Kultūras evolūcija un ekokritika. LNB teorijas grāmatu apskats

 

2017. gadā Punctum lasītājiem piedāvā jaunu grāmatu apskatu sēriju, kurā aplūkosim interesantus un aktuālus humanitāro un sociālo zinātņu izdevumus no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma. Saskaņā ar ieceri uzmanības centrā pirmkārt būs jaunas grāmatas, tikko no izdevniecību krāsnīm, tomēr vienmēr pa ceļam gadās arī vecākas monogrāfijas, kuras noteikti gribas pieminēt, lai ievilinātu laikabiedrus diskusijā par jautājumiem, kuri joprojām neliek mierā, lai gan uzdoti jau pirms kāda laika.

Neapšaubāmi, daļa zinātnisko monogrāfiju vienmēr būs tikai kādas šauras specialitātes iekšējas komunikācijas sastāvdaļa, un to atklājumus tā īsti saprast un novērtēt varēs vienīgi šaurs loks. Vienlaikus ir milzums akadēmisku darbu, kurus būtu ieteicams vismaz nedaudz palasīt arī nespeciālistiem, citu nozaru pārstāvjiem jeb, citiem vārdiem sakot, visiem zinātkārajiem cilvēkiem, lai labāk saprastos un ik pa laikam nokristu zvīņas no acīm.

Anda Baklāne

 

 

Mans draugs GG visu rudeni skatījās Ričarda Dokinsa (Richard Dawkins) lekciju un diskusiju videoierakstus. Ir divi iemesli, kāpēc cilvēki patērē Dokinsu – vai nu viņus interesē evolūcijas teorija, vai reliģijas apkarošana. Mani personīgi vienmēr ir vairāk interesējusi evolūcija, taču GG bija iegājis tādā azartā ar Dokinsa ateismu, ka bija jāsāk revidēt grāmatu plaukti, lai turētos pretī šai ofensīvai un sameklētu kādus ticamus argumentus, kāpēc reliģiju nevarēs tā vienkārši atmest.

Pieņemsim, mums tiešām nav vajadzīgi augstāku spēku diktēti baušļi, lai rīkotos ētiski, pietiek ar „morālo likumu sevī”. Taču nevar būt, ka viss ir tik vienkārši. Ja sekojam tam pašam evolucionistu domāšanas veidam, reliģija noteikti ir „adaptācija”, pielāgojums, kas bijis noderīgs, lai civilizācijas izdzīvotu. Kaut vai apsvērums, ka, sekojot bībelēm, tiek ekonomēti cilvēka kognitīvie resursi – nav ik pēc piecām minūtēm kritiski jāanalizē sava rīcība, jāregulē morālais kompass, jāstrīdas par katru sīkumu ar citādi domājošiem utt. Bībeles noder to pašu iemeslu dēļ, kāpēc vajadzīgas pavārgrāmatas: visi aptuveni zina, kā gatavot un ēst, tomēr rezultāts mēdz būt labāks, ja ir recepte, kurai sekot. Turklāt gan jau reliģija ir tik cieši sapiņķerējusies ar dažādām citām kultūras sistēmām, ka to nav iespējams vienkārši izķemmēt laukā. Lai noskaidrotu, kas par šo tematu sakāms speciālistiem, izcēlu no plaukta divus daudzsološus virsrakstus.

 

Winzeler, Robert. L. Anthropology and Religion: What We Know, Think, and Question. Lanham: Alta Mira Press, c2008. 297 lpp.

Anthropology and Religion: What We Know, Think, and Question, kā vēsta nosaukums, piedāvā pārskatu par reliģijas traktējumu antropoloģijā un ir sarakstīta patiešām aizraujoši, labi saprotamā stilā. Reliģijai, evolūcijai un adaptācijai veltītās nodaļas apstiprināja manu nojautu, ka daļa pētnieku (materiālisti, utilitāristi, funkcionālisti) uzskata, ka reliģijas dažādu iemeslu dēļ ir bijušas ļoti noderīgas: maģija sniedz psiholoģisku drošības sajūtu, rituāli saliedē kopienas. Turklāt tradicionālās sabiedrībās reliģiskas prakses, kas saistītas, piemēram, ar medībām, apūdeņošanas sistēmu uzturēšanu vai ražas patēriņu un sadali piedāvā „ilgtspējīgus” saimniekošanas modeļus, kas gan nodrošina iztiku cilvēkiem, gan ļauj saglabāt vides resursus. Reliģiski tabu nereti tikuši izmantoti, lai pasargātu konkrētus dzīvniekus un teritorijas no pārmērīgas ekspluatācijas. Diemžēl ir arī pretēji piemēri, kur reliģija veicinājusi dzīvnieku un kultūru iznīcību. Ir uzskats, ka Lieldienu salas iedzīvotāji aizlaiduši postā salas ekosistēmu, jo nocirtuši visus mežus, lai uzstādītu lielās galvas, un pat Ziemeļamerikas indiāņi, kas  teju vai simbolizē videi draudzīgu domāšanas veidu, esot vainojami pie vairāku sugu iznīcināšanas daļēji savas reliģiskās dzīvesziņas dēļ. Tādi autori kā Skots Atrans (Scott Atran), pretēji utilitāristiem, argumentē, ka no evolūcijas viedokļa reliģiju pastāvēšana ir paradokss, jo tās kultūrām ir pat ļoti neizdevīgas – materiāli dārgas un kognitīvi apgrūtinošas, liekot sabiedrībai ilgstoši uzturēt uzskatus, kuri pastāvīgi nonāk pretrunā ar faktiem. Par spīti tam reliģijas ilgstoši saglabājušas savu nozīmi, periodiski te saliedējot sabiedrības, te tās šķeļot, veicinot ražošanu un izšķiežot tās augļus, mudinot uz karu vai mieru utt. Citiem vārdiem sakot, reliģijas sabiedrībām ir gan palīdzējušas, gan kaitējušas, savukārt to izcelsme drīzāk uzlūkojama kā dažādu cilvēka kognitīvo spēju blakusefekts: cilvēka prātam pieejamā informācija par pasauli vienmēr ir fragmentāra, un tā tiek radoši papildināta, aizpildot robus. Šī ir ļoti noderīga prāta īpatnība, jo galu galā no izdzīvošanas viedokļa labāk piesargāties no neesoša zvēra, nekā vēlāk rūgti nožēlot (citiem vārdiem sakot – degt ellē).

 

Cultural Evolution: Society, Technology, Language, and Religion. Ed. by Peter J. Richersonand; Morten H. Christiansen. Cambridge, MA: MIT Press, 2013. 485 lpp.

Izdevums Cultural Evolution veidots ar mērķi apkopot dažādu disciplīnu – bioloģijas, psiholoģijas, lingvistikas, antropoloģijas, vēstures u.c. – atziņas kultūras evolūcijas kontekstā. Atsevišķas nodaļas veltītas sabiedrības grupu struktūras evolūcijai, tehnikas un zinātnes, valodas un reliģijas evolūcijai. Šī rakstu krājuma tapšanā piedalījušies turpat 50 autori, tāpēc atšķirībā no izklaidējošās Anthropology and Religion tas ir akadēmiski formālāks un informatīvi ļoti blīvs teksts. Kas ir „kultūras evolūcija”? Ja kultūra ir idejas, prasmes, uzskati un normas, kuras cilvēki iegūst, mācoties un/vai atdarinot citus cilvēkus, tad kultūras evolūcija, kā norāda ievada autors, ir vienkārši kultūras pārmaiņas laika gaitā. „Vienkārši”, protams, diez vai ir precīzākais vārds, lai raksturotu samudžinātās pārmantošanas un starpkultūru pārneses sistēmas, kā arī dzīvesformu, rituālu, naratīvu, ideju, prasmju, tehnoloģiju utt. nebeidzamās variācijas. Grāmatas autori ir vienisprātis, ka cilvēku sugas gadījumā ģenētiskā un kultūras evolūcija ir nesaraujami saistītas. Mūsu ķermeņi ir pielāgojušies, lai apgūtu un izmantotu kultūru, savukārt mūsu kultūras ir pielāgojušās, lai palīdzētu mūsu gēniem izplatīties. Cultural Evolution apstiprināja arī manu otro nojautu par reliģiju: tā nav strikti nošķirama no citām kultūras jomām; iespējams, to var salīdzināt ar sugu, kas mīt kādā ekoloģiskā nišā – „sugas” jeb nozīmju sistēmas mijiedarbojas, ir cita no citas atkarīgas. Reliģijas evolūcijai veltītās nodaļas autori pat atsaucas uz pašu Dokinsu un norāda, ka diez vai ir iespējama vienkārša atteikšanās no dieva kā delūzijas, jo reliģija ir nevis ārstējama liga vai bērnišķīga ilūzija, bet drīzāk viens no lielu, sarežģītu sabiedrību evolūcijas stūrakmeņiem. Vienlaikus – atbildes uz tādiem jautājumiem kā „Ko reliģijas mums nozīmē šodien?” un „Vai bez reliģijām var iztikt?” pagaidām esot ļoti „izvairīgas”.

Blakus kultūras evolūcijas pētniecībai ekokritika ir vēl viens virziens, kas pašlaik turpina uzņemt apgriezienus, uzmanības lokā ietverot nu jau ne vien literatūru, bet arī vizuālās mākslas, teātri, kino, arhitektūru, teju jebkuru kultūras jomu, kas nodarbojas ar dabas un cilvēka dzīves vides reprezentāciju vai manifestē attieksmi pret dabu un dzīves vidi. Par ekokritiku mēdz vīpsnāt kā par kārtējo īslaicīgo aizraušanos ar modīgiem jēdzieniem, taču neapšaubāmi interesants ir pats fenomens – kā mākslu kritika sinhronizējas ar citās cilvēka darbības jomās aktuāliem tematiem. Šķiet, ekokritikas virziens ir gatavā dāvana visiem tiem jaunajiem filologiem, kuri vienmēr ir mazliet šaubījušies, vai nebūtu bijis pareizāk pēc skolas beigšanas pievērsties atkritumu šķirošanas jomai – lai ar savu darbību palīdzētu glābt ekoloģiskā katastrofā grūstošo pasauli.

 

Huggan, Graham; Tiffin, Helen. Postcolonial Ecocriticism: Literature, Animals, Environment. London; New York: Routledge, Taylor & Francis Group, 2015. 294 lpp.

2015. gada G. Hagana un H. Tifinas monogrāfija Postcolonial Ecoriticism: Literature, Animals, Environment 2015. gadā pieredzējusi jau otro izdevumu, kas zināmā mērā apliecina tās noderīgumu vispārējā tēmai veltīto izdevumu burzmā. Kopš aizsākusies diskusija par kolonizācijas ietekmi ne vien uz kolonizētajām kultūrām, bet arī uz kolonizēto teritoriju vidi, ekoloģisma un postkoloniālisma idejas šķiet gluži dabīgi saistītas, taču pieeju un jēdzienu daudzveidība šo kritikas lauku padara visai raibu un nepārskatāmu. Postcolonial Ecoriticism nav rokasgrāmata un sistemātisks virziena vēsturisks pārskats, tomēr interesentiem var sniegt diezgan labu priekšstatu par jautājumiem, kas ir postkoloniālās ekokritikas dienaskārtībā. Kā daudziem šī virziena pārstāvjiem Hagana un Tifinas mērķis ir nevis literāru darbu estētikas aprakstoša pētniecība, bet drīzāk ideoloģiju kritika un aktīvisms. Šīs monogrāfijas centrā ir tādi jautājumi kā Rietumu nemitīgu attīstību paģērošās ideoloģijas postošā ietekme, neviennozīmīgi vērtējamās zemes kopēju un īpašnieku pretenzijas uz zemi, kas pastorāli padara par pretrunīgu žanru, paralēles starp attieksmi pret dzīvniekiem un koloniālismu, kristietības ideoloģija, kas ļauj dzīvniekus un cilvēkus kategorizēt kā „citu” un upurēt tos cilvēku vajadzību apmierināšanai (un šajā sakarā – iespējamā saistība ar kanibālisma praksi kā vienu no kristietības iedvesmas avotiem). Tā kā postkoloniālajai ekokritikai ir lērums lielisku teorētisku ideju, nav brīnums, ka daudz enerģijas tiek tērēts, citējot teorētiķus, kritizējot ideoloģijas un skaidrojot vēsturiskās situācijas – literāriem darbiem dažkārt piešķirot vien daiļrunīgu liecinieku lomu. Tomēr būtu maldīgi domāt, ka, ja literatūra nav galvenā varone pati savā ballītē, tad ekokritikas un postkoloniālisma ietekme literatūras pētniecībā būtu mazāk vērā ņemama. Tieši pretēji, vienreiz uzliekot šīs brilles, neskaitāmi it kā labi pazīstami literārie darbi nekad vairs neizskatās kā senāk.

 

Taylor, Jesse Oak. The Sky of Our Manufacture. The London Fog and British Fiction from Dickens to Woolf. Charlottesville; London: University of Virginia Press, 2016. 260 lpp.

Dž. O. Teilora The Sky of Our Manufacture (2016) ir vēl viens ekokritikas virziena paraugs – fascinējošs pētījums, kas veltīts Londonas miglas atspoguļojumam angļu literatūrā no Dikensa līdz Vulfai. Ja darbs Postcolonial Ecocriticism, cenšoties apvienot manifesta un pētījuma funkciju, vietām varēja šķist pārāk plakātisks un vispārīgs, tad The Sky of Our Manufacture ir (ar dažām atrunām) izcils humanitāro vides zinātņu (environmental humanities) piemērs, kurā, savienojot literatūras pētniecību, klimata, rūpniecības un sociālās vēstures avotu izpēti un filosofisku refleksiju par klimata pārmaiņām un literatūras iesaisti šajā procesā, netiek zaudēts pētījuma fokuss. Kā norāda Teilors, Londona 19. gadsimta beigās ir lielākā pilsēta, kāda līdz tam pastāvējusi, pirmās industriālās sabiedrības galvaspilsēta un jauna veida ekosistēma, kurā, iespējams, pirmo reizi uzskatāmi vērojama cilvēka ietekme uz klimatu. Tieši slavenā Londonas migla rada pamatu jauna jēdziena „smogs” (‘smoke’ un ‘fog’ savienojums) izveidei 1905. gadā.

Atmosfēras tēma literatūrā saistīta ne vien ar laika apstākļu atspoguļojumu, bet arī ar citiem – struktūrveidojošiem –  darba slāņiem; tāpat nav pašsaprotami, ka mēs konceptualizējam literāru darbu kā tādu, kurā var būt noteikta „atmosfēra” – runāt par „atmosfēru” literatūrā ir iespējams vienīgi, kopš šāds jēdziens pastāv un saistībā ar to, kā tas tiek saprasts un skaidrots zinātnē un ikdienas saziņā. Es pieņemu, ka Teilora darbs varētu ātri vien sakrist uz nerviem eksakti izglītotiem klimata pētniekiem, kuri nesaskatītu poētisku skaistumu apgalvojumā, ka romāns ir „klimata modelis, kurā krustojas literārā un meteoroloģiskā atmosfēra”, savukārt humanitāri izglītotajiem klimatologiem šis ir īsts atradums. Patiesi, pa kuru laiku runāšana par laika apstākļiem no vistukšākā iespējamā temata pārvērtusies par būtisku politisku, ētisku un epistemoloģisku jautājumu?

 

Apskatu sērija top sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku.


 

 

 

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri