Kāja kartona kastē

 

Foto: kcb.org.rs

 

Aleksandars jeb Aleksandrs Ristovičs (Aleksandar Ristović, 1933—1994) — serbu dzejnieks, vairāk nekā 20 dzejas krājumu, kā arī trīs prozas grāmatu autors, franču dzejas atdzejotājs un, iespējams, viens no mīļākajiem Čārlza Simiča dzejniekiem, kā liecina divas viņa tulkotās Ristoviča dzejas izlases angliski un abu vietumis tuvās poētiskās pasaules. Atšķirībā no daļas savas paaudzes dzejnieku, piemēram, Ivana V. Laliča (skat. dzejas kopu žurnāla Domuzīme 2016. gada 2. numurā), kuri aktīvi pievērsās serbu vēsturei, tās mītiem, kā arī folklorai, Ristovičs savos dzejoļos centrālo vietu atvēlējis vienkāršajām, mazajām, necilajām lietām. No vienas puses, viņš ir estēts, kurš, malkodams vīnu, lasa Bodlēru un Rembo, no otras puses, aiz katra kakta, kā tādā mītiskā Balkānu lauku ciematiņā, viņa dzejoļos vīd paša Nelabā āža kāja, pareizticīgo svētie kopā ar ciema vīriem, sulīgiem vārdiem lādēdamies, kauj cūku, bet eņģeļiem spārnos iemetušās blusas.

Atdzejotājs

 

Vēsture

Es nomiru 1864. gadā. Es biju bērns ar svina galvu un lūpām, pie kurām lipa sniegs. Mans tēvs vilkās man pakaļ, cenzdamies pievērst manu uzmanību ar žestiem, kas ikvienam liktu aizrauties elpai. Vēl dažus gadus viņš tirgojās ar rožu eļļu, laternām un naktsmicēm. Es vēroju viņu, gulēdams savā zārkā, kādā sniegotā vakarā, kad gaisā vēdīja plūškoka smarža.

 

Vakars ar nelabā ikonu un cūku

Dzīvojamajā istabā eļļas lampas dūmos
ģimene sēž pie koka galda vienās zeķēs.
Zemā balsī aizvērtām acīm kāds lasa
avīzi no cita gadsimta.

Īsti eņģeļi šķir plānu grāmatu lappuses.
Daži ir kaili, citiem mugurā caurspīdīgi krekli,
cauri kuriem krīt mēnessgaisma,
tāpat kā tagad tā krīt uz mana galda un manas rokas, kas raksta.

Sikspārņi karājas no griestiem.
Pirms mesties lidot, tie iepīkstas, it kā tiem iedurtu ar kniepadatu.
Vecā gulta šūpojas līdz ar jaunlaulātajiem.

Kāds ķemmē matus virs karstās plīts.
Pabirušās utis sprakšķ.
Pēc tam viņš aiziet un mēs smejamies kā traki.

Cauri dzīvojamajai istabai mana māte
ved jaunu vīrieti, ko viņa sauc par Jaunavu Jēzu.
Viņš cenšas atbrīvot roku.
Beigu beigās viņš sēž mūsu vidū
blakus maizei un vīnam.

Mēs varam sadzirdēt,
kā aplokā pagalmā murgo cūkas:
vecaistēvs dzenas tām pakaļ ar nazi,
dažas viņš noķer un pārgriež tām rīkles,
pārējās nobeidzas aiz bailēm.

Nu tās visas ir te, tumšajā pagrabā,
starp vīna mucām,
zem ikonas, kurā nelabais ķiķina
vietā, kur vajadzēja būt vienam no svētajiem.

 

No cikla Priekameitas

 

8

Ar mani ir burvju mākslinieks,
visur viņš nēsā sev līdzi
putnu būrīti, kurā ripinās
mazas metāla lodītes.

Viņam ir burvju nūjiņa,
viņam ir krāsaini pirksti,
viņam ir rakstāmrīks,
kas izskatās pēc zoss spalvas.

Citu pēc cita viņš novelk man
visus apģērbu gabalus,
tik tikko tiem pieskardamies
ar savu burvju nūjiņu.

To, ko viņš dara ar mani,
viņš dara arī ar sevi,
līdz beigās mēs guļam kaili
manā apaļajā gultā.

Kad viņam iet no rokas
tas, kas iet no rokas visiem,
metāla lodītes rada skaņas,
līdzīgas putnu čivināšanai.

 

13

Ar mani ir cilvēka skelets
vienmēr atieztiem zobiem,
kad viņš iet, viņa kauli
rada visdažādākās skaņas.

Reizēm viņš pazaudē
kādu mazu kauliņu,
tad mēs to meklējam
savandītajā gultas veļā.

Es ielieku kaulu atpakaļ
prasmīgi starp diviem citiem,
tas ir nogurdinošs darbiņš,
tomēr man sagādā prieku.

Reizēm viņš mēģina
iedzert no manas glāzes,
vīna traipi uz grīdas viņu padara
patiešām nelaimīgu.

Ja viņam būtu nervi,
gultā viņš tūlīt pat tos sabendētu,
spiests klausīties bez apstājas,
kā grab viņa kauli.

 

22

Ar mani ir jauna meiča,
kurai patīk meitenes,
viņa smēķē stipru tabaku
un staigā, šūpodama gurnus.

Viņa maksā par pakalpojumiem
tikai ārzemju valūtā.
Viņas mazās krūtis
ir vēl kā divas medus lāses.

Viņa plīkšķina pātagu
un dzer stipros dzērienus.
Mēs sapņojam viena par otru,
apmaināmies vietām.

Pamodusies es skatos uz savu
smieklīgi bērnišķo seju
ar izpuvušajiem zobiem
un šaurajiem vaigu kauliem.

Naktī uz sejas viņai izaug
bārda un lielas ūsas,
no rīta viņa atkal ir viņa pati,
ne labāka, ne sliktāka par sevi.

 

25

Ar mani ir visu
dievu Dievs,
man nav cita Dieva,
izņemot viņu.

Viņš skūpsta mani
it visās vietiņās:
uz pieres un pakauša,
uz izlaistajiem matiem.

Uz lūpām, kad runāju,
zem paduses arīdzan,
uz slapjajiem pupiem,
uz labā un kreisā ceļgala.

Uz plaušām, uz sirds,
uz tievās zarnas,
uz abām nierēm,
uz tukša un pilna kuņģa.

Prasmīgi viņš rīkojas
ar savu cienījamo instrumentu.
Dievs patiešām ir manī
vai jebkurā citā meičā no mums.

 

Karavīru pārrašanās

Karavīri pārrodas mājās,
nesdami kreiso labajā
un labo kreisajā rokā.

Vakarā aiz slimnīcas
kādam apglabā vienu,
bet citam abas kājas.

Tās aprok zemē kartona kastēs.
Kamēr sīciņa medmāsa
spīdina ar lukturīti.

Un raud, it kā apglabātu bērnus.

 

Ateja

Pa šķirbu labajā pusē
tu vari redzēt sarkanu gaili
un pa šķirbu, kas pa kreisi,
ar nelielu piepūli
tu vari saskatīt galdu,
baltu galdautu
un pudeli vīna.
Sev aiz muguras, ja pagriezīsies,
tu varēsi saredzēt aitas,
kas mēģina lidot ar saviem vilnas spārniem,
bet pa sirds formas
caurumu durvīs —
kāda jautro seju,
kas skatās, kā tu kakā.

 

Klostera ateja

Kāda sieviešu klostera pagalmā
ir maza ateja
pusatvērtām durvīm un ar vakara apmeklētājām.
Kamēr viena ir iekšā,
otra stāv ārā
ar degunu mazā lūgšanu grāmatiņā,
bet, kad pirmā iznāk ārā,
piekārtodama virstērpa krokas, teju starojoša,
otra iet iekšā
un ielūkojas nevainojami tīrajā
caurumā grīdā,
baiļu pilna, ka tik tas, kas tur apakšā,
neieliec tieši viņai sejā,
atstādams uz nosārtušajiem vaigiem nospiedumu
sātana krusta formā.

 

Diskrētā ateja

Šī ir ateja, kurā tu ienāc
teju uz pirkstgaliem,
nomainījis kurpes
pret mīkstām čībiņām,
tava cepure un vizītkarte
paliek pie resnās tualetes tantes,
kas ar mātišķas sapratnes pilnu skatienu
seko tev līdzi līdz pat podiņam
un tad sagaida pie izejas,
viņas balsī ieskanas grūtsirdīgi toņi,
kad aiz kauna nodurtu galvu
tu apzinīgi ieraksti savu vārdu
tualetes viesu grāmatā.

 

Brīvā dabā

Ejot pār lauku,
kādu, kuram tajā brīdī
prātā domas par pašnāvību,
dabas balss piespiež
atlikt šo padarīšanu,
un tā, tupus stāvoklī,
viņš saprot, ka izjūt prieku
par dažiem zāles stiebriņiem,
it kā būtu tos ieraudzījis
pirmoreiz tik tuvu,
kamēr viņa vaigi kļūst sārti
un viņš cenšas izvilkt no kabatas
papīra lapu
ar jau sacerēto
pirmsnāves vēstuli.

 

Virs zemes

Kāds puisis prot ar domu spēku
pacelties
dažus decimetrus virs zemes
un tā palikt,
planēdams uz vietas,
nedaudz saliecies,
rokām izplestām, it kā lidotu.
Arī es pamēģināju tā izdarīt,
sasprindzinājos,
kāju muskuļi sastinga,
un īsu mirkli man likās,
ka atraujos no zemes.
Es sajutos brīnumaini,
lai gan citi vispār neko nepamanīja.

marts, 1988

 

Kāds cits

Iedomājies, ka tu stāvi aiz kāda, kas tikko tev uzgriezis muguru,
un iztēlojies, ka viņš esi tu, kamēr kāds cits
stāv aiz tevis un redz to, ko redzi tu?

Ja gadās, ka tā ir sieviete (un kādēļ gan ne?)
un tu esi šī sieviete ar visu viņas kārdinošo izskatu,
tad tu skaties arī no aizmugures.

Ja viņi ir divi — sieviete un vīrietis,
tad tu esi abi no viņiem. Tev vienādā mērā piemīt
kā viena, tā otra īpašības.

Bet ja nu tas esi tu, kas iedomājas, ka redz sevi no aizmugures,
tad tu neesi tas, kas tu esi.
Tev un šim nabadziņam nav pilnīgi nekā kopīga.

 

 No serbu valodas atdzejojis Arvis Viguls

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri