Zemūdens lapsene

 

***

karogu ēnas berzējas
pret noslēgto fasādi

kaut kur peld
portugāļu kuģītis
gatavs ar vienu pieskārienu
tevi izsūtīt no šīs pasaules
kā īsu telegrammu

kaut kas nesaprotams spīd
un virpuļo
uz pretējās mājas jumta
kā mirkšķinoša acs
cenšoties ar plakstiņu vēzieniem
nodot svarīgu ziņojumu
par visa būtību

vai gaidāmo likteni

visi pieskaras stikla virsmai
paliek ziņojums
nesalasāms
katrs nospiedums
neizejams labirints

karogu ēnas
tam nav nozīmes
portugāļu kuģītis
zemūdens lapsene
desmit metru garie
pirksti plūst
gatavi pieskarties

 

7diena

savelkas ciešāk
betona cīpslas
kolektīvs klusums
pustukšs angārs katedrāle
pustumsā sveces kā
degoši dzelteni stiebri
gaišmatains mežs

viscaur naktij no koka
patvaļīgi birst zīles

 

***

vēlā zvaigzne
no mums atvadoties
izgaismo
krītošus kokus

izlijuši vagonu parki
tumšais baznīcas tornis kā raķete
kas tā arī nekad nepaceļas
gaišajās tālajās debesīs

tās var redzēt
lēni slīdot pār izliekto tiltu
pārējā laikā –
uz siltajām logu rūtīm

 

jūnijs

domas kavējas
pie draudīgās pilsētas
kas tagad ­­­­ sarāvusies
kā gumijas dinozaurs
no kura izsutis
viss ūdens

es to uzglabāju nevērīgi
kopā ar šķiedrainu biļeti
netīru dzēšgumiju un smiltīm

šonakt mūsu šaurajā tumšajā dārzā
visu ūdeni glabā tēta acis

 

***

jūtos attālināta
no saviem pienākumiem
it kā būtu klāt
pienākusi pūkaina migla
roka karsta kā sarkans vēzis
tiek izvairīgi likta
sausajā kabatā

šī karaliskā paskata celtne
ar zilajām vīteņu ēnām
uz mūsu sejām rokām
un baltās papīra lapas
kad sēdējām uz aukstajām
akmens kāpnēm slepeni
apmainot elpu
tagad liek man sarauties
it kā gotiskās smailes atrastos
tieši pie kakla

 

***

tā vien atkal gribētos lūgt
lai kāds izvelk ārā no telts
līdz galam aizvilktā guļammaisā
un atstāj turpat
kur cilvēki bradā
vēlā naktī
vaiņagiem galvās

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri