Agonistiskā demokrātija un radikāla politika

 

Šantāla Mufe (Chantal Mouffe, dz. 1943) ar dzīvesbiedru Ernesto Laklo (Ernesto Laclau), kurš 2014. gadā aizgājis aizsaulē, ir nozīmīgāki autori mūsdienu kritiskās teorijas, demokrātiskas politikas un sociālo kustību teorijas kontekstā. Mufe kopā ar Laklo bijusi līdzautore grāmatai Hegemonija un sociālistu stratēģija: pretī radikāli demokrātiskai politikai (Hegemony and Socialist Strategy: Towards a Radical Democratic Politics (1985)) un ir sarakstījusi darbus Politiskā atgriešanās (The Return of the Political (1993)), Demokrātiskais paradokss (The Democratic Paradox (2000)) un Par politisko (On the Political (2005)). Patlaban viņa ir politikas teorijas profesore Vestminsteras Universitātē.

Šajā rakstā Mufe skaidro savu agonistiskās demokrātijas koncepciju, kas izceļ konflikta būtisko, principā neizdzēšamo lomu demokrātijas funkcionēšanā, izrietot no sociālo identitāšu nepieciešamības definēt sevi attiecībā citai pret citu. Tādējādi sociālā realitāte nav iedomājama bez dažādu grupu dalījuma, taču politikas uzdevums ir pārvērst šo konfliktu demokrātiskā, institucionālā pretinieku cīņā, kuri gatavi pieņemt otras puses noteikumus zaudējuma gadījumā. Mufes skatījumā, šī dalījuma ignorēšanu īpaši veicinājusi tradicionālo politisko kategoriju saplūšana starp „labējo” un „kreiso” spārnu centriskā izlīguma vārdā, kas definēts neoliberālisma perspektīvā. Šādā veidā demokrātiskā politika ir zaudējusi savu īsteni politisko aspektu. Tas, kā ilgstoši argumentējusi autore, noved pie neapmierināto sociālo grupu prasību nonākšanas labēji populistisko partiju rokās, kur tās tiek formulētas ksenofobiskā valodā, kā pretiniekus izvirzot imigrantus un citus kopienā neiederīgos. Mufe piedāvā pārliecinošu alternatīvu demokrātiskās politikas modelim, kas ilgstoši bijis Rietumu politisko procesu centrā, un vērā ņemamu tā krīzes iemeslu interpretāciju. Mufes darbi līdz šim latviešu valodā nav tulkoti.

Tulkotāja

 

Politiskais starp antagonismu un agonismu

Kāds ir labākais veids, kā iztēloties demokrātisku politiku? Vēl pirms dažiem gadiem modernākais modelis politikas teorijā bija „deliberatīvā demokrātija”, ko dažādās formās pārstāvēja Džons Roulzs un Jirgens Hābermāss. Taču stabilu ietekmi gūst cits modelis, kas piedāvā „agonistisku”1 pieeju demokrātijas izpratnei, un es domāju, ka ir būtiski izvērtēt, kas vieno tā pārstāvjus. Tā kā pati piederu pie „agonistiskās nometnes”, esmu izvēlējusies izcelt atšķirības starp manu agonisma koncepciju un noteiktiem citu teorētiķu darbiem, kuriem bijuši citi iedvesmas avoti.

Iesākšu, prezentējot savas analīzes teorētiskā ietvara galvenos principus. Esmu rosinājusi nošķirt politiskumu, kas saistās ar cilvēku savstarpējās attiecībās klātesošo antagonismu; antagonismu, kas politiski izpaužas drauga/ienaidnieka attiecību konstruēšanā un var rasties jebkurās sociālajās attiecībās, un politikas dimensiju, kas tiecas iedibināt kārtību un organizēt cilvēku līdzāspastāvēšanu apstākļos, ko iezīmē „politiskums” un kur tādējādi vienmēr ir konfliktu potenciāls. Šo politiskuma un politikas nošķīrumu redzam daudzās agonistiskās teorijās, lai arī ne vienmēr vienādā nozīmē. Faktiski varam izšķirt divas pretējas „politiskuma” raksturojuma koncepcijas. Ir tie, kuri politiskumu attiecina uz brīvību un kopēju rīcību, kamēr citi to saista ar konfliktu un antagonismu. Es savu darbu balstu otrajā perspektīvā un demonstrēšu, kā tieši šis faktors rada dažādu agonistisko teoriju visbūtiskāko atšķirību.

 

Politika un antagonisms

Viena no svarīgākajām tēzēm, ko esmu aizstāvējusi savos darbos, ir, ka īsteni politiski lēmumi vienmēr prasa izvēli starp alternatīvām, kas nav izšķiramas no strikti racionāla skatupunkta. Tas ir faktors, ko liberālā politikas teorija nespēj atzīt, jo nepilnīgi izprot plurālismu. Liberālā teorija pieņem, ka mēs dzīvojam pasaulē, kur līdzās eksistē daudz atšķirīgu perspektīvu un vērtību, un akceptē, ka ikvienam no mums nav iespējams pieņemt tās visas – empīrisku iemeslu dēļ. Taču tā paredz, ka, savienojot visas šīs perspektīvas un vērtības, veidotos harmonisks un savstarpēji nekonfliktējošs ansamblis. Šāda veida domāšana neizprot plurālisma neizbēgami konfliktējošo raksturu, kas sakņojas nespējā samierināt visus skatpunktus, un liberālo perspektīvu noved pie „politiskā” noliegšanas tā antagonistiskajā dimensijā.

Uzskatu, ka, tikai akceptējot politisko aspektu antagonisma dimensijā, ir iespējams izprast izaicinājumu, kas sagaida demokrātiskas politikas veidošanu. Publiskā telpa nekad nebūs spējīga iztikt bez antagonisma, jo tas ietiecas publiskas rīcības un kolektīvo identitāšu artikulēšanā.  Tajā notiek „mēs” identitātes konstruēšana dažādības un konflikta apstākļos. Taču, lai veidotu „mēs”, ir jānošķir „viņi”. Līdz ar to galvenais jautājums demokrātiskas politikas kontekstā ir nevis, kā panākt konsensu, neizslēdzot nevienu no pusēm (kas nozīmē „mēs” konstruēšanu bez no tā izrietošā „viņiem”), bet spēt panākt „mēs – citi” dalījumu, savienojot to ar plurālismu.

Saskaņā ar „agonistiskā plurālisma” modeli, ko esmu izstrādājusi savās grāmatās Demokrātiskais paradokss un Par politisko, plurālistisku demokrātiju raksturo ienaidnieka un pretinieka kategoriju nošķīrums. Tas nozīmē, ka šajā „mēs”, kas veido politisku kopienu, oponents netiek uzskatīts par ienaidnieku, kurš būtu jāiznīcina, bet par pretinieku, kura eksistence ir leģitīma. Pret viņa idejām notiek sparīga cīņa, bet nekad netiek apšaubītas tiesības tās paust. Savukārt ienaidnieka kategorija nepazūd, bet tiek attiecināta uz tiem, kuri, apšaubot pašus plurālistiskās demokrātijas pamatprincipus, nespēj veidot daļu no agonistiskās debates telpas. Nošķīrums starp antagonismu (drauga/ienaidnieka attiecībām) un agonismu (pretinieku attiecībām) dod iespēju labāk saprast, kādēļ agonistiska cīņa ir demokrātijas pamatnosacījums nevis drauds. Protams, demokrātija nespēj dzīvot bez konsensa noteiktās formās, kas attiecas uz ētiski politiskām vērtībām, nosakot tās leģitimitātes principus, un institūcijām, kas darbojas pēc šiem principiem. Bet tai ir arī jārada konflikta izpausmes iespēja – pilsoņiem veikt īstu izvēli starp īstām alternatīvām.

 

Politika un hegemonija

Tagad iepazīstināšu ar hegemonijas konceptu, kas ļauj izprast agonistiskās cīņas raksturu. Lai saprastu „politisko” kā vienmēr pastāvošu antagonisma iespēju, ir jāakceptē jebkuras iedibinātas sociālās kārtības galīgā pamatojuma neesamība un neizšķiramība. Tieši uz to attiecas hegemonijas kategorija, iezīmējot, ka katra sabiedrība ir prakšu produkts, kas tiecas izveidot kārtību kontingences jeb nenoteiktības un varbūtības apstākļos. Tādējādi jebkura sociāla kārtība savā būtībā ir hegemoniska un radusies politiskā ceļā. Un sociālais aspekts tiek konstruēts ar hegemonisku prakšu uzslāņojumiem; prakšu, kas slēpj savu rašanos no kontingentām politiskajām institūcijām un šķiet izrietējušas no lietu dabiskā stāvokļa. No šīs perspektīvas raugoties, jebkura sociālā kārtība tiek radīta pārejošu un nepastāvīgu prakšu artikulācijas rezultātā. Lietas vienmēr varēja būt citādākas, nekā ir tagad, un jebkura kārtība ir nostiprināta, izslēdzot citas iespējamās. Šī kārtība vienmēr pauž noteiktu varas attiecību struktūru, un tieši tajā slēpjas tās politiskais raksturs. Jebkura sociālā kārtība, kas tiek uztverta kā dabiska un „veselā saprāta” vadīta, patiesībā ir uzslāņotu hegemonisko prakšu rezultāts nevis objektivitātes manifestācija, kas eksistētu ārpus praksēm, kurās tiek konstruēta.

Agonistiskā cīņā uz spēles ir likta varas attiecību konfigurācija, kas strukturē sociālo kārtību un veido noteikta veida hegemoniju. Tā ir atšķirīgu hegemonisku projektu konfrontācija, kas nekad nav racionāli samierināmi. Tādēļ politiskajā procesā vienmēr ir klātesoša antagonistiskā dimensija, realizēta konfrontācijā un izmantodama procedūras, kuras pretinieki akceptē. Manis piedāvātais agonistiskais modelis atzīst hegemoniskās artikulācijas, kas šajā brīdī nosaka konkrēto sabiedrības konfigurāciju un to kontingento raksturu; kā pragmatiskas un kontingentas konstrukcijas tās vienmēr ir iespējams dekonstruēt un pārveidot agonistiskā debatē. Pretēji liberālisma modeļiem, agonistiskā perspektīva ņem vērā faktu, ka jebkura sociālā kārtībā ir izveidota politiski un hegemoniskas prakses nekad nav neitrālas, bet veidojas iepriekšējo hegemonisko prakšu kontekstā. Pretēji idejai par publisko sfēru kā, piemēram, Hābermāsa skatījumā, auglīgu telpu konsensa meklēšanai, mana agonistiskā pieeja to izprot kā cīņas laukumu, kurā hegemoniski projekti nonāk sadursmē cits ar citu bez iespējas gūt galīgo izlīgumu.

 

Kāds agonisms?

Viedokļa atšķirība ar Hābermāsu nav pārsteidzoša, ņemot vērā, ka savu agonisma koncepciju es daļēji izstrādāju  viņa „deliberatīvās demokrātijas” modeļa pretnostatījumā. Tāpēc tagad es vēlos izvērtēt atšķirības starp manu pieeju un citu koncepcijām, kas arī pieņem agonistisku perspektīvu. Līdzas „ģimenes līdzībām”2, kas vieno šīs koncepcijas, tām ir arī būtiskas atšķirības, kas slēpjas to līdzīgajā valodā.

Es sākšu ar Hannu Ārenti. Ārenti bieži uzskata par agonisma pārstāvi, un atsauces viņas darbos uz sengrieķu agonu var apstiprināt tādu skatpunktu. Bet agonisma definīcija, ko var izsecināt no viņas darbiem, ir ļoti atšķirīga no manis izvirzītās. Ārente patiešām mums atklāj to, ko es sauktu par „agonismu bez antagonisma”. Lai arī viņa lielā mērā uzsver cilvēces plurālismu un izprot politiku kā darbošanos kopienā un cilvēku savstarpējās attiecībās, viņa nekad neatzīst, ka tieši šī pluralitāte ir antagonistisko konfliktu pamatā. Saskaņā ar Ārenti domāt politiski nozīmē attīstīt spēju redzēt lietas no daudziem skatpunktiem. Kā norāda viņas atsaukšanās uz Kanta konceptu par paplašināto apziņu3, Ārentes plurālisma izpratne nav nemaz tik atšķirīga no Hābermāsa, tieši tāpat par diskusijas apvārsni pieņemot intersubjektīvu vienošanos. Ir skaidrs, ka kantiskajā spriestspējas kritikā viņa meklē procedūru šādai intersubjektīvas vienošanās īstenošanai publiskajā sfērā. Tādēļ par spīti atšķirībām viņu pieejās, es uzskatu, ka Ārente tāpat kā Hābermāss redz publisko sfēru kā vietu, kurā iespējams panākt konsensu. Viņas gadījumā šis konsenss ir balsu un viedokļu apmaiņas (grieķu doksa izpratnē)4 rezultāts, nevis racionāla diskursa iznākums kā Hābermāsam. Kā atzīmējusi Linda Zerilli savā grāmatā Feminisms un brīvības bezdibenis5, kamēr Hābermāsa  perspektīvā konsenss tiek panākts ar to, ko Kants dēvē par disputieren6 – argumentu apmaiņu loģikas likumu ietvaros, Ārentei tā ir daļa no streiten7, kur vienošanās tiek panākta ar pārliecināšanu nevis neapgāžamiem pierādījumiem. Taču neviens no abiem nav spējis atzīt jebkuras politiskā konsensa formas hegemonisko raksturu vai neizskaužamo antagonisma klātbūtni, šo Widerstreit8 momentu, ko Ž. F. Liotārs dēvē par the différend9

Mana agonisma koncepcija ir jānošķir no tās, ko pārstāv Bonnija Honiga, kuru nepārprotami ir ietekmējusi Ārente. Savā grāmatā Politiskā teorija un politikas dislokācija10 Honiga kritizē pārmērīgo konsensuālisma lomu liberālajās koncepcijās un uzsver politiskās sadursmes emancipatīvo potenciālu, kas ļauj pārvērtēt nostiprinātās sociālās prakses. Viņa aizstāv politikas koncepciju, kas izvirza centrā  virtú11 un agonistisko cīņu, kuras rezultātā pilsoņi spēj uzturēt atvērtu diskusiju starp dažādām pozīcijām un novērst tās noslēgšanu. Honigas skatījumā agonistiskā cīņa fokusējas uz pastāvīgu dominējošo identitāšu un ideju pārvērtēšanu. Rakstā Ceļā uz agonistisku feminismu: Hanna Ārente un identitātes politika12 viņa argumentē, ka Hannas Ārentes darbu nozīme feminisma kontekstā ir sniegtā izpratne par agonistiski performatīvu politiku. Lai arī atzīstot, ka Ārente nekad sevi neidentificēja ar feminismu, Honiga norāda, ka viņas agonistiskā un performatīvā politikas izpratne ir būtiska feminisma politikā, jo ļauj to pozicionēt nozīmju, prakšu un politikas apstrīdēšanā attiecībā uz dzimti un seksualitāti. Saskaņā ar Honigu Ārentes ideju apropriācija feminisma kontekstā sniedz izpratni, ka identitātes vienmēr ir performatīvi radītas un tādējādi mudina pārvērtēt eksistējošās subjektivitātes, atbrīvojot „sievietes” identitāti no ierobežojošajām kategorijām, kurās mēs to mēģinām ieslēgt. Ideja par noteiktu sieviešu identitāti, kas kalpotu kā sākuma punkts feminisma politikai, ir aizstāta ar ideju par agonististikā telpā pastāvīgi konstruētām daudzveidīgām identitātēm, atverot ceļu feministiskai emancipācijai.

Redzam, ka Honigas izpratnē agonistiska cīņa ir reducēta līdz apstrīdēšanai. Viņai būtiski ir garantēt pluralitātes izpaušanos un novērst publiskas debates noslēgšanos. Taču es uzskatu, ka tā ir tikai viena no dimensijām agonistiskā cīņā, ko nevar sašaurināt līdz apstrīdēšanas brīdim. Otrs aspekts, kas attiecas uz jaunu hegemonisko artikulāciju konstruēšanu, ir politikai fundamentāls. Šī iemesla dēļ es uzskatu Honigas agonisma pieeju par neadekvātu demokrātiskas politikas konceptualizēšanai.

Man ir līdzīga problemātiska attieksme pret cita agonisma teorētiķa Viljama Konolija piedāvāto koncepciju. Konoliju vairāk ir ietekmējis Nīče nevis Ārente, un viņš ir centies savu nīčisko ideju par agonu savienot ar demokrātiskas politikas teoriju. Savā grāmatā Plurālisms13 viņš argumentē par demokrātijas radikalizēšanu, veidojot jaunu demokrātisko etosu pilsoņu vidū. Viņš skaidro šo etosu kā pastāvīgu iesaistīšanos agonistiskā diskusijā, padarot neiespējamu jebkuru mēģinājumu to noslēgt. Konolija darba galvenā ideja ir „agonistiskā cieņa”, viņš to prezentē kā sakņotu mūsu kopīgajā eksistenciālajā stāvoklī, ko raksturo centieni noteikt savu identitāti un apziņa par savu laicīgumu. Agonistiskā cieņa ir centrālā vērtība viņa piedāvātajā plurālisma izpratnē, un viņš uzskata to par svarīgāko politisko vērtību plurālistiskajā pasaulē, kurā šobrīd dzīvojam. Protams, es piekrītu Konolija argumentiem par cieņu un tās būtisko lomu, pretiniekiem iesaistoties agonistiskā cīņā. Taču ir nepieciešams izvērtēt šīs agonistiskās cieņas robežas. Vai jebkuru antagonismu ir iespējams pārvērst agonismā? Citiem vārdiem, vai jebkuru pozīciju var uzskatīt par leģitīmu un dot tai vietu agonistiskajā publiskajā telpā? Vai arī atsevišķas prasības ir no tās jāizslēdz, jo tās apdraud konfliktuālo konsensu, kas rada simbolisko ietvaru, kurā oponenti atzīst viens otru kā leģitīmus pretiniekus? Tas ir, vai ir iespējams iztēloties plurālismu bez antagonisma?

Šis manā skatījumā ir īsteni politisks jautājums, ko Konolijs, raugoties no savas perspektīvas, nespēj uzstādīt. Tāpēc es uzskatu, ka viņa agonisma koncepcija nav labāka par Honigas piedāvāto pieeju demokrātiskas politikas teorizēšanai. Lai mēs spētu politiski domāt un rīkoties, mums ir nepieciešams lēmuma pieņemšanas brīdis, un tas nozīmē robežu noteikšanu starp iekļaušanu un izslēgšanu. Jebkura perspektīva, kas izvairās no šī brīža, nosprauž sevi kā nespējīgu transformēt varas attiecību struktūru un izveidot jaunu hegemoniju. Es noteikti nevēlos noliegt demokrātiskā etosa nozīmi, taču domāju, ka būtu kļūdaini reducēt demokrātisku politiku uz agonistiskas cieņas ētikas sekmēšanu. Tomēr šķiet, ka Konolijs to piedāvā, un tā vietā, lai gūtu jaunu demokrātiskas politikas izpratni, mēs iegūstam jaunu plurālisma ētikas formu. Tai neapšaubāmi piemīt sava vērtība, bet ar to nepietiek, lai izprastu hegemoniskos demokrātijas procesus un ierobežojumus, ko tie nosprauž plurālismam.

Fundamentālākā atšķirība starp manu un tikko apskatītajām agonisma koncepcijām ir divu dimensiju trūkums Ārentes, Honigas un Konolija darbos. Tās veido manu pieeju un es tās uzskatu par neaizstājamām, domājot par politisko: antagonisms un hegemonija. Šo autoru svarīgākais mērķis ir novērst diskusijas noslēgšanu starp atšķirīgām pozīcijām un nodrošināt brīvu plurālisma izpausmi. Viņu destabilizācijas politika ignorē demokrātiskas cīņas fāzi, ko veido ekvivalenču ķēdes14 nostiprināšana, lai konstruētu jaunu hegemoniju. Tomēr nepietiek izaicināt dominējošās procedūras un izjaukt esošās kārtības, lai radikalizētu demokrātiskos procesus. Saprotot, ka antagonisms nekad nav pilnīgi izskaužams un jebkura politiska kārtība ir savā būtībā hegemoniska, mūs neliek mierā politikas centrālais jautājums: kādas ir agonisma robežas un kādas institūcijas un varas attiecības jāmaina, lai radikalizētu demokrātiju? Tas pieprasa būt gatavam pieņemt lēmumu un cīņas noslēgšanu noteiktā formā. Tā ir cena, kas jāmaksā par politisku rīcību.

Noslēgumā es gribētu minēt, ka šī nespēja izskaidrot politiskā lēmuma raksturu manis apskatīto autoru darbos ir saistīta ar veidu, kādā tie konceptualizē politiskā dimensiju kā kopīgu rīcību un iztēlojas plurālismu kā daudzveidības izcelšanu. Tas liek viņiem izvairīties no konflikta un antagonisma konstruktīvās lomas analīzes. Pretēji tam – vīzija par politiskā dimensiju, kas ir mana darba pamatā, atzīst sociālā dalījuma konstruktīvo nozīmi un neiespējamību sasniegt absolūtu saskaņu. Abas agonisma koncepijas rāda, ka modernā demokrātijā „tautu” vairs nevar uzskatīt par kaut ko „vienu”; taču, ja pirmajā perspektīvā to uzskata kā „daudzveidīgu”, otrajā to izprot kā „dalītu”. Mans arguments ir, ka, tikai atzīstot sociālā dalījuma un antagonisma neizskaužamo raksturu, ir iespējams domāt veidā, kas ir īsteni politisks.

 

No angļu valodas tulkojusi Lelde Arnicāne, raksts sākotnēji publicēts žurnālā Pavilion.

  1. „Agonistisks’’ ir atvasināts no sengrieķu vārda „agons” (agōn), kas apzīmē sacensību garu un sacīksti, izceļot to vērtību sabiedriskajā dzīvē  (back)
  2. Sk. Ludvigs Vitgenšteins Filosofiskie pētījumi  (back)
  3. Enlargedmentality – ang. val.; Sk. Imanuels Kants Spriestpējas kritika  (back)
  4. Doksa – sengrieķu val. doxa) – viedoklis, uzskats. Oksfordas filosofijas vārdnīca definē doksu kā viedokli, kas klasiskajā filosofijā parasti ticis pretnostatīts zināšanām.  (back)
  5. Feminism and the Abyssof Freedom, Chicago: The University of Chicago Press, 2005  (back)
  6. Disputēt – vācu val.  (back)
  7. Strīdēties, ķildoties – vācu val.  (back)
  8. Konflikts, sadursme – vācu val.  (back)
  9. Filosofa Ž. F. Liotāra grāmatas Le Différend nosaukums. „The différend” attiecas uz strīdu starp divām vai vairākām partijām, kuru attiecīgās valodas spēles ir tik atšķirīgas viena no otras, ka nav iespējams sasniegt konsensu par principiem, pēc kuriem vadīt iespējamo vienošanās panākšanu.  (back)
  10. Political Theory and the Displacement of Politics, Ithaca: Cornell University Press, 1993  (back)
  11. Nikolo Makjavelli attīstīts koncepts, kas attiecas uz individuālajām īpašībām, kas nepieciešamas valdniekam, lai gūtu panākumus, un kas ne vienmēr sakrīt ar par morāli pareizām atzītajām vērtībām. Honiga attiecina šo terminu uz politisko institūciju nespēju iekļaut visas iespējamās sociālās identitātes.  (back)
  12. Towards an Agonistic Feminism: Hannah Arendt and the Politics of Identity, Feminist Interpretations of Hannah Arendt, edited by Bonnie Honig, The Pennsylvania State University Press, 1995  (back)
  13. Pluralism. Durham: Duke University Press, 2005  (back)
  14. Sk. piem. Ernesto Laclau On populist reason. Ekvivalenču ķēde (chain of equivalence) attiecas uz kopīgo elementu identificēšanu atšķirīgu sociālo identitāšu vidū, lai veidotu vienotu politisko projektu  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri