In memoriam: Dereks Pārfits

 

Kad kinofilmas sižets piesaistīts kādai konkrētai teritorijai, teiksim, pilsētai, ir diezgan interesanti pavērot, cik dīvaini iztēlotā ģeogrāfija sagroza reālo. Tā detektīvseriālā Inspektors Lūiss, ko laiku pa laikam demonstrē arī LTV, darbība notiek Oksfordā, bet filmas varoņi pārvietojas pa trajektorijām, kurām nebūtu jēgas, ja tās aplūkotu kartē. Piemēram, lai kurp viņi dotos, viņiem regulāri nākas iet gar Redklifa bibliotēku – vienu no Oksfordas pazīstamākajiem arhitektūras pieminekļiem, kas, var teikt, atrodas Oksfordas pilsētas pašā sirdī.

Tomēr realitāte ierobežo pat režisora fantāziju – kameras skats, slīdot gar Redklifa bibliotēkas fasādi, uz mirkli parāda ēku ar diviem dīvainiem tornīšiem – tā ir Visu dvēseļu koledža, kas patiešām atrodas līdzās bibliotēkai. Pilnā vārdā „Visu Oksfordas Universitātē mirušo ticīgo cilvēku dvēseļu koledža” ir īpaša institūcija, vienīgā koledža, kurā nav bakalaura līmeņa studentu, un neesmu pārliecināts, vai vispār ir kāds students parastā nozīmē. Koledža ir būtībā rezervāts izciliem zinātniekiem. Lai gan ir vairāki veidi, kā var kļūt par koledžas „kolēģi” (fellow), tā vislabāk pazīstama konkursa dēļ, kurā jaunie pētnieki sacenšas par iespēju tur septiņus gadus dzīvot un strādāt. Pašlaik kandidātiem ir jāuzraksta četras esejas divās dienās, bet slavenākā, piektā, vairs neesot jāraksta – tajā pretendentam tika iedots viens vārds, piemēram, „ūdens” vai „nevainība”, un par to dažās stundās jārada pārliecinošs teksts.1 Ja kāds tiek atzīts par uzvarētāju – parasti ne vairāk kā divi gadā –, viņam vai viņai ir iespēja septiņus gadus dzīvot koledžā, pusdienot pie kopgalda, saņemt stipendiju un būtībā nav nekādu pienākumu, lai gan tiek pieņemts, ka stipendiāts nodarbosies ar pētniecību. Ļaunas mēles gan melš, ka dzīve koledžā esot tik laba, ka ne viena vien karjera tur arī beigusies – daudzsološie pētnieki tā arī neko neuzraksta.

1932. gadā koledžas stipendiju konkursā uzvarēja Jesaja Berlins, 1967. gadā – Dereks Pārfits (1942–2017). Pārfits tur arī palika gandrīz visu mūžu, kļūdams par pilntiesīgu „kolēģi”, un pameta to tikai 2010. gadā.2 Viņš nepārprotami bija viens no nozīmīgākajiem un ietekmīgākajiem savas paaudzes angļu filosofiem. Vienlaicīgi viņu diez vai var saukt par pazīstamu. Viņš drīzāk bija filosofs profesionāļiem, kuri novērtēja viņa oriģinalitāti un vērienu, bieži vien gan lai kritizētu. Ilgus gadus Pārfits asociējās ar vienu grāmatu, kuras nosaukumu var tulkot kā Iemesli un personas (angliski Reasons and Persons, un diemžēl vārda reasons daudznozīmību nevar precīzi latviešu valodā pārcelt), tā iznāca 1984. gadā. Grāmata ir būvēta kā sarežģīts daudzpakāpju arguments ētikā. Komentētāju uzmanību visvairāk saistīja divas šīs grāmatas tēmas – personas identitāte un atbildība par nākamajām paaudzēm. Līdz Pārfitam ētika pievērsās lielākoties problēmām, kas saistītas ar laikabiedriem – kā pret tiem izturēties, kā sadzīvot, kā savstarpēji sadalīt labumus. Pārfits ir viens no pirmajiem filosofiem, kurš sistemātiski analizē problēmu, cik lielā mērā, pieņemot lēmumus, mums ir jāņem vērā tas, kā tie ietekmēs nākamās paaudzes.

Savukārt identitātes problēmai ir senāka vēsture. Kas vieno cilvēku un padara to par vienu un to pašu indivīdu par spīti daudzajām izmaiņām dzīves gaitā? Šeit Pārfits, pirmkārt, pieteica laikmetīgu veidu, kā par problēmu runāt – vislabāk zināmi ir viņa asprātīgie domu eksperimenti, kuros lasītājam jāiedomājas dažādi teleportācijas gadījumi. Otrkārt, viņš, uzrādot pretrunas un problēmas mūsu pieņēmumos par identitāti, aicināja atmest personas identitātes problēmu kā nebūtisku vai nenozīmīgu, tā vietā uzsverot personas kontinuitāti. Gan viņa metode, gan nostāja identitātes jautājumā būtībā attīstīja 17. gadsimta filosofa Džona Loka domas, bet argumenti ir oriģināli, neparasti, un Pārfits īpaši uzsver identitātes esamības vai neesamības ētiskās konsekvences (piemēram, ja es neesmu identisks ar savu nākotnes „es”, tad varbūt man nevajag par to īpaši rūpēties). Vismaz anglofonajā filosofijā šobrīd nav iespējams runāt par personas identitātes un patības jautājumiem, nepieminot Pārfitu.   

Šis bija iemesls, kāpēc man gadījās Pārfitu satikt. 1999. gadā es strādāju pie doktordarba par patības (the self) tēmu, mani interesēja saistība starp ētiku un būtībā ontoloģiskiem jautājumiem par patību. Zvaigznes sastājās tā, ka man bija iespēja mēnesi stažēties Oksfordā, es dzīvoju Trinitī koledžā un pāris reizes aprunājos ar Pārfitu. Es noteikti negribētu pārspīlēt šīs tikšanās nozīmi. Atklāti runājot, pirmkārt, mani visvairāk fascinēja pati Oksforda, un, otrkārt, tieši Pārfita grāmatas iespaidā biju sapratis, ka nekādu doktordarbu par patību neuzrakstīšu. Bet viņš bija ļoti interesants cilvēks un gatavs izniekot nedaudz sava laika ar mani. Vislabāk prātā palikušas ir pusdienas pie Visu Svēto koledžas kopgalda. Pārfits mani uz tām uzlūdza, bet piebilda, ka obligāts noteikums ir žakete un kaklasaite. Man prātā nebija ienācis, ka stažēšanās laikā varētu nākties iet uz kādu oficiālu pasākumu, tāpēc man pat nebija „normāla” krekla, tikai kaut kas raibs. Pārfits teica: „Nekas.” Mēs aizgājām uz viņa dzīvoklīti koledžā (interesantākā viņa darba kabineta iezīme bija tā, ka grīda bija noklāta ar grāmatām un papīriem, pa kuriem viņš droši staigāja). Pārfits man iedeva kaut kādu vecu savu žaketi. Es teicu, ka tā izskatās kā no 70. gadiem, un viņš atbildēja, ka tad arī esot to nopircis. Pat deviņdesmitajos viņš bija slaidāks par mani, tāpēc žakete uz manis izskatījās nožēlojami. Uz sava raibā krekla uzsēju viņa kaklasaiti, un biju gatavs sevi atrādīt Visu Svēto koledžas ģeniālajiem prātiem.

Vēlāk, kad kādam angļu filosofam pieminēju, ka esmu saticis Pārfitu un viesojies Visu Svēto koledžā, viņš brīnījās. Kaut ko noteica par ekscentrismu. Tikai pamazām uzzināju, ka viņš bija ekscentriķis pilnā vārda nozīmē. Šī gada februāra Rīgas Laika numurā ir tulkots Larisas Makfarkāras raksts par Pārfitu, sākotnēji publicēts žurnālā New Yorker. Šo rakstu es nekādi nevaru pārspēt. Patiesībā, to izlasot, dažas epizodes no mūsu pāris sarunām ieguva jaunu jēgu. Piemēram, Pārfits man rādīja savas fotogrāfijas. Viņu fascinēja arhitektūra, bet nevis jebkāda – tieši Palladio stils, kuru viņš saistīja pirmām kārtām ar Venēciju un Sanktpēterburgu, un viņš fotografēja tieši šo pilsētu skatus un mājas (Pārfita grāmatu vākus rotā viņa paša fotogrāfijas). Bet atceros, kad viņš ar lepnumu stāstīja, ka digitālos fotoattēlus var ļoti viegli labot un izņemt ārā visu „lieko”. Tas izklausījās gluži ikdienišķi, bet Makfarkāra raksta, ka arī analogo fotogrāfiju laikā Pārfits nesis savus attēlus uz fotodarbnīcu, lai tur tiktu notušēts viss, viņaprāt, neiederīgais – vadi, automašīnas, ceļazīmes.

Droši vien daļa no tiem, kas šīs piezīmes lasa, domā, ka viņi jau nu gan pavisam citādi būtu darījuši – būtu nevis izložņājuši Oksfordu un apskatījuši vecas mājas, bet runājušies ar ievērojamo filosofu līdz brīdim, kamēr tiek padzīti. Var jau būt. Bet, pirmkārt, arī mājas ir fascinējošas. Pārfits man piekristu. Atceros, ejot gar Redklifa bibliotēku, pļāpājām par arhitektūru, un, manuprāt, saruna aizgāja par koledžas dīvainajiem dvīņu torņiem. Pārfits sūkstījās par Sv. Martina baznīcu Londonas Trafalgāra laukumā – kā gan tas iespējams – uzbūvēt torni tā, ka izskatās, ka tas izdūries caur jumtu? Un ticiet man, tā ir bauda iet gar Redklifa bibliotēku un pļāpāt par Sv. Martina baznīcas torni.

Otrkārt, skaidrs, ka šobrīd es daudz vairāk novērtētu iespēju ar Pārfitu satikties un sarunāties, bet diez vai par viņa tekstiem. Daudz kas tajos man vēl aizvien šķiet svešs. Kaut vai viņa vēlme atgriezties atkal un atkal, un atkal pie savas argumentācijas detaļām, atbildēt uz visiem iebildumiem, uzlabot teoriju. Viņa nākamā grāmata pēc Iemesli un personas iznāca divdesmit septiņus gadus vēlāk. 1999. gadā, kad man bija iespēja viņu satikt, Pārfits pie tās jau strādāja. Arī tajās pusdienās kolēģim, kurš, cik atceros, bija viens no pazīstamākajiem antīkās filosofijas pētniekiem Mailzs Burnjets, Pārfits stāstīja, ka rakstot grāmatu par Kantu, lai gan neprotot vācu valodu, kas sarunas biedru acīm redzami izbrīnīja. Grāmata Par nozīmīgo iznāca 2011. gadā, proti, pirmais sējums, 2013. gadā otrais sējums, bet šī gada martā gaidāms trešais, pēcnāves, sējums, abi pēdējie lielā mērā balstās atbildēs uz kritiku un komentāriem. Darbam kopumā ir ap 1800 lappušu. Tā nav grāmata tikai par Kantu. Pārfits šajos sējumos turpina Iemeslos un personās aizsākto problēmu – kā ir iespējama universāla un nesubjektīva (impersonal) ētika, kas tomēr nebalstītos dogmatiski pasludinātā morālo likumu realitātē, piemēram, Dieva likumos (Parfits lietoja apzīmējumu „nereliģiska ētika”), bet drīzāk būtu racionāli pamatojama. Pārfits tādējādi iekļaujas plašākā un patiešām nozīmīgā mūsdienu metaētiskajā diskusijā, kurā dalību ņēma arī Džons Roulss, Jirgens Hābermāss, Tomass Neigels un citi. Manuprāt, projekts apšaubāms, bet laiks rādīs, kāda loma viņam tiks ierādīta filosofijas vēsturē, varbūt Pārfits izrādīsies mūžīgs. Par to neko nezinu. Tomēr pašlaik viņš noteikti nav pilnībā iznīcis, jo cēloniskās saites starp viņa pagātni un mūsu tagadni ir saglabājušās. Piemēram, manās atmiņās. Un tagad arī jūsu.

  1. https://www.theguardian.com/education/2010/may/17/all-souls-college-entrance-exam  (back)
  2. https://www.asc.ox.ac.uk/person/49  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri