Tad nu viņš arī brauca, ugunīgajiem ratiem kaucot, apkāries ar zelta bimbuļiem, un, kad pravietis pie viņa iznāca, viņš viņu pat nepazina. Nepazina. Un kad izveseļojās, viņš tev paldies pateica? Droši vien pat pārstāja ar tevi gulēt, jo tagad sieva varēja ar viņu auklēties, nebaidoties aplipt ar to dranķa lepru. Tu paliki ne ar ko,” es domās lamāju Bībeles verdzeni. „Varbūt pat dabūji lepru un nomiri,” es burkšķēju sevī.

 

Telefons sāk ārdīties, es to izslēdzu. Mana frizūra ir gatava, tā lepna sirmā vilnī paceļas virs maniem apaļo okulāro un krunku, un krāteru ieskautajiem ezeriem.

Ak Dievs, Ak Dievs, Ak Dievs. Jēzu Kristu, apžēlojies.

Kad tu sāki strādāt ar Lailu pie seksa gabala, mēs uzreiz nebeidzām draudzēties. Mēs vēl vairākas reizes nokniebāmies. Kā draugi.

Un mūsu pēdējā rītā bija tik gaišs.
Ka likās – spīd saule un nevis tu,
izgājām ielās.¹

Nē, mēs neizgājām ielās. Jo mēs vienkārši negājām ielās. Nekad. Tava tēva roku es arī paspiedu tikai vienu reizi – izlaidumā, jo biji viņam stāstījis, ka palīdzēju tev uzrakstīt vienu referātu ārzemju literatūrā.

Es jau arī nezināju, ka tas ir mūsu pēdējais rīts.

Bet tad tu teici:

„Klausies, mums tur ar Lailu. Nu… vārdu sakot, viņa gribētu, lai es feisbukā ielieku, ka esam attiecībās.”

„Ja?” es teicu.

Tu stāvēji, mazliet saliecies, it kā kāds būtu iesitis pa vēderu. Pēc tam es galvā izspēlēju veselu izrādi par to, ko un kā tev atbildu.

Izrādē es teicu:

„Vai tu atceries, kādu dzejoli tu runāji iestājeksāmenos?”

„Mjā, laikam es skaitīju kaut kādu tautasdziesmu. Ā… Balta nāca tautu meita…”

„Es te iedomājos, ka varbūt tā tautumeita nāk balta, jo ir apsegta ar līķautu; viņa ir nomirusi, aizstāvot savu tikumu… Diezgan muļķīga nāve,” es tev savās fantāzijās sacīju un aizcirtu durvis tavas skaistās, šokētās sejas priekšā. Un nekad, nekad ar tevi vairs nesarunājos.

Protams, ja tā padomā, mana fantāzija bija ārkārtīgi netiešs veids, kā paziņot cilvēkam, ka viņš ir kļuvis par apkārtējo cilvēku vērtējuma vergu un nespēj novērtēt to, kas viņam ir. Tas ir – mani.

Realitātē es neizspēlēju šo dīvaino etīdi. Izlikos, ka viss ir kārtībā. Kad ceturtajā kursā izlēmu iestudēt feministisku stāstu par mazo vergu meiteni, kura aizsūta Naamānu pie pravieša, es pat gāju tev prasīt atļauju. Tu man atļāvi. Un neskatījies acīs.

Visās diplomdarbu izrādēs es spēlēju kalponi vai krēslu. Ko spēlēji tu, nav pat jāsaka. „Beidzot mums ir aktieris, kurš spēs nospēlēt kā Romeo, tā Hamletu,” jūsmoja mediji, mediatori un radiatori. Divu gadu dažādas izglītības kurss manā istabā nebija palicis bez sekām. Kniebšanās starplaikos mēs mēdzām arī sarunāties.

Es spītīgi gribēju būt aktrise. Bet neviens mani štatā nepaņēma. Kaut saņēmu dažus piedāvājumus, kas lielākoties bija nepārprotami saistīti ar manu krūšu izmēru, nevis iespēju tās ietilpināt kādas normālas lomas tērpā.

Kad neilgi pēc izlaiduma apprecēji Lailu, tas bija normāli un saprotami. Jūs bijāt skaists pāris un piestāvējāt viens otram. Es par to uzzināju no dzeltenās preses, kas toreiz vēl iznāca papīra formātā. Fotogrāfijā Lailas acīs es saskatīju tās pašas šausmas, kas bija tavējās katru reizi, kad ieraudzīji kaut ko neticamu, kaut ko, kas neatbilda taviem priekšstatiem par to, kā tam jābūt normālā cilvēku dzīvē.

Tas skatiens bija Naamāna acīs, kad pravietis Elīša neiznāca pie viņa paberzēt rociņu, kā viņš bija iedomājies, bet izsūtīja savu kalpu. 

Izlasījusi vēsti par tavām laulībām, es vakarā piedzēros, raudāju, izģērbos, ilgi skatījos uz sevi komunālā dzīvokļa spogulī. Lai redzētu dibenu, man bija jāuzkāpj uz krēsla. Nokritu no tā krēsla. Neko nesalauzu. Gulēju. Un pamodos… Tieva.

Nu, nē, taču, protams. Ar milzīgām galvassāpēm. Pievēmu komunālā dzīvokļa podu, kam tendence uz aizsērēšanu. Un piezvanīju vienam no neatkarīgā teātra vadītājiem, kurš bija ar mani laipni sarunājies izlaidumā. Piekritu ar viņu pārgulēt, ja atļaus iestudēt izrādi.

Krietni vēlāk – pēc tam, kad mums jau bija piedzimis bērns, mēs bijām izšķīrušies un atsākuši sarunāties pēc šķiršanās, viņš man sacīja, ka nemaz tik dedzīgi neesot gribējis ar mani gulēt. Viņam paticis mans domāšanas veids. Bet izlēmis, ka, ja nu vajag, tad lietas labā var arī pārgulēt.

 

Tu mani uzmeklēji katrā savā laulības krīzē. Reizēm tā bija laulība ar kādu režisoru, izsakoties metaforiski.

Tu esi labs aktieris. Varbūt viņi tev mazliet nodarīja pāri, izmantojot tikai vienu talanta šķautni – tavu izskatu.

Un man ir nelielas aizdomas, ka tu joprojām nezini, ka nekādu „viņu” jau nav.

Tu visu mūžu mēģināji pierādīt, ka esi intelektuālis. Pat sarakstīji vairākus dzejoļu krājumus, kurus štāpeļiem pirka tavas fanes.

Šobrīd tev ir kārtējā laulības krīze. To atspoguļo visi, kam nav slinkums. Un slinkums ir tikai kaut kādiem filozofiskiem murgu žurnāliem, kurus lasa tikai to izdevēji. Krīzi paspilgtina tas, ka tu beidzot esi nominēts balvai par otrā plāna lomu. Es gan neesmu pārliecināta, ka tā ir otrā plāna. Varbūt to pieskaitīja otrajam plānam, jo atveidotais varonis ir gejs, un mūsu republika joprojām, būdama ārkārtīgi demokrātiska, dziļi sevī vēlas, lai kaut kāda kārtība šeit tomēr būtu.

Vismaz par to, kā un kur tiek ievietots vīrieša dzimumloceklis.

Šoreiz tevi pie manis atnesa mans vecākais dēls Kārlis, kura piedzimšanai es varēju pateikties par hormonu disbalansa izjaukšanu – t.i., es kļuvu tieva, par lielu nožēlu manu milzīgo krūšu pielūdzējiem. Es nespēju Kārli atturēt iepeldēt saldās indes piepildītajā teātra kubulā. Viņš ir aktieris un, atšķirībā no manis, ir spēlējis Džuljetu kādā sava drauga jaunfutūrisma iestudējumā. Jūs ar Kārli vakar mazliet pasēdējāt pēc izrādes.

Es atnāku mājās. Man ir jāpaspēj saģērbties, uzkrāsoties, paēst. Tu esi pamodies.

„Man zvanīja tava sieva,” es saku. „Piecas reizes. Un man zvanīja arī Karlīna. Karlīna ir ietekmīgākā kritiķe mūsu republikā. Man šķiet, tu dabūsi to balvu,” es saku.

Tu kaut ko noņurdi.

„Ko?” es saku.

„Tu dabūsi to balvu,” tu saki. „Tu, nevis es.”

Es iesmejos. Tas, ka dabūšu balvu, ir diezgan skaidrs.

Kad esam kopā paēduši, tas ir, es esmu paēdusi, tu dzēris daudz piparmētru tējas, tu esi piezvanījis savai sievai un arī mīļākajai, kad esi mazliet palamājies un es tev izstāstījusi, ko darīt gadījumā, ja tomēr balvu nedabū, kad esi paskatījies uz sevi spogulī un esmu tevi pamierinājusi, kad tu esi aizgājis, es izņemu no savas slēdzamās atvilktnes vienu no taviem draņķīgajiem dzejoļu krājumiem un, asarām ritot pār veco, krunkaino seju, lasu vienīgo normālo dzejoli, kuru tu savā mūžā esi sarakstījis.

Dzejolī Namāna sēras ir vēstīts par karavadoni, kurš atvadās no mīļotās meitenes istabā, kur ziemas novakara gaisma sapludina visas formas, un, liriskajam varonim attālinoties no dzīvokļa, tajā paliek vienīgais siltuma avots visā izplatījumā.

1. Rindas no Kārļa Vērdiņa dzejoļa  (atpakaļ uz rakstu)