Demokrātija – grūti audzējams augs

 

 

Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Komunikācijas un Inovāciju departaments

 

Apgādā Lasītava izdotā politologa Ivara Ījaba grāmata Politikas teorija: pirmie soļi ir pirmais populārais ievads politikas teorijā, kas sarakstīts latviešu valodā. Sarunā Ījabs drīzāk pesimistiski novērtē Latvijas sabiedrības interesi par politiski teorētiskām diskusijām, tāpēc jo svarīgāks šķiet šāds viegli lasāms stāstījums par politikas teoriju, kas veidots, lielā mērā ņemot vērā vietējo lasītāju. Šis darbs ir arī autora personības nopelns. Intervijā akcentēta ne vien grāmatas tapšana un Ījaba perspektīva uz politikas pētniecību, bet arī Latvijas zinātniskā tradīcija domāšanā par politiku.

Lelde Arnicāne

 

Kā radās šīs grāmatas iecere – bijāt par to ilgstoši domājis vai ideja radās nesenāku notikumu rezultātā?

Par to, ka šādu grāmatiņu vajadzētu uzrakstīt, biju domājis pietiekoši sen. Saprotot, ka šādas grāmatas latviešu valodā līdz šim nav bijis (tam bija praktiski iemesli) un ka Latvijā ir tendence runāt par politiskām kategorijām, īsti nesaprotot, ko tās nozīmē, šīs grāmatiņas galvenais uzdevums ir mēģināt ar ļoti lielu otu aizpildīt uzskatāmus caurumus Latvijas politiskajā diskursā. Bet tas, protams, nebija vienīgais iemesls. Savas radošās biogrāfijas gaitā saproti, ko šajā brīdī vari un ko nevari uzrakstīt. Ir mirkļi, kad vari atļauties ilgstoši sēdēt pie neliela izmēra akadēmiskiem rakstiem, kas prasa īpašu dzīves un darba stilu, un ir brīži, kad vari rakstīt kaut ko plašāku un vispārīgāku. Tāds mirklis pienāca pagājušā gada pirmajā pusē. Līdz ar to šis darbs, kā jebkurš teksts, ir sava laika un biogrāfiskas epizodes bērns.

 

Vai jums bija prātā kāds konkrēts lasītāja tēls?

Es domāju, ka šīs grāmatas pamatlasītājs drīzāk varētu tikt definēts negatīvi tajā nozīmē, kas šī lasītāja nav. Pirmkārt, viņš nav politikas teorijas vai politikas filozofijas eksperts, jo daudzviet, kur eksperti, iespējams, prasītu pamatīgāk izrunāt kādu tematu, esmu tam pagājis garām. Grāmatas galvenais mērķis ir ekspozīcija, proti, parādīt, ar ko nodarbojas politikas teorija, – kādas kategorijas un koncepcijas vairāk vai mazāk ir pašsaprotamas mūsdienu politikas teorijā. Otrkārt, tas noteikti nav darbs, ko studentiem likt lasīt piespiedu kārtā. Manuprāt, tas bieži vien noved pie riebuma pret attiecīgo priekšmetu, un, otrkārt, politikas teorija un teorija vispār nav Latvijas mūsdienu sociālo zinātņu prioritāte, tāpēc nav nepārprotama uzdevuma par to radīt mācību grāmatu. Mācību grāmatas ir labas lietas, bet tās ir jāraksta citādāk. Šiem divu veidu lasītājiem grāmata nav veltīta, taču tas nenozīmē, ka viņi to nevar lasīt. Domāju, ka jebkura rakstoša cilvēka auditorija ir visdažādākie ļaudis, kuriem patīk lasīt to, ko konkrētais cilvēks raksta.

 

Grāmatas struktūru esat veidojis diezgan unikālā veidā, fokusējoties uz konceptiem, nevis, piemēram, hronoloģiju vai autoriem. Tādējādi jums izdodas parādīt, kā savstarpēji pretrunīgās idejās var piedāvāt pārliecinošus argumentus, atklājot, ka nav viena īstā skatījuma, kā runāt par brīvību, cilvēktiesībām vai to, kam ir paredzēta valsts. Manuprāt, tas nav pašsaprotami Latvijas publiskajā diskursā par politiku. Vai par to domājāt un mēģinājāt piedāvāt kādus secinājumus?

Jūs esat ļoti pareizi uztvērusi vienu no grāmatas izejas pozīcijām – mans uzdevums nav aizstāvēt kādu noteiktu doktrīnu, bet [parādīt] viedokļu dažādību, kuru var tālāk risināt argumentācijas ceļā. Mēs necenšamies teorijā par katru cenu uzbūvēt rāmi, kuru uzskatām par absolūti nemainīgu, bet piedāvājam dažādas perspektīvas un viedokļus. Tos mēģinām konfrontēt, izejot no premisas, ka viedokļu sadursmē rodas labāka, dziļāka izpratne par kādu problēmu – piemēram, suverenitāti, ilgtspējīgu attīstību vai kultūras un reliģiskajām minoritātēm. Ja man būtu kāda unikāla perspektīva, ko piedāvāt attiecībā uz valsti vai politisko pienākumu, tad diez vai es šo grāmatu rakstītu latviešu valodā. Manuprāt, ir svarīgi vienkārši eksponēt pastāvošos viedokļus, iespēju robežās parādīt to stiprās un vājās puses. Kas attiecas uz grāmatas struktūras unikalitāti…

 

Es domāju, Latvijas kontekstā…

Latvijas konteksts ir marksistiski-hēgelisks – neaizmirsīsim, ka mums ir Vēstures un filozofijas fakultāte, tādā nozīmē, ka vēsturei un filozofijai ir ciešs sakars. Ja vēlaties uzzināt kādu manis izvēlētā žanra paraugmodeli, Bērtrandam Raselam ir grāmatiņa Filozofijas problēmas, ko tulkoju latviešu valodā. Tas ir ievads 20. gadsimta sākuma britu filozofijā. Šajā darbā autors, runājot par argumentiem un jēdzieniem, arī izvairās no vēstures pārmērīgas uzsvēršanas. Ja esmu pēc kaut kā vadījies, tad tās ir Rasela Filozofijas problēmas. Neesmu pārliecināts, ka vēsturiskā pieeja ir produktīva jebkura teorētiska priekšmeta – vai tā būtu ekonomikas, politikas vai sociālā teorija – apguvei, vismaz ne tādā variantā kā autoru virknēšana bezgalīgā sāgā. Jūs noteikti zināt anekdoti, kur švakam studentam dialektiskā materiālisma pasniedzējs eksāmenā prasa: „Hēgeli zini? Markss tev kaut ko izsaka? Par Feierbahu esi kaut ko dzirdējis?”, kamēr students neiztur un uzdod pretjautājumu: „A tu kurlo Vasjku no gatera zini?” „Nē.” “Tad ko tu mani ar to savu bandu biedē?”

 

Vai ir iespējams runāt par kādu Latvijas politikas teorijas skolu – arī atskatoties dziļāk pagātnē? Vai jūs varētu uzrakstīt šādu grāmatu par Latviju?

Jūs riskējat mani izprovocēt uz ļoti garu stāstu. Tas attiecas uz fundamentālo zinātni un prasa mazliet citu attieksmi, nekā uzrakstīt kaut ko populāru Lata romānu par politikas teoriju. Es teiktu, ka vēsturiski latviešiem teorija nekad nav bijusi stiprā puse. Grāmatā Simt četrdesmit sarunas ar Molotovu ir epizode no viņa sarunas ar Feliksu Čujevu 1970. gados, jau pēc tam, kad Molotovs bija atlaists no visiem amatiem. Molotovs tur stāsta visādas interesantas lietas, parādot, ka viņš savas dzīves laikā ir palicis akmensciets staļinists, bet vienā vietā ir runa par latviešiem… Nav noslēpums, ka iesākumā viņi bija viena no visplašāk pārstāvētajām etniskajām grupām boļševiku aprindās. Un Molotovs garāmejot raksta par latviešiem – „principā jau tie viņi ir tādi izpildīgi un spēj veiksmīgi nokārtot praktiskas lietas. Attiecībā uz konceptuālu domāšanu gan viņiem” – es, protams, brīvi citēju – „kaut kā švakāk”. „Viens viņiem tāds bija, (Jānis) Rudzutaks, bet to mēs kaut kā nošāvām 30. gados,” viņš tā ļoti atklāti saka.

Protams, jāņem vērā, ka neatkarīgas un intelektuālas pētniecības latviešu tautas vēsturē ir bijis maz. Šie pēdējie 25 gadi kopš neatkarības atjaunošanas ir laiks, kad mēs patiešām šādām lietām varam nodoties ar pilnu krūti. Mums ir bijuši pietiekami interesanti politiskie domātāji, bet daļa no viņiem aizgājuši otrajā plānā, tāpēc tās vai citas idejas ne vienmēr ir likušās pievilcīgas un interesantas vēlākajām paaudzēm. Klasisks piemērs ir Miķelis Valters, bet nevajadzētu iedomāties, ka viņš ir vienīgais. Piemēram, tā sauktais Melnais Fricis jeb Frīdrihs Veinbergs ir viens no oriģināliem politiskiem domātājiem, kurš pēc tam aizgāja, varētu teikt, difamācijā. Arhīvos ir interesanti viņa politiskie teksti. Un viņš bija pirmais latvietis, kurš nodarbojās ar kaut ko līdzīgu politikas teorijai. Viņš ir autors 1880. gadā izdotajai brošūrai – grāmata būtu par skarbu teikts – Politiskas domas iz Latvijas, kas joprojām ir lasāma; viņš bija gudrs cilvēks. Pēc tam viņš, protams, kļuva ļoti konservatīvs un skandalējās ar sociāldemokrātiem līdz pat savai nāvei. Otrs, manuprāt, nenovērtēts politiskais domātājs 19. gadsimta kontekstā ir Krišjānis Kalniņš, pāragri mirušais Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs, kurš 70. gados veiksmīgi pārvarēja tās šķelšanos un panāca, ka Rīgas Latviešu biedrība turpina pastāvēt kā vienota organizācija. Viņam bijuši ārkārtīgi interesanti teksti un runas. Nav tā, ka mums nav neviena vērā ņemama politiska domātāja, bet runāt par kaut kādu skolu vai tradīciju gan ir absolūti neiespējami.

 

Cik lielā mērā Latvija ir unikāla ar tādu teorijas tradīcijas iztrūkumu vai pārrāvumu? Vai tas ir raksturīgs postkomunisma telpai, ņemot vērā to, ka daudzas idejas tika automātiski pārņemtas no Rietumiem?

Jā, tā ir. Latvijas integrācija Eiropā lielā mērā ir bijis ļoti veiksmīgs un pareizs process, bet tā ir noritējusi kā tāds Kargo kults, respektīvi, ja mēs ārēji izpildīsim kaut kādus rituālus, tad automātiski kļūsim pārtikuši un laimīgi kā tie tur Rietumos. Zināt, kas ir Kargo kults?

 

Nē.

Dažādās Mikronēzijas, kā saka, primitīvās sabiedrībās, atbraucot amerikāņiem un dalot visādas interesantas lietas, vietējie iedzīvotāji pēc tam sāk amerikāņus ārēji atdarināt un pielūgt cerībā, ka tad, ja viņi izskatīsies pēc viņiem, parādīsies visas tās foršās lietas – mašīnas, radioaparāti, drēbes.

Es teiktu, ka postkomunistiskās valstis ir dažādas. Piemēram, teorētiskā debate dažās valstīs notiek pavisam citā līmenī. Piemēram, teorētiskā debate Polijā, lai arī bieži provinciāla un dumja, ir ļoti spēcīga. Ne vienmēr tas, ko viņi dara, ir labi sagremojams, taču viņiem kaut kas ir. Latvijā ir bijis samērā maz konceptuālas refleksijas par politiku. Ir virkne ļaužu, kas ar to nodarbojušies – Jānis Stradiņš, Maija Kūle, Pēteris Laķis, Igors Šuvajevs, Egils Levits, bet neteiksim, ka tam būtu bijusi liela ietekme uz sabiedrisko domu. Tam ir objektīvi iemesli. Objektīva problēma ir tā, ka mēs daudzās jomās, arī šajā, esam nonākuši Rietumu pasaules attīstības fāzē, kad tās tradicionālās institūcijas – mediji, augstskolas savā tradicionālajā formā – ir norieta fāzē. Visā pasaulē augstskolas pārvēršas par diplomu tirgošanas kantoriem. Latvija varbūt ir ekstrēms gadījums, bet esam tajā pašā pasaules trendā. Tad, kad kļuvām brīvi un mēģinājām kļūt par eiropeisku valsti un sabiedrību, acīmredzot bijām iedomājušies, ka Eiropa, kurā nokļūsim, būs tā pati, kas 1960.–1970. gados. Diemžēl tā nebija. Līdz ar to tradicionālās institūcijas, tajā skaitā publiskie intelektuāļi, pakāpeniski zaudē savu nozīmi, un Latvija ir šī procesa sastāvdaļa.

 

Vai var runāt par Latvijas politikas un sociālo zinātņu akadēmiķu nespēju vai nevēlēšanos iesaistīties Rietumu zinātniskajā telpā gan pagātnē, gan mūsdienās? Kādi faktori neļauj izrauties no zināmā mērā provinciālisma?

Tas ir labs jautājums. Pirmkārt, ir jāatsakās no daudziem nez kāpēc pievilcīgās domas, ka latviešu akadēmiķi, respektīvi, zinātnieki un profesori, ir dumjāki, ksenofobiskāki vai provinciālāki nekā vidējais mūsu reģiona cilvēks. Stingri ņemot, mēs esam normāli, un es nedomāju, ka Latvijā ir lielas problēmas ar intelektuālajām kapacitātēm. Cits jautājums ir par zinātniskajām institūcijām. Tās nav spējušas veiksmīgi pārdzīvot straujos pārmaiņu laikus. Mēs dzīvojam ar tādu augstākās izglītības un zinātnes sistēmu, kas nav piedzīvojusi nekādas principiālas pārmaiņas kopš 1980. gadiem. Esam reformējušies tādā veidā, lai, Dievs pasarg, kaut kas reāli nemainītos, un arī paši akadēmiķi tam ir pielikuši savu roku. Bet, no otras puses, man nerodas iespaids, ka Latvijas politiskajās aprindās kādreiz patiešām būtu bijusi vienota izpratne par to, ka Latvijai ir nepieciešama mūsdienīga augstākā izglītība. Tādi ir tikai daži cilvēki. Es, piemēram, esmu diezgan augstās domās par [Kārli] Šadurski, kurš ir pietiekami zinošs par to, kas notiek sistēmā. Bet vairākums politiķu nekad nav bijuši gatavi aizdomāties par Latvijas augstskolām vai Latvijas zinātni.

 

Bet pašu akadēmiķu kapacitāti jūs vērtējat augstu?

Katrs no mums ir savu institūciju produkts. Nevajag iedomāties, ka būs viens superstārs, kurš izaugs no zemes kā autonoma sēne un aplaimos visu pasauli. Zinātne lielā mērā ir institucionāla, un viss zinātnes finansējums Latvijā vēl gadiem nāks no Eiropas Savienības fondiem un būs piesaistīts konkrētiem, praktiskiem mērķiem un uzdevumiem, kas vērsta uz zinātnes sasniegumu komercializāciju. Eiropas nauda kā sava veida katalizators ir ļoti laba lieta, bet Latvijas šī brīža situācijā bez tās nenotiek nekas.

Institucionāla modernizācija zinātnes jomā Latvijā joprojām nav notikusi. Mums ir atsevišķi superstāri, un es nerunāju tikai par dabas un eksakto zinātņu pētniekiem, [Vjačeslavu] Kaščejevu vai [Andri] Ambaini, bet par humanitārām zinātnēm – paraugieties ko spēj, piemēram, Janīna Kursīte, bet viņa jau nav vienīgā. Bet viss, ko šie cilvēki, īpaši humanitārās un sociālās zinātnēs, ir izdarījuši, lielākoties ir noticis par spīti, nevis pateicoties sistēmai. Runājot par provinciālismu, es nedomāju, ka tam ir nepieciešams meklēt kādus metafiziskus cēloņus. Tur ir ļoti praktiski reformu cēloņi. Mums doktora disertācijas universitātē joprojām bieži vada cilvēki bez nevienas starptautiski recenzētas publikācijas. Man ir grūti iedomāties, ka tas būtu iespējams Tartu vai Kauņā – kur nu vēl kaut kur tālāk uz Rietumiem.

 

Grāmatā minat frāzi „demokrātija bez demokrātiem”, kas raksturo vienu no jūsu konsekventi paustajām pozīcijām par rietumnieciskas demokrātijas izpratnes trūkumu Latvijas sabiedrībā un politiķu vidū. Kā jūs raugāties uz nākotni, izejot no šīs pozīcijas?

Tā ir taisnība, bet nevajadzētu mani pārprast. Nekad neesmu bijis tādā moralizējoši ideoloģizētā pozīcijā, ko pārstāv daži mani kolēģi, kuri stāsta – cik briesmīgi, kāpēc mēs neesam Šveice? Nav jābūt īpaši izglītotam 20. gadsimta vēsturē, lai tīri labi saprastu, kāpēc mēs neesam Šveice.

 

Faktori, kas rada iemeslu pesimismam, lielai daļai lasītāju varētu būt skaidri. Kādos aspektos esat optimistiski noskaņots par Latvijas demokrātijas nākotni?

Latvija ir funkcionējoša demokrātija un, lai cik pesimistisks viedoklis arī rastos, lasot interneta komentārus, pēdējie 25 gadi nepārprotami ir bijuši labākie valsts vēsturē. Dažas lietas attīstās, tikai laikam ejot, un viena no tām ir demokrātiska politiskā kultūra – proti, situācija, kurā cilvēki tiešām sāk saprast, ka valsti nepārvalda no kaut kurienes iecelts ģenerālgubernators, bet viņi paši. Nevajag iedomāties, ka cilvēkam ir dabiski būt demokrātiskam. Ja paraugāties vēsturē vai kaut vai mūsdienu pasaulē, nebūt nav tā, ka vairums cilvēku dzīvo demokrātiskās valstīs, un mēs kaut kādā ziņā būtu tie vienīgie nepareizie. Demokrātija ir grūti audzējams augs.

Cits jautājums ir par to, ka mums vajadzētu izveidot mazliet labākas attiecības ar šo demokrātisko iekārtu un par to, cik ilgi mēs mācīsimies. Cilvēku uzticēšanas valdībai, iesaistīšanās tiešos demokrātiskos procesos, nevalstiskās organizācijās, attieksme pret citu viedokli un citiem, kas dzīvo viņiem līdzās, nav kļuvusi īpaši labāka pēdējo gadu laikā. Tas Latvijai netraucē funkcionēt kā demokrātijai, bet jāsaprot, ka esam tālu no tiem pilsoniskajiem ideāliem, kādus bijām uzstādījuši.

 

Kādus attīstības virzienus paredzat šajā attieksmē pret demokrātiskajām institūcijām?

Mums apkārt ir pietiekami daudz un dažādas interesantas aktivitātes. Ir nepārprotami skaidrs, ka Latvijas sabiedrība ir attīstījusies krietni tālāk nekā politika. Ja, piemēram, atceramies Latvijas biznesu vai kultūru 1990. gadu sākumā, saprotam, ka esam nevis tikai kaut ko nedaudz uzlabojuši, bet kvalitatīvi pārmainījušies. Savukārt politika Latvijas kontekstā nav sekojusi līdzi šai attīstībai, jo jauniem, talantīgiem, apdāvinātiem cilvēkiem nav saistoši atrasties politiskajā elitē. „Demokrātija bez demokrātiem” diemžēl ir fakts. Domāju, ka liela daļa nav pret demokrātiju kā tādu, viņi drīzāk ieņem nogaidošu pozīciju, jo ir pārliecināti, ka patlaban funkcionējošā demokrātija nav tā īstā. Būtu jāsaprot, ka demokrātija nefunkcionē tā, ka katram pie gultas no rīta stāv Ināra Mūrniece, Māris Kučinskis un Raimonds Vējonis, kuri tev, atverot acis, prasa – ko tad tu, dēliņ, gribi? Tā ir valsts pārvaldes forma, kas pašam ir jāprot izmantot savās interesēs.

 

Atgriežoties pie sarunas sākuma par citām potenciālajām grāmatām, kādi jautājumi jūs pašu nodarbina politikas teorijā?

Ja runājam par politikas teoriju kā akadēmisku darbības jomu, kurā tiek publicēti virkne zinātnisku žurnālu un kurā darbojas izdevniecības – izstrādāt starptautiska līmeņa kompetenci prasītu ļoti ilgu laiku un Latvijā tai nebūtu nekāda pielietojuma. Akadēmiskā sfērā mana specialitāte nav politikas teorija, bet drīzāk politisko ideju vēsture, tajā skaitā, Latvijas politisko ideju vēsture. Nākotnē dienasgaismu vajadzētu ieraudzīt grāmatiņai par to, kādā veidā aizsākās un attīstījās politiskais projekts ar nosaukumu „latvieši”. Es atļaušos apgalvot, ka par jaunlatviešiem īsteni zinātniskas pētniecības ir bijis ārkārtīgi maz. Tā ir viena no jomām, kurai no sākuma ir jānoņem mitoloģijas slāņi, lai patiešām saprastu, kādā veidā tas viss sākās. Piemēram, tapšanas stadijā ir raksts par politisko satīru 19. gadsimta 60., 70., daļēji 80. gados. Tajā laikā politiskas idejas tika paustas tieši satīras formā, jo nopietnie teksti tika cenzēti un politisku traktātu publicēšanai bija ierobežotas iespējas. Arī Veinbergs savu politisko traktātu Leipcigā publicēja anonīmi. Pārāk maz uzmanības ir pievērsts tam, ka satīriskajos tēlos var diezgan daudz saskatīt, kā jaunlatvieši redzēja sava laika sabiedrību un varas attiecības. Bet es nedomāju, ka ir sagaidāma plaša interesentu publika, jo nopietna pētniecība nekad nav īpaši populāra.

 

Ko jūs kā politikas vērotājs vēlaties „saprast” Hannas Ārentes lietotajā vārda nozīmē mūsdienu pasaulē, kas ļoti strauji mainās?

Tā nav viena lieta, bet daudzas, kas notiek nepārtraukti. Šī brīža politisko aktualitāšu kontekstā vari pavisam ikdienišķā līmenī mēģināt saprast to, kādā veidā [Donalds] Tramps konfrontē ar meinstrīma medijiem un cik liela daļa no šī Trampa aplombs un opozīcijas, kas viņam radusies pasaulē, ir viņa paša rīcību rezultāts vai mediju simulakrs. Es jau runāju par tradicionālo institūciju sabrukumu. Tāda institūcija kā žurnālistika, kas radās 19. gadsimtā, tagad faktiski piedzīvo katastrofālu norietu, jo klasiskais priekšstats par neitrālo, kompetento un politikai pāri stāvošo politikas vērotāju ir kļuvis pārāk apšaubāms. Tas liek aizdomāties. Latvija ir iekļāvusies Rietumu civilizācijas apritē brīdī, kad tajā notiek tektoniskas pārmaiņas. Mēs esam Eiropā un ar katru dienu aizvien vairāk kļūstam par tās sastāvdaļu, vienlaikus vērojot, ka tā nav Eiropa, kādu bijām iedomājušies 1990. gados, raujoties iestāties. Tas nenozīmē, ka tā būs sliktāka vai totalitāra. Bet citādāka, nekā tā, par kuru 20. gadsimtā rakstījuši virkne autoru. Nav runas par vienas lielas lietas saprašanu (to mēs atstājam teologu rokās, kuriem tā ir stiprā puse), bet drīzāk par daudzu mazu lietu saprašanu.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri