Kontrolšāviens

 

Par Mārgaretas Atvudas romānu Sirds mirst pēdējā (Zvaigzne ABC, no angļu valodas tulkojusi Silvija Brice)

 

Diezgan reti, taču gadās, ka romāns atgādina par kādu filmu vai seriālu, kuram ar tekstu nav nekādas tiešas saistības. Visbiežāk tas nav teksta satura dēļ un, kolīdz ļaujies šai ietekmei, arī tēlu vizualizācijai uzrodas pavisam atšķirīga garša.

Iespējams, visai savādi, taču kanādiešu lieliskās rakstnieces Mārgaretas Atvudas Sirds mirst pēdējā man asociatīvi vispirms saistās ar Frenka Darabonta veidoto seriālu The Walking Dead (Staigājošie miroņi) – un, protams, arī ar komiksu, uz kura bāzes tapis seriāls. Romāna ievadā tēlotās pēcapokaliptiskās ainas, nakšņošana automašīnā, kamēr apkārt klimst zagļu un neģēļu bari, izlaupītās mājas, sapņi par dzīvi, kāda bijusi „pirms tam” (šajā gadījumā pirms lielās finanšu krīzes, ne zombiju apokalipses), un centieni izveidot labāko iespējamo no pašreizējās situācijas vistiešāk atgādina Darabonta vizuāli spēcīgo Atlantu, kurā vairs nav palicis teju itin nekā cilvēciska. Pie nejaušām paralēlēm atgriezīšos arī nedaudz vēlāk, bet vispirms nedaudz par romāna tēliem.

Romāna centrā ir laulātais pāris Stens un Šarmeina. Stenam, kurš pats ir diezgan mierīgs tips ar zelta rokām un galvu uz pleciem, protams, ir sliktais brālis, ar kuru viņš cenšas neuzturēt attiecības – Konors pinas ar bīstamiem cilvēkiem, tālab prot izdzīvot jebkurā situācijā (tieši šī seriāla cienīgā īpašība vēlāk ļauj Atvudai izmantot Konoru kā deus ex machina). Vēl ir arī Makss un Džoslina, un, protams, starp abiem laulātajiem pāriem izveidojas savpats mīlas četrstūris.

Atvudas un Darabonta paralēles neliek vilties arī postapokaliptiskās sajūtas pirmējā risinājumā. Protams, pāris saskata glābiņu no ārpasaules un krīzes ietekmētajiem cilvēkiem noslēgtā kopienā – kuru gan nedēvē par Vudberiju, bet par Saderības pilsētu. Lai tur nokļūtu, ir jāatbilst noteiktiem priekšstatiem, un, tieši tāpat, par viņu palikšanu faktiski lemj viens cilvēks ar savu komandu – šajā gadījumā ne Gubernators, bet teleekrānu zvaigzne Eds. Saderības pilsēta ir izveidota Pozitrona projekta ietvaros, un tās noteikumi ir lasītājam daudzsološi: nedēļu pāris pavada savā mājā, dodas uz darbu un dzīvo ikdienišķu dzīvi, bet nedēļu vada Pozitronā, cietumā, kurā ir īpaši draudzīgs režīms. Motivācija par labu iesaistei projektā nedaudz iedragā lasītāja ticību turpmākajam: Šarmeina ir perfekti tīras vides pielūdzēja un viņu motivē ne vien solītā drošība, bet arī tīri dvieļi un greipfrūts brokastīs. Stens atbalsta Šarmeinu un paļaujas uz sievas lēmumu. Lēts triks, jo Šarmeinas kaisli uz tīrību autore mēģinājusi pamatot ar viņas bērnības pārdzīvojumiem. Šoreiz tajos trūkst spilgtu detaļu, kas ļautu noticēt viņas motivācijai.

Protams, vēlāk par Pozitrona projektu gaismā nāk šaušalīgas detaļas, kas varoņiem liek ne vien vēlēties doties no turienes prom, bet arī iesaistīties cīņā pret sākotnēji tik simpātisko Edu un viņa komandu. Diemžēl tieši šajā vietā, kurā no Atvudas gaidi viņai vien raksturīgo antiutopisko piesitienu un negaidītu, spēcīgu atvēzienu, tēli šķiet pazaudējamies paši sevī. Pāra savstarpējo nodevību vēl kaut kā, ar banālas ģimenes psiholoģijas palīdzību, ir iespējams saprast: pārcelšanās uz svešatnu vidi abus nesatuvina, bet gan liek ļauties kaut kam radikāli pretējam (Stena gadījumā tas ir iedomu tēls, Šarmeinas – īsts mīļākais). Diemžēl arī turpmākie romāna notikumi prasa no lasītāja noteiktu psiholoģisko fantāziju. Rodas sajūta, ka sižets izslīd autorei no rokām, un varoņi sāk trakot, tekstā nododoties sacensībai izdarīt kaut ko neiespējamu: nodoties ķermeniski ne visai tīkamām un psiholoģiski vāji motivētām seksuālām izklaidēm, iziet uz spēli par nāvessodu, visai neticamā veidā izkļūt no Pozitrona projekta un, galu galā, − tapt par vienu no simtiem Elvisu, kas apsēduši Lasvegasu. Faktiski, nonākuši Pozitronā, varoņi top aizvien līdzīgāki papīra lellēm, literāriem zombijiem, kurus autore apstulbušus palaidusi tekstā. Protams, šie literārie zombiji izraisa veselu notikumu virkni, kas savā loģikā ir tikpat glupi kā sliktā kino bieži izmantotais paņēmiens par aizmirsto kontrolšāvienu (lai ļaunais tēls varētu no tumsas izlēkt vēl un vēl vienreiz). Romāna noslēgums ir saraibināts un pārsātināts ar imagināras Lasvegasas tēliem – vēl bez minētā Elvisa te mirdz arī citi popkultūras elementi –, kas, protams, palīdz virzīt notikumus pretim vēlamajam – labām beigām, kurās teju visi ir uzvarētāji. Brīžam rodas iespaids, ka autorei vienkārši apnicis rakstīt, tāpēc gribas ātrāk nonākt pie risinājuma, lasītāju īpaši nepārsteidzot, un visu noslēgt saldenā ainā ar ziedošu dārzu.

Otrajā lasījumā labā griba, protams, mudina mēģināt pievērsties šim romānam kā sirreālai un spekulatīvai antiutopijai vai ironiskam gabalam, atceroties pašas Atvudas savulaik teikto – ka viņas lauciņš ir „spekulatīvā fantastika”, proti, tāda, kas balstīta „reāli iespējamos” nākotnes notikumos. Sirds mirst pēdējā sākotnējais uzstādījums visnotaļ atbilstīgs – finansu krīze ir iespējama, cilvēkiem patīk citam citu pakļaut un veidot nelielas polisas peļņas nolūkos. Šķiet, efektīvs „kontrolšāviens” šādā situācijā būtu mēģinājums attēlot cilvēkus visā truluma godībā – kā radījumus, kas godkāres, kompleksu vai iekšēju traumu mākti, seko reklāmai, kurā ierauga „amerikānisku laimi”, vēlāk pieviļas un apmulsuši nezina, kā tikt no šī purva ārā. Taču ārā viņi tiek pārāk rafinēti, tā, itin kā piepeši būtu tikuši pie citas domāšanas – un lielākoties pateicoties tam, ka viss, ko dumpinieki uzsāk, izrādās veiksmīgs. 

Šis ir brīdis, kad lasītājam rodas jautājums – kas, pie velna, noticis ar Mārgaretu Atvudu, kura sarakstīja fantastisko TrakĀdama triloģiju vai caur fantāziju realitātei tik dramatiski pietuvināto Kalpones stāstu? Par spīti acīm redzamajiem trūkumiem, grāmata tomēr ir laba un izklaidējoša lasāmviela, atrauties no tās ir grūti. Ir interesanti. Taču, atšķirībā no citiem Atvudas darbiem, pēcgaršas nav, un par tā izlasīšanu bez liekas piepūles var aizmirst jau nākamajā dienā.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri