Būtnes ar sejām

 

Foto: No autores personīgā arhīva

 

Zoī Mīgere (Zoë Meager, 1980) uzaugusi Kraistčērčā, Jaunzēlandē. Ieguvusi bakalaura grādu antropoloģijā un dzimtes studijās, maģistra grādu socioloģijā un radošajā rakstībā. Viņas prozai raksturīgas brīvības, piederības un dzimtes tēmas, balansējot uz realitātes un fikcijas robežas. Autore stāstos bieži apspēlē izdomu pasaules viltību un pēta divdabīgas emocijas un stāvokļus, jo īpaši dzīvnieku un cilvēku attiecību problemātiku. Zoī darbi ir nominēti vairākām balvām, bet stāsts Būtnes ar sejām (Things with Faces) 2013. gadā saņēma Rakstnieku sadraudzības Īsprozas balvu (Klusā okeāna reģions).

Tulkotāja

 

Tas ir viss, ko atceries. Troksnis, kas rodas, viņai staigājot turpu šurpu pa māju nakts vidū. Viņa staigāja turpu šurpu arī dienas laikā, bet dienasgaisma šo skaņu sapina kopā ar citiem sadzīves trokšņiem. Kad žirafe pirmo reizi ieradās mājās, švīkoņa tev lika naktī pieplakt gultai, raugoties griestos, lai gan pilnīgā tumsā tos nevarēji saskatīt. Naktis pavadītas, sasprindzinot dzirdi, viņas nagus samitrina zemes grīda, un švīkšvīkšvīk, maiga un ritmiska skaņa, kad viņas galva pieskaras griestiem, vēlreiz un vēlreiz, atkal un atkal, nepārvaramā tumsā. No kā tev bija bail? Ne jau no tā, ka tevi sakodīs vai samīdīs, bet, ka garais kakls viņu paraus tev pretī, pāri tev, maska koka nūjas galā, nepamanot tā pārraus saikni starp tevi un griestiem, griestiem, kuriem tu tici, pat ja nevari saskatīt. Viņas galva – forma, ko galda lampas gaismā ēnu teātrī cilvēki veido ar rokām, forma, ko Mamma izveido, sakot Aizver muti.

Nākamā daļa atgūta gadus vēlāk, kinolentē. Ar rokas kameru uzfilmēti kadri dienā, kad Mamma viņu sabrauca. Kino nevar fiksēt, kā putekļu mākonis paceļas gaisā, lai atzīmētu sauso sezonu viscaur savannai, karogus, kas paziņo, ka Šī ir Izturības Zeme. Nav fiksēts kukaiņu apjukums, kad tie aptraipa džipa vējstiklu, vai sviedri, kad Žirafe iet līgodamās pretī tavai būdai un pieliecas, izstiepj savu neticamo kaklu caur pavērtu logu un lok no kūpoša katla, kas, izlikts uz galda, tek augšā un lejā pa tavu skalpu, un nekas tavā vienpadsmit gadus vecajā repertuārā nespēj palīdzēt no tiem atbrīvoties. Tu biji pagriezis rokas kameru pret savu seju, bet leņķis bija nepareizs, tāpēc kadrā bija redzami tikai tavi mitrie mati un mazā, sviedrainā piere. Bez skaņas kustinot lūpas līdzi vecāku strīdam; uzacis paceltas, Mammas lomā acis platas, Tēva galva nedaudz atliekta – šaurās, lēni mirkšķinošās acis, kas atteikušās no kaisles. Izspēlējot strīdu, neviens nepamanīja žirafi, kas dzēra no bedres, līdz džips uz tās uzspēlēja kā žirafes ādas bungām. Bum!

Kamera noraustās un pagriežas. Tā nofilmē tēvu lecam ārā no mašīnas un traucamies pretī nezināmajam. Viņš nēsā drēbes, kas ir divus izmērus par lielu, viņam nepatīk būt apspiestam. Viņa brūnie šorti un sarkanais t-krekls ir izbalējuši; filmiņas vecums atstājis tikai viņa eksistences akvareli, nekā pirms un nekā pēc tam. Tad kamera atkal pagriežas un rāda tavu lielo brāli, Spešalu, kurš sēž tev blakus. Viņa ķermenis ir nekustīgs, saliecies, viņš sit galvu pret priekšējo sēdekli atkal un atkal, un atkal. Ja rokas kamera ierakstītu skaņu, varētu dzirdēt, kā viņš vaid. Tālāk kamera uz mirkli parāda neuzkrītošu salonu, metālu un brezentu, līdz filma pārlec atpakaļ, lai noķertu kadrā māti, kas izlec no vadītāja sēdekļa; viņas rītasvārku jostā un padusē ir redzami diluma caurumi, samaksa par sievietes darbu.

Ieraksts noraustās brīdī, kad žirafei tiek iedots ūdens no plastmasas tvertnes, ko tikai tēvs var izcelt no džipa. Mamma raud, tramīgi slauka seju ar sitienam līdzīgu kustību un bīda asaras augšup uz degunu, nevis prom no tā. It kā viņa nezinātu, kā citādi atbrīvoties no ciešanām, kā tikai tās iebiedējot. Izklaidīgs kadrs ar lapotni, un žirafe ir atpakaļ uz kājām, un, nezinot ko vēl iesākt, tavi vecāki ir atpakaļ džipā un to iedarbina. Aiz loga četras izstīdzējušas kājas attālinās. Ieraksts beidzas. Tu iztēlojies džipu, kas rāpo pāri mīkstam pakalnam, kas ved uz mājām, paceļot okeru līdz sausajiem kokiem, kas viscaur atkārtojas te tur, te šeit, un kā džips pazūd otrpus pakalnam, un žirafe domīgi vēro tevi caur garajām skropstām no sava dižā augstuma. Vienīgi dzīvnieks vai bērns skrien pakaļ tam, kas tikko to nobraucis.

Nākamā daļa ir aizšūta ar ģimenes folkloras ielāpu. Tas tikpat labi varēt būt noticis ar citu bērnu, citu ģimeni. Tas ir viss, ko tu neatceries. Daļa, kas paskaidro, kāpēc. Stāsts turpinās ar to, ka žirafe tev seko pāri saplūšanas punktam un noķer tevi mājās, ierodoties tieši laikā uz vakara maltīti. Žirafe iet līgodamās pretī tavai mājai un pieliecas, izstiepj savu neticamo kaklu caur pavērtu logu un lok no kūpoša katla, kas stāv uz galda. Tu gandrīz pamani, kā Mamma uz tevi skatās šķībi, jo atkāpies, sajūtot dzīvnieka smaku, kas piepilda namu; pirms viņa tev atgādina, ka Mēs Visi esam Dieva radības. Kas šķiet ticami, jo tavs tēvs, mācītājs-misionārs to vienmēr teica, un māte allaž atkārtoja. Var teikt, ka Mammu nesatrauca šī papildu palīdzība katlu tīrīšanā. Bet tava tēva skatījumā žirafe tikpat labi būtu varējusi izēst ēdienu no viņa bērnu traukiem ar savu garo lillā mēli, ko viņai dāvājis pats Velns. Tieši tāpēc viņš ienīda šo valsti, ne tikai sviedru dēļ, kas rāpoja pa viņa ķermeni pusi no gada, bet par tās apņēmību, kas turpināja spraukties cilvēku dvēselēs. Gluži kā netīrumi dzīvnieki bija nevietā. Žirafe, visticamāk, mēģināja uzsākt sarunu, jo viņa, šķiet, mājā izstiepa kaklu pilnā garumā tā, ka galva gandrīz skāra durvis, un nolika kaulaino celi uz palodzes, lai justos vēl vairāk kā mājās. Bet tad Tēvs piecēlās, it kā to darītu katru dienu, palīda zem žirafes garā kakla un grūda viņu no visa spēka, ar vienu roku uz viņas kājas un otru uz viņas krūškurvja, līdz žirafe neveikli nosprauslājās un izkāpa ārā pa logu, paķerot līdzi nedaudz no dubļu un žagaru sienas.

Sākot no šī punkta, tavas atmiņas tiešām ir tavas, un tās ir stabilas. Žirafes nāk no izturības zemes, tāpēc zina, kā nepadoties, un viņai nevajag daudz laika, lai atrastu durvis. Tava mazā ģimene pamostas nākamajā rītā un redz viņas izveidotu kupenu, jo tā ir saritinājusies, pieklājīgi mēģinot neaizņemt pārāk daudz vietas. Viņas noapaļotā āda ir pārvilkta pāri kā vecs lina galdauts, uz kura driskās sasista milzīga, brūna paplāte. Viņa pietiekami aizšķērso durvis, un, pirms jūs tiekat ārā, jums visiem jārāpjas pāri ļodzīgiem koka krēsliem un galdam, ko viņa aizstūmusi istabas malā. Tad, protams, viņa tev seko. Spešals paliek mājās un pāris stundas šūpojas uz vietas, līdz atslābinās pietiekami, lai varētu iziet ārā pačurāt. Pēcāk žirafe paliek ar tevi katru dienu, viņa ir totēms, ko var redzēt pa gabalu, lepni stāv ārā pie mājas, kāju pāris kā neliela koku jaunaudze, kad tu skaties uz viņu no mājas iekšpuses. Naktīs viņa kļūst nemierīga un staigā apkārt pa māju, klanoties visam; raupjie sari, kas klāj muguru, berž skārda jumtu no iekšpuses. Ko viņa mēģina aizslaucīt prom? Švīkšvīkšvīk. Tava vienpadsmit gadu vecā miega nasta. Bet nepaiet ilgs laiks, līdz naktis un švīkoņa izmainās.

Tu atgriezies mājās no skolas, un tavs tēvs apkampj tevi un paspiež roku tavam brālim, kurš skatās uz banānkoku, labāk pazīstamu kā viltus banānkoku, un kurš sašķoba seju, it kā būtu sajaucis koku ar tēvu. Tēva džips ir pilns ar pārpalikumiem no viņa vecās dzīves: apdzeltējušas Bībeles un neliela Marijas statuja, kas ietīta altāra drānā. Viņš paņem arī rokas kameru, bet ne filmiņas, kurās iemūžināta gara mazu neveiksmju virkne. Viņš iedarbina džipu un aizbrauc. Tu stāvi saulē, ar plaukstu aizklājis acis, kamēr skatiens seko džipam. Tu negaidīti iedomājies par žirafi; tikai dzīvnieks vai bērns, viņas galva atpakaļ mājās.

Tavā vienpadsmitgadīgajā prātā tavs tēvs ir kā putns kokā; košs un skaļš, un tad projām. Un kā dzīvnieks, kas pazudis laukā, viņš ir neaizsargāts pļaujas laikā. Tajā pašā dienā Mamma uzritina savu kokvilnas kleitu un brien mājas darbos, it kā ar to varētu aizskalot grēku. Viņa rāpo četrrāpus, lai aizsniegtu zemākos Tu pamosties no rīta, dzirdot pērkona dārdienu, un redzi Mammu, kas dusmīgi maisa putru, izmantojot ļauno aci, ko viņa dažreiz aizņemas no Velna stūrus, un viņa izstiepjas gara, lai aizsniegtu augstākos. Viņa iznes gultasveļu ārā un to velē, izkar segas un apklāj krūmus ar slapjām drēbēm. Vienīgā lieta, ko viņa aizmirst notīrīt, ir krusts, kas karājas virs durvīm. Tad viņa liek jums apēst pārpalikušo maizi, tev un Spešalam, un aiziet prom, līdzi paņemot tikai kedas. Tu seko viņai ārā un sēdi sausās lapās viltus banānkoka pakājē, un vēro, kā viņa taustīdamās meklē ceļu cauri krūmājam uz tā saucamo galveno ceļu, lai gan tas ir tikai zemesceļš. Kaut kas nav kārtībā. Tad, piemiedzot acis, tu atviegloti pamani, ka viņa atceras atritināt kleitu tieši mirklī, kad kaimiņi piebrauc, lai piedāvātu viņu aizvest. Tātad Mamma izskatās piedienīgi savā pirmajā braucienā, kur pagaršos vietējo pašdarināto alu. Tikai tad tu atceries ienest gultasveļu un segas, un drēbes, kad pasaule ir pazaudējusi gaismu, kad tu skaties pāri zemei, mēģinot saskatīt veidolus, kas ir tavi vecāki, uzticoties tumsai. Tu redzi tikai koku pudurus, kas nekustīgi tur rokas paceltas gaisā, signalizējot apstāties.

Mamma aiziet nākamajā dienā un nākamajā, un nākamajā. Vienmēr pēcpusdienā, vienmēr ejot ar kājām vai sarunājot mašīnu ar dažādiem kaimiņiem – tā, ka, izņemot tevi, viņas vienīgie liecinieki ir: noslēdzies zēns, zeme, kas izturas pret jums visiem tā, it kā jūs būtu vasaras raibumi uz tās lielās, brūnās muguras, un žirafe. Kādreiz putra bija tikai svētdienās, bet, kopš Mammai iegaršojies vietējais alus, tā tagad ir gandrīz katru dienu, un tu ļauj žirafei iztīrīt katlu un švīkāt pa māju nakts laikā, skaitot elpas vilcienus, līdz Mamma atgriežas mājās. Redzi, kā nakts ir izmanījusies? Dzīvnieks tagad ir drīzāk kā pulkstenis, kas nosaka laiku viscaur nebeidzamām stundām, kas pavadītas gaidot. Švīkšvīkšvīk. Ir patīkami, ja mājās ir vēl kāds cienītājs, un, kad Mamma atgriežas mājās, žirafe atkal saritinās, un Mamma izguļas pret viņas resno vēderu un krāc, līdz svelme kļūst neciešama, kamēr žirafe kā pacietīgs spilvens gaida, līdz viņa celsies augšā. Galu galā arī Mamma ir viena no Dieva radībām.

Kādu nakti tu pamosties un atrodi Spešalu ielīdušu žirafes un Mammas radītajā kupenā, un viņš izskatās tik prasti baltajā t-kreklā un apakšbiksēs uz abu pārējo izveidotā rakstu kaleidoskopa fona, viena viņas dzīvnieka ādā, otra viņas spilgtajā kokvilnas apmetnī. Spešals nekad nav pieskāries dzīvai būtnei tik ilgu laiku, ne brīvprātīgi. Šajā kupenā viņš izskatās vientuļāks kā jebkad, pat vairāk nekā tu, skatoties uz viņiem. Tu atkal aizmiedz. Kad pamosties agri no rīta, tava sirds dauzās, ausis aizkritušas, nespējot ielaist ārējo pasauli, pat ne uz mirkli, neskatoties uz taviem centieniem. Žirafes nāsis cieši aizvērtas mušu mākoņa dēļ. Un švīkoņa, un Mammas krākšana pa vidu. Viss ir drošs. Pilnībā pamostoties, tu redzi kā žirafe lēkšo turpu šurpu ar Spešalu, kurš pieķēries zem viņas, kā to mēdz darīt somaiņi, viņa tievās kājas kopsolī ar žirafes, viņa rokas izstieptas apkārt viņas vēdera balonam, seja piespiesta viņas raupjajam siltumam. Tu guli un vēro rīta gaismu.

Tieši pirms mazulis piedzimst, žirafe mēģina pietupties, cik nu spēj. Viņa izskatās kā viena no tām koka spēļu žirafēm, tām ar pogu, ko var piespiest, lai žirafe sāktu pārspīlēti dejot, liecoties uz vienu un otru pusi, stīvās kājas lunkanas. Viņa mēģina vairākas reizes, līdz padodas un novieto būtni turpat lejā pie viņas. Ceļā no mātes līdz grīdai viņa satiek Spešalu diezgan sasteigtā tuvplānā. Drīz tā izskatās tāpat kā viņas mamma, dejojot tavā mājā kā spēļu žirafe, dreboša piramīda ar grumbainu, vecu galvu augšgalā. Pēkšņi Mamma pamostas, un viņa ir skaidrāka nekā pirms aizbraukšanas. Pēc nedēļām ilgas rūkoņas virs galvām sezona uzvaroši eksplodē. Spešals mīl lietu. Viņš izskrien ārā un ķer to plaukstās, un piespiež pie sejas, ļauj tam sevi skūpstīt līdz pašām porām, noberž ķermeni ar lāsēm, kas palo apkārt. Viņš ļauj lietum sevi apkampt un, pieņemot pieskārienu, dod tam dzīvību. Lāses ir ātras un asas kā Mammas vārdi, izspiesti tava tēva pieprasītā angļu valodā:

Žirafe manā mājā. Šī ir mana māja. Žirafe nepaliek, nepaliek manās mājās. Tu dzirdi?! Ēst manu putru. Gulēt manā gultā. Domā, tu ēdīsi manu putru, Mis Žirafe? Nē, nēnēnēnē. Es audzinu savus, un tu audzini savus. Tu nepaliec. Tu ej!

Mamma zina, ka nevar aizgrūst žirafi atpakaļ, no kurienes dzīvnieks pirmo reizi atnāca, uz vietu, kurā nofilmēta tās nobraukšana. Zina arī, ka labāk nevilkt kedas šajā ceļojumā, tāpēc viņas vienīgais piederums ir putras katls, kas vēl arvien ir pārklāts ar biezu kārtu no vakardienas maltītes. Viņa šūpo katlu žirafei zem deguna un brien ārā, kur draudīgs lietus smagi sitas pret sīksto zemi, lai uzreiz pārsteigumā atlēktu atpakaļ. Viņa tur putras katlu augstu virs galvas, pavirzītu lejup kā lietussargu, un lietus līst pāri malām kā no elegantas strūklakas. Jau pēc pāris metriem viņa ir pilnībā salijusi. Viņai seko žirafes un mazuļa dvīņu komplekts, pāris staigājošu galdiņu, kas lēnām izzūd kūpošā zemē, līdz lietus pārsegs kļūst pārāk biezs, lai ko saredzētu, un procesija ir pilnībā izdzēsta skatam. Bez džipa tas ir stundas gājiens abos virzienos – ne īpaši tālu, ne īpaši tuvu. Tev jāievelk Spešals iekšā, lai piedabūtu viņu paēst, un viņš bļauj, jo putras katls ir prom vai žirafe ir prom, vai, iespējams, tāpēc ka Mamma ir prom. Tad tu savu brāli visbiežāk uztvēri kā akvārija zelta zivtiņu, kas skatās ārā uz pasauli, nobijusies no tā, ka kāds klauvē – bet, neskatoties uz to, žirafes ādas raksti viņam kaut ko nozīmē – iespējams, viņš zina, kā lielā, brūnā paplāte izskatījās pirms sadauzīšanas. Vai, iespējams, viņam vienkārši patika, ka blakus bija vēl kāds, kas ir citādāks. Tevi vienmēr interesēja, kā viņš uztvēra troksni, kas parādījās ik nakti, to švīkšvīkšvīk. Vai tā bija klauvēšana pie akvārija sienas? Vai čīkstošs šūpulis, kas šūpojas turpu šurpu?

Mamma atgriežas viena, dubļi aplipuši ap viņas kājām līdz pat ceļiem, un katls izlaizīts tīrs. Tu guli. Tu sapņo, ka švīkstošā skaņa atgriežas, vai arī redzi sapni, kurā švīkstošā skaņa turpinās. Tu pamosties no rīta, dzirdot pērkona dārdienu, un redzi Mammu, kas dusmīgi maisa putru, izmantojot ļauno aci, ko viņa dažreiz aizņemas no Velna. Spešals līgojas istabas vidū, ar ļenganām rokām laimīgi pļaukājot sev pa muguru un spalgi kliedzot no prieka. Švīkoņa nebija sapnis; žirafe ir atpakaļ un slauka griestus, kamēr mazulis neveikli skrien pakaļ viņas pupiem.

Otrā procesija ir mazāk gavilējoša, tai aizejot un vēl mazāk atgriežoties. Mamma sakāvē nav laimīga. Šoreiz žirafe nav pat sagaidījusi rītu, lai sekotu viņai atpakaļ mājās, un tu dzirdi viņu sarunu, vēl pirms trīs galvas paceļas pāri pakalnam, kas redzams no mājas:

Mana māja, mana māja. Audzinu savus bērnus manā mājā. Tev jāatrod pašai sava vieta šai pasaulē, Mis Žirafe. Tu ej un atrodi pati savu māju. Tu ej!

Žirafe un viņas mazulis, šķiet, izbauda šos pārgājienus, viņiem patīk izstaipīt kājas un izmazgāt kažoku, pat ja pavadonis ir nedaudz īgns, savukārt Mamma ir tik nikna, ka, šķiet, ja viņa aizņemtos lauvenes kažoku, viņai tas derētu kā uzliets.

Bet šoreiz Spešals viņai ir sagatavojis glābiņu, uztaisītu no izmētātiem gabaliem, kas salasīti tuvējā apkārtnē, un, kad Mamma atgriežas, viņš to pastumj viņas virzienā, visu laiku skatoties augšup skārda jumta virzienā. Tā lietojums ir acīm redzams, bet paiet kāds laiks, līdz tu un Mamma izdomājat, kā tieši to piestiprināt.

Nākamās dienas lietusgāzē mamma pārliecinoši iet parādes priekšgalā, vienā rokā augstu turot putras katlu un otrā – Spešala rīku. Žirafe un viņas mazulis seko, tu un tavs brālis noslēdz procesiju otrā galā. Kad jūs nonākat līdz vietai, kur jāpagriežas pa kreisi, Mamma noliek putras katlu zemē trešo un pēdējo reizi. Viņa apmierināti uzsmaida un nedaudz pakāpjas nost, ļaujot žirafei manevrēt priekšējās kājas platā špagatā un nolaist galvu tieši katlā. Mamma arī pagaida, kamēr mazulis sāk baroties zem savas Mammas pārsega, patīkamā patvērumā no lietus, līdz ķeras pie darba, lai piestiprinātu vecu skārda jumta gabalu žirafei uz galvas. Mis Žirafe neko nepamana, kamēr Mamma izvieto paplātes lieluma kvadrātu, uzmanīgi to balansējot pāri ausīm un spurainiem ragiem, žirafe tikai nedaudz paceļ acis, lai paskatītos uz savu draugu caur skaistajām skropstām, kamēr polsterētās siksniņas tiek sastiprinātas zem viņas zoda.

Katls ir tīrs, žirafe un viņas mazulis izklaidīgi klaiņo zaļumos, un lietus kā strūklaka līst pāri skārda jumta cepurei kā elegantam lietussargam. Mamma aiziet projām pēdējo reizi, bet tu zini, ka mazuļi atgriežas savā dzimšanas vietā, kad viņiem pašiem pienāk laiks kļūt par Mammām?

 

No angļu valodas tulkojusi Anastasija Mežecka

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri